Svētki, kuros viss smaržo labi

Mani mīļākie svētki vienmēr bijuši Ziemassvētki. Tie man mūždien asociējušies ar siltiem gaļas pīrādziņiem, tēju, piparkūku aromātu, reibinoši daudz mandarīnu un, protams, spožos papīros ietītām dāvanām. Lai gan, dāvanas noteikti nav vissvarīgākās, ir patīkami saņemt kādu nieciņu no mīļajiem.

Piemēram, visjaukākā dāvana, ko esmu saņēmusi, ir žagaru bunte pilna ar konfektēm. To gan es saņēmu diezgan agrā vecumā un pieļauju, ka toreiz biju to pelnījusi. :)

Šogad Ziemassvētki pagadījušies tādi...nekādi. Dāvanas jaukas, skaistas un, protams, sen gaidītas, taču nav tā ikgadējā Ziemassvētku prieka. Iespējams, jo esmu kļuvusi vecāka.Iespējams,
jo nav sniega. Iespējams,iespējams,iespējams. Nezinu. Lai arī šī gada Ziemīši noteikti bijuši vieni no vislabākajiem pēdējo gadu laikā, nepamet šī nepabeigtības sajūta, jo liekas, ka kaut kas īsti līdz galam nav izdarīts. Laikam trūkst tā apbrīnojami skaistā Ziemassvētku sajūta, kas tev rodas mazam esot. Jā, tas noteikti ir tādēļ.

Vairākas dienas pēc kārtas centos radīt Ziemassvētku noskaņu - cepu piparkūkas, cepu pīrādziņus. Tāpat saiņoju dāvanas, bet pirms to saiņošanas - izvēlējos skaistākos ietinamos papīrus, bantes un lentes. Centos arī izpušķot "eglīti", kas šogad, atšķirīgi no pagājušā gada ceriņa zara, bija istabas stūrī zaļojoša palma. Taču smieklīgākais ir tas, ka visīstāko Ziemassvētku sajūtu guvu neilgi pēc lapu sārtošanās procesa sākuma - septembrī, kad kopā ar Arti, Māri, Lindu un Margaritu sēdējām Māra Brīvības ielas rezidencē un klausījāmies Ziemīšsvētku karoļļus. ^_^ Tobrīd es nedomāju par neko. Es biju es, Artis bija Artis, Māris bija Māris un tā tālāk. Un es tiešām jutos tā, kā gaidītu gada skaistākos, baltākos un gaišākos svētkus.

I tried. I tried, but I failed. I failed trying.  

Lai nu kā, Ziemassvētki pēc apmēram 4 minūtēm būs aizgājuši nebūtībā, spožais dāvanu papīrs izmests miskastē un daļa ikdienā nevajadzīgo dāvanu nonāks kaut kur istabas iekārtas tālākajā nostūrī. Skaistas, saticīgas un gaišas nākamās 364 Ziemassvētku gaidīšanas dienas.

Bezsakars bez sakara.

Pavisam nesen, kādā ne visai saulainā dienas vidū, sēdēju gultā ar mandarīniem un siltu tēju(ļoti svarīgs fakts). Domāju par lietām. Visādām. Nonācu pie secinājuma, kuru vēl tā īsti nespēju aptvert - ar katru dienu, kļūstot vecākai, saprotu, ka pasaule negriežas tikai ap mani. Nu, nav tā, ka es kādreiz tā esmu domājusi,nebūt ne. Pasaule apaļa, cilvēku daudz, katram savas stāsts aiz muguras. Un tieši par to - šis ieraksts.

Tagad ārā snieg. Nē, puteņo. Vējš plosa koku zarus, asfalts noklāts neskaitāmām peļķēm, jo sniedziņš vēl ir tik vārgs, ka pats lāgā nevar noturēties. Un sniegpārslām nevar saskatīt formu, jo tās kā aptrakušas metas kaislīgā dejā(arī svarīgs fakts).

Tad nu pie tā svarīgā ķeroties...Ak, jā. Pareizi - par to, ka katram ir savs stāsts. Nesen man kāds pavaicāja, kādēļ tad, kad iepazīstos ar cilvēkiem, esmu atvērta, komunikabla un draudzīga, bet tad, kad šī draudzība turpinās ilgāk, es noslēdzos un nepielaižu cilvēkus sev klāt. Tā nav, es pielaižu cilvēkus sev klāt, taču manu uzticību ir jāiegūst un bieži vien cilvēkiem apnīk censties. Well, there is this thing - esmu dzīvē pārāk daudz vīlusies. Pārāk. Gluži kā suns, kuru izmet no mājām vairākas reizes pēc kārtas, bet kurš turpina atgriezties, cerībā tikt ielaists siltumā. Aiz visa labā es vienmēr saskatu kaut kādas sazvērestības - liekas, iedraudzēšos ar cilvēkiem un viņi par mani aizmirsīs ( jo, jāsaka, es cilvēkus neaizmirstu, tiešām), vai, piemēram, iedraudzēšos, mēs kopā izklaidēsimies un - BOOM! - viss vienā jaukā brīdī pazudīs. Un cik reižu nav bijis, ka esi "draugs" tik ilgi, kamēr no tevis kādam kaut kas ir nepieciešams?

Šodien aizdomājos, ka noteikti neesmu vienīgā, kurai ir savs stāsts, nezinu, līdzīgs vai nē. Citreiz, cenšoties iepazīt cilvēku, par viņu atklājas dažādi fakti, piemēram, tas, ka ārējais, smaidīgais puisis vai meitene varbūt iekšēji nemaz tā nejūtas. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atklāj savas patiesās jūtas vai stāsta par to, kas ar viņiem pagātnē noticis. Un es viņus saprotu, jo arī viņi, iespējams, dzīvē ir vīlušies un, nevēloties izskatīties vāji, vienkārši noklusē lietas.  

Vēl par tiem stāstiem, ko esmu sapratusi pēdējo dienu laikā - tu dalies ar savu stāstu un kāds tev pastāstīs savējo. Tas gan ir visai reti, bet pastāstot kaut ko cilvēkam- ļoti privātu vai emocionāli intīmu - cilvēks jūt, ka var tev uzticēties un pastāsta lietas arī tev. Tā tas vienkārši ir. 

Un, ar šo es vēlējos pateikt, ka, pirmais, neskati vīru pēc cepures(nodrāzti, bet tomēr - taisnība!)  un, otrais, nevajag uzskatīt, ka visa dzīve griežas tikai ap tevi. Katram ir savs stāsts, katram bijuši pārdzīvojumi, labi un slikti notikumi, un, tikai tāpēc, ka šķiet, "jā, viņam noteikti ir viss un viņam dzīvē ir paveicies", nevajag uzskatīt, ka tā patiesi ir. Jo tā nav.

