Gruzija - vieta, kurai piemīt dvēsele!

Lai gan pagājis teju pusgads, kopš viesojāmies Gruzijā, atmiņas joprojām ir visai spilgtas un vēlme dalīties par siltajā vīna zemē pieredzēto nav rimušas. Īsumā - abi ar Austri centāmies noķert vasaru aiz astes un vēl maaazliet pabaudīt tos laiskos brīvbrīžus pirms mesties lielajos darbos un nedarbos. Mūsu draugu lokā Gruzija nemanot bija kļuvusi par vienu no populārākajiem galamērķiem un bijām dzirdējuši tik daudz traku stāstu, ka nolēmām doties turp paši un pārliecināties, vai stāsti atbilst patiesībai!

Aplūkojot biļešu cenas, tās savu cenu nemainīja vairākas nedēļas, tādēļ nolēmām daudz negaidīt un iegādājāmies tās "Turkish Airlines" par EUR 186 (divas nododamās bagāžas iekļautas!) vienai personai - tas, starp citu, bija viens no lētākajiem piedāvājumiem konkrētajā brīdī. Tiesa, šī cena iekļāva arī 11 h layover jeb gaidīšanu Stambulas lidostā, tāpēc, daudz nedomājot, ieķērām sabiedrisko transportu no lidostas līdz centram, un mūsu piedzīvojums varēja sākties! Izpētījām ne tikai lielo tirgu, bet arī pamielojāmies ar dažādiem austrumu gardumiem, pastaigājām pa pilsētas lielākajām mošejām un pēc garda saldējuma notiesāšanas devāmies atpakaļ uz lidostu. Un tur tad mūsu lielais piedzīvojums arī varēja sākties. :)

Tbilisi. 1.diena

Mūsu pirmie soļi lieliskajā Gruzijā sākās ap pulksten 4 naktī, kad izkāpām no lidmašīnas reisa Stambula – Tbilisi, un jau pašā sākumā bijām patīkami pārsteigti, jo lidostā jebkurā diennakts laikā iespējams iegādāties vietējo sim karti, kas, starp citu, ir lielisks risinājums saziņai svešajā valstī. Sim kartes ir bez maksas, bet to papildināšanai jāizmanto apmēram 10 lari (Gruzijas vietējā naudiņa) - ar to pilnīgi pietiek trīs nedēļu pilnīgai interneta izmantošanai, vietējiem zvaniem un īsziņām.Izejot ārā pa lidostas durvīm, degunā iesitās agra vasaras rīta smarža, valdīja tveice, un kādā brīdī no Gruzijas mitruma aizsvīda arī briļļu stikliņi. Lai gan cilvēku lidostā bija maz, lielāko masu radīja pie ārdurvīm stāvošie taksisti, kuri ar ērgļa aci raudzījās uz saviem potenciālajiem klientiem, kliedzot, raustot, ķerstot un rievu valodā piedāvājot "vislētākos braucienus uz centru". Iepriekš nepārliecinoties, cik vidēji maksā brauciens ar taksi, no visiem desmitiem taksistu, kas vilina pie sevis klientus, vieglprātīgi izvēlējāmies vienu un par 40 lariem nokļuvām 20 kilometrus attālajā pilsētas centrā. Vislabākais variants ir konkrēti vienoties par summu, kas jāmaksā par braucienu - citādi var gadīties, ka taksists summai pieliek klāt kādu papildu nullīti vai pārliecinoši stāsta, ka jāmaksā vairāk. 

Iesaku, esot Gruzijā, tomēr vairāk pakaulēties ar vietējiem, jo viņi zina, ka esi ārzemnieks, un par ceļu no lidostas līdz pilsētas centram prasa divas reizes lielāku summu nekā tā ir patiesībā – 25 lari par 20 kilometru braucienu būtu bijusi ļoti pieklājīga summa. Starp citu, no lidostas iet arī "shuttle bus", kas ir burtiski 80 reizes izdevīgāks cenas ziņā, nekā brauciens ar taksi – nieka 0,17 centi jeb 0,50 lari. Jāsaka, ka lielais mīnuss gan ir tas, ka šie autobusi uz un no lidostas kursē vien divas reizes dienā, tomēr pie lielākas vēlmes ietaupīt, šis ir ļoti ekonomisks variants.

Traucoties pa vietējo šoseju, tumsā pavīdēja palmu silueti, kaut kur tālumā bija manāmas pilsētas gaismas un sejā sitās tik ļoti patīkamais vasaras aromāts. Tajā brīdī sapratu – esam ārpus Latvijas, tropiskā karstumā ar absolūti citādu kultūru mums apkārt, un ir ļoti agrs, tomēr esam gatavi pirmajiem piedzīvojumiem! Mūsu šoferis ātruma ierobežojumiem līdzi neseko, tādēļ 20 kilometrus saullēkta aizsegā pieveicam ļoti ātri - jau ap pieciem no rīta esam pie Austra paziņas Natijas, kas viesmīlīgi piedāvājusi Tbilisi nakšņot pie sevis.

Otrais rīta cēliens sākas ap pulksten 10, jo ilgāk vienkārši nav iespējams pagulēt. Kamēr Austris guļ istabā ar kondicionieri, es pavadu nakti istabā, kurā šādas ekstras nav. Interesanti, ka gruzīniem ir ļoti spēcīgas tikumības tradīcijas un vīrietis ar sievieti, kuri nav precēti, gulēt vienā istabā nedrīkst. Tas gan neattiecas uz viesnīcām, bet var gadīties kādā tālākā Gruzijas nostūrī, piemēram, paliekot viesu mājā. Jautājums par to, vai ar Austri esam precēti, ceļojuma laikā izskanēja vismaz 6 reizes, tādēļ pēc pirmā šāda jautājuma neapjukām, un pārliecinoši mājām ar galvu, norādot uz mums pirkstos esošajiem vidusskolas žetongredzeniem.

Paēduši kārtīgas gruzīnu brokastis – pankūkas ar sieru, hinkaļi (lieli, ar gaļu pildīti pelmeņi), omleti, maizītes un gardu tēju, četru cilvēku kompānijā dodamies iekarot Tbilisi. Lai gan pēc Natijas ieteikuma pastaigā pa pilsētu dodamies rīta pusē, ārā, kā paredzams, valda tveice, un termometra stabiņš aizlēcis līdz kārtīgai +35 grādu svelmei, tomēr ir cilvēki, kuri pa ielām labprāt pārvietojas džinsos un džemperos. Natija, kura ir vietējā gruzīniete, apgalvo, ka tas esot absolūti normāli, un arī pati pa pilsētu ar mums staigā džinsos.

Jau pēc pirmajiem soļiem pilsētā ir sajūta, ka Tbilisi ir kontrastu pilsēta – mazliet aizdomīgs, tomēr ļoti autentisks metro, kas saglabājies no PSRS laikiem, tuneļu dzīlēs paslēpti veikali, kuros var iegādāties visu, sākot no avīzēm un rotaļlietām, beidzot ar sadzīves tehniku, bet tam visam pa starpai burvīgas baznīcas un modernas būves. Tbilisi vecpilsēta mazliet atgādina Itāliju ar tās šaurajām ieliņām un oranžajiem, saulē nokaitētajiem jumtiem, bet pāris kilometrus tālāk slejas moderni tilti un pavīd arī pa kādai augstceltnei. Šķiet, ka tieši šajā brīdī sapratu, ka esam krietni tālāk no Latvijas, nekā patiesībā šķiet.

