Jau kādu laiku manā darāmo lietu sarakstā kautrīgi vīdēja Latgales vārds, kam blakus - neveikli uzzīmēts velosipēds. Lai gan ideja par Latgales apceļošanu ar ciskudriļļiem bija radusies jau sen, līdz šim Zilo ezeru zeme vienmēr palika otrā plānā, priekšroku dodot Eiropas galamērķiem. Šogad nolēmu beidzot izpildīt sev doto solījumu un pazust Latgalē ar velosipēdiem, lieliskiem draugiem un, ja sākotnēji nenojautu, cik tas būs izcils vasaras "get away", tad tagad pilnīgi droši varu teikt - tas ir šīs vasaras viens no spilgtākajiem notikumiem! Par to, kā mēs baudījām lokālo skaistumu, kādu maršrutu izvēlējāmies un ko noteikti ņemt vērā, dodoties turp, var uzzināt šajā nelielajā apkopojumā!
1.diena - Rēzekne, Janapole, Ismeri, Lūznava un Lūznavas muiža, Zosna, Maltečka (48 km)
Mūsu VeloLatgale 2019 sākas agrā sestdienas rītā, kad, bruņojušies ar brokastu maizītēm, banāniem un ūdeni, iekāpjam vilcienā "Rīga - Zilupe", plānojot kāpt ārā pieturā "Rēzekne 2". Draugu brīdināti uz vilcienu ierodamies laikus, jo vilciens vasaras sezonā ir krietni pieprasīts - par spīti lielajam vagonu skaitam, piesēst varējām vien pēc Jēkabpils stacijas. Ap to laiku bijām secinājuši, ka arī grīda ir diezgan ērta, turklāt sēžot pie durvīm, īpaši labi var izbaudīt vilcienā valdošo auru - tantuki gardumu pilniem maisiem, ģimenes ar čupiņu bērnu, pavecāki kungi ar kortelīti žaketes kabatā... Tur tiešām bija novērojama plaša cilvēku un raksturu buķete un nospriedām, ka tā varētu būt izcila vieta kārtīgam sociālajam eksperimentam!
No Rīgas startējot ap 9:50, jau plkst. 13:33 ierodamies Rēzeknes stacijā un esam gatavi sākt ceļojumu pa Latvijas austrumu galu! Mūsu pirmās dienas galamērķis - Krišjāņa lauku mājas netālu no Maltečkas, tāpēc kilometrus vācām nesteidzīgi. Maršrutu sākot Rēzeknē, devāmies uz Janapoli, cauri Ismeriem, piestājot uz nelielu peldi arī Ismeru ezerā, lai mazliet atveldzētos. Pēc tam- nedaudz garāka pauze Lūznavā, parciņā iepretim Lūznavas muižai. Turpat blakus esošajā veikalā nopirkām arī kādu gardumu, papildinājām dzērienu krājumus un kādu stundu piknikojām tur esošajā zālītē.
Lūznavas muižas apkārtne ir ārkārtīgi sakopta - tur ir neliela
skatuvīte, pāris šūpoles, forša ūdenstilpne, bagātīgs mežiņš turpat blakus.
Šķita, ka Lūznava bija mums vieniem, jo, kamēr bijām tur, nesastapām nevienu
cilvēku, ja, protams, neskaita vietējā veikaliņa pārdevēju un tur apkārt
staigājošo suņu puiku. Maršruts gan, pretēji maniem priekštatiem par
velobraucienu, kopumā bija veicams pa grants ceļu un tas bija pietiekami grūti,
turklāt smagās somas uz bagāžas nodalījuma situāciju daudz neuzlaboja. Ceļa
situācija mainās, kolīdz iebraucam Zosnā - tur mūs sagaida svaigi liets
asfalts, pa kuru braucot šķiet, ka vidējais ātrums paātrinās vismaz par divām
reizēm. :)
Maltečka bija viens no gaidītākajiem dienas mirkļiem, jo zinājām, ka tā būs iespēja noskalot dienas laikā uz ādas uzkrājušos putekļu un sviedru kārtu. Maltečku atpazīt var pēc tur blakus esošās ēkas drupām un skaisti izveidotu ceļu, kuru no abām pusēm ieskauj koka bluķi, veidojot nelielu pāreju starp ūdenskrātuvi un Maltas upi. Tieši šī pāreja bija dienas spilgtais mirklis, jo, ūdenim krītot lejup no apmēram 1.5m augstas malas, veidojas neliels ūdenskritums, pie kura var ērti tikt un noskaloties. Tas ir kā dabīgs ūdens izpriecu parks, tikai ar vienu - īpaši izcilu - atrakciju, jo ūdens bija teju dušas siltumā un bija ārkārtīgi patīkami atveldzēties pēc garā ceļa. Turpat blakus ir arī neliels strautiņš, kurā uzpildīt tukšās ūdens pudeles, kā arī vecas muižas drupas.
