Lai gan pagājis teju pusgads, kopš viesojāmies Gruzijā, atmiņas joprojām ir visai spilgtas un vēlme dalīties par siltajā vīna zemē pieredzēto nav rimušas. Īsumā - abi ar Austri centāmies noķert vasaru aiz astes un vēl maaazliet pabaudīt tos laiskos brīvbrīžus pirms mesties lielajos darbos un nedarbos. Mūsu draugu lokā Gruzija nemanot bija kļuvusi par vienu no populārākajiem galamērķiem un bijām dzirdējuši tik daudz traku stāstu, ka nolēmām doties turp paši un pārliecināties, vai stāsti atbilst patiesībai!
Aplūkojot biļešu cenas, tās savu cenu nemainīja vairākas nedēļas, tādēļ nolēmām daudz negaidīt un iegādājāmies tās "Turkish Airlines" par EUR 186 (divas nododamās bagāžas iekļautas!) vienai personai - tas, starp citu, bija viens no lētākajiem piedāvājumiem konkrētajā brīdī. Tiesa, šī cena iekļāva arī 11 h layover jeb gaidīšanu Stambulas lidostā, tāpēc, daudz nedomājot, ieķērām sabiedrisko transportu no lidostas līdz centram, un mūsu piedzīvojums varēja sākties! Izpētījām ne tikai lielo tirgu, bet arī pamielojāmies ar dažādiem austrumu gardumiem, pastaigājām pa pilsētas lielākajām mošejām un pēc garda saldējuma notiesāšanas devāmies atpakaļ uz lidostu. Un tur tad mūsu lielais piedzīvojums arī varēja sākties. :)
Tbilisi. 1.diena
Mūsu pirmie soļi lieliskajā Gruzijā sākās ap pulksten 4 naktī, kad izkāpām no lidmašīnas reisa Stambula – Tbilisi, un jau pašā sākumā bijām patīkami pārsteigti, jo lidostā jebkurā diennakts laikā iespējams iegādāties vietējo sim karti, kas, starp citu, ir lielisks risinājums saziņai svešajā valstī. Sim kartes ir bez maksas, bet to papildināšanai jāizmanto apmēram 10 lari (Gruzijas vietējā naudiņa) - ar to pilnīgi pietiek trīs nedēļu pilnīgai interneta izmantošanai, vietējiem zvaniem un īsziņām.Izejot ārā pa lidostas durvīm, degunā iesitās agra vasaras rīta smarža, valdīja tveice, un kādā brīdī no Gruzijas mitruma aizsvīda arī briļļu stikliņi. Lai gan cilvēku lidostā bija maz, lielāko masu radīja pie ārdurvīm stāvošie taksisti, kuri ar ērgļa aci raudzījās uz saviem potenciālajiem klientiem, kliedzot, raustot, ķerstot un rievu valodā piedāvājot "vislētākos braucienus uz centru". Iepriekš nepārliecinoties, cik vidēji maksā brauciens ar taksi, no visiem desmitiem taksistu, kas vilina pie sevis klientus, vieglprātīgi izvēlējāmies vienu un par 40 lariem nokļuvām 20 kilometrus attālajā pilsētas centrā. Vislabākais variants ir konkrēti vienoties par summu, kas jāmaksā par braucienu - citādi var gadīties, ka taksists summai pieliek klāt kādu papildu nullīti vai pārliecinoši stāsta, ka jāmaksā vairāk.
Iesaku, esot Gruzijā, tomēr vairāk pakaulēties ar vietējiem, jo viņi zina, ka esi ārzemnieks, un par ceļu no lidostas līdz pilsētas centram prasa divas reizes lielāku summu nekā tā ir patiesībā – 25 lari par 20 kilometru braucienu būtu bijusi ļoti pieklājīga summa. Starp citu, no lidostas iet arī "shuttle bus", kas ir burtiski 80 reizes izdevīgāks cenas ziņā, nekā brauciens ar taksi – nieka 0,17 centi jeb 0,50 lari. Jāsaka, ka lielais mīnuss gan ir tas, ka šie autobusi uz un no lidostas kursē vien divas reizes dienā, tomēr pie lielākas vēlmes ietaupīt, šis ir ļoti ekonomisks variants.