Un tāpēc - 5 fakti par Zani. 

1st edition.

1. Mīļākie ziedi - frēzijas. Kāpēc? Tās ir skaistas, trauslas, bet reizē - ļoti izturīgas, kā arī smaržo lieliski. 
2. Zanei ļoti patīk peldēt. Ziema, vasara, ūdens, peļķe, jūra vai baseins - peldēšana tik ļoti atbrīvo. Tu peldi zvaigžņotā vasaras naktī uz muguras un vēro, kā no debesīm gāžas miljoniem nelielu zvaigznīšu. 
3. Zane mīl dziedāt. Karaoke vai duša - pat koka kaste ielas malā var būt skatuve! Un es dziedu visu, pat tad, ja nemāku un nezinu vārdus. Č-č-č-čandžēes!
4. Man garšo daudz, bet negaršo rozīnes, melnā šokolāde, sēnes, speķis, lakrica, vīģes, īsts lauku piens u.c. 
5. Man bail no zirnekļiem, tumsas un vientulības. Zirnekļi, jo viņiem ir vairāk kāju, nekā kukaiņiem, kā arī viņi no dibena šauj tīklus. Tumsa, jo bērnībā ieguvu traumu no "The x files". Vientulība, jo laiks iet uz priekšu, bet esmu mazliet viena. 

Nu, redz'! Nav nemaz tik traki atklāt pāris lietas. Un kuram katram es to neatklāju. ^_^

Vienā elpas vilcienā - Grieķija

Nu jau pirms vairāk nekā nedēļas atgriezos no pasakaini skaistas zemes, par kuru biju dzirdējusi vien skolas vēstures stundās - Grieķijas, taču atmiņas par tikai četras dienas ilgo ceļojumu vēl ir pavisam svaigas. :)

Un tagad, kad Latvijā termometra stabiņš noslīdējis mazliet zem nulles, tā vien gribas atpakaļ silto dienvidu vēju, smaržīgo mandarīnu aromātu un daudzās, labirintiem līdzīgās šaurās ieliņas, kuras necaurejamas padara palmas. Taču par visu pēc kārtas - tā, kā tam jābūt. ;-)

1.diena jeb "Kur ir saule, nebeidzams karstums un jūra?"

Vakarā ierodoties Grieķijā, jūra tehniski bija - tāda slapja un miglai līdzīga gāzās no debesīm. Apsolītais siltums - pazudis, jo, kā minēja lidostā strādājošie grieķi, mēs, latvieši, noteikti atvedām lietu no Rīgas ( jā, jo lietus skrien man līdzi visur!). Tas arī lauza manu stereotipu par Grieķiju, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ biju ieņēmusi galvā, taču, kā izrādās, Grieķijā NAV mūžīgā vasara ar miljons grādu karstumu.

Taču viss nebija tik peļami, jo, izkāpjot no autobusa, kurš mūs nogādāja viesnīcā, kas atradās aptuveni 3km rādiusā no visiem populārākajiem apskates objektiem, ieraudzīju kaut ko, kā dēļ mana sirds salēcās( un mana sirsniņa tā vienkārši apkārt nelēkā!) - palmas, palmas visur! Koki, kādus vairāk biju redzējusi vien botāniskajā dārzā, tagad lepni slējās turpat pie viesnīcas ieejas. Kā arī jāsaka, ka gaiss smaržoja tāpat, kā tas parasti smaržo Latvijā agrā pavasarī - kad tikko nokusis sniegs un sāk plaukt pirmie pavasara ziedi.

2.diena jeb "Afrodīte, marmors, krievvalodīgie un saulriets"

Saprotot, ka esi Grieķijā, pirmais, ko vēlies darīt, ir mesties nebeidzamos piedzīvojumos un izpētīt tuvāko apkārtni, tāpēc, bruņojusies ar trīs(!!!) pilsētas kartēm, uzsāku ceļu uz Akropoli. Pirmais, kas iespiežas acīs - maz gājēju pāreju, gandrīz neviena sakarīgi strādājoša luksofora, kā arī pilnīgi traki un karstasinīgi braucēji. Starp citu, arī te, līdzīgi kā Francijā, dominē motocikli, motorolleri un citi moto-(insert word) un (insert word)-cikli, tikai lielākā atšķirība ir tā, ka grieķi nelabprāt domā ar galvu par savu galvu - braucot ar motociklu apmēram 100km ātrumā, tikai katrs trešais uzskatīja, ka vēlams uzvilkt ķiveri. Tāpat mani atkal pārsteidza nenormāli lielais mandarīnu koku daudzums pilsētas centrā, jo, kur vien ej, priekšā milzīgs, kupls koks, kurā vīd garšīgie augļi. :)

Pēc apmēram 30 minūšu gājiena, nokļuvu Akropolē, kur mani jau gaidīja vismaz pieci pārsteigumi. Pirmais pārsteigums, kas mani patiesi iepriecināja, bija pieklājīgs grieķis, kurš pacietīgi apgleznoja māla traukums. Viņš labā angļu valodā pavaicāja, vai zinu, kur eju un vai man nav nepieciešama palīdzība, jo izskatoties, ka esmu apmaldījusies. Jāatzīst, ka ar visām trim kartēm, es patiesi biju mazliet novirzījusies no sākotnējā galamērķa, taču šī nelielā kļūme mani atveda līdz skaistajai Akropolei. Otrs pārsteigums mani sagaidīja pie turpat netālu esošā suvenīru kioska - kā jau īstenam tūristam, man ir tieksme iegādāties klišejiskas lietas - jā, arī ledusskapja magnētiņus. Un šis pārdevējs bija tik jauks un pretimnākošs, ka iegādājos 3 magnētiņus par EUR 7.00, kā arī dabūju trīs bez maksas - vienu, jo tā vienkārši vajag, otru, jo pārdevējam likos jauka un trešo, jo to man iedeva svešs garāmgājējs. Trešais pārsteigums man parādīja grieķu savdabīgo tirgošanās manieri - "Give me as much money, as you have", teica sieviete, cenšoties man notirgot milzīgu šalli, kas esot ražota tepat Grieķijā, taču piecas minūtes ar viņu strīdoties, sapratu, ka te "nebūs aršanas" un vienkārši devos prom, kad ar mani notika otrās dienas ceturtais pārsteigums - piebrauc klāt motocikls un uz tā sēdošie vīrieši pieklājīgā krievu valodā aicina mani doties viņiem līdzi un apskatīt kažokus. Savukārt piektais pārsteigums mani sagaidīja Akropolei blakus esoša kalna virsotnē, no kura, saprotams, pavērās pasakains skats - visa ieleja kā nosēta ar mazām, baltām mājiņām, palmām un citiem labumiem. Biju viena un nebija neviens, kas mani iemūžinātu fotogrāfijā, kad pēkšņi ar mani sāk runāt krievvalodīga sieviete un saka, ka ir fotogrāfe, kura man var palīdzēt. Success! Noslēgumā, mēs ne tikai lieliski parunājām, bet kalna virsotnē arī izbaudījām Grieķijas saulrietu.