Pastaigājoties pa pilsētu, šķērsojam Gruzijas pēckara tiltu, kas būvēts 2008. gadā, un dodamies uz vienu no galvaspilsētas populārākajām vietām – trošu vilcieniņu, kas uzved tā pasažierus pašā kalna galā pie "vietējās Mildas" – Mātes Gruzijas. Māte Gruzija ir statuja, kurai vienā rokā ir trauks ar vīnu, bet otrā – zobens. Natija saka, ka Māte Gruzija savus draugus sagaida ar vīnu, bet ienaidniekiem rāda zobenu. Tieši tāpēc lielā statuja ir lieliski pamanāma no pilsētas centra, kur uz to ikdienas noraugās tūkstošiem Gruzijas viesu.

Pie trošu vilcieniņa nākas stāvēt nelielā rindā, kur čum un mudž no tūristiem. Daudz var dzirdēt krievu valodu, bet tieši tikpat daudz manāmi arī Ķīnas un Japānas tūristi, kas ar lielajiem fotoaparātiem ķer katru bildēšanas vērtu momentu. Lai gan Gruzija ir iecienīts galamērķis arī latviešiem, brīdī, kad pie trošu vilciena esam mēs, latviešus gan nemanām. Rinda paiet nemanot, pats vilcieniņa brauciens ir īss, turklāt par trīs minūšu braucienu samaksājam vien nepilnus 2 eiro. Skats, kas paveras dodoties augšup, ir patiesi elpu aizraujošs, un tā vien gribas līdzināties veiklajiem Ķīnas fotogrāfiem un ar zibspuldzēm zibināt tiem līdzi. Interesanti, ka arī paši gruzīni nesmādē trošu vilcieniņa dodās iespējas, un labprāt dodas augšup kalnā. Mazliet tomēr rodas sajūta, ka Gruzija vēl nav apguvusi tūrisma mākslu, jo suvenīru bodītes kalna galā ir visai maz, un lielākais kārums, ko var iegādāties, ir gabaliņos sagrieztas arbūza šķēles par apmēram vienu eiro. Lieki teikt, ka par šo summu Gruzijas tirgū var iegādāties veselu arbūzu! :)

Kalna galotnē skats ir vēl labāks, nekā raugoties no trošu vilciena. Pulkstenim tuvojoties diviem, svelme pieaug un atpūtnieki steidz atsvaidzināties, aplejoties ar aukstu ūdeni. Natija māk stāstīt, ka viena no labākajām vietām, kur atrasties šajā laikā, ir neliels ūdenskritums tepat Tbilisi Botāniskā dārza robežās. Botāniskajā dārzā ieeja maksā 1 lars jeb 0,36 centi studentiem, bet 2 lari jāmaksā tiem, kam studentu apliecības nav. Ūdenskritums ir ļoti neliels, tomēr gan vietējiem, gan atpūtniekiem sniedz veldzi kartajā laikā, un aukstais ūdens tik ļoti patīkami atvēsina kājas, ka prom no turienes dodamies tikai ap četriem, kad sakārojas iekost. 

Ja jāsaka par TOP vietām, kur Tbilisi paēst, tad šajā jautājumā spēs palīdzēt Tripadvisor. Mūsu gadījumā lielisks palīgs bija Natija, kas pārzināja apkārtni, tāpēc nobāzējamies kādā nelielā ēstuvē, un kopīgi spēlējam spēli "Kurš apēdīs vairāk hinkaļus". Citādi - Tbilisi ir pilna ar krietnu čupiņu ēstuvju katrai gaumei! 

Pēc nelielām pudienām iekarojam arī vietējās suvenīru bodītes. Pats centrs gan ir visai dārgs un to var noprast pēc cenām vīna veikalos – vīns Gruzijā citviet ir lētāks par ūdeni. Pat ļoti labs vīns nemaksās vairāk par trim eiro, kas parastam gruzīnam ir jau ļoti liela summa. Noskaidrojam, ka nereti vietējie mēdz "uzskrūvēt" cenas arī ļoti nekvalitatīviem vīniem, un tad tūristi no Gruzijas dodas prom mazliet vīlušies. Abi ar Austri par vīnu, čurčellām (uz diega uzvērti augļu un rieksti, kas iemērcēti kārtīgā marmelādes slānī) un čaču (kandžas, šmakovkas tipa dzēriens) Tbilisi atstājam mazliet virs EUR 60, kas par apmēram 8 litriem dzēriena un saldumiem mūsu ģimenei un draugiem, ir ļoti neliela summa. Tos iegādājāmies kādā tunelī, cenšoties izvairīties no dārgajiem tūristu veikaliem.

Vakaru aizvadām īstenā gruzīnu stilā – atpūšamies, ēdot melones un arbūzus, hinkaļus un kukurūzas plāceņus ar kazas sieru, kas, starp citu, Gruzijā ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem. Ļoti specifisks, tomēr noteikti pagaršojams! Izmantojam iespēju arī izbraukt ar funikulieri, kas maksā apmēram EUR 3, tomēr noteikti tā vērts, un īpaši - vakarā un saulrieta pusi. Tad gan arī rinda ir visgarākā, taču tas neradīja nekādas problēmas - viss virzās raiti, jo pats funikulieris augšup iet apmēram 4 minūtes, un tieši tik pat laika nepieciešams, lai tas nonāktu lejā. Augšā ir restorāns ar burvīgu skatu uz Tbilisi, kā arī iespēja izklaidēties dāžādos karuseļos lieliem un maziem, iekost garšīgus augļus un vafeles vai vienkārši pasēdēt uz soliņa un izbaudīt patīkamo siltumu!

Batumi. 2.diena 

Izpētot ērtākos veidus, kā nokļūt no Tbilisi līdz Batumi, nolemjam iegādāties vilciena biļetes Gruzijas nacionālajā vilcienu servisa mājaslapā. Biļetes iegādāties internetā var ērti un vienkārši, turklāt izvēlēties var starp dažādiem laikiem, kad ceļotājam ērti doties - iespējas variē arī starp dienas un nakts braucieniem. Kopā samaksājot EUR 14 (par braucienu, kas ir gandrīz 400 km garš) ar Austri esam sev garantējuši iespēju doties no Tbilisi uz Batumi ar vilcienu plkst. 8.00 no rīta. Esam pārsteigti, kad, ieveļoties vilcienā, ieraugām A+ klases vilcienu ar gaisa kondicionieri, Wi-Fi un plašu un ērtu salonu. Brauciens tajā pazib nemanot, un pēc piecām stundām nonākam Batumi pilsētā. Aši uzvelkam ko ērtāku, un sākam domāt, kā nokļūt līdz Batumi centram - var jau iet ar kājām, bet slinkums mūs pārvar un nolemjam paņemt taksometru. Pie stacijas sākās pirmie piedzīvojumi – divi taksisti teju sakaujas par to, kurš mūs vedīs uz pilsētu. Pēc vienošanās savā starpā, taksisti katrs iet savu ceļu, no kuriem viens mūs aizved līdz adresei, kur dzīvo Georgi – vīrietis, kurš caur platformu "Couchsurfing" laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās.

Batumi ir tik pat kotrastaina kā Tbilisi. Rodas neskaidrība par to, vai pilsēta šobrīd ir savā attīstības stadijā vai tieši otrādi – bankrotējusi un neviens vairs neko nedara. Ja vienā šķērsielā ir glauns asfalts, tad pāris metrus tālāk – izdangāts zemes ceļš. Ja vienā vārtrūmē pārdod stikla burkas un alumīnija katlus, tad jau pāris metrus tālāk var iegādāties zeltlietas, elektropreces un visu, kas nepieciešamas mājas remontam. Batumi ir pilna ar nepabeigtām mājām (kā jau minējām, ir visai grūti saprast, vai tās tiek atjaunotas vai celtas no jauna), turklāt uz katra soļa ir piedāvājums Batumi ieguldīt savus līdzekļus, iegādājoties privātīpašumu, kuri, starp citu, bija ļoti, ļoti lēti. Lai gan diena ir apmākusies, labprāt izbaudām to, ka mūsu ādas nededzina saule un dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu.