Traucoties pa vietējo šoseju, tumsā pavīdēja palmu silueti, kaut kur tālumā bija manāmas pilsētas gaismas un sejā sitās tik ļoti patīkamais vasaras aromāts. Tajā brīdī sapratu – esam ārpus Latvijas, tropiskā karstumā ar absolūti citādu kultūru mums apkārt, un ir ļoti agrs, tomēr esam gatavi pirmajiem piedzīvojumiem! Mūsu šoferis ātruma ierobežojumiem līdzi neseko, tādēļ 20 kilometrus saullēkta aizsegā pieveicam ļoti ātri - jau ap pieciem no rīta esam pie Austra paziņas Natijas, kas viesmīlīgi piedāvājusi Tbilisi nakšņot pie sevis.
Otrais rīta cēliens sākas ap pulksten 10, jo ilgāk vienkārši nav iespējams pagulēt. Kamēr Austris guļ istabā ar kondicionieri, es pavadu nakti istabā, kurā šādas ekstras nav. Interesanti, ka gruzīniem ir ļoti spēcīgas tikumības tradīcijas un vīrietis ar sievieti, kuri nav precēti, gulēt vienā istabā nedrīkst. Tas gan neattiecas uz viesnīcām, bet var gadīties kādā tālākā Gruzijas nostūrī, piemēram, paliekot viesu mājā. Jautājums par to, vai ar Austri esam precēti, ceļojuma laikā izskanēja vismaz 6 reizes, tādēļ pēc pirmā šāda jautājuma neapjukām, un pārliecinoši mājām ar galvu, norādot uz mums pirkstos esošajiem vidusskolas žetongredzeniem.
Paēduši kārtīgas gruzīnu brokastis – pankūkas ar sieru, hinkaļi (lieli, ar gaļu pildīti pelmeņi), omleti, maizītes un gardu tēju, četru cilvēku kompānijā dodamies iekarot Tbilisi. Lai gan pēc Natijas ieteikuma pastaigā pa pilsētu dodamies rīta pusē, ārā, kā paredzams, valda tveice, un termometra stabiņš aizlēcis līdz kārtīgai +35 grādu svelmei, tomēr ir cilvēki, kuri pa ielām labprāt pārvietojas džinsos un džemperos. Natija, kura ir vietējā gruzīniete, apgalvo, ka tas esot absolūti normāli, un arī pati pa pilsētu ar mums staigā džinsos.
Jau pēc pirmajiem soļiem pilsētā ir sajūta, ka Tbilisi ir kontrastu pilsēta – mazliet aizdomīgs, tomēr ļoti autentisks metro, kas saglabājies no PSRS laikiem, tuneļu dzīlēs paslēpti veikali, kuros var iegādāties visu, sākot no avīzēm un rotaļlietām, beidzot ar sadzīves tehniku, bet tam visam pa starpai burvīgas baznīcas un modernas būves. Tbilisi vecpilsēta mazliet atgādina Itāliju ar tās šaurajām ieliņām un oranžajiem, saulē nokaitētajiem jumtiem, bet pāris kilometrus tālāk slejas moderni tilti un pavīd arī pa kādai augstceltnei. Šķiet, ka tieši šajā brīdī sapratu, ka esam krietni tālāk no Latvijas, nekā patiesībā šķiet.
Pastaigājoties pa pilsētu, šķērsojam Gruzijas pēckara tiltu, kas būvēts 2008. gadā, un dodamies uz vienu no galvaspilsētas populārākajām vietām – trošu vilcieniņu, kas uzved tā pasažierus pašā kalna galā pie "vietējās Mildas" – Mātes Gruzijas. Māte Gruzija ir statuja, kurai vienā rokā ir trauks ar vīnu, bet otrā – zobens. Natija saka, ka Māte Gruzija savus draugus sagaida ar vīnu, bet ienaidniekiem rāda zobenu. Tieši tāpēc lielā statuja ir lieliski pamanāma no pilsētas centra, kur uz to ikdienas noraugās tūkstošiem Gruzijas viesu.