Cenas Grieķijā ir ļoti pieņemamas. Un, lai gan paciņa cigarešu maksā apmēram divreiz dārgāk, nekā Latvijā, suvenīri, šokolādes, ūdens, siers un gaļa bija tik lēti, ka sākotnēji šķita, ka cenu esmu pārpratusi. Atpakaļceļā uz viesnīcu, ievēroju, ka grieķiem izplatīti ir nelieli restorāni un kafejnīcas, taču, kad vienā kebabu ēstuvē ierējās suns...Nu, jā, saprotiet paši, ko cilvēks tādā situācijā var nodomāt.Un vispār, klaiņojoši suņi Grieķijā  nav nekas īpašs - to tur ir apmēram tik daudz, cik mums pagalmos kaķu.

 3.diena jeb "selfiji, garšīgi ēdieni un vairāki WTF momenti"

Arī trešajā dienā nolēmu izmantot savu laiku lietderīgi, tādēļ devos tālākos Atēnu pētījumos. Dodoties aizvien dziļāk, pamani nestandarta darba laikus - tā, piemēram, apskates objekts "Zeva templis", darbojās tikai no 9.00 līdz 14.00. Tāpat - sestdienas dienā nestrādāja ne aptiekas, ne auto servisi, ne tūristu informācijas biroji, nekas. Līdz ar to, sestdienās notiek absolūta "bumbulēšana" pa pilsētu.

Maldoties ar savām trim Atēnu kartēm, kuras, satrp citu, katra rādīja savu virzienu kā nokļūt galamērķī, nonācu t.s. Atēnu tirgus laukumā jeb Plakā. Ar marmoru klātas, slidenas ieliņas un daudz cilvēku, kuri, gluži kā no skudru pūžņa izlīduši, skraidelē kur nu kurais. Un šajā tirgū noteikti var atrast dažādas lietas - sākot no tradicionālajiem Grieķu saldumiem, kā baklava, beidzot ar dažādiem austrumu talismaniem, juvelierizstrādājumiem un citām lietām. Un grieķi noteikti mīl kaulēties - to es iesaku īpaši. ;)

Šīs pašas dienas vakarā bija arī kāda pasākuma noslēguma vakariņas, kurās varēja izbaudīt dažādu valstu gardumus. Piemēram, kāds mammas paziņa no Armēnijas, ieradās ar pašdarinātu tekilu un īstu armēņu konjaku, savukārt viesis no Guzijas bija sagādājis neaptverami garšīgu sarkanvīnu (omnomnomnomn). Tāpat nogaršoju dažādus grieķu sierus, un tie ēdieni, kas ir pieejami Latvijā, Grieķijā garšoja citādi - garsīgāk. Vēl noteikti jāatzīmē, ka grieķiem ir patīkamas garšvielas, kuras padara ēdienu...nezinu, iespējams, eksotisku? Jā, drošvien. Katrā ziņā, ēdiens ir ļoti garšīgs, baudāms un pat pildītas olīvas, kuras citreiz man neiet pie sirds, garšoja fantastiski!

Šajā vakarā arī iepazinos ar kādu Bilu no Kanādas, par kuru sākotnēji neko nezināju. Vārds pa vārdam un izrādās, ka viņš ir bijušais hokeja komandas Edmontonas Oilers īpašnieks, kā arī bijušais Starptautiskās paralimpiskās komitejas vadītājs un viņam pieder zirgu stallis. Tāpat viņam ir meita, kura ikdienā nodarbojas ar izpletņlēkšanu un ir pilote. Vai nav lieliski?

4.diena jeb "orkāns, vakariņas un ciešs miegs"

Interesanti,ka gaiss Grieķijā smaržoja pēc tāda, kāds mums parasti novērojams agrā, agrā pavasarī. Un vēl mazliet citrona pieskaņa. Patīkami. Bet, grieķi ir salīdzinoši nekārtīgi un uz ielām bieži vien redzami cigarešu paciņu iepakojumi, papīri un cita draza. 

Ceturtā diena tikai pa dienu bija skaista - saulīte, siltums un vējiņš. Vējiņš kļuva par vējeli, vējelis par vēju un vējs kļuva par huge orkānu. Lai gan Latvijās tāds vējš būtu pupu mizas. Jā, bija pāris nogāztas sētas un daži nolauzti koki, bet kam gan negadās? 

Tāpat, šī bija tā diena, kas sapratu, ka grieķiem ir svarīgi labi paēst. Un ēstgribu parasti veicina sarkanvīns, sveču gaisma, vista un meitene pie sāniem. Bet, ja nevaru atrast meiteni, tad uz ielas pilnas malas ar eskorta pakalpojumu mājām, piemēram, "Lido" vai "Wall st.".

Jāatzīst, ka šī bija tā diena, kad izbaudīju mieru un nekā nedarīšanu, kā arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem, lietainā laika iespaidota, noskatījos pāris seriālus. :)

Kopumā neilgā dzīvošanās ārvalstīs man patiesi patika - cita ikdiena, cita vide un fantastiska daba ar kalniem, lejām, ielejām, vīnogulājiem, olīvkokiem, lauru lapu kokiem, mandarīniem un citām garšīgām lietām!

11.novembris. Manējais.

Šobrīd skan "Pērkons". Ne tas, kas no zibens, bet tas, kas grupa - saldsērīgas, jestras, dziļas un nozīmju pilnas dziesmas izpilda tieši šis neatkārtojamais ansamblis. Un ir rudens. Tagad patiesi var teikt, ka ir iestājies rudens. Taču es neskumstu. Rudens ir jauks, jo tas nozīmē, ka pavisam drīz būs ziema, kurai sekos pavasaris, bet tad nāks ilgi gaidītā, siltā vasara. Turklāt - novembris šogad padevies ne tikai īpaši patriotisks, bet arī silts un sauss. Taču šoreiz - ne par to.

Šoreiz pāris 11.novembra bildes, kuras teigā centos uzņemt ar savu galīgi neprofesionālo aparātu. Taču man patīk. Un 11.novembris manā dzīvē nekad nebija bijis tik jauks. ^_^

Iedvesmai: Pērkons - Mēs pārtiekam viens no otra

"SZF, aha-aha, nav darba" jeb ko domā students parastais?

