Vieni dodas baudīt krāsaino rudeni Siguldā, bet citi to sagaida ieritinājušies zem vairākām segas kārtām un ar siltu tējas krūzi rokā, nododoties seriālu valdzinājumam. Un tad esam mēs - četri traki (tā vismaz teica mani vecāki, kad paziņoju par savu ģeniālo plānu) jaunieši, kuri dodas uz Norvēģiju ne tikai baudīt mazliet citādu zelta rudeni un uzkāpt kādā augstākā virsotnē, bet īsteno savu plānu, izmantojot vienu no lētākajiem pārvietošanās veidiem - stopēšanu. Mēs bijām četri - Zane, Uldis,
Jānis un Austris, kuri metās nezināmajā, cenšoties mērot apmēram 600km garu ceļu no vienas Norvēģijas lidostas uz otru, pa ceļam uzkāpjot kalnā un nakšņojot mežā. Kā mums izdevās? Šādi! :)
Aviobiļetes un maršruta plānošana
Viss sākās ar aviobiļešu iegādi - pieredzējušais Uldis, kurš ceļojuma laikā tika iesaukts par Uldozeru, atrada biļetes Rīga- Norvēģija - Rīga par apmēram 40 eur no cilvēka ar kompāniju Wizzair, ieskaitot divas nododamās bagāžas uz četriem cilvēkiem (tas ir vitāli nepieciešamas telšu, nažu, konservu nogādāšanai Norvēģijā), bet pēc biļešu iegādes sākām domāt par mūsu stopēšanas maršrutu. Tikai pāris dienas pirms paša lidojuma, vienojāmies doties uz pilsētu Norvēģijas rietumos - Rosendal, kur atrodas kalns Melderskin (1426 m), kas bija mūsu nelielā trīs dienu ceļojuma galamērķis.
Plāns bija gatavs - lidojam uz Sandefjord, Torp lidostu, tad ar stopiem pirmajā vakarā cenšamies nokļūt līdz Vinjes pilsētai, bet nākamajā dienā no Vinjes uz Rosendal, kopā veicot apmēram 400 km.
Somas saturs
Pēc maršruta izplānošanas sākām domāt par somas saturu, kas stopējot rūpīgi jāplāno, jo gadījumā, ja sanāk ar kājām veikt tālus gabalus, uz muguras sev līdzi nest akmeņu krāvumu nav prātīgi. Un noteikti ne ērti. Protams, ka arī man sākotnēji nebija nojausmas par stopēšanas ceļojumam nepieciešamajām lietām, tomēr Uldis padalījās ar to, ko līdzi ņemt iesaka viņš. Telefons, poverbanka, nauda, pase un aviobiļetes, protams, ir pašas nepieciešamākās lietas. Ceļojot ārpus ES, svarīgi atcerēties, ka pasei jābūt derīgai vismaz 6 mēnešus. Gulēšanai noteikti nepieciešams guļammaiss, paklājiņš un telts, kuru ieteicams dalīt uz diviem cilvēkiem, jo katram pa teltij ir ne tikai neparocīgi, bet arī neērti un auksti. Diennakts tumšajā laikā noderēs atstarojoša veste, atstarotāji, lukturītis, bet nevajadzētu aizmirsts par dakšiņu, nazīti un karoti, kas noderēs ne tikai ēdiena pagatavošanai, bet arī tā notiesāšanai. Higiēnas un veselības nodrošināšanai par draugiem kļūs aptieciņa, mitrās salvetes, dezodorants, zobu pasta un birstīte, bet ceļojot uz ilgāku laiku - šampūns un dušas želeja. Protams, nepieciešams atcerēties par saprātīgu daudzumu drēbju, rezerves apavu pāri, ja nu iepriekšējais samirkst vai kļūst netīrs, kā arī sezonai atbilstošas ekstras - cimdi, šalle, cepure, lietus mētelis, pretapdegumu krēms. Der atcerēties arī par tautā saukto Makgaivereni, sērkociņiem, šķiltavām un sauso spirtu. Bet stopēšanu vieglāku padarīs jau iepriekš sagatavots Latvijas karodziņš un baltas A3 izmēra lapas, kā arī melni marķieri gala mērķa uzrakstīšanai uz papīra. ĒDIENS! - sausās zupiņas, auzu pārslu putras, kartupeļu biezputras, gaļas konservi, šokolādes batoniņi, ūdens būs ze lietas līdzi ņemšanai!