Pēc nelielas atveldzēšanās Maltas upē, saulrieta pavadīti devāmies uz Krišjāņa lauku mājām Plīna Romanos, kuras ir vairāk kā 100 gadu vecas. Mežu ieskauta tās atrodas neliela kalna galā, kur 100 metrus no mājām skrien Malta, un visapkārt paveras mežu masīvi. Pilnīgs miers, klusums un izolētība bija tieši tas, kas pirmo vakaru Latgalē padarīja īpaši skaistu. Papildu tam - izcila kompānija un kārtīga ugunskura zupa, papildināta ar lauku krējumu un zaļajiem lociņiem. Un šķiet, ka mums arī vairāk neko nevajadzēja!
Dienas ceļamaize
- No Rīgas ēdienu ņemt līdzi nav vērts - Latgalē ir ārkārtīgi daudz lielāku vai mazāku veikalu krājumu papildināšanai;
- Latgalē var dabūt interesentus tepat Latvijā un Baltkrievijā ražotus gardumus - sākot no saldējumiem un končām, beidzot ar dažādas izcelsmes dzeramajiem un sadzīves precēm;
- Bankomātu vajadzības gadījumā jāapmeklē Rēzeknē, taču visur var norēķināties ar karti;
- Velosipēdu somas ir baigā lieta - manuprāt, arī daudz ērtāk par mugursomu;
- Ja gribas braukt ātri - jābrauc pa asfaltu, ja gribas aplūkot mazāk zināmas vietas - jāizvēlas zemes ceļi;
- Vairumā gadījumu asfalts Latgalē ir ekstra.
2.diena - Mākoņkalns, Volkenbergas pils, Lipuški, Rāznas ezers, Ežezers, Dagda un Dagdas ezers, Okras ezers (73 km)
Otrā diena Latgales velobraucienam iesākās ar kārtīgu grants ceļu no mūsu naktsmājām līdz pat Mākoņkalnam, pa ceļam aplūkojot rudzu un miežu lauku hektārus, priecājoties par reibinoši skaistām pļavām un nelielajām svētnīcām, kuras Latgalē ir gana daudz. Ik pa laikam var redzēt pa kādai dabas pārņemtai mājai - no kādas ēkas pat izstiepies ozols, parādot dabas varenību. Cilvēku un automašīnu šajā maršrutā tikpat kā nebija, kas ļoti atviegloja pašu braukšanu - grants ceļš nereti bija ar risēm, bedrēm vai mīksts, tāpēc manevrēšana no viena ceļa malas uz otru ļoti palīdzēja. Mākoņkalns kā apskates objekts gan bija diezgan apmeklēts - mēs nebijām vienīgie tūristi Latgalē, un kamēr bijām tur, sastapām vairākus Latgales baudītājus.
Mākoņkalnā ved kriets daudzums pakāpienu, taču skats, kas paveras no skatu laukumiņa ir gleznains - visapkārt meži, pļavas, ūdeņi un mazliet pārņem sajūta, ka Latgales skaistā daba visai droši varētu kļūt par nākamo Microsoft ekrāntapeti. Neskaitot skaistos skatus, turpat blakus atrodas arī Volkenbergas pils drupas ar nelielu estrādīti - baumojot, ka pili reiz nopostījis meteorīts.