Pagājis precīzi viens gads un 11 dienas, kopš mana pirmā ieraksta šajā blogā, kurš, starp citu, nozīmīgs bija ar to, ka tajā rakstīju par savu pirmo pieredzi studenta kārtā. (bloga raksts: http://zaneskujina.blogspot.com/2012_10_01_archive.html) Toreiz arī nespēju saprast, kas vēlos būt nākotnē un ko cilvēkiem nākotnē ar savu izglītību varētu sniegt. Lai gan tikai bloga ieraksts, tomēr atklāja manas personības šķautnes un lieliski parādīja manu toreizējo attieksmi pret Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātņu nodaļu (uh, sarežģīti un pārāk gari, tāpēc turpmāk - LU SZF Kom.Zin. ). Kas īsti ir mainījies? Daudz, bet varbūt arī ne tik ļoti daudz. 

Pirmkārt, nav mainījies fakts, ka topošajam studentam, ja vien nav 100% pārliecināts par savu turpmāko karjeru, ir grūti saprast, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas. Bieži vien informācija par fakultāti nav pārāk patiesa un ir subjektīva - to zinu no savas pieredzes, jo negribas jau par savu Alma Mater teikt sliktu, bet cilvēki, kas tajā fakultātes/universitātes vidē nav, gluži vienkārši neko nesaprot, bet tikai stāsta. It kā. 

Lielos vilcienos nav mainījies arī mans viedoklis par LU SZF Komunikācijas zinātņu nodaļu un universitāti kopumā. Es nesaku, ka LU ir slikta universitāte, vai SZF - slikta fakultāte - nebūt ne! Katrs cilvēks paņem no fakultātes to, ko vēlas un cik vēlas paņemt, un tas, cik daudz iegulda mācību procesā, arī atkarīgs no viņa paša. Tomēr kaut kas īsti nav, kā vajadzētu, un nerodas tā pārliecinātības sajūta, ka iegūtā izglītība kaut kur arī noderēs.

Nav mainījies arī fakts, ka joprojām studēju LU SZF Komunikācijas zinātnes un ka vēlos vecākiem pierādīt, ka neesmu ņuņņa, ka padodas pie pirmajām grūtībām. (Lai cik ļoti nevēlētos to atzīt, SZF palieku arī vecāku dēļ - nevēlos likt viņiem vilties.)

Kaut kas tomēr ir mainījies - es neesmu budžeta grupā, bet studēju par personīgo finansējumu. Tas, saprotams, nav jauki. Tāpat citi teiktu, ka, iespējams, pati esmu vainīga (nesaku, ka neesmu, vienmēr jau var labāk, vai ne?). Interesanti, bet nav pārliecības, ka maksāju par izglītību, bet gan par diplomu, t.i., maksāju, lai iegūtu papīru, ka es skaitos absolvējusi augstskolu.

Mazliet par SZF Komunikāču 2.kursu. Ir tiešām interesanti priekšmeti, kuri ir ne tikai aizraujoši, bet arī noderīgi, taču ir tādi, kuri ir pilnīgi nevajadzīgi un uz kuriem cilvēki atļaujas nenākt. Tāpat daži pasniedzēji, šķiet, speciāli nākuši strādāt uz universitāti, lai tikai viņiem būtu kāds, kas ir mazāks un nevarīgāks, nenozīmīgāks, uz kuru varētu izgāzt savu žulti. Brīžiem šķiet, ka pasniedzēji laikus ierāda mums, studentiem, savu īsto vietu - to, kas zemāka par zāli.

Kas attiecas uz studējošo skaitu, tad pirmajā semestrī studijas uzsāka 197 cilvēki, savukārt pašlaik studējošo skaits ir 132 cilvēki. Mana prognoze - ceturtā semestra sākumā būsim mazliet vairāk par 110 cilvēkiem, bet ceturtā semestra beigās būsim apmēram 100.

Nav tā, ka šis ir mans vienpersonisks viedoklis (lai gan, iespējams, ir gan!), jo es ikdienā komunicēju arī ar saviem kursa biedriem. Arī mani kursa biedri(atļaušos piebilst - ne visi!), ja sākumā domājuši, ka SZF ir īstā vieta, kur studēt, tad tagad ir pilnīgā izmisumā un nesaprot, ko te dara.

Ja runājam par jaunajiem censoņiem un absolventiem, tad jaunuļi parasti uz LU SZF nāk trīs iemeslu vadīti:

1. "LU SZF nav jāmācās matemātika, fizika un citi priekšmeti ar skaitļiem" - kas ir biežāk dzirdētais no jaunajiem studentiem. Bet tas ir tāds BULL-SHIT! Ar tādu domu vispār nedrīkst iet meklēt vietu, kur studēt, jo jāmācās ir kaut kas, kas saista, nevis jāizvēlas vieglākais ceļš. Piedevām, matemātika ir visa pamats.
2. "Nezināju, uz kurieni doties, tādēļ izvēlējos LU SZF, jo tas ir universāls" - jā, ja vien ar universāls tiek domāts pašsaprotamas lietas, ko iemāca dzīve/ikdiena. Aptaujā piecus pirmos sastaptos žurnālistus un pajautā, kuram no viņiem ir augstākā izglītība.
3. "Tiku budžetā, man vienalga, kur studēt" - šie ir diezgan bezcerīgi varianti.

Savukārt absolventi nenožēlo savu izvēli par labu SZF, taču atzīst, ka bieži iegūtais darbs nav saistīts ar iegūto izglītību. Tātad, tie, kuri cer kļūt par ūber-mega-giga lieliskajiem žurnālistiem vai reklāmas speciālistiem, der atcerēties, ka ne visi ir topošie Arņi Krauzes vai Ēriki Stendzinieki.

BET! Slavenais sauklis "SZF, aha-aha, nav darba!" - nestrādā, ir tas darbs, ir. :)

LU SZF es varētu salīdzināt ar šokolādes konfekti, gluži kā Forests Gamps. Taču šajā gadījumā esmu droša, ka konfektes papīrītis ir spožs, skaists un spīdīgs, taču pildījums rūgts un noteikti nav pa prātam visiem.

Kas attiecas uz mani, pēc LU SZF absolvēšanas, ja vien pusceļā nesajukšu prātā un nemetīšu plinti krūmos, noteikti došos studēt uz kādu fakultāti, kur reizi pa reizei jāiekustina pelēkā viela, piemēram, skaitot, rēķinot, kāpinot, risinot logoritmus un domājot, kāpēc Ņūtonam uz galvas uzkrita ābols.