Ceļojot ar lidmašīnu, der atcerēties arī to, ka bagāža nav bezizmēra un, piemēram, Wizzair, ar kuru lidojām mēs, pieļauj 23kg nododamajā bagāžā, bet visai skarbi pēta rokas bagāžas izmērus - ja soma samīcītā veidā neielien viņu metāla etalonā, tad var nākties kaut ko atstāt lidostā vai maksāt 40 eur. Svarīgs fakts, ko pirms tam neiedomājāmies - rokas bagāžā nedrīkst pārvadāt arī nažus, kura asmens garāks par 6cm, kā arī tik ļoti lieliskos studentu brokastu konservus. Prīmusu ar propāna/butāna balonu pārvadāt lidmašīnā nedrīkst vispār - tam laba alternatīva ir sausais spirts.
Stopēšana
1.diena. Veiksme ar neliela aukstuma piegaršu
Mūsu pirmā stopēšanas pieredze Norvēģijā sākās jau mirklī, kad izkāpām no lidmašīnas - sapakojām mantas, iekārtojām tās ērtāk uz muguras un šķīrāmies no Jāņa un Ulda, kuri stopēja atsevišķi. Sarunājām tikties pēc divām dienām pie Melderskin kalna, ja nu gadījumā neizdodas to veiksmīgi izdarīt šodien, jo, jāsaka atklāti, mēs bijām droši, ka netiksimies.
Jānis un Uldis, kā jau puiši, stopēja ceļa sākumā, kamēr es ar Austri devos gabaliņu tālāk - saka, ka diviem puišiem mašīnu nostopēt ir grūtāk, nekā pārim, kurā ir meitene un puisis, tāpēc novienojāmies netraucēt viens otra stopēšanu. Izrādījās otrādi - Uldi un Jāni mašīna uzvāca pirmos, bet mūs apmēram 40 mašīnas vēlāk. Kāds kungs, kurš devies pakaļ dēlam uz lidostu, mūs redzējis stopējot, un nolēmis atpakaļceļā mūs paņemt savā mašīnā. Un - kāda veiksme! Izrādījās, ka viņi dodas virzienā, kurā mums nepieciešams doties, turklāt kopā ar viņiem veicam gandrīz pusi no tajā dienā plānotā ceļa garuma. Abi ir runātīgi, daudz stāsta par Norvēģijas populārajiem uzņēmumiem un ceļā parāda arī senlaicīgus kambarus, kuros ar ūdens palīdzību tiek augstāk paceltas laivas, lai tās varētu tikt augstāk pa upi. Viņi arī dalās pieredzē par stopētājiem un atzīst, ka norvēģi šajā jautājumā ir atšķirīgi - vieniem stopētāji patīk, citiem tie sagādā galvas sāpēs, bet kopumā attieksme ir pozitīva. Abi daudz stāsta arī par jokiem, ar kuriem mēdz zoboties par zviedriem un dāņiem. Apspriežam arī tautu populārākos stereotipus - viņi sevi redz kā vientuļu, blondu vīru sniegota kalna galā, smēķējot un ķerot lašus, bet kamēr Austris vietējā sporta preču veikaliņā nopērk prīmusam vajadzīgo gāzes balonu, abi vīrieši saka, ka Norvēģijā sabiedrība nav slāņaina un visi ir ļoti vienlīdzīgi gan dzīves apstākļu, gan algu ziņā.
Abi vīrieši mums novēl veiksmi un atstāj mūs pie kāda vietējā restorāniņa, kurs esot vietējo iecienīts un pie kura ir relatīvi regulāra mašīnu plūsma. Iestiprināmies ar no rīta gatavotajām rupjmaizēm un turpinām stopēt. Pēc apmēram 20 minūtēm mūsu skatienu noķer kāda kundze, kas tālu nebrauc, tomēr piedāvā pavest mūs gabaliņu uz priekšu - apmēram 10km. Ar viņu daudz nerunājam, bet noskaidrojam, ka viņa ikdienā nodarbojas ar atkarīgu cilvēku ārstēšanu. Dāma mūs "izmet ārā" šķietami pilnā pilsētā, kur čum un mudž no mašīnām. Kādā brīdī pat manām mašīnu, kurā smaidīgi mums garām pabrauc Uldis un Jānis, lai gan sākotnēji bijām tikuši tālāk par šiem.