Mūsu nākamais pieturas punkts bija Rāznas ezers, uz kuru devāmies caur Lipuškiem, un tur parādījās arī pirmā lielā Latgales populācija - vietējie labprāt baudīja silto laiku, plunčājoties pa ezeru, piknikojot, braucot pa ezeru ar dažādiem peldamrīkiem un citādi pavadot svētdienas pēcpusdienu. Arī mēs nolikām velosipēdus, atveldzējāmies dzirdrajā Rāznas ezerā un pēc nelielas pauzītes ceļu turpinājām. Pēc tam, protams, turpinājām mīties, un pusdienu maltīti ieturējām turpat pie slavenā Ežezera, kas ir Latvijas ar salām visbagātākais ezers. Turpat - smuka laipiņa, vairākas labiekārtotas pusdienu vietas un ērta piekļuve arī pašam ezeram.
Pirms naktsmāju meklēšanas, spēkus pasmeļamies arī Dagdā un pie Dagdas ezera. Man jāsaka, ka Dagdā sajutām arī mazliet PSRS garšas - ik pa laikam manāmi uzraksti krievu valodā "Slavu darbam", pa pārītim sirpja un āmura simbolu, turpat netālu manāms arī ēka ar uzrakstu "Komjaunietis" un rodas sajūta, ka esi atgriezies teju 30 gadus senā pagātnē. Taču Dagda kopumā ir ļoti skaista un sakopta pilsēta, kurā, atšķirīgi no citām mūsu pieturvietām, čumēja dzīvība. Turpat atrodas Dagdas ezers ar vairākām peldvietām un atpūtas vietām, un šķiet, ka tapa arī jauni pludmales volejbola laukumi. Turpat ir arī pa kādam spēļu laukumam un smilšu kastei gados jaunākajiem Dagdas iedzīvotājiem un viesiem. Mani īpaši priecēja mājas ar krāsainām no koka veidotām logu ailēm - tās mūsu Latgales velosipēdu braucienā redzējām daudz, taču Dagdā šo kopumu varēja novērot visvairāk. Dagdā arī piestājam veikalā, lai nopirktu visu nepieciešamo vakariņām - ūdeni, pāris makaronu pakas, pupiņas, dārzeņu konservējumus un, protams, šokolādi un banānus brokastīm! Nu, un, protams, Latgales klasika - čalis ar BMW, kurš cita čaļa AUDI lej degvielu no baltas kanniņas. :)
Mūsu kilometriem bagāto velodienu noslēdzām pie Okras ezera, kur palikām patiešām nejauši atrastā iekoptā pleķītī paša ezera krastā. To pamanījām no ceļa. Nebijām droši, vai šī vietiņa kādam piederēja vai vienkārši bija ļoti labi iekārtota, taču turpat varēja atrast malciņu un sauso tualeti, apmešanās vieta bija svaigi izpļauta, bija jauks galdiņš un krēsli, kā arī neliela laipiņa laiska vakara baudīšanai. Atšķirīgi no pirmās nakts, šo nakti pavadījām guļot teltīs un šūpuļtīklos, un jāsaka atklāti, ka man vēl nekad nebija bijis tik labs miedziņš, guļot ārā, kā šajā naktī!