Veiksmes!

Piecpadsmit dziesmas rudenim

Rudens skarbais vējš plosa kokus, atbrīvojot tos no skaistā, pavisam smalkā ietērpa -zeltainajām lapām. Pilnie zari ābolu nu noliekušies ne tikai no augļu smaguma, bet arī no lietus. Saule un dienas gaisma lutina arvien mazāk. Tas nu ir noticis - rudens atkal iekarojis Latviju. Un ir šo skaisto zemīti sācis apgleznot. Un turpina to darīt.

Nezinu, kā ar citiem, taču man rudens asociējas ar siltām tējām, zeķēm, seriāliem, grāmatām un mūziku. Šīs četras lietas ir tās, kuras mani pavadījušas jau vairākus rudeņus. Tēja - siltākais, gardākais un veselīgākais dzēriens rudens vakariem. Zeķes, jo man vienmēr salst kājas, pat vasarā. Bet tajā brīdī, kad ir rudens sākums un apkures sezona vēl fiziski nav sākusies, ķepiņas nosalst dikti, dikti. Tad nāk palīgā zeķes. Seriāli arī vienmēr bijuši kopā ar mani, jo lietainajā, vējainajā rudens laikā es labprātāk palieku mājās un skatos seriālus. Laba grāmata vienmēr ir liela vērtība.Un visbeidzot mūzika - kaut kas, kas pavada mani ik dienas. Par to arī šis ieraksts - par dziesmām, kuras labprāt klausos rudenī. Jo, kādēļ gan ne? ;)
P.S. Klikšķini uz dziesmas nosaukumu un baudi labu mūziku! ;)

PIECPADSMIT DZIESMAS RUDENIM

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

Izrādās, ka mūsu kaimiņiem igauņiem ir visnotaļ nepeļami mūzikas gabali. Un es nerunāju par "Vanilla Ninja", bet gan par "Ewert And The Two Dragons", kuru mūzika līdzinās kaut kam starp grupu MGMT un Imagine Dragons. Klausos non-stop jau kādu brīdi. Neapnīk.

The Antlers - Kettering 

Iespējams, viena no skumjākajām dziesmām, kuru esmu dzirdējusi. Šīs grupas albums - Hospice - ir vienkārši skumju kalngals. Arī šī dziesma ir piemērota vēliem rudens vakariem, īpaši, ja pie rokas ir kāds +1. Bet der arī tēja - tā vismaz nemēdz pievilt.

Arctic Monkeys - Do I Wanna Know?

Iespējams, mana šī rudens visproduktīvākā dziesma. Noklausoties, gribu skriet, darīt, runāt un rīkoties. Parasti gan tas nesanāk, tāpēc šī ir viena no dziesmām, pie kuras ātri lasās un tik pat ātri dzeras tēja. :)

Kings Of Leon - Sex on Fire

Viena no manām mīļākajām dziesmām, kura, manuprāt, aizmirsta par ātru. Atceros bumu, kad šī dziesma bija populāra un skanēja vai visās rokkafejnīcās un lielveikalos. Bet patiesībā, šī dziesma man asociējas ar siltajām zeķēm - klausoties un maurojot līdzi šo dziesmu, paliek silti. 

Čipsis un Dullais - Asaras

Šī noteikti ir viena no manas vasaras dziesmām - saldsērīga, skumja un lieliski piemērota dziedāšanai draugu pulkā. Bet arī šī dziesma ir ļoti pat "rudenīga", vienīgi klausoties, vairāk aizdomājos, nekā daru kaut ko reāli nepieciešamu vai noderīgu. Lai gan domāt arī ir produktīvi. "Tā nav rasa, tās ir asaras", kā saka. :)

Death Cab for Cutie - Transatlanticism

Par šo grupu es uzzināju pirms 3 vai 4 gadiem - toreiz no viņu repertuāra patika viena dziesma, kura mainstrīmā cauru dienu tika drillēta visās radio stacijās. Nesen uzgāju šīs fantastiskās grupas albumu, kurš, kā izrādās, viss ir diezgan fantastisks. Jā, dziesmas ir salīdzinoši vienveidīgas, taču rada īsto atmosfēru. Vienmēr. 

Elvis Depressedly Gone - U're fuck up

Visnotaļ interesanta dziesma. Savdabīga, skumja, patiesa. Patiesa? Patiesa. Arī noderīgs gabals, kad lasi grāmatu vai vēlies justies nožēlojami. Lai gan neiesaku. Bet dziesma ir patiešām klausāma un, manuprāt, ne līdz galam novērtēta. Mazie mūziķīši ir dikti jauki. :)

Wise Blood - Alarm

Šī dziesma galvenokārt patīk tādēļ, ka tā ir melodiska un ritmiska. Bet arī skumja. Taču vārdi ir jauki un mūzika arī. Man palīdzējusi produktīvi izpildīt daudzus darbus, kas jāpilda universitātē. Dod stimulu. Un ir vienkārši jauka fona mūzika. :) 

The Big Pink - Dominos

Šī, lai arī pietiekami sena, ir dziesma, kura ir manā plejlistē katru rudeni. Ir dziesmas, kuras asociējas ar konkrētu cilvēku vai notikumu. Arī šī dziesma man patīk konkrēta notikuma dēļ. Tāpēc, ka rudens. 

Vampire Weekend - Ya Hey!

Šī grupa ļoti līdzinās MGMT, iespējams, tādēļ šis jaunais grupas singls ir diezgan saistošs.

Hollywood Undead - Everywhere I Go 

Dziesma, kas vienkārši palikusi tuva pēdējo mēnešu laikā un kura ir izpelnījusies vietu manā plejlistē, kaut vai tikai ritma dēļ. Lieliska, savdabīga. Fona mūzika, kurai var klusi dungot līdzi. Vai arī nē. 

Oasis - Don't Look Back in Anger 

Oasis, oasis,oasis... Grupa, kura bija tik ļoti ietekmīga, bet no kuras palikusi vien laba mūzika. Vismaz nosacīti laba. Šī ir viena no dziesmām, kura noteikti jādzird visiem. Jo klasika. Un rudenim klasika piestāv. 

Camera Obscura - French Navy

Šī dziesma bija viena no tām, kuru pirms kāda laika meklēju daudz. Un gandrīz neatradu. Beigās gan atradu. Pie šīs dziesmas ir jauki darīt lietas, piemēram, rakstīt interviju vai kādu kursa darbu. Iedvesmas lādiņš garantēts. 