Izvelkam savu iepriekš uzzīmēto zīmi ar uzrakstu "Seljord", nostājamies pie autobusa pieturas un gaidām. Gaidām. Un pagaidām vēl mazliet. Sāk satumst, tomēr no lielās mašīnu plūsmas neapstājas neviena. Austris skaita līdz 360, tad apstājas, jo viņam apnīk - tieši tik liels mašīnu daudzums bija pabraucis garām neapstājoties. Ap 20.00 satumst vēl vairāk un saprotam, ka konkrētajā vietā esam nostāvējuši apmēram 2h. Pirksti kājām lēnām sāk izrādīt nepatiku, pamanāms arī ir nogurums un aukstums piezogas klāt aizvien vairāk. Ik pa laikam maināmies - no sākuma ar paceltu īkšķi stāvu es, pēc tam mani nomaina Austris, lai es varētu palēkāt un sasildīties. Kādā brīdī vēl nolemjam, ka Uldozers un Jānis visticamāk jau ir Vinjē, kas ir apmēram pusceļā no visa divu dienu laikā plānotā stopēšanas garuma, bet vēderā iezogas izsalkums - varu saderēt, ka abi klusībā jau domājām tālāko plānu un meklēt kādu vietu telts celšanai.
Kad bijām gandrīz padevušies, neticīgi vērojam glaunu Audi, kas apstājas pie mums - saka, ka brauc līdz Seljordai, pat vēl tālāk uz Vinji kas ir mūsu šīs dienas galapunkts. Nopietni?! BINGOOOO! Sapriecājamies, lecam iekšā un izbaudām silto mašīnu. Ironiski, bet pēc apmēram 200m pabraucam garām mūsu ceļa biedriem - Uldim un Jānim, kuri turpat ar spilgtām vestēm centās noķert kādu mašīnu.
Siltais mašīnas gaiss liek priecāties, bet vīrieša galamērķis - priecāties vēl vairāk, jo tas nozīmētu, ka esam izpildījuši plānu un laikā nonākuši līdz Vinjei. Jaunais vīrietis labprāt stāsta, ka nodarbojas ar tuneļu spridzināšanu un ikdienā braukā pa Norvēģiju, lai taisītu jaunus tuneļus, izmantojot dinamītu. Viņš mums piedāvā kafiju un saka, ka mums ļoti noveicies, jo parasti mājup dodas pa citu maršrutu un tikai reizi nedēļā. Kādā brīdī nogurums mani pārņem un es pamostos jau tad, kad esam Vinjē. Vīrietis mums norāda uz nelielu zāles pleķīti pie autoostas, sakot, ka varam te celt teltis, tomēr abi ar Austri saprotam, ka ugunskura vieta gan te īsti nebūs, bet to šobrīd vajag vairāk kā nekad.
Čāpojot cauri pilsētai, nejauši uzduramies kādam kempingam, kurā manam pa pāris kemperiem. Tur ir mājiņas, daudz plašu vietu, kur celt telti, tomēr nemanām nevienu atbildīgo un dodamies izpētīt apkārtni. Saprotam - kaut kur noteikti ir ugunskura vieta, kurā uzkurt savu uguntiņu, un pēc pāris minūšu pastaigas, atrodam meklēto. Pat vēl vairāk - sausu, grēdās sakrautu malku un degšķīdumu. Uzcēlām telti, kas paredzēta gulēšanai -20 grādos, iekārtojām guļvietas un uzkūrām ugunskuru. Pagatavojām Austra tēta gatavotos meža gaļas konservus ar kartupeļu biezputru, un sapratām, cik ļoti mums tomēr paveicies, jo:
- ir ugunskurs;
- ir malka;
- ir vēl malka;
- ir silts ēdiens;
- ir daudz ēdiena;
- ir silti.