Pie trošu vilcieniņa nākas stāvēt nelielā rindā, kur čum un mudž no tūristiem. Daudz var dzirdēt krievu valodu, bet tieši tikpat daudz manāmi arī Ķīnas un Japānas tūristi, kas ar lielajiem fotoaparātiem ķer katru bildēšanas vērtu momentu. Lai gan Gruzija ir iecienīts galamērķis arī latviešiem, brīdī, kad pie trošu vilciena esam mēs, latviešus gan nemanām. Rinda paiet nemanot, pats vilcieniņa brauciens ir īss, turklāt par trīs minūšu braucienu samaksājam vien nepilnus 2 eiro. Skats, kas paveras dodoties augšup, ir patiesi elpu aizraujošs, un tā vien gribas līdzināties veiklajiem Ķīnas fotogrāfiem un ar zibspuldzēm zibināt tiem līdzi. Interesanti, ka arī paši gruzīni nesmādē trošu vilcieniņa dodās iespējas, un labprāt dodas augšup kalnā. Mazliet tomēr rodas sajūta, ka Gruzija vēl nav apguvusi tūrisma mākslu, jo suvenīru bodītes kalna galā ir visai maz, un lielākais kārums, ko var iegādāties, ir gabaliņos sagrieztas arbūza šķēles par apmēram vienu eiro. Lieki teikt, ka par šo summu Gruzijas tirgū var iegādāties veselu arbūzu! :)
Kalna galotnē skats ir vēl labāks, nekā raugoties no trošu vilciena. Pulkstenim tuvojoties diviem, svelme pieaug un atpūtnieki steidz atsvaidzināties, aplejoties ar aukstu ūdeni. Natija māk stāstīt, ka viena no labākajām vietām, kur atrasties šajā laikā, ir neliels ūdenskritums tepat Tbilisi Botāniskā dārza robežās. Botāniskajā dārzā ieeja maksā 1 lars jeb 0,36 centi studentiem, bet 2 lari jāmaksā tiem, kam studentu apliecības nav. Ūdenskritums ir ļoti neliels, tomēr gan vietējiem, gan atpūtniekiem sniedz veldzi kartajā laikā, un aukstais ūdens tik ļoti patīkami atvēsina kājas, ka prom no turienes dodamies tikai ap četriem, kad sakārojas iekost.
Ja jāsaka par TOP vietām, kur Tbilisi paēst, tad šajā jautājumā spēs palīdzēt Tripadvisor. Mūsu gadījumā lielisks palīgs bija Natija, kas pārzināja apkārtni, tāpēc nobāzējamies kādā nelielā ēstuvē, un kopīgi spēlējam spēli "Kurš apēdīs vairāk hinkaļus". Citādi - Tbilisi ir pilna ar krietnu čupiņu ēstuvju katrai gaumei!
Pēc nelielām pudienām iekarojam arī vietējās suvenīru bodītes. Pats centrs gan ir visai dārgs un to var noprast pēc cenām vīna veikalos – vīns Gruzijā citviet ir lētāks par ūdeni. Pat ļoti labs vīns nemaksās vairāk par trim eiro, kas parastam gruzīnam ir jau ļoti liela summa. Noskaidrojam, ka nereti vietējie mēdz "uzskrūvēt" cenas arī ļoti nekvalitatīviem vīniem, un tad tūristi no Gruzijas dodas prom mazliet vīlušies. Abi ar Austri par vīnu, čurčellām (uz diega uzvērti augļu un rieksti, kas iemērcēti kārtīgā marmelādes slānī) un čaču (kandžas, šmakovkas tipa dzēriens) Tbilisi atstājam mazliet virs EUR 60, kas par apmēram 8 litriem dzēriena un saldumiem mūsu ģimenei un draugiem, ir ļoti neliela summa. Tos iegādājāmies kādā tunelī, cenšoties izvairīties no dārgajiem tūristu veikaliem.
Vakaru aizvadām īstenā gruzīnu stilā – atpūšamies, ēdot melones un arbūzus, hinkaļus un kukurūzas plāceņus ar kazas sieru, kas, starp citu, Gruzijā ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem. Ļoti specifisks, tomēr noteikti pagaršojams! Izmantojam iespēju arī izbraukt ar funikulieri, kas maksā apmēram EUR 3, tomēr noteikti tā vērts, un īpaši - vakarā un saulrieta pusi. Tad gan arī rinda ir visgarākā, taču tas neradīja nekādas problēmas - viss virzās raiti, jo pats funikulieris augšup iet apmēram 4 minūtes, un tieši tik pat laika nepieciešams, lai tas nonāktu lejā. Augšā ir restorāns ar burvīgu skatu uz Tbilisi, kā arī iespēja izklaidēties dāžādos karuseļos lieliem un maziem, iekost garšīgus augļus un vafeles vai vienkārši pasēdēt uz soliņa un izbaudīt patīkamo siltumu!