Secinājām, ka labākais pārvietošanās veids Batumi ir velosipēdi, ko pa nepilnu "piečuku" uz trim stundām var noīrēt ik uz soļa, un nobraukāties līdz nelabumam! Īrēt var izmantojot gan pašvaldības pakalpojumu (iegādājoties par 15 lariem velosipēda karti) vai privātajiem kungiem visapkārt pilsētas centram. Batumi mazliet atgādina Jomas ielu, tādēļ veloceliņu infrastuktūra gar jūru ir burvīga! Un tā mēs divi braucām - vērojot saulrietu, atpūtniekus un pilsētas viesus. Pats Batumi centrs pa dienu ir tukšs, un šķiet, ka visi strādā vai atpūšas un slēpjas no karstuma. Ap 16.00 pilsētā kūsā dzīvība - atveras bāri un dažāas izklaides vietas, ieslēdzas muzikālās strūklakas - naskākie uzņēmēji pat izīrē iespēju pazvilnēt guļamtīklos - par 1h svilnēšanu jāmaksā 0,36 centi. Batumi atklājums - lidosta un pludmalīte veloceliņa beigās - lieliska iespēja, kur pabūt divvientulībā un mazliet pabaudītu to mieru, ko sniedz jūra, vai vērotu lidmašīnas un saulrietu. 

Vēl kāds atklājums, par kuru bijām sajūsmā, bija augļu tirgus mazliet nostāk no centra, kas, mums par pārsteigumu, darbojās 24/7- ja nu sakārojas kādu arbūziņu vasaras karstajā naktī. Protams, ne visi veikali ir atvērti, tomēr vairums veikalnieku sēž un labprāt skatās televizoru, arī naktī gaidot nākamos klientus. Cenas un garšas attiecība pārsteidzoši lieliska - 6-8kg smags arbūzs maksā 2 larus jeb 0,64 centus, bet ja kārojas mīksti, sulīgi, dūres izmēra persiki, tie maksās apmēram 1 laru. Jāsaka gan, ka mūsu neapdomīgā ātrā augļu ēšana rezultējās nelielā puncīša nepatikā pret nemazgātajiem augļiem, bet kopumā - totāli tā vērts!

Vakarpusē pie mūsu hosta Gerogija, kas ik pa laikam slavēja Latvijas meiteņu skaistumu, nodevāmies nelielai muzicēšanai, pieredzes apmaiņai un sarunām par mūsu nākamajām dienām, kuras plānojam pavadīt augstu, augstu kalnos – Svaneti, kur pēc draugu rekomendācijām, nolēmām tālāk doties baudīt neskartos dabas stūrīšus un ainavisko burvību.

Mazeri. 3.diena

Ceļu sākām Batumi autoostā, kas bija pilna ar apšaubāmas kvalitātes mikroautobusiem, kur galvenā ēka vairāk atgādināja tirgu. Informācijai - lokāli populārākais transporta līdzeklis Gruzijā ir "maršrutka". Orientēties šajā lieliskajā vietā var tikai ar vietējo kungu palīdzību - pēc jautājuma, kura no maršrutkām dodas mums vajadzīgajā virzienā, kāds laipns puisis mums liek viņam sekot, un jau pēc apmēram 5 minūtēm, esam ne tikai atraduši īsto transportu, bet pat iegādājušies biļetes (kas patiesībā ir ar roku aprakstīts papīra gabaliņš). Turklāt jāņem vērā, ka maršrutkas ceļā dodas tikai tad, kad braucēji aizpildījuši visas vietas, tomēr tas notiek visai ātri, jo cilvēku pieprasījums pēc transporta ir visai liels. Papildu braukt gribētājiem ir iespēja sēdēt uz koka beņķīša - ja vari noturēties un 4 h laikā nenogāzties, cepuri nost! Šķiet, šis ir arī mirklis, kurā saprotam gruzīnu braukšanas manieres, jo, dodoties aizvien augstāk uz kalnu pusi, šoferīši veiksmīgi izvairījās ne tikai no govīm, bet arī cilvēkiem, turklāt nesamazinot ātrumu. 

Pilsētā Zugdidi mēs apmainām maršrutku, šoferis labprāt somas uzliek uz transporta jumta un mēs turpinām ceļu, ik pa laikam piestājot un apstājoties, lai uzpildītu ūdens pudeles ar turpat blakus esošajiem avotiem, vai, piemēram, uztaisītu kādu smuku "Instagram" bildīti. Bijām izpētījuši karti un nolēmuši kāpt ārā 20 kilometrus pirms mikroautobusa galamērķa (Mazeri), mērodami pēdējos septiņus kilometrus kājām, jo pilsētu, uz kuru devāmies, nevar sasniegt ar nevienu sabiedrisko transporta līdzekli. Lieliska sakritība bija mirklī, ka ar mums ārā izkāpa arī jauks pāris no Vācijas, ar kuriem kopā pavadījām turpmākās divas dienas. Septiņus kilometrus līdz Mazeri pilsētai mērot kopā bija jautrāk, un laiks paskrēja nemanot. 

Ierodoties pilsētā, viss apkārt izskatījās kā pasaku zemē – nelielas, kalnu ieskautas mājiņas, teju pie katras otrās piekārta pašdarināta zīmē ar uzrakstu "Guest House", kas piedāvā izguldīt, pabarot un par nopērt, ja atrodi mājinu ar pirti. Lai nesanāk vilties - "baņa" visticamāk nebūs pirts, bet gan parasta duša. :) Kaut kur redzami vēl pēdējo lauku darbu veicēji, kas labprāt ar mums parunā, bet mums garām aiziet kāds pavecāks pāris, kura zirga pajūgā sakrauta paprāva kaudzīte siena. Visapkārt skraida cūkas, redzam arī pa kādai govij. Un tie kalni... Kaukāza kalnu grēda ar burvīgu sniegu pašā galotnē un visdažādākajās saulrieta krāsās! Skaisti! Starp citu, jebkurā Mestijas viesu mājā var palikt teju par sviestmaizes cenu. Mūsu jauniegūtie draugi no Vācijas par trim naktīm ar brokastīm, pusdienām un vakariņām samaksāja nepilnus EUR 50, kas, mūsuprāt, bija ļoti pieņemama summa par viesu nama izmantošanu. Šajā naktī mēs ar Austri nolēmām riskēt un pa nakti palikt šīs viesu mājas nelielajā ābeļdārzā, guļot guļamtīklos - ļoti ērti, lieliski un piedevām - gulēšanas svaigā gaisā!

Mazeri un Mestia. Ushba ledāja iekarošana. 4.diena

Mūsu nākamās dienas plāni bija skaidri - no Mārča, kas pirms kāda brīža bija paviesojies Gruzijā, noskaidrojām, ka jāiekaro turpat blakus esošais Ushna ledājs, kas ir viens no augstākajiem punktiem Gruzijā. Visotnes, kas mazliet atgādina Latvijas kontūru (skat. šeit), sasniedzams apmēram pusotras dienas kāpienā, atkarībā no vēlmes pa ceļam atpūties. Brokastojot ar jauniegūtajiem draugiem no Vācijas, beigās nolemjam tomēr Ushba ledājā nekāpt Tiesa, mēs bijām mazliet piezemētāki, un tā vietā, lai dotos Ushba ledājā, nolēmām aiziet līdz turpat blakus esošajam ūdenskritumam Shdugra.