Ik pa laikam domājām par Jāni un Uldi, un to, cik tālu tikuši, līdz kādā brīdī Austrim zvana telefons - Jānis ar Uldi esot vien 15 minūšu attālumā no mums un tuvojas! Ko? Nopietni? Lieliski!
Kamēr mēs abus sagaidījām ar ugunskuru, Jānis ar Uldi pa ceļam bija atraduši kādu latviešu meiteni, kas Norvēģijā dzīvojot jau 7 gadus - viņa lieliski runā norvēģu valodā, mācās vietējā skolā un saka, ka uz Latviju dodas vien vasarās un svētkos. Arī Jānis un Uldis novērtē mūsu atradumu - abi sasildās, iekož un mēs dalāmies mūsu šīs dienas stopēšanas pieredzēs. Gulēt dodamies agri, lai no rīta varētu celties un izmantot tik ļoti stopēšanai nepieciešamo dienas gaismu.
2.diena. Norvēģijas kalni un gaudojoši vilki
Nakts ir ļoti auksta - to spriežam pēc nosalušajiem deguniem un ausīm, neskatoties uz to, ka vienā teltī gulējām četratā. Siltie guļammaisi un pašpiepūšamie matrači ir lieliska lieta (paldies, draugi! :) ), jo tie saglabā siltumu un kopumā nakts aizvadīta labi. Izlienot no telts, secinām, ka apsalusi ir ne tikai tā, bet arī mūsu apavi, savukārt ūdens pudelē un dīķī izveidojies neliels ledus slānis.
Šo rītu nočammājamies, līdz pie mums piebrauca... Uzmini, nu! Kempinga īpašnieks. Daudz jautāja, ko te darām, priecājās mūs uzņemt un palūdza samaksāt vienas personas cenu par visiem, kas ir apmēram ~16 eur. Vārdu pa vārdam un saprotam, ka Norvēģijā ir ierasta prakse kempingos mājiņām atstāt durvis vaļā arī naktīs, un lūgt cilvēkiem samaksāt no rīta, kad pats īpašnieks veic nelielu apgaitu pa kempinga teritoriju. Nolemjam būt pieklājīgi latvieši, samaksājam par kempingu un dodamies tālāk uz nākamo pilsētu. Diena ir saulaina un silta - cepure un cimdi kļūst sekundāri.
Pēc pāris minūtēm saulītē pie mums apstājas viena mašīna, kurā ir kāds kungs ar savu dēlu - piedāvā mūs aizvest gandrīz pusceļu no šajā dienā plānotās stopēšanas. Protams, piekrītam! Izrādās, vīrietis nodarbojas ar 40 gadu vecu BMW apčubināšanu un kopumā bauda dzīvi. Abi ar dēlu dodoties mājup un nolēmuši piestāties pie mums, lai gan parasti tā nedarot. Arī viņš daudz stāsta par Norvēģiju. Mazliet parunājam arī par to, ko darām ikdienā, un pastāstam par savu ceļu līdz Vinjei. Vīrietis min, ka labprāt brauktu ātri, tomēr sarmas un apledojuma dēļ esot piesardzīgs, piemetinot, ka par ātruma pārsniegšanu virs 30km/h, tiekot piemērots sods 8000 Norvēģu kronu apmērā, kas ir apmēram 800 eur. Šķiramies pie pagrieziena uz Odu, kur mūs ar Austri izmet ārā, un nepaiet pat 5 minūtes, kā pie mums piestāj vēl kāds vīrietis, piedāvājot aizvest līdz Odai. Protams, atkal piekrītam, un nopriecājamies, ka šī diena stopējot mums aizrit tik veiksmīgi! Skati - pasakaini! Braucam pa šauriem ceļiem, redzam dzidras upes, skaistus mežus, krāsiņas māsiņas un iespaidīgus ūdenskritumus, lai gan daži no tiem ir jau aizsaluši - vietējie stāsta, ka Norvēģijas kalnos tieši šonedēļ sākusies ziema.
