Jūnijā saprotot, ka vasara atkal kaut kur ar pavasari ballējas, nolēmu doties to meklēt uz saulaino un silto Itāliju - cik tad var gaidīt, vai ne? :) Sapakoju somiņu, sametu tajā visus īsākos un trūcīgākos drēbju gabalus (a.k.a. kleitas, šorti, krekliņi un visādi citādi nelieli brīnumi) un 8.jūnija pēcpusdienā, uzreiz pēc Bakalaura darba nodošanas, iekāpu lidmašīnā ar reisa numuru BT 635 (atceros, jo pēc lidojuma man pazuda koferis. jā, atkal.), un pēc nepilnām trim stundām biju sasniegusi Romas lidostu.
Patiesībā, Zane nebūtu Zane, ja tai ceļojuma laikā nenotiktu pilnīgi dīvainas lietas, tādēļ, saprotams, ka jau brīdī, kad lidmašīna vēl nebija nosēdusies, Itālijā gaidīja skaists, izcils negaiss, kas bija aizņēmis plašu Romas teritoriju. Kamēr gaismas lidmašīnas salonā bija izslēgta, ik pēc 30 sekundēm to piepildīja spilgta, bāla gaisma - līdzīgi, kā to mēdz darīt zibspuldze, kad kāds draugs tevi tumsā cenšas nofotografēt nesagatavotu. Neskatoties uz slideno skrejceļu, kas lika pasvīst arī lidmašīnā esošajiem pasažieriem, pēc vēl papildus 3h braukšanas autobusā, nonācu savā galamērķī - nelielā, jaukā pilsētiņā Itālijas rietumu daļā - Grosseto.
Tā patiešām ir ļoti burvīga vieta un, ja man liktu aprakstīt to trijos vārdos, es nespētu, jo, gluži vienkārši, tas būtu par maz. Pilsēta atrodas apmēram 10 km braucienā no Vidusjūras krasta, apmēram 2.5h stundu attālumā no Romas un kopumā līdzinās nelielam, kompaktam Itālijas kūrortiņam. Pilsēta ir pilna ar tipiskām Itālijas arhitektūras stila mājām un, salīdzinot ar Romu, tā arī ir ļoti zaļa - ziedi podos, ziedi zemē, koki visur, palmas virs galvas, pie galvas, zem galvas - visur. Un smarža - neaprakstāmi skaista, salda un tāda...jā, neaprakstāma. Nelielās divstāvu un trīsstāvu mājiņas atgādināja bērnībā redzētos Meksikas seriālus, kur no skaistiem, labi dizainētiem balkoniem uz leju stiepjas neiedomājami skaistas puķes un visādi citādi brīnumi. Grosseto vispār mazliet atgādināja tādu nomali, jo, it kā pilsēta ar labu loģistiku un infrastruktūru (ir par viens lielveikals, kurš bija tiešām liels), bet tajā pašā laikā nepamet sajūta par tādu Cēsu tipa pilsētiņu.
Jāatzīst, ka iespaids par Itāliju šajā pilsētā mainījās uz labo pusi - kad pirms gada martā ar Arti un Princesi Alexu ceļojām pa Eiropu, iegriezāmies arī Itālijā, kur Florencē, Venēcijā un Romā es redzēju ļoti atšķirīgu Itāliju no tās, kuru redzēju šogad. Iespējams, acis redz skaidrāk, nosvērtāk un mana nelielos sīkumus, kuru pilsētā netrūkst, tomēr gribētu teikt, ka viedokli mainīja nelielie pilsētas izmēri - Venēcija un Roma, kā jau varētu noprast, bija tūristu pārpildītas. Tomēr Grosseto ielas pa dienu ir gandrīz tukšas - nebraukā ne mašīnas, ne motorolleri. Ik pa laikam var redzēt kādu dāmu ar iepirkumu maisiņu, dodoties mājup no ikdienas iepirkumu rutīnas. Var manīt pa kādam suņa saimniekam, kurš pastaigājas ar savu mīluli, tomēr ielas ir tukšas. Vakarpusē parādās dzīvība - cilvēki dodas nelielās pastaigās, parādās pirmie satiksmes sastrēgumi un straujāk kursē arī vilcieni, bet pavecākas kundzes sēž zem palmu zariem, kuri sniedz ēnu, un aprunā pagalma jaunumus. Šī ir tāda get away pilsēta brīžos, kad gribas patverties no sevis, dzīves un cilvēku burzmas. Lai gan apskates objektu te tikpat kā nav, iekārtojums un apelsīnu koki visur, kā arī ziedi, kas smaržo absolūti reibinoši, tāpat arī mājas un atmosfēra vien ir vērta, lai dotos apskatīt šo Toskānas burvīgo stūrīti. Kā jau minēju iepriekš, arī pavisam netālu ir jūra, kas ir ļoti sāļa, tomēr tīra un bārstīta ar patīkamām, smalkām smiltiņām. 