Pirms izejam, paņemam ēdienu, iepildām pudelēs ūdeni un ieziešamies ar pretapdegumu krēmu, jo diena solās būt karsta. Diemžēl, sauļošanās krēms ar SPF "10" šādos laika apstākļos nekam neder, tāpēc iesaku ieziesties ar maksimāli spēcīgu saules aizsargkrēmu. Vēl pēdējās sarunas ar nama māti, kas laipni piedāvā zirgus, lai mēs nokļūstam galamērķī, no kura gan satsakāmies, un tad jau esam gatavi sākt mūsu nelielo pārgājienu.

Saules briesmas nenojauzdami, daloties ceļojumu stāstos un citos piedzīvojumos, pat nemanām, cik ātri nonākam līdz Gruzijas lielākajam ūdenskritumam pavisam netālu no paša ledāja. Ceļā vērojam vienu no skaistākajām ainām, ko bijām redzējuši. Visu ceļu mūs pavadīja arī upe, kuras krāces likās tik spēcīgas, ka aprītu jebkuru nejaušu iekritušu būtni. Pusceļā ieraugām arī robežsardzi ar ieročiem, tērptus uniformās. Taču tie vien pavaicā, kad dosimies atpakaļ, un uzzinājuši, ka vairāk par dienu kalnos nepavadīsim, papildjautājumus neuzdod - kā rādās, ja ir vēlme nakšņot pa nakti šajos mežos ar teltīm, ir nepieciešama speciāla atļauja no robežsarga, jo tā esot divu valstu robežvieta.

Kalnu upītes un avotiņi bija tie, kas ceļā mūs atbalstīja visvairāk – atveldzēšanās un ūdens krājumu papildināšana tik tiešām likās kā Dieva dāvana karstajā dienā. Tikuši līdz ūdenskritumiem, nolemjam tālāk neiet, lai paspētu pa dienasgaismu atpakaļ līdz viesu mājām. Pie ūdenskrituma ir patīkami vēss - vējš pūš ūdens pilienus tieši virsū, un atpūtnieki, kas mērojuši to pašu ceļu, kuru mēs, labprāt bauda dzestrumu. Pie ūdenskritumiem iekožam pāris našķus, ko bijām paņēmuši līdz, atpūtinām kājas un dodamies atpakaļ. Ceļš lejup šķiet krietni raitāks un patīkamāks, un šeku-reku, pat pamanāmies ieraudzīt pāris cilvēkus, kas ceļu uz šo vienu mērojuši ar zirgu... Tātad - visai izplatīta aktivitāte. :)

Uz vakaru sākam just saules apskautos plecus un sejas, tomēr vēl nenojaušam, kas mūs gaida pāris stundas vēlāk. Nonākuši līdz mūsu viesu mājai, nomazgājamies, sapakojamies un vienojamies ar viesu mājas ģimenes galvu, ka viņš mūs nogādās līdz Mestijai, kas ir vienīgā loģiskā vieta, kurā varam "noķert" transportu no viena Gruzijas gala līdz Tbilisi. Dzīvē jau nekas nenotiek tā, kā plānots, tāpēc arī nebijām pārāk pārsteigti, kad vīrietis, kas mūs laipni atveda no Mazeri uz Mestiju, un solīja aizvest uz Tbilisi, pēc apmēram stundu ilgas nesekmīgas pasažieru meklēšanas atmeta tam ar roku, no sirds atvainojās un devās prom atpakaļ uz Mazeri. Savukārt mēs, saprotot, ka no Mestijas ir tiešā maršrutka līdz Tbilisi par nepilniem 10 eiro no cilvēka, govju pavadībā devāmies meklēt naktsmājas Mestijā. Jā, govis uz ielām gan te ir dikti daudz!

Mestija mazliet atgādina Šveici, jo tajā ir tik ļoti tipiskie kalnu namiņi, govis un daudz tūristu, kurus galīgi neredzējām Mazeri. Nopērkam pa kādam litriņam Gruzijas saldās limonādes, un, izmantojot norādes, atrodam kādu nelielu motelīti, kurā par 10 lariem vienojamies iekārt savus guļamtīklus pagalma kokos - visticamāk varējām sarunāt arī par brīvu, bet zinājām, ka dodamies prom, un Gruzijas lari kādu brīdi mums nebūs vajadzīgi. Uztaisījām sev mīlīgu nakts guļu, blakus novietojot abus guļamtīklus, tajos ielikām savus piepūšamos matracīšus un guļammaisus, un, iekārtojušies ērtāk, vērojam Kaukāza kalnu grēdu, aiz kuras manāms pamatīgs vasaras negaiss. Tiesa, naktī pagulēt ir gandrīz neiespējami, un īpaši sāpīgi tas ir Austrim – viņš neveiksmīgi apdedzinājis saulē muguru tik ļoti, ka uz pleciem redzamas mazas čūlas. Man izdodas aizmigt, tomēr karstums un tveice nepalīdz – ik pa laikam mostos, lai redzētu, ka Austris vēl ap pieciem no rīta neguļ.

Iespējams, tieši tādēļ mūsu nākamā diena bija tāda, kāda tā bija – piecēlāmies ļoti agri, lai varētu abi pagūt uz "maršrutku" uz Tbilisi, Austrim ir nodeguši pleci, neesam īsti izgulējušies, steigšus jānovāc mūsu guļamā vietiņa, turklāt esam samiegojušies, tamdēļ pat patīkamie +17 agrajā rīta stundā šķiet dzestri. Ejot uz maršrutku pieturvietu, pilsētā valda lauku miers - pa vidu čalo upe, kaut kur uz tilta manāmas govis, bet lēnām sāk mosties pirmie ciemata bērni.  Nonākot pie maršrutkām, Austris drosmīgi ieņem vietu pirmajās rindās, jo tās ir tukšas, tomēr šoferis dusmīgi klaigā gruzīnu valodā un mēs apjūkam. Ko? Te nevar? Nu labi, pārsēdīsimies. Ā, te arī nevar? Nu... Labi. Šeit? Nevar, ja? Okay... Tajā brīdī saprotam, ka vienīgās vēl brīvās vietas atrodas pašā mikroautobusa aizmugurē, kas nozīmē, ka Austrim, kuram ir īpaši garas kājas pie viņa 1.97 metriem, jāsēž deviņos līkumos, lai vispār spētu kaut cik ērti nosēdēt. Turklāt – tas nav viss! Cerība, ka aizmugurē būs kāda brīva papildu vieta, izgaist brīdī, kad "mikriņš" ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, vienīgais gaisa apmaiņas avots ir atvērti logi, un mūsu ceļš līdz Tbilisi ilgst vairāk nekā 8 stundas. Jūs teiksiet - hahaaa, skopais maksā divreiz! Tomer patiesībā, maršrutka ir viens no labākajiem pārvietošanās veidiem. Ieteikums - iegādājoties biļetes, vienojaties ar pārdevēju, ka viņš sazvanīs maršrutkas šoferi un formāli aizņems jums vietu. Ja mēs būtu zinājuši, ka ir šāda opcija, iepriekšējā dienā būtu ar šo tikuši galā. Šādu informāciju nezinot, nācās sēdēt pašā aizmugurē, maršrutkas stūrītī. 

Tbilisi 5., 6.diena

Tbilisi, protams, nokļūstam, tomēr esam saguruši, nosvīduši, neizgulējušies, stīvi un tieši tik izmisuši, ka Austris kādā brīdī pat sāk dzert Borjomi (kas Latvijā, visticamāk, nekad nenotiktu). Starp citu, Borjomi tur garšo krietni citādi, nekā Latvijā, tāpēc pat tiem, kam tas negaršo, iesaku to nobaudīt. Mēs esam neizsakāmi laimīgi, nokļūstot Tbilisi, jo zinām, ka turpmāko dienu līdz pat lidojumam pavadīsim pie Natijas, kura mūs laipni piekrita izguldīt. Un pēc tam - viss, kā ierasts ar lidostu un došanos mājup. :)

Iekļauties nelielā rezumē par Gruziju būtu ļoti grūti, jo tas nāktos slavināt Gruzijas lieliskos ēdienus, draudzīgos cilvēkus un garšīgo vīnu, tomēr tas visticamāk neietilptu vienā lapā. Gruzija ir maģiska vieta, kas pievelk tūristus, un ne velti tie, kas tur jau bijuši, atzīst, ka tieši Gruzijā gribas atgriezties visvairāk! Noteikti iesaku turp doties un izbaudīt atšķirīgo kultūru - Gruzija ir viena no interesantākajām vietām, kur sev tīkamo nodarbi un pilsētu varēs atrast ikviens ceļotgribētājs!