Dienas ceļamaize
- Mīšanās ziņā šī maršruta daļa ir ārkārtīgi izaicinoša ar vairākiem
kilometriem pa zemes ceļu, kā arī augstākiem un zemākiem kalniņiem, kuriem ar
velosipēdu tikt pāri nebija viegli;
- Sāpošiem muskuļiem palīdz magnijs - tas gan nepalīdz pret sāpošu
dibenu, kas nospiests uz velosēdekļa;
- Braukt vienam aiz otra kolonnā ir daudz drošāk,
nekā izsēti, turklāt aizmugurējie patērē mazāk enerģijas;
- Ik pa laikam iesaku piestāt vienkārši tāpat, lai
pabaudītu to nenormāli skaisto klusumu, kas ieskauj, kad stāvi tukšas šosejas
malā;
- Ja velosomai vai mugursomai nav lietus pārvalka,
lieliski noder miskastes maisi
3.diena - Aglonas Bazilika, Kristus Karaļa kalns, Čertoks, Krāslava, Varnaviči, Z/S Stirnmeži (76 km)
Diena iesākās visai gausi, un šķita, ka neviens nevēlas pamest savu ērto guļamvietu. Pēc nelielas pļāpāšanas un jokošanu par lāčiem, kas dzīvo Okras ezera tuvumā, ieturam kārtīgas brokastis, lai pietiek pirmajam dienas cēlienam, un dodamies ceļā. Dibens gan sāk momentā protestēt, taču pēc pirmā kilometra visi esam pieraduši un droši dodamies tālāk. Te laikam ieteikums iepriekš aplūkot kādu ērtāku velo sēdekli vai iegādāties velošortus ar polsterējumu - izskatās smieklīgi, bet totāli palīdz un ir daaaaudz ērtāka braukšana. Mūsu pirmā dienas pietuvieta bija Kristus Karaļa kalns, kas ir, iespējams, viena no savdabīgākajām vietām, kādu esmu redzējusi - visur slejas simtiem koka grebumu, kas attēlo Bībelē redzētos tēlus. Eņģeļi, zvēriņi un pat Noasa šķirsts iekārtots nelielā parciņā pie baznīcas un no kalna gala paveras burvīgs skats uz turpat blakus esošo ezeru. Šī vieta izskatās visai apmeklēta - kopā ar mums parkā ir arī vairākas ģimenes un pat kāds tūristu pāris no Igaunijas. Turpat ir arī mājiņa, kurā mīt kalna uzturētāji - kā nopratām, iepriekš piesakot grupu, var tikt arī pie organizētas ekskursijas.
Pēc nelielas pauzītes Kristus Karaļa kalnā tālāk ripināmies uz Aglonu, kurā, protams, aplūkojam skaisto, skaisto Aglonas Baziliku. Parks, kurā tas atrodas, ir teju tukšs - mazliet tālāk strādā vien trīs puiši, bruģējot celiņu uz turpat blakus esošo avotiņu. Aglonas Bazilikā var ieiet arī iekšā, taču pie durvīm ir liela norāde, kas aicina respektēt ģērbšanās noteikumus - vīriešiem nosegti pleci, garās bikses, sievietēm - svārki zem ceļa, bikses, nosegti pleci. Man šķiet, ka pašiem to nemaz nenojaušot, pārkāpām šīs normas, taču neviens par mūsu ziņkāri daudz neiebilda un varējām netraucēti izpētīt baznīcas skaisto iekšpusi. Aglonas Bazilika iekšpuse arī ir krietni gaišāka, nekā man būtu šķitis un kopumā noteikti vērts mierīgā garā to mazliet pabaudīt.
No vienas ļoti svētas vietas uz citu - pēc nosaukuma mazliet velnišķīgāku - Čertoku! Nopērkot visu nepieciešamo pusdienu pauzei (un 1l šmakovkas no vietājā, kurš apgalvoja, ka viņa šmakovka esot dzidra kā asaras), devāmies uz izslavēto dabas liegumu - Čertoka ezeru. Čertoks atrodas blakus Jazinka ezeram apmēram 10 km no Aglonas. Ezers ir izslavēts ar tā dzidro, zaļganās nokrāsas ūdeni un noteikto apaļo formu. Tajā ir aizliegts peldēties, turklāt tas ir apvītas dažādām teikām un mītiem - tam piemīt sliktā enerģija, tas radies no meteorīta, tam ir nenosakāms dziļums un tamlīdzīgi. Ezeru ieskauj skaists mežiņš, turpat ir arī forša platforma, kas ļauj pieiet ezeram tuvāk, kā arī jauka nojumīte, kur piesēst un ieturēt pusdienas. Ja gribas atveldzēties, iesaku doties uz Jazinka ezeru - tas esot daudz dzidrāks un tīrāks par Čertoku un atrodas teju 500m attālumā no Čertoka. 