Vīrietis, kas mūs paņēmis savā mašīnā, nodarbojas ar celtniecību un stāsta, ka strādā 4 dienas nedēļā, tad brauc mājās. Līdz Odai nav tālu un sākotnēji viņš saka, ka izmetīs mūs ārā turpat pie 11km garā tuneļa, bet tad pasaka, ka viņam tāpat neesot ko darīt līdz 15, tāpēc piedāvāja caurbraukt tuneli un norādīja uz labāko vietu, kur stopēt - tur satiekoties divi ceļi un tāpēc arī mašīnu plūsma būs lielāka. Un tā arī ir - uzreiz pēc tam, kad mūs izlaiž nelielā pleķītī pie krustojuma, nepaspējam ne selfiju uztaisīt, kā pie mums apstājas pavecāks kungs un piedāvā aizvest līdz Rosendal, kas ir mūsu šīs dienas stopēšanas gala pilsēta. Lai gan angliski viņš runā slikti, elementārus vārdus kā Waterfall vai Salmon - good fish viņš pasaka. Kungs ir apmēram 75 gadus vecs un, uzliekot kādu CD, saka, ka ukuleles mūziku spēlē tieši viņš. Fantastisks opis! Ik pa laikam bijām lēni, braucot gar ūdenskritumiem, jo šķiet, viņš saprata, ka neko tamlīdzīgu pirms tam neesam redzējuši. Ar Austri spriežam, ka Rosendālā būsim jau ap 14:00, kas ir absolūti ātri, un iedomājāmies, cik forši būtu noķert kādu lasi un pārsteigt Jāni un Uldi ar svinīgām vakariņām.
Rosendālā ierodamies jau īsi pirms 14:00. Esam nolikuši savas mantas, iekožam pa kādai maizītei un gaidām Uldozeru ar Jāni, kuriem bija jābūt tajā pašā vietā apmēram stundas laikā. Saulīte lutina, tāpēc atļaujamies novilkt biezos apģērba slāņus un pasildīties vien kreklā un biksēs, bet tad, kad atbrauc mūsu ceļa biedri, uztaisām pa sausajai zupiņai, ieturam kārtīgas pusdienas, iečāpojam veikalā nopirkt dzeramo ūdeni (par cenām cilvēki nemelo - 2l kola maksā apmēram 2.80 eur), un dodamies uz mūsu šīs nakts guļvietu - Melderskina kalna pakāji. Lai gan sākotnēji nomaldāmies, ar kāda puiša palīdzību un mašīnu nonākam pareizajā trases sākumā. Kāpšana sāk izskatīties daudzsološi, bet lēnām sāk iestāties tumsa, tāpēc nolemjam kāpt pēc iespējas augstāk, bet paralēli meklēt kādu labu teltsvietu un iekārtoties naktij. To atrodam pašā meža pakājē, kur ir ne tikai malka, bet arī jauks skats uz Rosendales pilsētu. Vislabākā lieta, ko var darīt četri cilvēki, ir sadalīt pienākumus - tā izvairoties no četriem cilvēkiem, kas cenšas iekurt ugunskuru, vai, piemēram, četriem, kuri cenšas uzsliet telti.
Vakarā jau ierasti - sarunas par to, kā veicās ar stopēšanu, gardas vakariņas ar vietējo Norvēģu tunci (starp citu, tas Norvēģijā maksā 3x lētāk nekā Latvijā) un sausajām zupiņām, kā arī maizītes ar desu un sieru, bet turpat netālu no mežiem dzirdam vilku gaudošanu, kas ik pa laikam dzirdama aizvien tuvāk mūsu apmešanās vietai. Tas arī kalpo man par iemeslu, kāpēc teltī dodos mazliet pēc 22:00, cerībā ātrāk sagaidīt rītausmu.