TOP 5 lietas, ko vēl vērts atgādināt -

1. Nevērtē maršrutku pēc izskata! - varbūt izskatās slikti, bet kopumā šoferi ir pieredzējuši, un dažas maršrutkas no iekšpuses izskatās krietni labāk, nekā no ārpuses! :)
2. Regulāri mazgā rokas! - noteikti regulāri jāievēro personīgā higiēna. Roku mazgāšana ir tikai neliela daļiņa no tā, ko ieteicams darīt. Esot Gruzijā, bijām neapdomīgi, ēdot nemazgātus augļus vai nenomazgājot rokas pēc vizītes ārpasaulē, un tas sekmēja nepatīkamas sekas arī veselībai, jo latviešu punčiem ne vienmēr patīk neierastas lietas.
3. Rūpīgi skaties, ko ēd! - protams, ja esi ar izturīgu vēderu, šim nevajadzētu sagādāt problēmas, tomēr, ja šis apgalvojums nav par Tevi, noteikti aplūko, kas ir tas, ko ēd. Mums izdevās nobaudīt kazas pienu, kazas sieru, ļoti treknu jogurta dzērienu, ļoti asus un treknus dzērienus, un tas sekmēja antibiotiku lietošanu Latvijā (lai gan mans vēders ir totāli ļoti izturīgs!)
4. Saules aizsargkrēms, kas ir vismaz SPF 50 - Gruzijas saule ir ļoti spēcīga - pat 50 minūtes atklātā saulē ir ļoti sāpīgas ādai. Par to pārliecinājāmies arī paši, pēc saules apdeguma ārstējot nelielas čūlas.
5. Esat atvērti jauniem izaicinājumiem - gruzīni ir ļoti draudzīgi! Jo atvērtāks būsi, jo pretimnākošāna attieksme sagaida arī no vietējiem iedzīvotājiem.

Dubaijas zelta un garšvielu tirgus burvība

Lai gan Dubaijā esmu bijusi vairākas reizes, ne reizi nebija izdevies nokļūt vietās, kuras pēc vietējo teiktā noteikti ir jāapskata - Dubaijas zelta tirgus un Dubaijas garšvielu tirgus. Daudzi teiks, ka salīdzinājumā ar Stambulas tirgu, Dubaijas tirdziņi tāds nieks vien ir, tomēr tā ir neatņemama daļa no Emirātu kultūras, ko noteikti vērts aplūkot - zelts, briljanti un dimanti, neiedomājami zelta izstrādājumi un tūkstošiem cilvēku, kas pie skatlogiem apmierina savas žagatas actiņas.

Ceļš uz Dubaijas zelta tirgu sākas agri no rīta, kad LIAA pārstāvis Dubaijā, Aigars, mūs laipni satiek viesnīcas vestibilā, sasveicinās un mazliet pastāsta par Dubaijas ģeogrāfisko novietojumu. Sarunā ar viņu noskaidrojam, kuri rajoni skaitās visprestižākie dzīvošanā, kuri - vieni no bīstamākajiem, un kuros iespējams atrast visvairāk glauno mašīnu, par kurām nereti var dzirdēt plašsaziņas līdzekļos. Ilgi laiku netērējot, paķeram čupām ūdeņu un dodamies izbaudīt silto Dubaijas gaisu. 

Dubaijas zelta tirgus jeb Dubai Gold Souk atrodas Dubaijas Al Ras rajonā, kuram ērti var piekļūt, izmantojot metro un kāpjot ārā pieturā "Al Ras station" - metro, kā stāsta vietējie latvieši, ir ne tikai visērtākais, bet arī visprecīzākais pārvietošanās veids, jo, ja ar auto braucot, vari nokļūt neparedzētās satiksmes jezgās, metro ierodas tur, kur vajag un tieši tad, kad plānots. Metro arī kursē super-bieži, tāpēc gaidīšanas laiks mūs īpaši neietekmēja. Mūsu ceļš līdz zelta tirgum veda apmēram 8 pieturas, kuras pieveicām nepilnās 20 minūtēs. Tad vēl papildus 10 minūtes un iesoļojam izslavētā tirgus pašā vidū. 

Pirmā sajūta, ieejot tirgū, ir mazliet sireāla -čupām tūristu grupas, kuras zibsnī savus fotoaparātus, cerībā tikt pie vislabākajiem fotoattēliem. Tik pat daudz ir arī vietējo, kuri nāk klāt un slidina Tev priekšā savu viltoto rokaspulksteni, piedāvājot iegādāties tādu pašu "tepat aiz stūra". Bet, tiešām - cilvēku daudzums, kas piedāvā viltotas dizaineru somiņas, aksesuārus, pulksteņus, apģērbus, iPhones un citus telefonus, ir neaptverams - kur vien ej, kāds Tev piedāvā kaut ko nopirkt. Aigars brīdina, ka šī artava nav legāla, tāpēc, kolīdz tuvumā parādās policijas auto, visi izliekas par parastiem iedzīvotājiem, kas vienkārši uzturas tirgus teritorijā. Šie cilvēki gan neslēpj, ka tirgo pakaļdarinājumu, tādēļ cilvēki, kas iegādājas preces pie viņiem, netiek apkrāpti, bet patiešām vēlas iegādāties kādu Dior somiņas viltojumu. Tik pat daudz, cik to, kas piedāvā viltotas preces, ir cilvēku, kas piedāvā iegādāties kašmira šalles, dažādu Arābu atribūtiku, suvenīrus, lampas, šeihu portretus un citus sīkumus- nejūtaties pārsteigti, ja priekšā nostāsies pārdevējs garā, baltā parandžā un uzliks jums uz galvas lakatu - tas vienkārši nozīmēs, ka viņš vēlas, lai jūs to iegādājaties un visticamāk neņems to atpakaļ, līdz neiedosiet naudu vai uzstājīgi teiksiet, ka jums tas nav nepieciešams.

Pats tirgus ir izmērā neliels, tomēr skatlogos vīd visdažādākie zelta un sudraba izstrādājumi, sākot no nelieliem auskariem, beidzot ar priekšautu, kas veidots no tīra zelta un dimantiem. Kādā no stūra veikaliem var redzēt arī vienu no, iespējams, pasaulē dārgākajiem zelta gredzeniem, jo ir apmēram viena liela LCD televizora izmērā, un noteikti nederēs uz kādas dāmas pirksta, bet drīzāk kā skaists dekors kādā tuksneša savrupmājā, kurā mīt šeihi un leopardi. Aigars stāsta, ka tirgū nesen parādījušies arī t.s. tuksneša dimanti, kas esot cietāki par cirkoniju, tomēr nav īsti dimanti, un
tos atšķirt ir gandrīz neiespējami. Tie nav sliktāki par parastajiem dimantiem, turklāt gredzeni ar tuksneša dimantiem esot daudz lētāki. Ejam pa veikaliem, lai noskaidrotu, kā tad tāds izskatās, tomēr neviens no veikalniekiem mūsu lūgumus neuzklausa, tādēļ paliekam bez praktiskām zināšanām šī dimanta izskatā. Veikalu skatlogi burtiski šķobās no tā zelta daudzuma, kas tur ir, un jāatzīst, ka kādā brīdī zeltam vienkārši pazūd vērtība - tā tur ir tik daudz, ka prāts vienkārši Tev mēģina ieskaidrot, ka zelts nav nekas ekskluzīvs. 