Cilvēki šeit ir ļoti jauki. Patiesībā, itāļi ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā tava otrā ģimene - ieej veikalā un tevi sveicina kā vecu draugu - Ciao, Ragazzo! var dzirdēt teju visur, pat vienkārši dodoties pāri ielai un nejauši sastopoties ar kādu vietējo sirmgalvi. Un tas man ļoti patika, jo tas padara atlikušo dienas daļu jaukāku. Grosseto iedzīvotāji, lai gan angļu valodā nav spēcīgi, tomēr centās palīdzēt ar dažādiem padomiem un tad, kad nedaudz apjuku, meklējot vieglatlētikas stadionu, mēģināja man sazīmēt pareizo ceļu turp, izmantojot žestus. Jāpiekrīt, ka angļu valoda te nav iecienīta - līdzīgi kā tas bija mūsu Eirotripa laikā, kad sapratām, ka ar itāļiem kaut ko sarunāt angļu valodā ir nereāli, arī šajā Itālijā pavadītajā nedēļā secināju, ka, lol nau verc runāt angliski, jo varbūtība, ka kāds sapratīs, ir visai neliela. Bet es neiebildu runāt ar žestiem. Izdevās.
Secinājums no nedēļas ilgās dzīvošanas Itālijā - itāļi diezgan ļoti pieturas pie noteikumiem, neriskē tikt apvainoti, un, skatoties futbolu, ēd saldējumu. Jā, kādā vakarā, īsi pirms došanās mājup, es, Diāna, Dmitrijs un Andrejs, no viesnīcas devāmies uz šosejas malu (šoseja atradās apmēra 1.4 km attālumā no viesnīcas, kas bija zaļu priežu, ciedru un citādu zaļumu ielenkumā), lai apskatītu turpat netālu manīto bāru. Interesanti, ka skatlogā nav rakstīt - jā, draugi, te var nopirkt aukstu, veldzējošu aliņu. Nē, nē, totāli nē. Skatlogā lieliem, sulīgiem burtiem, kā arī pie paša uzraksta "BAR", atrodama zīmīte par to, ka konkrētajā iestādījumā pieejams Gellato jeb saldējums. Alus arī. Bet futbolu īsti itāļu vīri vēro ar saldējuma konusu rokās. Kādu brīdi mēs pasēdējām šajā bārā, ārpusē. Ievēroju, ka, piemēram, sievietes tur nav, tikai pārdevējas, un vietējā piemājas bāriņā labprāt izklaidējas vīrieši vecumā no 20 līdz 65, runājot par sievietēm, saldējumu un futbolu (vismaz es tā pieļauju, itāļu valodu zinu tieši tik daudz, cik nezinu nemaz).
Vēl kāda svarīga atziņa, par ko pārliecinājos jau otro reizi - Itālijā neeksistē ceļu satiksmes noteikumi. Te mani veiktie secinājumi par to, kā itāļi brauc:
- Sarkans aplis ar baltu ķieģeli - braukt drīkst, nekas nenotiks;
- Apstāties aizliegts - apstāties nav aizliegts, vienkārši to neiesaka darīt, bet mēs to darām tāpat;
- Divu joslu divvirzienu ceļš - apdzīt drīkst, pretējā joslā braucošais noteikti nobremzēs;
- Aplis - man ir liela mašīna, tādēļ man ir priekšroka izbraukt uz ceļa;
- Straujš pagrieziens pa labi - braukšu ar 90km/h, lai labāk izņemtu līkumu, jo iemesli;
- Drošības jostas - sprādzēties drīkst, bet tikai pēc tam, kad pasažieris ir sadauzījis galvu pret mašīnas stiklu. Divreiz;
- Gājējs uz gājēju pārejas - uspīpināšu, pamāšu ar roku un cerēšu, ka nākamais aiz manis šo paķers līdzi;
- Krustojums - krustojums? Kāds teica krustojums? Kas tas tāds?