Nakts Norvēģijā ir neparasti silta un jau ar pirmo rīta gaismu ap plkst. 7.00 ceļamies un veļamies. Ir sajūtams pirmais nogurums no agrās celšanās, kā arī pirmās grūtības piecelties, jo guļammaisā ir tik silts, ka nolemju nočiept vēl 15 minūtes, kamēr puiši gatavo brokastis. Pēc izrāpošanas no siltās telts, lēnām sapakojamies, iekožam un paslēpjam somas mežā, lai pēc mirkļa sāktu mērot manā pieredzē, iespējams, visgrūtāko kāpienu kalnā (es nejokošu sakot, ka Brazīlijā pieveiktie kalni bija vien mazi pauguriņi!). Kāpiens kopumā ilgst vairāk nekā 3 stundas ceļā augšup, bet jau pēc pirmajiem pakāpieniem gribas atvilkt elpu un cerēt, ka kalns drīz beigsies. Kāpiens ir diezgan bīstams, jo tas gandrīz visu trasi ir apmēram 70 grādu leņķī, bet ceļš ir akmeņains un iet zigzagā. Kāpjot aizvien augstāk, paveras prātam neaptverami skati, kas liek aizrauties tā jau mazliet aizelsušajai elpai. Miers. Klusums. Saule mijas ar mākoņiem, bet laiks patiešām lutina - vismaz līdz brīdim, kad sasniedzam nelielu pauguriņu, kur vējš pamatīgi izpurina. Esat dzirdējuši The Sounds Poets dziesmu par tiem kalniem, kuriem pāri būs citi? Viņi nemeloja. Ikreiz, kad šķiet - o, tikai pāris pakāpieni! - dzīve kā ar airi iesit pa seju, jo attopies pie vēl augstākas akmeņu grēdas, kuru, protams, pavada vēl augstāka. Manā gadījumā trūka vismaz trīs lietas - kāpšanai piemēroti apavi, kas padarītu kāpienu par apmēram 20% vieglāku, piemērotas un ērtas sporta bikses vai treniņbikses, kā arī nelielas uzkodu pauzītes pa ceļam. Jāatzīst, ka mēs visi bijām arī mazliet tight ar laikiem - mums bija jāietaupa tik ļoti svarīgais diennakts gaišais laiks, tāpēc kāpt centāmies ātri.
Kādā brīdī, īsi pirms pašas kalna smailes, es apstājos, jo sapratu, ka uzkāpt augstāk nevarēšu ne tikai vēja, bet arī nogurušo kāju dēļ, tāpēc lēnām devos lejup, baudot skaistos Norvēģijas kalnus, nelielās saliņas un fjordus. Puiši gan turpināja, un, kā minēja paši, tad apmēram 3:45 h laikā, nokļuva kalna galotnē, kur esot nopietni jāpieturas, lai netiktu aizpūsti prom.
Lejā čāpojot, atkal pievīla apavi, jo saķere starp zoli un zemi bija nekāda. Drošības apstākļu dēļ kāpām lēni un piesardzīgi, tomēr ik pa laikam bija mazie šļūdonīši, kas visai neveiksmīgā situācijā varētu prasīt arī kādu lauztu ķermeņa daļu. Kad nonācām līdz somām, bijām izpumpējušies, un visi kā viens vārtījāmies pa nelielu zemes pleķīti turpat meža pakājē, kur vēl pirms pāris stundām bija mūsu telts. Nolemjam būt operatīvi - pārģērbjamies, sapakojamies un steigšus dodamies ar stopiem uz Bergenu, kur nākamās dienas plkst. 12:50 plānota izlidošana uz Rīgu.
Mums paveicas, jo Jānis ar savu entuziasmu divas reizes pēc kārtas iegūst mašīnu mums visiem četriem - sākumā tiekam līdz Rosendālas centram, bet pēc tam divas jaukas meitenes mūs paved gabaliņu tālāk līdz prāmja atiešanas vietai. Izkāpjot no mašīnas, pārņem liels nogurums, jo kājas sāk just augsto kalnā kāpienu un ik pa laikam protestē, sākot trīcēt.