Neskatoties uz to, ka Aigars saka, ka zelts patiešām ir kvalitatīvs, tā krāsa mazliet mulsina - tāds mazliet dzeltens, ka līdzinās bižutērijai, jo tas zelts, ko esam pieraduši redzēt veikalos, ir gluži citāds, mazliet sarkanīgs un izskatās eleganti. Mēs gan neviens neko no zelta lietām nenopirkām, bet gan vietējie, gan tūristi labprāt runāja ar andelētājiem, mērīja rokassprādzes, galvas rotas un gredzenus. Aigars zina stāstīt, ka uzcenojums tirgū ir apmēram 70% no oriģinālās cenas, tādēļ iesaka kaulēties un aicināt pārdevēju nolaist cenu. Gandrīz nevienai precei nav minēta cena, un nereti var manīt, ka to nosaka ar svaru palīdzību, sarēķinot gramu skaitu ar to cenu. Vēl kāds ieteikums - neveikt impulsīvus pirkumus, jo dažbrīd man pašai šķita, ka ieiešu iekšā, nopirkšu visus smukos sudraba gredzenus un pēc tam dzīvošu uz roltoniem un ūdens. Ak, jā, interesanti, ka pāris no rotaslietu veikaliem manīju arī krustiņus un tamlīdzīgus simbolus, tomēr citos emirātos par šādas simbolikas nēsāšanu var noteikt tikumības skolas apmeklēšanu vai pat cietumsodu. 

Kopējā sajūta zelta tirgū ir ļoti droša, un, kā nu ne, jo apkārt ik pa laikam braukā policijas automašīnas, staigā apsargi, un par zagšanu Emirātos var tikt piespriesta rokas nociršana, tādēļ cilvēki nemaz nemēģina piesavināties to, kas nepieder viņiem. Vēl kāds amizants fakts - tūristus, kas neizskatās pēc aziātiem, un kuriem ir gaiša sejas āda vai mati (bingoooo!), nereti uzrunā krievu valodā, vai pajautā vai esi no Vācijas vai Zviedrijas. Aigars ik pa laikam joko par to, ka visi uz Dubaiju brauc sauļoties un noķert zeltainu iedegumu, kamēr Arābu kultūrā, un īpaši Emirātos, sievietes lieto kosmētiku ar ādas balinošu efektu, jo tas vienkārši ir... skaistuma standarts.

Neiedziļinoties pārāk lielos sīkumos par gaišu ādas krāsu, turpināšu mazliet dalīties ar iespaidiem par nākamo mūsu mērķi - Dubaijas garšvielu tirgu, kurā nonākam teju uzreiz pēc iziešanas no zelta tirgus (ticat man, ieiešana, iziešana un kopējā orientēšanās var būt ļoti grūta un apjukt var vienā mirklī). Neuztraucaties, ja uzreiz neizdodas atrast garšvielu tirgu - viens no veidiem ir censties to atrast pēc ožas, bet kopumā Dubaijas iedzīvotāji ir patiešām ir ļoti laipni, pat tad, ja esi sieviete, un labprāt norādīs pareizo virzienu. Pa ceļam, protams, čupa ar pārdevējiem, kas mēģinās Tev nopārdot savā veikalā esošo preci, kas, tuvojoties garšvielu tirgum, sortimentā mainās uz dažādiem riekstiem, sukādēm, žāvētiem augļiem, saldumiem, tējām, kafijām, garšvielām un pat matu krāsām un kosmētiku. 

Garšvielu tirgu patiešām var sajust pa gabalu - safrāna aromāts, čupām dažādu zaļu garšvielu, karija, kaltētu citronu, lauru lapu un vēl vismaz trīsdesmit dažādu garšvielu veidu, kurus var ne tikai nogaršot, bet arī apčamdīt un pasmaržot. Arī tur katrs pārdevējs cīnās par ikvienu pircēju, ko redz, tomēr ieteikums ir nesteigties ar garšvielu iegādi uzreiz - paši pārliecinājāmies, ka sākumā iegādātās garšvielas nereti ir dārgākas, nekā tās, kas atrodas tirgus dziļumā, turklāt, ejot tālāk, palielinās arī garšvielu sortiments un kvalitāte. Arī šeit noteikti var un pat vajag kaulēties, jo uzcenojums patiešām ir vismaz 50%. Es gan esmu slikts kaulēšanās paraugs, jo nereti ātri piekāpjos, bet pāris mani draugi ir bezkaunīgāki, un 5g safrāna, kas oriģināli izmaksātu 60 dirhami jeb 15 EUR, tiem maksāja tikai 30 dirhami, kas ir apmēram ~7 EUR. Tāpat arī ar tēju - ja, noskaidrojot cenu, Tevi tā neapmierina, bet neesi kaulēšanās noskaņojumā, noliec atpakaļ preci un dodies prom no veikala - tajā brīdī būsi pārdevēja labākais draugs un ar vārdiem "My friend, best price for you, my friend!" viņš pats nokaulēs cenu vismaz par 25%. 

Kopumā garšvielu tirgus ir ļoti baudāms tiem, kam patīk gatavot, vai tiem, kuri vēlas piedāvāt kaut ko jauku savām garšas kārpiņām. Tirgus atmosfēra, noskaņa un patīkamā smarža, kā arī nelielais kultūršoks, uzrunās arī tos, kam gatavošana un garšvielas ir mazliet tālāka tēma, bet tiem, kam patīk kaulēties, var totāli atrast sev nodarbi uz pāris stundām. 

Arī pati tirgu apkārtne ir ļoti jauka - var aplūkot Dubaijas ostu, kā arī paskatīties, kā izskatās Emirāta zvejas kuģi, vai, piemēram, izbaudīt jauko laiku un doties nelielā izbraucienā ar kuģīti. Baudot +36 grādu svelmi, Aigars arī padalījās ar pāris interesantiem faktiem par Emirātiem kopumā. Te neliels topiņš ar lietām, kas mani pārsteidza:

1. Emirātos visas mājas un visas zemes pieder Šeihiem - tur nav neviena privātīpašuma.
2. Vispopulārākais sporta veids nav kamieļu skriešanās vai zirgu skriešanās sacensības - tas ir medības ar piekūnu. Ja Tev ir piekūns, Tu esi ļoti kruts kēkss (diez vai šiem patiktu kāds Latvijas parastais vistu vanags?)
3. Nevienā Emirātā nedrīkst atklāti izrādīt jūtas pret pretējo dzimumu. Lai gan Dubaija ir viens no liberālākajiem emirātiem, citos par šādu nodarījumu draud cietumsods uz vairākām nedēļām.
4. Visdārgākā automašīnas numura zīme tika pārdota par 8.3 miljoniem dolāru. Smējāmies, ka jāsaved Dubaijā visas Latvijas foršās mašīnas numura zīmes un jābīda bizness.
5. Tas, ka cūkgaļu Emirātos nopirkt nevar, nav patiesība - cūkgaļu iegādāties var, bet tad jārēķinās ar vismaz 60 EUR par vienu kilogramu.
6. Dubaijā dzīvo tikai apmēram 10% pamatiedzīvotāju, pārējie ir iebraucēji no Filipīnām, Pakistānas, Indijas un citām valstīm. Ja vēlies bīdīt biznesu Dubaijā, rēķinies, ka vispirms jāatrod vietējais arābs, ar kuru noslēgt līgumu par sadarbību, bet pēc tam 51% biznesa akciju pāriet šim cilvēciņam. 