Batumi. 2.diena
Izpētot ērtākos veidus, kā nokļūt no Tbilisi līdz Batumi, nolemjam iegādāties vilciena biļetes Gruzijas nacionālajā vilcienu servisa mājaslapā. Biļetes iegādāties internetā var ērti un vienkārši, turklāt izvēlēties var starp dažādiem laikiem, kad ceļotājam ērti doties - iespējas variē arī starp dienas un nakts braucieniem. Kopā samaksājot EUR 14 (par braucienu, kas ir gandrīz 400 km garš) ar Austri esam sev garantējuši iespēju doties no Tbilisi uz Batumi ar vilcienu plkst. 8.00 no rīta. Esam pārsteigti, kad, ieveļoties vilcienā, ieraugām A+ klases vilcienu ar gaisa kondicionieri, Wi-Fi un plašu un ērtu salonu. Brauciens tajā pazib nemanot, un pēc piecām stundām nonākam Batumi pilsētā. Aši uzvelkam ko ērtāku, un sākam domāt, kā nokļūt līdz Batumi centram - var jau iet ar kājām, bet slinkums mūs pārvar un nolemjam paņemt taksometru. Pie stacijas sākās pirmie piedzīvojumi – divi taksisti teju sakaujas par to, kurš mūs vedīs uz pilsētu. Pēc vienošanās savā starpā, taksisti katrs iet savu ceļu, no kuriem viens mūs aizved līdz adresei, kur dzīvo Georgi – vīrietis, kurš caur platformu "Couchsurfing" laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās.
Batumi ir tik pat kotrastaina kā Tbilisi. Rodas neskaidrība par to, vai pilsēta šobrīd ir savā attīstības stadijā vai tieši otrādi – bankrotējusi un neviens vairs neko nedara. Ja vienā šķērsielā ir glauns asfalts, tad pāris metrus tālāk – izdangāts zemes ceļš. Ja vienā vārtrūmē pārdod stikla burkas un alumīnija katlus, tad jau pāris metrus tālāk var iegādāties zeltlietas, elektropreces un visu, kas nepieciešamas mājas remontam. Batumi ir pilna ar nepabeigtām mājām (kā jau minējām, ir visai grūti saprast, vai tās tiek atjaunotas vai celtas no jauna), turklāt uz katra soļa ir piedāvājums Batumi ieguldīt savus līdzekļus, iegādājoties privātīpašumu, kuri, starp citu, bija ļoti, ļoti lēti. Lai gan diena ir apmākusies, labprāt izbaudām to, ka mūsu ādas nededzina saule un dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu.
Secinājām, ka labākais pārvietošanās veids Batumi ir velosipēdi, ko pa nepilnu "piečuku" uz trim stundām var noīrēt ik uz soļa, un nobraukāties līdz nelabumam! Īrēt var izmantojot gan pašvaldības pakalpojumu (iegādājoties par 15 lariem velosipēda karti) vai privātajiem kungiem visapkārt pilsētas centram. Batumi mazliet atgādina Jomas ielu, tādēļ veloceliņu infrastuktūra gar jūru ir burvīga! Un tā mēs divi braucām - vērojot saulrietu, atpūtniekus un pilsētas viesus. Pats Batumi centrs pa dienu ir tukšs, un šķiet, ka visi strādā vai atpūšas un slēpjas no karstuma. Ap 16.00 pilsētā kūsā dzīvība - atveras bāri un dažāas izklaides vietas, ieslēdzas muzikālās strūklakas - naskākie uzņēmēji pat izīrē iespēju pazvilnēt guļamtīklos - par 1h svilnēšanu jāmaksā 0,36 centi. Batumi atklājums - lidosta un pludmalīte veloceliņa beigās - lieliska iespēja, kur pabūt divvientulībā un mazliet pabaudītu to mieru, ko sniedz jūra, vai vērotu lidmašīnas un saulrietu.