Traucoties garām Kazanovām un Kombuļiem, lietus pavadīti virzījāmies Krāslavas virzienā, kur pēc apmēram 30 km brauciena piestājām uz atpūtas pauzīti Krāslavas Vēstures un Mākslas muzeja parkā. Pēc tam - neliela pieturas pauze veikalā, kur ieķērām arī Krāslavas vietējo alu un pēc tam - ceļš uz mūsu pēdējo pieturvietu Stirnmežos. 16 km garais grants ceļš no Krāslavas līdz mūsu pirtiņai Stirnmežos galīgi nelutināja, un tie 100 m ar asfaltu bija daudz, daudz par īsu. Ņemot vērā, ka atradāmies ļoti tuvu Baltkrievijas robežai, jau laikus bijām uztaisījuši pierobežas uzturēšanās atļaujas caur portālu Latvija.lv - izrādās, braucot pierobežas zonā, šādas atļauajs ir "a must" un par to pārliecinājāmies arī paši, kad mūs apturēja robežsardze. Viņi gan bija ārkārtīgi jauki un šķiet pat priecīgi, ka viņu ikdienā noticis kas citāds, kā vienkārši regulāra dežūra, tāpēc pēc dokumentu pārbaudes un abpusējiem laba vakara vēlējumiem atvadāmies. Dodoties dziļāk Latgalē un tuvojoties Baltkrievijas robežai, aizvien vairāk pamanāmas vecas, mazliet iešķības koka mājas, svētnīcas un aizvien pavecākus ļaužus. Pēc teju 3 km mīšanās (lasīt - iešanas) pa smiltīm nokļuvām mūsu pēdējā šīs dienas pieturas punktā - Stirnmežu pirtiņā. Kad iebraucām pagalmā, man šķita, ka internets mūs ir apmuļķojis un esam noīrējuši kaķi maisā, taču viss skaistums slēpās aiz saimniecības ēkām - tur slējās skaista, neliela un ļoti omulīga pirts māja, kurai pretim liels ezers, laipiņa un airu laiva ūdens izpriecām. Tā bija perfektā vakara nolēguma vieta ar iespēju uzkurt ugunskuru, izgulēties tīros un svaigos palagos, baudīt pirts priekus un veldzēties Varnaviču ezerā. Kungs, kas mums savu pirtiņu izīrēja, bija ārkārtīgi sirsnīgs un jauks, labprāt palīdzēja iekurināt pirtiņu un mazliet pat pārdzīvoja, ka nākamajā dienā neplānojam palikt ilgāk. :) Viņa kontaktus var atrast internetos, un, ja gribas aizmukt no civilizācijas pavisam (burtiski pazaudējot Tele2 vai cita Latvijas mobilo operatora zonu), šīs vieta ir jāapmeklē!
Dienas ceļamaize- Apmeklējums Latgales maizes un šmakovkas muzejam jāpiesaka laikus, citādi var gadīties tajā netikt.
- Jazinka ezers esot dzidrāks par Čertoku - paši nepārbaudījām, bet tādas leģendas klīst;
- Latgalē ir daudz skaistu viesu māju par saprātīgām naudiņām! Mani favorīti - Stirnmeži un Skerškāni. Abas viesu mājas maksā 50 eur par nakti (pirtiņa, guļvietas, malciņa u.c. ekstras iekļautas!)
- Krāslavā ir vērts uzturēties ilgāk, baudot lokālās ēstuves, vietējo dabu un tās skaistumu, kā arī dažādo arhitektūru.
- Pirms doties uz Baltkrievijas robežas pusi (Teņķi, Varnaviči), nepieciešams iepriekš pieteikt atļauju, kas ļauj atrasties pierobežas zonā - to ērti var izdarīt vietnē Latvija.lv
- Ja gribas nopirkt šmakovku, vienkārši skaļi jārunā par šmakovku - pārdevējs atradīsies pats!
4.diena - Baltkrievijas - Latvijas robeža (30 km)
Pēc vairākkārtīgām pirts kūrēm, veldzēšanos Varnaviču ezerā un krietnu daudzumu follijā ceptu kartupeļu, devāmes laikus gulēt, lai no rīta celtos un dotos tuvāk pierobežai. Jāsaka, ka rīts bija tik saulains un jauks, ka nevienam no mums īsti negribējās doties, taču laiks bija ierobežots - mūsu plānā bija pagūt līdz vilcienam, kas veda no Daugavpils uz Rīgu, ap plkst. 17:30. Ilgi neuzkavējoties, atvadījāmies no pirtiņas saimnieka, kurš naski pļāva zāli, un ar velosipēdiem devāmies meklēt Baltkrievijas robežu. Un, ak, cik grūti bija doties pretēji Krāslavas virzienam pa to pašu grants ceļu, baudot kalnus un lejas, taču - tā vien gribējām atrast kādu robežas stabiņu, tāpēc nekas cits neatlika kā lielajā svelmē doties pretim piedzīvojumiem.