Turpinot par tirdziņu dzīvi, abu šo vietu apskatei mēs patērējām apmēram 3 h, bet jāatzīst, ka katrā dārglietu veikalā mēs neiegājām, un arī visu garšvielu tirgu neizķemmējām - vien devāmies pa galvenajām ieliņām, jo skaidri zinājām, ko vēlējāmies. Galveno vēlmju apmierināšanai gan bija labi - nopirkām pāris maisiņus ar garšvielām, mazliet vietējās arābu tējas, kā arī ūdenspīpes tabakas, kas, starp citu, Dubaijā maksā vismaz 7x lētāk, nekā Latvijā (tomēr jāatceras, ka ievest to Latvijā drīkst ierobežotā daudzumā - 250g). Lai tirgus apmeklēšana būtu patīkams notikums, iesaku nodrošināties ar ūdens pudeli, skaidru naudu vai bankas karti (norēķināties gan var tikai ar skaidru naudu, tomēr turpat pie tirgus ir arī bankomāti ar izdevīgām komisijas maksām) un mazliet pacietības - ne tikai tādēļ, ka nāksies mazliet pastaigāt, bet arī tādēļ, ka tās patiešām ir vietas, kas ir pilnas ar cilvēkiem. Tomēr kopējais iespaids bija patiešām pozitīvs, un tā noteikti ir viena no vietām, ko pievienot apskates objektu sarakstam, esot Dubaijā - mazliet tribāli, mazliet vēsturiski un tiešām acis žilbinoši! 

Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!

"Ничего не нужно" jeb skaudrā skrejlapiņu dalītāju ikdiena

Tā jau ir - vai nu tu māki pārdot savu preci vai pakalpojumu, vai nokļūsti vietā, kuru mēdz dēvēt par "krēslas zonu", kurā nevienam tevis lolotais produkts, neatkarīgi no tā veida, vairs nav nepieciešams (jā,jā, tāda zona nepiemīt tikai cilvēkiem vēlos rudens vakaros). Attiecīgi, lai panāktu vēlamos mērķi, jāķeras pie visiem iespējamajiem līdzekļiem un veidiem, lai to sasniegtu. Viens no veidiem ir reklāma - wow, ne? Much mindblown, such success! Nu, lūk, un arī reklāmai ir neskaitāmi veidi. Viens no tiem - skrejlapiņu/flajeru un bukletu dalīšana lielveikalos.

Domāju, ka jebkurš ir piedzīvojis to neveiklo mirkli, kad dodies savās ikdienas gaitās, bet pārlieku smaidīga jaunkundze ar cerīgām acīm cenšas tavās tā jau aizņemtajās rokās ieslidināt skrejlapiņu, kura vairumā gadījumu ir bezjēdzīga un nevienu neinteresē - ja vien tie nav ēdiena kuponi. Ēdiens interesē visiem. Reti gan mēs aizdomājamies, ka cilvēki, kas aktīvi cenšas mums kaut ko "iesmērēt", neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma par gaidāmu pasākumu vai nesen atvērtu ātrās ēdināšanas restorānu, cenšas nopelnīt naudiņu ikdienas tēriņiem. Jāsaka, esmu mīkstsirdīga un vienmēr šāda tipa skrejlapiņas paņemu, pat neskatoties uz to, ka tā labākajā gadījumā nonāks istabas tālākajā nostūrī, kaut kur zem gultas (tur, patiesībā, ir daudz neiedomājamu lietu), jo kādus tik stāstus neesmu dzirdējusi no paziņam, kas agrāk nodarbojušās ar aktīvu šo lapiņu dalīšanu! Atceros, ka klasesbiedrene aktīvi stāstīja, ka ieguvusi darbu, kas saistīta ar lapiņu dalīšanu, un bija ļoti priecīga. Pirmajā dienā. Un tad - pooof - vairs ne, jo atklājās, ka viņa saņems 0.08 santīmus tikai par PAREIZI aizpildītu skrejlapiņu/aptaujas anketu, kas nozīmē, ka visiem, kas aizpildījuši, jābūt no 25-35 gadu vecumam ar vidējiem ienākumiem līdz LS 500. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kādēļ es šī lapiņas paņemu, citreiz - vairākumā, jo zinu, ka par katrām, piemēram, 100 izdalītām vienībām, tu saņem ~EUR 3. Tātad esi ziedojies laiku, nervus, kājas un veselo saprātu, lai 100 cilvēkiem censtos ieskaidrot, ka ir forši darīt/apmeklēt/būt informētam par to, kas rakstīts uz skrejlapiņām. Tāpēc piekopju mūžslaveno akciju - "Paņem lapiņu - izglāb lapiņu dalītāju!" - jau vairākus gadus.

Šogad, saistībā ar festivālu BILDES 2014,  kuras LU SZF studenti šogad palīdz organizēt, arī man radās iespēja brīvprātīgā piespiedu kārtā dalīt skrejlapiņas T/C Spice - piektdiena, 24.oktobris; plkst. 17.00 - 20.30. Ļoti maģiski, ļoti satraucoši, ļoti nē. Devos uz Spici ar tādu nelielu satraukumu, jo, nu, bāc, ja reiz nekad neesi dalījis skrejlapiņas, tu taču nezini, kāda ir pareizā tehnika, kas jāsaka un tādas lietas, tieši tādēļ, satraukums, protams, neatkāpās. Pēc sastrēgumu izstāvēšanas uz Salu tilta (jā, jā, jā, kā parasti darbdienu vakaros ap plkst. 16.50), drīz vien nonācu Spicē un devos tikties ar kolēģi, kurš bija man "pielīmēts", lai dalītu skrejlapiņas. Uzvilkām Bilžu krekliņus, lai būtu mazliet oficiālāki, paņēmām milzu iepakojumu ar skrejlapiņām un, pēc īsas pamācības noklausīšanās, uzsākām skrejlapiņu dalīšanu. 

Mērķis: Atbrīvoties no ~150 skrejlapiņām

Laika periods: 3h30min, plkst. 17.00 - 20.30

Telpas rādiuss: ~4m

Amplitūda: 2x2m

Uzmanību! Gatavību! Aiziet! Uzsāku lapiņas dalīt ar milzu smaidu un centību saprast, kam šīs festivāla informatīvās lapiņas varētu "iesmērēt". Tad - pirmais solis.... Klusumu! Lūdzu, nedaudz uzmanības! Stress, nenormāls, nenormāls stress, un... Jā, pirmā lapiņa iedota pavecākai kundzei ar bereti! Success! Iekšēji, saprotams, gavilēju, jo manīju, ka manam kolēģim nesokas tik labi, kā man - viņš cenšas pastiept roku un iedot lapiņas garāmgājējiem, nemaz neskatoties uz viņiem un cerot, ka neviens viņam neko nevaicās. Tā es lēni, lapiņu pa lapiņai, tuvojos mērķim, līdz pie 4. lapiņas sniegšanas, saņēmu atraidījumu. Mans over-excitement, protams, bija lielāks nekā bēdas par neiedoto skrejlapiņu, tomēr mazliet jau ir nepatīkami, kad, laipni sveicinot garāmgājēju, pretim saņem - "ņet, a nam ņičivo ņidada", vai, piemēram, "mņe ņeinteresuet etot festival". Citreiz nācās dzirdēt tādas frāzes kā "Paldies, nē", "Sorry, we don't speak Latvian", vai "Es to lapiņu pēc tam tāpat izmetīšu ārā!". Ir jau saprotams, ir. Man arī nepatiktu, ja man censtos iedot kaut ko, kas mani neinteresē. Tādēļ mainīju taktiku - ja sākotnēji vispirms sasveicinājos, tad iedevu lapiņu, pasakot, ka tas ir festivāls BILDES, bet roku turot 45 grādu leņķī, tad šoreiz uzreiz minēju, ka tā ir festivāla programma, tur viss forši, vispār viss forši un rokas arī foršā 46 grādu leņķī. Joks, protams, taču, jā, mazliet pamainot tekstu, kuru teikt garāmgājējiem, lapiņu dalīšana veicās vēl labāk.

