Kā Tu jūties 21 gada vecumā?

Tāpat.

Vasaras vidus svētki Apē

Līgo un Jāņi pagājuši lieliski - tieši tik lieliski, lai par piedzīvoto izpaustos vienā kārtīgā bildīšbloga ierakstā. Tad nu - kā jau kārtīga latviešu tautu meita, kuru tālajā 1993.gadā vēlējās saukt par Līgu, nevis Zani, arī es katru gadu svinu šos leģendām apvītos svētkus. Pagājušo gadu tie visai tautiskā garātika atzīmēti netālu no Jelgavas, pie Svētes upes - "Žuburos", savukārt šogad no daudzajiem Līgo svētku svinēšanas piedāvājumiem, izvēlējos šķietami vienu no vistālākajiem Latvijas rajoniem - Api. 

Tāda īsta gatavošanās šogad nesanāca - vien divas dienas pirms svētkiem nolēmu, ka jāsāk plānot, kā līdz Apei nokļūt, kad beigās ar Lindu nonācām līdz secinājumam, ka visas biļetes autobusā izpirktas. Un te sākas viena no interesantākajām 23.jūnija daļām. 

22.jūnija vakarā sakārtojot ceļa somu, ar Lindu bijām nolēmušas stopēt uz Api(piedod, mammu, ja lasi, bet, ja teiktu, ka stopēju, tu drošvien būtu nikna. ^_^). Pirmā doma - ir forši, es gribu. Nekad īsti nav sanācis, tādēļ - kāpēc ne? Apsvēru plusus:

• ātrāk, nekā autobuss;
• lētāk, nekā autobuss;
• fun momenti garantēti;
• interesanti cilvēki;
• iespēja satikt kādu pāri ar beisbola nūju aizmugurējā sēdeklī.

Tad nu ar Lindu satikāmies 23.jūnija rītā, leģendām apvītajā 1.autobusā, kas mūs nogādāja līdz Brīvdabas muzejam, kur uzsākām stopēt. Jau pirmajās minūtēs visai interesanti atgadījumi - riteņbraucējs, kas uzsit high-five, kamēr Linda izstiepusi roku, stopē, kā arī kāds Jāņu vainagu pārdevējs, kas uzstājīgi vēlas, lai ejam pie viņa dēla un stopējam tur - tā ātrāk iegūsim vietu mašīnā. Beigās, kad trīs mašīnas bija piedāvājušas aizvest uz Tallinu, nolēmām izmantot ceturtā auto piedāvājumu, lai nokļūtu kaut mazliet tālāk, jo bija sācis smidzināt. Un tad viss gāja ļoti, ļoti raiti - pirmais auto mūs aizveda apmēram ~90 km, un atlikuši bija vien kādi ~60km, kurus pieveicām ļoti raiti nostopējot vietējos iedzīvotājus. Secinājums - jo tālāk no Rīgas, jo atsaucīgāki cilvēki. Piemēram, viens vīrietis jau pirms mums bija paņēmis divas stopētājas, kas nokavējušas autobusu, taču citi šoferīši novēlēja veiksmes atlikušajam ceļam, novēlot nesalīt(p.s. te sānā arī bildīte ar Lindu un vārtiem uz Pekli :D ). Šķiet, pagāja 2 h, pirms nokļuvām Bunkovsku rezidencē, "Akotu" mājās un, kā par brīnumu, tikai pēdējos 50m dabūjām mazliet lietus. Tur mūs sagaidīja jau ātrāk atbraukušie jāņotāji, "Zvaigžnu karu" maratons, kā arī siltas pusdienas.

Pēc tam ar meičukiem tikām nogādātas pļavā, kur salasījām rudzus, pāris ziedus un visas aplītī pēcāk pinām arī vainagus. Kā nu kurai - vienai pļava uz galvas, citai rudzi matos auga, savukārt vēl kādai meitenei vainags par smagu, kādai - par mazu, citai - par lielu, taču kopumā rezultāts, manuprāt, visām tika sasniegts - pašpīts Jāņu vainadziņš. ^^

Vakarpusē, saprotams, Jāņu ugunskurs, silta un garšīga samovarā vārīta tēja, daudz ēdiena, pirtiņa, baļļa, pastaigas pa mežu un pļavām, alus un citi dzērieni un no rīta neizpalika arī pēcjāņu mini galvassāpes. No neilgās gulēšanas, protams. :) Naktī, šķiet, norisinājās vēl kāda Jāņu nakts mistērija, taču ap pieciem mans organisms aizgāja čučēt.  Braucot mājās autobusā uz Rīgu nākamajā dienā, smējāmies un pļāpājām ar Lindu, atceroties, cik Jāņi bija izdevušies.

Bet kopumā, patiešām jauki, sirsnīgi un patīkami svētki, kuri diemžēl liecina par garākām naktīm un īsākām dienām. Bet es nebēdāju. Jo bija patiešām skaisti. ^_^