Šodien agrā rīta stundā man iezvanījās telefons. Displejā - nepazīstams numurs. Paceļu klausuli. Sasveicinos.
-Labdien, te jūs no Bites patraucēja. Vai Jums būtu mirklis sarunai?
Piekrītu sarunai. Un tad sāk birt jautājumi par to, kāpēc izmantoju to un to mobilo sakaru operatoru, vai esmu apmierināta, cik daudz naudas mēnesī par to maksāju un tamlīdzīgi.
-Jā, bet bezlimita īsziņas un zvani, plus 4GB interneta mēnesī, un tas viss tikai par 3.88EUR! Vai Jūs būtu ieinteresēta?
-Nē, paldies.
-Varbūt tomēr? Lielisks piedāvājums, daudz labāks, kā Jūsu pašreizējam mobilo sakaru operatoram.
-Nē, tiešām, ir labi.
-Bet tik īpašs piedāvājums!
Un tad es pieklājīgi atvadījos, noliku klausuli un turpināju ceļu mājup. Interesanti tā pasaule strādā - cilvēki regulāri cenšas Tev kaut ko pārdot. Piemēram, mana mamma, kura visu laiku reklamē kādu sevis taisītu zupu, kas noteikti jāpagaršo, bet uz katru manu "Nē, man šobrīd negribas", Tu saņem argumentu, ka "zupa taču ir tik garšīga, vajag". Vai, piemēram, kāds paziņa, cenšoties iestāstīt, ka konkrētais pasākums būs lielisks, Tev notikti tas jāapmeklē. Kad pasaku, ka nevēlos, tad nāk pretargumenti par to, ka "visu var nokārtot, nav ko satraukties, jādodas!". Nē, viss tiešām ir lieliski, es vienkārši nevēlos tajā brīdī doties uz konkrēto vietu.
Līdz ar to, šodien atskārtu, ka man nepatīk, kad cilvēki man cenšas pārdot lietas. Nav runa par konču pārdošanu veikalā (jo no tām es gaaalīgi nespētu atteikties!), bet par dažādām lietām kopumā. Man nevajag reklāmu, lai saprastu, ko es vēlos darīt. Ir tas teiciens par monētu un tās mešanu, kad jāizvēlas starp divām lietām - monētas mešanas brīdī, Tu jau zini, kāda ir Tava izvēle. :)