Pie prāmja nolemjam uzrunāt tur esošās mašīnas, lai mūs nogādātu uz Bergeni, tomēr neviens tajā virzienā nedodas vai nevēlas mūs paņemt savā automašīnā, bet uz prāmja mūsu centieni pārbraukt nelielo 30 minūšu braucienu "pa zaķi" beidzas bez panākumiem, jo naudiņas ieksētājs uzreiz pasaka - "No money - no ferry". Mēs mazliet saskumstam, nolemjam maksāt par nākamo prāmi, bet Uldozers nolēma nemest plinti krūmos, sakot, ka uz nākamā prāmja šo triku varam mēģināt vēlreiz, jo uz tā taču strādāšot citi cilvēki. Un, ziniet ko? Uldozeram bija taisnība - uzkāpām uz prāmja, pavaicājām, vai varam vienkārši pārbraukt pāri nemaksājot, un, saņemot pozitīvu atbildi, nolemjam uzrunāt uz prāmja esošos cilvēkus, lai noskaidrotu, vai kāds no tiem nedodas Bergenas virzienā. Uldim un Jānim paveicas - viņi ātrā laikā sastop puisi, kas dodas uz Bergenas centru un ir ar mieru abus stopētājus aizvest. Man un Austrim sokas sliktāk - neviens nebraucot mums vajadzīgajā virzienā, tāpēc nolemjam mērot kādu ceļa gabaliņu ar kājām, paļaujoties uz to, ka ik pēc 30 minūtēm ir prāmis un mūs noteikti kāds uzvāks. Bet mēs kļūdījāmies.
Uzvelkot visus iespējamos atstarojošos elementus, kas mums bija - sākot no vestes, beidzot ar lampiņām pie somām un galvām, čāpojām apmēram pusotru stundu, tomēr neviena no mašīnām tā arī neapstājās. Ārā bija pilnīga tumsa, mašīnas mums brauca apkārt ar līkumu, bet ceļš bija pietiekami šaurs, lai to varētu saukt par bīstamu gājējiem. Pēc apmēram 10 km noiešanas, pie mums apstājās puisis, kurš mūs esot pamanījis un nolēmis pavest gabaliņu - viņš ir kalējs un plānojot nākamgad ceļot pa Eiropu, bet aprunāties sanāk pavisam nedaudz, jo jau pēc 13 km viņš mūs izlaiž tuvākajā pilsētā Mundstal. Viņš iesaka izmantot sabiedrisko transportu, tomēr mums par nelaimi - pēdējais aizgājis pirms stundas, bet nākamais kursē vien 9:10 no rīta, kad ar to paspēt uz lidmašīnu vairs nevarētu. Paralēli mūsu atklāsmēm, Austrim priecīgs zvana Jānis, kurš paziņo, ka abi ar Uldi jau atrodas apmēram 2 km attālumā no lidostas un drīz būšot tur.
Mēs, savukārt, ar Austri stāvējām vienā ļoti, ļoti, ļoti (tiešām ļoti) tukšā pilsētā, kur redzējām apmēram 2 mašīnas stundas laikā. Par laimi bija nosacīti silts, tāpēc mums tikai atlika gaidīt, cerībā, ka kāda no garām braucošajām mašīnām apstāsies. Nogaidām kādu pusotru stundu, bet tā arī nevienu labvēli nesagaidām un nolemjam doties tālāk ar kājām. Kartē atrodam pilsētu, līdz kurai jāiet apmēram 4h, tāpēc iekārtojam somas ērtāk uz muguras un čāpojam pilsētas virzienā, apspiežot visdažādākās tēmas un smejoties, ka tumsā drošvien palaižam garām ļoti daudz skaistu skatu. Mums ir vēl 12 h līdz lidojumam un saprotam, ka veikt 89 km šajā laikā ar kājām nav reāli, tomēr nākamā pilsēta šķiet mazliet apdzīvotāka.
Pēc apmēram 40 minūšu gājiena, pie mums apstājās kāds vīrietis, jautājot, kur tik vēlu dodamies. Paskaidrojam, ka mums jācenšas pagūt uz lidmašīnu 12:50, ka šī vieta ir izmirusi un nolēmām iet ar kājām uz tuvāko pilsētu. Vārds pa vārdam un kungs atver mums sava auto durvis. Yaaaay, mašīnaaaa!