Biffy Clyro - Biblical 

Bifijs noteikti nav mans mīļākais izpildītājs, taču šī dziesma ir melodiska un ļoti pat jauka. Tipiska Clyro dziesma pēc pirmajām notīm, bet vienalga, patīkama. Klausoties prātā iešaujas lietussargs, lielas peļķes un slapjas kājas. Varbūt ne tās labākās asociācijas. Un tomēr. :)

King Charles - Love Lust

Foršais Karalis Čārlzs ir tik foršs, ka viņa dziesmas jāklausās obligāti un, ja neesi dzirdējis kaut viena viņu masterpīsu, iespējams, nezini, kas ir īsta mūzika.Un šī konkrētā dziesma, lai arī nav tik aktīva kā viņa Bam Bam, arī nav peļama.

Lai šīs 15 dziesmas nemaldina - es neesmu depresīvi noskaņota un neklausos tikai šīs konkrētās dziesmas. Šīs vienkārši bija tās, kas uzreiz iešāvās prātā, domājot par rudeni. 

Lai cepumi, tēja, siltas zeķes un laba grāmata vienmēr pa rokai!

Būt labam ir Tavā garā!

Pēdējā laikā sāku saprast, ka gribu visiem izpatikt. Ne patikt, jo patikt visiem nevar, lai gan izpatikt jau arī nē, bet izpatikšanai jāpieliek lielākas pūles. Šī vēlme dīvainā kārtā sasaistījās ar  remontu dzīvoklī, kas šajā gadījumā nozīmēja arī jaunu mēbeļu iegādi. Tad nu radās jautājums - ko ar tām nevajadzīgajām, bet reāli labi kalpojošām lietām, darīt?

Pavisam veiksmīgi  un jāsaka -nejauši - atradu šo lielisko Facebook domubiedru grupu, kurā ikvienam, kurš dzīvo Rīgā vai tās apkaimē, ir iespēja atdot nevajadzīgās lietas kādam, kam tās, iespējams, ļoti noder. Grupas moto - ļoti vienkāršs un patīkami pārsteidz, jo, stājoties par grupas biedru, tu apņemies, ka mainīsi/atdosi lietas, neiesaistot naudu.

Te arī neliels ieskats grupas aprakstā:

-This group is dedicated to all of us here in Riga who tend to accumulate, accumulate and fill in spaces that could otherwise be used for something more interesting than storage and dust collector.

If you have something to GIVE write that at the beginning of your message, the same for when you NEED something. It would also be nice if you deleted your message once something got FREE and you don't have it anymore or if you received that special something you needed.

Most importantly keep it FREE! -

Ilgi nebija jāgaida un jau nākamajā dienā pēc apstiprināšanas virtuālās grupas biedru sarakstā, ievietoju pirmo "postu", atdodot savas vecās klades, kuras kādu laiku stāvēja pagultē neizmantotas. Tā, rakstā pa rakstam, cilvēkiem atvedu gultu, grāmatas, kumodi, veļas žāvētāju, televizoru, apģērbu, aizkarus, lampas un citas man nevajadzīgās lietas, pretī par to saņemot kādu šokolādes tāfelīti, šampanieti, želejkonfektes vai vienkārši "paldies", kas, patiesībā, arī nav peļama lieta. Vienu reizi man paveicās un viens no puišiem, kurš pieteicās pie veļas žāvētāja, plkst. 21:30 piegādāja man svaigi ceptus virtuļus no "Ze Donats", kuri, jāsaka, bija ellīgi garšīgi. ;-)

Interesanti, bet sākumā šķita, ka cilvēki šajā domubiedru grupā apmainās ar dažādiem nieciņiem, piemēram, bižutēriju vai apģērbu. Liels bija mans pārsteigums, kad redzēju, ka cilvēki labprāt atdod pāris gadus vecu veļas mašīnu vai ledusskapi, gultu vai dīvānu, šķiet, reiz redzēju, ka cilvēki atdod piecdaļīgu sekciju ideālā stāvoklī.

Būt labam ir patiešām forši- pēc padarītā vienmēr ir gandarījuma sajūta un prieciņš, ka kādam izdevies palīdzēt un ka lietas, kuras agrāk bija tuvas, neaiziet postā, bet tiek atdotas kādam, kam tās ir patiešām vajadzīgas. 

Kā saka vecais, labais teiciens: "Dots devējam atdodas."  

Dariet labu un labas lietas notiks arī ar jums. :)

Adrese uz domubiedru grupu: https://www.facebook.com/groups/461766623888325/?hc_location=stream
Iedvesmai šim vakaram:  Claude Debussy - Claire de Lune

Indiāņu vasara

Vasara. VASARA. Va-sa-ra. V A S A R A. Dali, kā gribi, domā, ko gribi un īstenībā vari arī darīt, kā gribi, jo vasara neizbēgami tuvojas izskaņai. Bet- tā vēl nav beigusies, un, kamēr citi izmisīgi meklē skapī dziļi noglabāto rudens džemperi, es relaksējos braucot ar riteni vai vakaros vērojot zvaigznes. Tāpat - vienkārši un ar smaidu sejā - atmiņās pārcilāju to, kas šovasar noticis un ko šovasar esmu piedzīvojusi. Un ziniet? Tik daudz, cik piedzīvots šovasar - tik piesātināta, pilna, krāsaina un sulīga vasara man vēl līdz šim nav bijusi. Patiesi. Un ja man jāatceras ikkatrs notikums, pasākums vai joks, par kuru smējos vēderu turēdama, atzīšos, laikam nebūs iespējams, tāpēc padalīšos ar tiem notikumiem, kuri atmiņā palikuši visspilgtāk.