Vēl kāds atklājums, par kuru bijām sajūsmā, bija augļu tirgus mazliet nostāk no centra, kas, mums par pārsteigumu, darbojās 24/7- ja nu sakārojas kādu arbūziņu vasaras karstajā naktī. Protams, ne visi veikali ir atvērti, tomēr vairums veikalnieku sēž un labprāt skatās televizoru, arī naktī gaidot nākamos klientus. Cenas un garšas attiecība pārsteidzoši lieliska - 6-8kg smags arbūzs maksā 2 larus jeb 0,64 centus, bet ja kārojas mīksti, sulīgi, dūres izmēra persiki, tie maksās apmēram 1 laru. Jāsaka gan, ka mūsu neapdomīgā ātrā augļu ēšana rezultējās nelielā puncīša nepatikā pret nemazgātajiem augļiem, bet kopumā - totāli tā vērts!
Vakarpusē pie mūsu hosta Gerogija, kas ik pa laikam slavēja Latvijas meiteņu skaistumu, nodevāmies nelielai muzicēšanai, pieredzes apmaiņai un sarunām par mūsu nākamajām dienām, kuras plānojam pavadīt augstu, augstu kalnos – Svaneti, kur pēc draugu rekomendācijām, nolēmām tālāk doties baudīt neskartos dabas stūrīšus un ainavisko burvību.
Mazeri. 3.diena
Ceļu sākām Batumi autoostā, kas bija pilna ar apšaubāmas kvalitātes mikroautobusiem, kur galvenā ēka vairāk atgādināja tirgu. Informācijai - lokāli populārākais transporta līdzeklis Gruzijā ir "maršrutka". Orientēties šajā lieliskajā vietā var tikai ar vietējo kungu palīdzību - pēc jautājuma, kura no maršrutkām dodas mums vajadzīgajā virzienā, kāds laipns puisis mums liek viņam sekot, un jau pēc apmēram 5 minūtēm, esam ne tikai atraduši īsto transportu, bet pat iegādājušies biļetes (kas patiesībā ir ar roku aprakstīts papīra gabaliņš). Turklāt jāņem vērā, ka maršrutkas ceļā dodas tikai tad, kad braucēji aizpildījuši visas vietas, tomēr tas notiek visai ātri, jo cilvēku pieprasījums pēc transporta ir visai liels. Papildu braukt gribētājiem ir iespēja sēdēt uz koka beņķīša - ja vari noturēties un 4 h laikā nenogāzties, cepuri nost! Šķiet, šis ir arī mirklis, kurā saprotam gruzīnu braukšanas manieres, jo, dodoties aizvien augstāk uz kalnu pusi, šoferīši veiksmīgi izvairījās ne tikai no govīm, bet arī cilvēkiem, turklāt nesamazinot ātrumu.
Pilsētā Zugdidi mēs apmainām maršrutku, šoferis labprāt somas uzliek uz transporta jumta un mēs turpinām ceļu, ik pa laikam piestājot un apstājoties, lai uzpildītu ūdens pudeles ar turpat blakus esošajiem avotiem, vai, piemēram, uztaisītu kādu smuku "Instagram" bildīti. Bijām izpētījuši karti un nolēmuši kāpt ārā 20 kilometrus pirms mikroautobusa galamērķa (Mazeri), mērodami pēdējos septiņus kilometrus kājām, jo pilsētu, uz kuru devāmies, nevar sasniegt ar nevienu sabiedrisko transporta līdzekli. Lieliska sakritība bija mirklī, ka ar mums ārā izkāpa arī jauks pāris no Vācijas, ar kuriem kopā pavadījām turpmākās divas dienas. Septiņus kilometrus līdz Mazeri pilsētai mērot kopā bija jautrāk, un laiks paskrēja nemanot.