Iepriekšējā vakarā robežsargi mūs piekodināja nekādā gadījumā nepieiet pārāk tuvu Baltkrievijas robežai, jo "pirmie 12 m esot mūsējie", taču tas ir ļoti bīstami un principā ir likumpārkāpums. Pētot 2001.gada Krāslavas tūrisma karti, Elvis un Reinis bija atraduši vietu, kur pavisam netālu Daugava pārdalās divās daļās - Latvijas un Baltkrievijas daļā, tāpēc brīdī, kad pie meža masīva pamanījām apmēram 25m augstu modernu skatu torni, sapratām, ka šim punktam esam tuvu. Pie Daugavas mēs tikām, taču pašu lielo akmeni, kuram it kā simboliski jāiezīmē abu valstu robežu, neatradām - tas gan mūs netraucēja nopeldēties Daugavas ūdeņos īsi pirms došanās atpakaļ uz Krāslavu.
Pēc peldes mēs devāmies vēl mazliet dziļāk Austrumos, meklējot kartē atzīmētu skatu torni. Nonākot kartē atzīmētajā vietā, uzdūrāmies kādai viensētai, kurā mūs aizdomīgi aprēja mājas sargsuns, bet mazliet tālāk pa dobēm rušinājās tantuks - pie viņas arī devāmies, lai noskaidrotu, kur šis mītiskais skatu tornis ir pazudis. Omīte ilgi nedomājot sāka stāstīt, ka te patiesi esot robežpunkts, kur abas valstis - Latviju un Baltkrieviju - atdala Robežupe, taču par torni viņa neko nezinot. Viņa mūs aicina sekot, un pēc apmēram 3 minūšu gājiena mēs patiešām atrodam meklēto - stabu, kas iezīmē Baltkrievijas robežu, kura ir teju rokas stiepiena attālumā. Sabildējamies, atvadāmies no jauniegūtās paziņas, lecam uz ciskudriļļiem un dodamies uz 16km attālo Krāslavu. Un kas tā bija par sajūsmu, kad uzbraucām uz Krāslavas ielu aslfatu!
Krāslavā mēs daudz nesteidzāmies - pretēji sākotnējai idejai mīties uz Daugavpili, nolēmām izmantot autobusa maršrutu "Krāslava - Daugavpils", lai pagūtu uz autobusu, kas no Daugavpils kursēja uz Rīgu ap plkst. 18.30. Starp citu, autobusos arī var itin viegli iemīcīt velosipēdu - bagāžas nodalījumi ir lieli!
Savukārt pirms došanaš mājup, nolemjam ieturēties vietējā Krāslavas Sushi vietā "Tokyo Town", kur par saprātīgām cenām varējām ne tikai pieēsties, bet arī nobaudīt pa kādam vietējam kokteilim.
Rīgā ieripojam īsi pirms saulrieta, ap plkst. 22:30.
- Ūdeni jāņem līdzi vairumā - var gadīties karstumā izdzert, bet strautiņus vai citas ūdens uzpildes vietas pa ceļam nemanījām. Bija gan pāris akas pa ceļam, kuras nepārbaudījām.
- Ja nu gadās šmuce ar velosipēdu, Krāslavā ir vismaz trīs dažādi takšu servisi, kas varēs palīdzēt nogādāt no punkta A uz punktu B.
- Velobrauciena maršruta veikšanai iesaku ierēķināt ilgāku laiku, jo nereti ceļi tiešām ir grūti izbraucami un vajag ilgākas atpūtas pauzītes.
-Latgale ir lieliska!
Pēcvārds
P.S. Ja ir vēlme aplūkot tuvākus un tālākus pārgājienus un piedzīvojumus tepat Latvijā, aicinu piesekot manu draugu lieliskajai Facebook lapai "Jūra līdz ceļiem" - tur ir dažādi maršruti, kas patiks gan velocienītājiem, gan kājāmgājējiem, gan tiem, kas priekšroku dod plostošanai pa upi! Šo to par tuvākiem vai tālākiem ceļiem var atrast arī manā Instagram profilā!
Priekā!