MAIJS: Laivu braucieni un citas zaļumballes

Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, savu vasaras garšu jau izjutu lieliskajā un burvīgajā trīs dienu garajā Fizmatu rīkotajā Laivu braucienā( saīsināti - LB ), kurā nokļuvu pilnīgi nejauši. Sākotnēji ļoti ilgi domāju, vai mesties šajā avantūrā, jo LB norisinājās no 4.05. līdz 6.05., bet vēl nepilnas divas nedēļas pirms šī satraucošā notikuma Latviju klāja balta un pūkaina sniega kārtiņa. Velns. Pirmā doma - vai pamodīšos nosalusi un vai vispār pamodīšos, ja ārā naktī gaisa temperatūra nepārsniedz +3C atzīmi. Vienu brīdi pat jutos kā sliktā TOP-SHOP reklāmā, kur kāds izmisīgi cenšas iestāstīt, ka "šis putekļu sūcējs ir vislabākais putekļu sūcējs pasaulē!", tikai putekļu sūcēja vietā - "pasākums" un "laivu brauciens". Beigās daudz nebija jādomā, jo tiku nostādīta fakta priekšā - izvēlies, būsi Guntis Maivis, Guntis Laivis vai Guntis Daivis. Un tas, lūk, bija lūzuma punkts, jo, ja man piedāvā tik krutu vārdu, grēks nepiekrist un nepiedalīties! Turklāt komandas nosaukums - "Šļak,šļak,šļak,šļak,šļak krūtis" - vien bija ko vērts! Un es piekritu. Un nenožēloju. Ne mirkli. Ūdens, forša kompānija, kas vienlaicīgi bija arī izpalīdzīgi, jautri un lieliski laivas biedri, ugunskuri, dzīvie radiatori, sarma, malkas ciršana, zupu vārīšana, migla, jauni cilvēki, interesanti cilvēki, teltis, apdegusi seja, slapji airi, ūdenspīpe, pātaga, nakts trase, mazliet alkohola, paštaisīta Moka - un tie ir tikai daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem varu raksturot LB tā, kā to redzēju es. Tas noteikti bija lielisks iesākums manam mīļākajam gadalaikam - vasarai. Patiesībā, šis pasākums noteikti pelnījis atsevišķu ierakstu, jo stāstu no šī leģendām apvītā pasākuma ir fantastiski daudz. BET! Noteikti nedrīkst aizmirst pateikt paldies tiem, kuri LB padarīja īpašu - komandas kapteinim un visai "Šļak x5 krūtis" komandai, kā arī orgiem, kuri katru gadu nebīstoties rīko tik  A W E S O M E  pasākumus un māsīcai Agnesei, kura iepazīstināja mani ar LB!

JŪNIJS: Sports, spēles, peldes un motocikls jeb Indiāņu vasaras

Jūnijs, kurā ik gadu svinu savu dzimšanas dienu, izvērtās piepildītāks nekā parasti - regulāras ik vakara peldes, ūdenspīpes vakari un ātra pārvietošanās ar motociklu, taču par visu pēc kārtas. 

Pirts pie Putna, šķiet, bija pirmais īstais vasaras notikums - Baldonē sevi aicināja izklaidēties, pērties, cept desas un mest kūleņus Misters Putniņš a.k.a. Putns, kurš dāsni atvēlēja savas mājas,lai tajās notiktu LB afterpārtijs jeb komandas saliedēšanās pasākums. Tajā netrūka jautru čalu, neķītru joku, dziļu sarunu, rotu taisīšana no follijas, vodkas+saldējuma kokteiļi un gulētiešanu saullēktā.

Jāsaka, ka jūnija pirmā nedēļa pagāja sportiskā garā, jo mani labsirdīgi uzņēma slinko sliņķu komandā "Unicorn Pr0n", kurā īstenībā neviens nebija sliņķis, lai gan komandas kapteinim dikti tā likās ( mēs centāmies! izgāzāmies, bet centāmies! ). Ar šo izcili sportisko komandas sastāvu piedalījāmies LU SP rīkotajās ikgadējās sporta spēlēs. Arī tur, saprotams, slēpjas savs stāsts apakšā un pieļauju, ka arī tur noteikti vajadzētu atvēlēt veselu ierakstu, taču īsumā - foršas potītes, daudz sporta, vēl sports, sports, sports, pīrādziņi, salauztas brilles, dejas līdz rītam, kailums, cilvēki, skola, Salacgrīva, sports.

Jāņi, Jāņi, Jāņi, Jāņi... Šovasar, jūnijā, tā īsti laikam sapratu, kas ir īsti Līgo svētki un Jāņi. Izrādās, tas nav tikai alus, siers un šašliks, bet gan neaprakstāmi saliedēts un draudzīgs vakars ar rotaļām, dejām, vainagu pīšanu, tradīciju ievērošanu, dienas/pusnakts/nakts/rīta peldi un pavisam īstu, mājās sietu sieru. Šie svētki tika pavadīti tik šķīsti un svētīgi, ka, šķiet, uzkrāju enerģijas lādiņu atlikušajai vasarai.

Jūnija noslēgums, savukārt, bija dzimšanas dienas gaidīšanas/sagaidīšanas/pavadīšanas periods. Viss sākās ar ietiepīgu tortes cepšanu 28.jūnija pēcpusdienā un īsi pēc tam vakars turpinājās ar lieliskām sarunām, nekā nedarīšanu un smiešanos līdz 5 no rīta, bet 29.jūnija vakarā ar pašcepto torti devos uz folkklubu "Ala", cerībā ieraudzīt cilvēkus, kurus biju lūgusi ierasties uz glāzi alus. Rezultātā ieradās cilvēki, kuri bija nolēmuši pabūt "Alā" mazliet ilgāk, nekā uz vienu glāzi alus un - šeku,reku - vismaz 35% no svinētājiem attapās 7 no rīta ar domu, ka laikam jāsāk soļot uz māju pusi. Jāatzīst, sen nebiju tā izklaidējusies un tik neizsakāmi jautri pavadījusi laiku, un tieši tas manu 2013.gada dzimšanas dienu padarīja neatkārtojamu.

Jūnijā bija arī nenormāli daudz un šausmīgi skaistu blakus lietu. Kā vienu no tām varu minēt peldēšanu vakaros un naktīs pilnīgā tumsā vai tikai nelielā tumsā. Bet tumsā. Vienalga - divatā, trijatā, piecatā - sajūtas, kādas pārņem, kad pēc darbīgas dienas iegremdējies ūdenī, ir neaprakstāmas. Tu peldi, peldi, peldi un īsti nedomā par lietām, bet izbaudi mirkli. Kā otru no blakus lietām noteikti jāmin motocikls - lai gan pati vēl neesmu ieguvusi tiesības vadīt dzelzs rumaku ( a.k.a. motociklu ), šovasar pirmo reizi izjutu kā ir sēdēt uz motocikla. Sajūtas? Neaprakstāmas! Vēderā dzīvo tauriņi, kņud pakausis un mazliet trīc kājas. Uz mirkli pat šķiet - jā, pasaule pieder tikai man! - un smaids sejā neizzūd līdz pat brīdim, kad esi nonācis galapunktā."So far so good", kā teiktu mana iekšējā balss, bet  no tā patiess tikai būtu "good", jo tik ļoti "far" vēl nav.

JŪLIJS: Češīras kaķis, Trakais cepurnieks un Marta Zaķis jeb svētki, svētki un svētki. 