Jokus pie malas - itāļi tiešām brauc pašnāvnieciski - vismaz trīs reizes, mērojot ceļu no Grosseto uz apmēram 5km tālāk esošo viesnīcu, nācās izbaudīt 4 avārijas situācijas, 3 ļoti dīvainas situācijas, 2 pavisam dīvainas situācijas un vienu ļoti, ļoti pavisam dīvainu situāciju. Bet paši itāļi joko - tu taču esi vienā gabalā, vai ne? Tad viss ir lieliski! He, he, jāaaa, smieklīgi. 
Ja neskaita šausminošo satiksmi, ka visas Itālijā pavadītās dienas man nācās strādāt, bija vēl trīs lietas, kuras es absolūti izbaudīju - nakts peldes peldbaseinā, saldējum un ēdiens.
Un vai man tiešām vēl jāsniedz komentāri par ēdienu? Nē? Nu, labi, es tomēr kaut ko piebildīšu. Ēdiens bija lielisks, fantastisks, burvīgs, stindzinoši labs. Lai gan gaļa viņiem tāda sausa un no tās ēšanas gluži vienkārši arī tādēļ izvairījos, jūras veltes un dažādu veidu makaroni ir kaut kas, kā dēļ Itālijā varētu dzīvot vēl kādu nedēļu. Vai divas. Vai četras. Vai vairāk. Pusdienās un vakariņās dažādu veidu makaroni bija neatsverama sastāvdaļa, bet zivs un mocarellas siers bija tas, ko pie pusdienu galda varēja dabūt vairumā. Un, lai gan galda tīrības kultūra konkrētajā iestādē bija visai zema
Bet peldes naktīs bija neaprakstāmas. Tas viss sākās ar atklāsmi, ka viesnīcas absolūti lielais un fantastiskais baseins strādā no 10.00 līdz tieši 20.00, tāpēc pēc 20.00 neviens tur netiek ielaists. Bet vakarā no pilsētas atgriezāmies ap 21.00 un, saprotams, peldbaseins bija slēgts. Bet vai tad latviešiem kaut kas ir šķērslis? Sadabūju labu kompāniju, uzvilku peldlietas un devos iekarot baseina sētu, cerībā, ka tur tikšu. Un ziniet, ko? Tiku arī. Pāris veiklas kustības un biju otrpus žogam, mazliet izbijusies un neizpratnē par to, vai kāds mani pieķers vai nē. Tajā brīdī galvai šaudījās cauri tūkstošiem domu par to, kādi sodi pienākas Itālijā Latvijas pilsonim par mazo huligānismu. Bet ūdens naktī bija vēl labāks - neviena netraucēta pārpeldēju vairākus ~20m baseinus šurpu un turpu, paralēli vērojot anormāli skaistās, zvaigžņotās debesis, kas atstarojās pret peldbaseina ūdens virsmu. Lieliski.
Man ļoti patika arī viesnīca, kurā biju, jo neizjutu sajūtu, ka tā ir viesnīca. Šķita pārāk mājīgi un jauki. Foršs balkoniņš, kur ap 17.45 regulāri iespīd karstie Vidusjūras saules stari, visapkārt rudzu un kviešu lauki, priedes, ciedri un visādi citādi brīnumi.
Pēc šīs neilgās viesošanās Itālijā, sapratu, ka, iespējams, tā ir viena no vietām, kur labprāt padzīvotu mazliet ilgāk. Pabaudītu ēdienu, dabu, kultūru un citas foršas lietas. Jā, un ēstu saldējumu ar bad- ass itāļi vīriem.
P.S. Paldies Margaritai par aizlienēto fotoaparātu. :3