Esam priecīgi, jo izrādās, ka viņš dodas uz pilsētu, kas atrodas apmēram 30km no Bergenas - jau cerīgāk, vai ne? Viņš gan ļoti steidzas, jo pēdējais prāmis atiet 22:20, kamēr pulkstenis rāda mazliet pāri 22:00. Viņš pārsniedz atļauto ātrumu vismaz divreiz un klusi pie sevis saka, ka cerot neieraudzīt nevienu policistu (jāsaka, ka sodi Norvēģijā ir ļoti sālīti). Pie prāmja ierodamies precīzi 22:20 un kungs, mirkšķinot gaismas, signalizē, lai prāmis neatiet bez viņa, bet uzreiz pēc nokļūšanas uz tā, kuģis uzsāk kustību. Tad arī sākām runāties ar vīrieti - matemātikas skolotājs, kurš interesējas par politiku un atrod kopīgu valodu ar Austri, kas dalās pieredzē par bērnu mācīšanu un ieinteresēšanu. Kungs mums arī pastāsta par sabiedrisko transportu un iesaka labāko veidu, kā visīsākajā laikā nokļūt līdz Bergenai. Mašīnu uz ielām ir tiešām maz, jo ir sestdienas vakars, turklāt matemātikas skolotājs padalās ar informāciju, ka šobrīd skolēniem ir brīvlaiks, tādēļ lielākā daļa ģimeņu devušās ārpus pilsētām. Nolemjam izmantot autobusu, kas mūs nogādā apmēram 8 km no lidostas, bet tad izmantojam turpat blakus esošo vilcienu, kas pieved par 6km tuvāk.
Tā lieliskā, lieliskā sajūta ievelties lidostā, satikt Jāni un Uldi, padalīties pieredzē un iekost kādu kanēļmaizīti, kuru, starp citu, Jānim bija iedevuši bez maksas, bija neaprakstāma! Mums tas izdevās! Neskatoties uz tukšajām pilsētām, bijām nokļuvuši lidostā vairāk nekā laicīgi, veltot arī pāris stundas kārtīgam miegam. Protams, turpat lidostā, nevis kādā teltī. :))
Došanās mājup bija patīkama. Somas ceļojot bija krietni patukšojušās, tādēļ atpakaļceļā pilnīgi pietika ar vienu nododamo bagāžu, nevis divām, kā tas bija lidojot virzienā uz Norvēģiju. Diena bija tieši tik laiska, ka nolēmām izmantot vēl neapēsto ēdienu, un turpat netālu no lidostas uztaisīt gardas brokastis. Es teiktu, ka mēs ēdām kā buržuji - zupas, konservi, kartupeļu biezenis, kausēta šokolāde, rieksti un citas vēl neapēstās lietas tika nolocītas neaprakstāmi ātri. Devāmies atpakaļ uz lidostu, atvadījāmies no Norvēģijas un kāpām iekšā lidmašīnā, kas veda uz Rīgu. Nogurums - fantastisks, bet gandarījums - vēl lielāks.
Stopēt vai nestopēt?
Protams, ka stopēt! Ceļošana ar stopiem tiešām ir krietni lētāka, nekā to darīt ar personīgo mašīnu, tomēr līdz ar to nāk arī daži mīnusi, nu, piemēram, smagās somas nešana. Tomēr der atcerēties, ka tas ir ne tikai lielisks veids kā iepazīt jaunus cilvēkus, bet arī veids, kā labāk saprast vietējo kultūru un valsti kopumā. Nereti tieši vietējie, kas Tevi uzvāc mašīnā, parāda labākās ēstuves vai neskartākos apskates objektus.
Vieni varētu teikt - hey, tas taču ir bīstami! vai, piemēram, hey, ja nu mūs neviens neuzvāc?. Jā, uzmanīties ir vērtīgi - tieši tāpēc vienmēr iesaku novērtēt mašīnu un cilvēku, kura mašīnā Tu kāp. Tici man - šoferīši, kas Tevi uzvāc kā stopētāju, visticamāk ir tieši tik pat nepārliecināti kā Tu. Varu garantēt arī to, ka agrāk vai vēlāk kāds vienmēr apstājas - uz ceļa palikt ir neiespējami, īpaši, ja šoferis redz, ka stopējienam esi gatavojies.
Norvēģija bija tiešām lielisks piedzīvojums - ļoti īss, tomēr patiešām foršs veids kā saliedēties ar draugiem, izbaudīt dabu un paceļot pa vietējiem "rajončikiem". 10/10 noteikti darītu to vēlreiz! :) Turklāt esmu tikusi pie lieliskas dziesmas, kas man vienmēr asociēsies ar šīm pāris dienām pa Norvēģiju - Jonathan Coulton - Your Brains . Paldies, Jāni! (Y)