Ierodoties pilsētā, viss apkārt izskatījās kā pasaku zemē – nelielas, kalnu ieskautas mājiņas, teju pie katras otrās piekārta pašdarināta zīmē ar uzrakstu "Guest House", kas piedāvā izguldīt, pabarot un par nopērt, ja atrodi mājinu ar pirti. Lai nesanāk vilties - "baņa" visticamāk nebūs pirts, bet gan parasta duša. :) Kaut kur redzami vēl pēdējo lauku darbu veicēji, kas labprāt ar mums parunā, bet mums garām aiziet kāds pavecāks pāris, kura zirga pajūgā sakrauta paprāva kaudzīte siena. Visapkārt skraida cūkas, redzam arī pa kādai govij. Un tie kalni... Kaukāza kalnu grēda ar burvīgu sniegu pašā galotnē un visdažādākajās saulrieta krāsās! Skaisti! Starp citu, jebkurā Mestijas viesu mājā var palikt teju par sviestmaizes cenu. Mūsu jauniegūtie draugi no Vācijas par trim naktīm ar brokastīm, pusdienām un vakariņām samaksāja nepilnus EUR 50, kas, mūsuprāt, bija ļoti pieņemama summa par viesu nama izmantošanu. Šajā naktī mēs ar Austri nolēmām riskēt un pa nakti palikt šīs viesu mājas nelielajā ābeļdārzā, guļot guļamtīklos - ļoti ērti, lieliski un piedevām - gulēšanas svaigā gaisā!
Mazeri un Mestia. Ushba ledāja iekarošana. 4.diena
Mūsu nākamās dienas plāni bija skaidri - no Mārča, kas pirms kāda brīža bija paviesojies Gruzijā, noskaidrojām, ka jāiekaro turpat blakus esošais Ushna ledājs, kas ir viens no augstākajiem punktiem Gruzijā. Visotnes, kas mazliet atgādina Latvijas kontūru (skat. šeit), sasniedzams apmēram pusotras dienas kāpienā, atkarībā no vēlmes pa ceļam atpūties. Brokastojot ar jauniegūtajiem draugiem no Vācijas, beigās nolemjam tomēr Ushba ledājā nekāpt Tiesa, mēs bijām mazliet piezemētāki, un tā vietā, lai dotos Ushba ledājā, nolēmām aiziet līdz turpat blakus esošajam ūdenskritumam Shdugra.
Pirms izejam, paņemam ēdienu, iepildām pudelēs ūdeni un ieziešamies ar pretapdegumu krēmu, jo diena solās būt karsta. Diemžēl, sauļošanās krēms ar SPF "10" šādos laika apstākļos nekam neder, tāpēc iesaku ieziesties ar maksimāli spēcīgu saules aizsargkrēmu. Vēl pēdējās sarunas ar nama māti, kas laipni piedāvā zirgus, lai mēs nokļūstam galamērķī, no kura gan satsakāmies, un tad jau esam gatavi sākt mūsu nelielo pārgājienu.
Saules briesmas nenojauzdami, daloties ceļojumu stāstos un citos piedzīvojumos, pat nemanām, cik ātri nonākam līdz Gruzijas lielākajam ūdenskritumam pavisam netālu no paša ledāja. Ceļā vērojam vienu no skaistākajām ainām, ko bijām redzējuši. Visu ceļu mūs pavadīja arī upe, kuras krāces likās tik spēcīgas, ka aprītu jebkuru nejaušu iekritušu būtni. Pusceļā ieraugām arī robežsardzi ar ieročiem, tērptus uniformās. Taču tie vien pavaicā, kad dosimies atpakaļ, un uzzinājuši, ka vairāk par dienu kalnos nepavadīsim, papildjautājumus neuzdod - kā rādās, ja ir vēlme nakšņot pa nakti šajos mežos ar teltīm, ir nepieciešama speciāla atļauja no robežsarga, jo tā esot divu valstu robežvieta.