Jūlija sākums man atmiņā paliks ar Dziesmu un Deju svētkiem, kuri norisinājās no 4.jūlija līdz 7.jūlijam, un, ņemot vērā, ka tie bija mani paši pirmie lielie sadziedāšanās svētki, emocijas, saprotams, bija vairāk, nekā vajag. īstenībā tik daudz emociju, ka 8.jūlija dienā aizmigu Vērmaņdārzā. Arī te prasītos vesels bloga ieraksts, taču īsumā - karstums, dziesmas, lietus, mēģinājumi, garšīgas maizītes, motocikls, siltums, sarunas, slapjš, Teterovskis, noslēguma koncerts, dejas, alus, tramvajs, vēl dejas, mūzika, notis, Aura, Vērmaņdārzs, Juventus.

Šī gada jūlija mēneša vidus ir mans festivālu mēneša pirmais pieturas punkts - festivāls "Summer Sound". Lai gan biju gandrīz 100% pārliecināta, ka nebraukšu, jo biju māsai apsolījusi viņu sagaidīt lidostā, tie paši jauniegūtie LB draugi un peldes biedri diezgan pārliecinoši mani pierunāja braukt, sakot, ka "māsa varot mājās tikt ar taksi". Sacīts-darīts! Nedēļu pirms festivāla biju iegādājusies biļeti, kā arī pieņēmusi aicinājumu braukt uz Liepāju ar motociklu, kur atkal radās jautājums - vai man būs dibens vai nebūs, kad ieradīsimies galamērķi.  Rezultātā ar visu dibenu un lielisku noskaņojumu ierados Liepājā un pavadīju tur skaistas un notikumiem bagātas 3 dienas, izbaudot lielo viesmīlību un patīkamo attieksmi no cilvēkiem, pie kuriem viesojāmies. Tāpat, šajā festivālā iepazinu arī Češīras kaķi, Trako cepurnieku un Marta Zaķi, kuri nav iedomu tēli, bet gan reāli cilvēki, kuriem iespējams piedēvēt kādu(daudzas) šo pasaku tēlu īpašību, bet par to - citreiz. Kuram notikumam gan nepienāktos vesels bloga ieraksts? Arī šim, noteikti, nepieciešams, bet atslēgas vārdos ir īsāk - follija, glāzes, suņi, veikals, ūdenspīpe, chill, Hektormens, Prāta Vētra, jūra, aukstums, dzeltens, nepazušana, ēdiens, auskari, basketbols uz izģērbšanos, Mika, The Sound Poets, Juris, čupa-čupi, guļammaiss, aukstums, siltums, pelde, jūra, zils dvielis, pankūkas, zupa, dziedāšana un A līmeņi. Jāsaka, ka paldies atkal jāsaka jau vairāk vai mazāk zināmajai kompānijai, jo tieši tā šo festivālu padarīja pavisam īpašu un neaizmirstamu - aizbraucot mājās, vēl labu laiku gremdējos atmiņās par to, kas šajās dienās Liepājā darīts un ko no tā noteikti vajadzēs atkārtot arī nākamgad.

Lai gan festivāls "Positivus" kārtējo reizi man gāja secen, jūlija beigas pavadīju strādājot/izklaidējoties Austrijā un Francijā, par ko jau rakstīju pāris emuāra ierakstus iepriekš, tāpēc sīkāk nav vērts izplūst. Īsumā - bija skaisti, atsvaidzinoši un lieliski. Arī karsti. :) "We already got this far, let's go further" teiktu Zane, bet tad saprotu, ka vairs nav tik ļoti "further", kur doties - tikai viens vasaras mēnesis palicis. 

AUGUSTS: Pavisam laba daba, pavisam laba mūzika un pavisam jauks mēnesis

Šķiet, ka tieši šis vasaras mēnesis atmiņā palicis visspilgtāk. Kāpēc? Drošvien, jo pēdējais.
Pats, pats pirmais, kas iešaujas prātā, kad domāju par augustu, ir festivāls "Laba daba" - mājīgs, neliels, interesants un mazliet citāds festivāls, kurš norisinājās Ratniekos (woop,woop! festivālu vasara var turpināties!). Protams, pirms festivāla atkal dilemma - būšu uz festivālu vai  netikšu, un, ja tikšu, vai man patiks? Rezultāts bija pārsteidzoši labs - lieliska mūzika, daudz deju un milzīga telts, kurā visi atpūtās un darīja neko. Tāpat pirmo reizi festivāla ietvaros sanāca izpeldēties Gaujā, jo tā nedēļas nogale bija tik ellīgi karsta, ka tu karsējies arī ūdenī būdams. "Laba daba" man ļoti asociējās ar zaļumballēm kaut kur laukos. Idille. Ak, jā, vai es jau minēju, cik fantastiski skaistas izskatījās zvaigžņotās debesis? ^.^ Kārtējo reizi pierādījās arī fakts, ka daudz ir atkarīgs no tāda faktora, kā kompānija. Un, guess what?, es atkal biju tādā kompānijā, kurā nekad nav garlaicīgi.

Otrs svarīgais notikums ir "Sēdēšana pie cilvēkiem mājās" notikums.Tas gan īstenībā nebija viens notikums, bet kādi divi vai trīs - kāds izdomā uzrīkot pie sevis nelielu pasēdēšanu un viss. Tu atpūties, izsmejies, paskaties uz Bembiju vai paklausies "Alises Brīnumzemē" OST'u, paklausies, kā kāds deklamē Dekameronu un dodies mājās ar lielisku noskaņojumu. Šādi vakari ir ne tikai jauki un mīlīgi, bet arī liels enerģijas lādiņš nākamajai dienai.

Augusta beigās izbaudīju arī atpūtu pie ezera Valdemārpilī, kur darījām visu, ko parasti dara pie ezera atpūšoties - ugunskurā cepām kartupeļus, uz iesmiem dūrām desas, sēdējām pie ugunskura, malkojām dzērienus, peldējām, gulējām teltī, iepazinām pāris vietējos iedzīvotājus un tā īsti darījām neko - tas gan bija ļoti interesants pasākums, jo man tas iezīmēja nosacītu rudens tuvošanos. Un te Zane var droši teikt "we wen't far enough", bet "not too far", jo vēl taču ir rudens! ;)

Tagad, kad koku zari lēnām sāk vilkt nost savu vasaras ietērpu un iemantot visai pievilcīgu, krāsainu izskatu, atskatos uz visu vasarā padarīto un saku, jā, kopumā šos trīs/četrus mēnešus es raksturotu kā ļoti izdevušos. Nenožēloju pilnīgi neko no tā, kas izdarīts un priecājos par to, kas padarīts. Taču galvenais - iepazīti lieliski cilvēki un iegūti jauni draugi, tāpat darītas trakas, interesantas un, cerams, atkārtojamas lietas. Nākamgad ceru uz ko līdzīgu. Bet pagaidām - priecīgu, krāsainu un tējām pilnu rudentiņu. :)