Kalnu upītes un avotiņi bija tie, kas ceļā mūs atbalstīja visvairāk – atveldzēšanās un ūdens krājumu papildināšana tik tiešām likās kā Dieva dāvana karstajā dienā. Tikuši līdz ūdenskritumiem, nolemjam tālāk neiet, lai paspētu pa dienasgaismu atpakaļ līdz viesu mājām. Pie ūdenskrituma ir patīkami vēss - vējš pūš ūdens pilienus tieši virsū, un atpūtnieki, kas mērojuši to pašu ceļu, kuru mēs, labprāt bauda dzestrumu. Pie ūdenskritumiem iekožam pāris našķus, ko bijām paņēmuši līdz, atpūtinām kājas un dodamies atpakaļ. Ceļš lejup šķiet krietni raitāks un patīkamāks, un šeku-reku, pat pamanāmies ieraudzīt pāris cilvēkus, kas ceļu uz šo vienu mērojuši ar zirgu... Tātad - visai izplatīta aktivitāte. :)
Uz vakaru sākam just saules apskautos plecus un sejas, tomēr vēl nenojaušam, kas mūs gaida pāris stundas vēlāk. Nonākuši līdz mūsu viesu mājai, nomazgājamies, sapakojamies un vienojamies ar viesu mājas ģimenes galvu, ka viņš mūs nogādās līdz Mestijai, kas ir vienīgā loģiskā vieta, kurā varam "noķert" transportu no viena Gruzijas gala līdz Tbilisi. Dzīvē jau nekas nenotiek tā, kā plānots, tāpēc arī nebijām pārāk pārsteigti, kad vīrietis, kas mūs laipni atveda no Mazeri uz Mestiju, un solīja aizvest uz Tbilisi, pēc apmēram stundu ilgas nesekmīgas pasažieru meklēšanas atmeta tam ar roku, no sirds atvainojās un devās prom atpakaļ uz Mazeri. Savukārt mēs, saprotot, ka no Mestijas ir tiešā maršrutka līdz Tbilisi par nepilniem 10 eiro no cilvēka, govju pavadībā devāmies meklēt naktsmājas Mestijā. Jā, govis uz ielām gan te ir dikti daudz!
Mestija mazliet atgādina Šveici, jo tajā ir tik ļoti tipiskie kalnu namiņi, govis un daudz tūristu, kurus galīgi neredzējām Mazeri. Nopērkam pa kādam litriņam Gruzijas saldās limonādes, un, izmantojot norādes, atrodam kādu nelielu motelīti, kurā par 10 lariem vienojamies iekārt savus guļamtīklus pagalma kokos - visticamāk varējām sarunāt arī par brīvu, bet zinājām, ka dodamies prom, un Gruzijas lari kādu brīdi mums nebūs vajadzīgi. Uztaisījām sev mīlīgu nakts guļu, blakus novietojot abus guļamtīklus, tajos ielikām savus piepūšamos matracīšus un guļammaisus, un, iekārtojušies ērtāk, vērojam Kaukāza kalnu grēdu, aiz kuras manāms pamatīgs vasaras negaiss. Tiesa, naktī pagulēt ir gandrīz neiespējami, un īpaši sāpīgi tas ir Austrim – viņš neveiksmīgi apdedzinājis saulē muguru tik ļoti, ka uz pleciem redzamas mazas čūlas. Man izdodas aizmigt, tomēr karstums un tveice nepalīdz – ik pa laikam mostos, lai redzētu, ka Austris vēl ap pieciem no rīta neguļ.
Iespējams, tieši tādēļ mūsu nākamā diena bija tāda, kāda tā bija – piecēlāmies ļoti agri, lai varētu abi pagūt uz "maršrutku" uz Tbilisi, Austrim ir nodeguši pleci, neesam īsti izgulējušies, steigšus jānovāc mūsu guļamā vietiņa, turklāt esam samiegojušies, tamdēļ pat patīkamie +17 agrajā rīta stundā šķiet dzestri. Ejot uz maršrutku pieturvietu, pilsētā valda lauku miers - pa vidu čalo upe, kaut kur uz tilta manāmas govis, bet lēnām sāk mosties pirmie ciemata bērni. Nonākot pie maršrutkām, Austris drosmīgi ieņem vietu pirmajās rindās, jo tās ir tukšas, tomēr šoferis dusmīgi klaigā gruzīnu valodā un mēs apjūkam. Ko? Te nevar? Nu labi, pārsēdīsimies. Ā, te arī nevar? Nu... Labi. Šeit? Nevar, ja? Okay... Tajā brīdī saprotam, ka vienīgās vēl brīvās vietas atrodas pašā mikroautobusa aizmugurē, kas nozīmē, ka Austrim, kuram ir īpaši garas kājas pie viņa 1.97 metriem, jāsēž deviņos līkumos, lai vispār spētu kaut cik ērti nosēdēt. Turklāt – tas nav viss! Cerība, ka aizmugurē būs kāda brīva papildu vieta, izgaist brīdī, kad "mikriņš" ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, vienīgais gaisa apmaiņas avots ir atvērti logi, un mūsu ceļš līdz Tbilisi ilgst vairāk nekā 8 stundas. Jūs teiksiet - hahaaa, skopais maksā divreiz! Tomer patiesībā, maršrutka ir viens no labākajiem pārvietošanās veidiem. Ieteikums - iegādājoties biļetes, vienojaties ar pārdevēju, ka viņš sazvanīs maršrutkas šoferi un formāli aizņems jums vietu. Ja mēs būtu zinājuši, ka ir šāda opcija, iepriekšējā dienā būtu ar šo tikuši galā. Šādu informāciju nezinot, nācās sēdēt pašā aizmugurē, maršrutkas stūrītī.
Tbilisi 5., 6.diena
Tbilisi, protams, nokļūstam, tomēr esam saguruši, nosvīduši, neizgulējušies, stīvi un tieši tik izmisuši, ka Austris kādā brīdī pat sāk dzert Borjomi (kas Latvijā, visticamāk, nekad nenotiktu). Starp citu, Borjomi tur garšo krietni citādi, nekā Latvijā, tāpēc pat tiem, kam tas negaršo, iesaku to nobaudīt. Mēs esam neizsakāmi laimīgi, nokļūstot Tbilisi, jo zinām, ka turpmāko dienu līdz pat lidojumam pavadīsim pie Natijas, kura mūs laipni piekrita izguldīt. Un pēc tam - viss, kā ierasts ar lidostu un došanos mājup. :)
Iekļauties nelielā rezumē par Gruziju būtu ļoti grūti, jo tas nāktos slavināt Gruzijas lieliskos ēdienus, draudzīgos cilvēkus un garšīgo vīnu, tomēr tas visticamāk neietilptu vienā lapā. Gruzija ir maģiska vieta, kas pievelk tūristus, un ne velti tie, kas tur jau bijuši, atzīst, ka tieši Gruzijā gribas atgriezties visvairāk! Noteikti iesaku turp doties un izbaudīt atšķirīgo kultūru - Gruzija ir viena no interesantākajām vietām, kur sev tīkamo nodarbi un pilsētu varēs atrast ikviens ceļotgribētājs!
TOP 5 lietas, ko vēl vērts atgādināt -
- Nevērtē maršrutku pēc izskata! - varbūt izskatās slikti, bet kopumā šoferi ir pieredzējuši, un dažas maršrutkas no iekšpuses izskatās krietni labāk, nekā no ārpuses! :)
- Regulāri mazgā rokas! - noteikti regulāri jāievēro personīgā higiēna. Roku mazgāšana ir tikai neliela daļiņa no tā, ko ieteicams darīt. Esot Gruzijā, bijām neapdomīgi, ēdot nemazgātus augļus vai nenomazgājot rokas pēc vizītes ārpasaulē, un tas sekmēja nepatīkamas sekas arī veselībai, jo latviešu punčiem ne vienmēr patīk neierastas lietas.
- Rūpīgi skaties, ko ēd! - protams, ja esi ar izturīgu vēderu, šim nevajadzētu sagādāt problēmas, tomēr, ja šis apgalvojums nav par Tevi, noteikti aplūko, kas ir tas, ko ēd. Mums izdevās nobaudīt kazas pienu, kazas sieru, ļoti treknu jogurta dzērienu, ļoti asus un treknus dzērienus, un tas sekmēja antibiotiku lietošanu Latvijā (lai gan mans vēders ir totāli ļoti izturīgs!)
- Saules aizsargkrēms, kas ir vismaz SPF 50 - Gruzijas saule ir ļoti spēcīga - pat 50 minūtes atklātā saulē ir ļoti sāpīgas ādai. Par to pārliecinājāmies arī paši, pēc saules apdeguma ārstējot nelielas čūlas.
- Esat atvērti jauniem izaicinājumiem - gruzīni ir ļoti draudzīgi! Jo atvērtāks būsi, jo pretimnākošāna attieksme sagaida arī no vietējiem iedzīvotājiem.