Atzīstu uzreiz - nostāvēju tur apmēram 1h30min, kad man jau bija apnicis. Ļoti, ļoti, ļoti apnicis. Ej, sāc putroties vārdos, nesaproti, ko gribi pateikt, bet garāmgājējs neizpratnē satver lapiņu un ar sarauktu seju dodas prom. Arī mans kolēģis jutās ļoti slikti, tādēļ pēc ~2h skrejlapiņu dalīšanas nolēmām pārtraukt šo visnotaļ aizraujošo nodarbi un mazliet atpūsties. Daudz. Un te - neliela statistika.

Izdalītas: ~110 skrejlapiņas no vēlamajām 150

Laika periods: 2h20min

Vidējais lapiņu dalīšanas ātrums: 1 skrejlapiņa minūtē

Atraidījumi: 19

Cilvēki, kas paši paņēma lapiņas: 3

Jāsaka, ka pēc šīs nelielās avantūras, esmu nākusi pie apgaismības pāris jautājumos. 

-->Piemēram, es, cilvēks, kuram šķiet apnicīgi dažādu flajerīšu dalītāji, beidzot spēju saprast, cik ļoti apnicīgi ir tie cilvēki, kas nepaņem to nolāpīto skrejlapiņu! 

-->Tāpat sapratu arī to, ka ir ļoti, ļoti vienalga, vai kāds paņem to skrejlapiņu vai nē - pats vainīgs, ka nepaņēmi, iespējams, nākamreiz palaidīsi garām lielisku piedāvājumu! 

-->Mazāk satraukties par lietām, jo cilvēkiem īsti nerūp arī tas, kāpēc tu tur stāvi kā muļķis un centies kaut ko kādam iesmērēt.

-->Endomondo neķer signālu Spicē, taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka, dalot skrejlapiņas, nogāju apmēram 1-2 kilometrus, vienkārši riņķojot apkārt gar informācijas centru.

-->Nonācu arī pie atziņas, ka man šāda tipa darbs laikam nepatiktu arī tad, ja es būtu skolēns un, jo īpaši, ja man tas būtu jādara katru dienu. Laikam vienkārši neesmu tāda tipa cilvēks, kas var ieskaidrot cilvēkiem, ka tieši šis putekļu sūcējs ir pasaulē labākais putekļu sūcējs! 

-->Lieliska pieredze, cilvēku pētīšana un iespēja mazliet atslēgties no realitātes un pasmieties par cilvēkiem, kuri gluži kā nindžas cenšas izvairīties no tava acu skatiena un rokas stiepiena - "ka tikai man neiedod to nolādēto lapiņu!"

Lieliski ir arī tas, ka esi ticis līdz šī ieraksta beigām! Apsveicu! Dāvanā - kartupelis!

Zvilnēšana uz dīvāna jeb pirmā pieredze ar Couchsurfing

Kā jau studentam, lai gan aktīvi strādāju un oficiāli skaitos kā ekonomiski aktīvs iedzīvotājs, man ir svarīgi pēc iespējas rūpīgāk plānot savus līdzekļus - galu galā, jāmaksā ne tikai mobilā telefona rēķini, bet arī par studijām jāatdod prāvs naudas žūksnis, un, lets face it, kura meitene sev nevēlas kādu jaunu klozīti? Jā, arī man mēdz paslīdēt roka (un kredītkarte) un kāda ļoti kārota prece ik katru otro mēnesi papildina mana skapja saturu. Viena no lietām, kam es parasti atvēlu naudu, ir ceļošana. Tas prieks ir gana dārgs, tāpēc pavisam nesen ieguvu vērtīgu Couchsurfing pieredzi.

Ceļojot noteikti jārēķinās ar to, ka visu laiku mašīnā vai lidostā dzīvot nevarēs- tas ir ne tikai nehigiēniski, bet arī neērti un galīgi nav forši pamosties deviņos līkumos kaut kur uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, izdalot...teiksim, ne visai patīkamu aromātu. Tieši tādēļ ir izdomātas viesnīcas, moteļi un hosteļi, taču bieži vien iepriekš minētās viesmīlības iestādes nepiedāvā saprātīgu un studentam pieņemamu cenu. Tāpēc ir izdomāts kaut kas pilnīgi traks, interesants un aizraujošs, kas ir pa kabatai jebkuram ceļotgribētājam!

Couchsurfing.org jeb, kā to mēdz dēvēt latviski, dīvānā zvilnēšana, būtībā ir iespēja palikt pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri ir ar mieru tevi uz pāris naktīm izguldināt. Šī ideja mani vienmēr bija fascinējusi, tādēļ, pirms martā uzsākām Eurotrip ar Arti un Princesi Alexu, es biju persona, kas bija atbildīga par cilvēku meklēšanu iekš šīs milzīgās datubāzes. Kā rādās, tas nebija tik vienkārši, cik sākotnēji šķita, kā arī bija jāņem vērā virkne lietu, pirms iesaisties ar kādu svešu cilvēku tādā avantūrā kā šī. Piemēram? Hm, nu, piemēram t.s. references - jo vairāk pozitīvu referenču(un vispār, ja tādas ir), jo labāk. Tas nozīmē, ka cilvēciņi ir kaut kur bijuši un tie, kas viņus izguldinājuši un/vai viņš kādu uzņēmis pie sevis(bija hosts), ir par viņiem pozitīvās domās. Tāpat noteikti jāpievērš uzmanība tam, vai šī cilvēka profils ir apstiprināts jeb verification - samaksājot, šķiet $19.99, tu vari savu profilu padarīt uzticamu. Un arī pašam ir daudz patīkamāk komunicēt ar personu, kura profils ir apstiprināts, jo vari būt 80% drošs, ka neviens tevi neuzmetīs un tev būs naktsmītne. Noteikti jāpievērš uzmanība arī tam, cik daudz profila informācijas cilvēks ir sniedzis - cilvēks, kurš ar Couchsurfing.org vēlas paniekoties, visticamāk savu profilu necentīsies aizpildīt līdz galam un pietiekami rūpīgi.

Mana pieredze ar Couchsurfing.org izvērtās pagalam interesanta, tiešām. Te arī neliels ieskats, kas tieši nogāja/nenogāja greizi, kas bija interesanti un kas -vēl interesantāk, kā arī pāris vērtīgi padomi un fīčas, ar kurām saskāros. 

• Pirmais hosts Kauņā, kas pieteicās mūs izguldināt, pēdējā brīdī atteica, līdz ar to nācās meklēt citu vietu, kur pārlaist nakti.
• Vieglāk atrast hostus mazākās pilsētās. Jā, piemēram, Viļņā, Florencē un Vīnē hostu atrast bija ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami.
• Hosti mēdz būt dažādi! Vīnē gadījās miermīlīgi zāles mīļotāji, kuri brīvajā laikā ēdienu ņēma no lielveikalu miskastēm, bet Brno gadījās puiši, kuri ir apsēsti ar datoriem, programmēšanu un spēlītēm.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 2. Jap, šo nu gan spilgti varēja iezīmēt. Ja Bolzano mūs izguldināja milzīgā gultā ar svaigi smaržojošiem palagiem, lielām segām un pat(!!!) spilveniem, tad, piemēram, Prāgā mēs čučējām uz grīdas pilnīgā aukstumā un mitrumā, no rīta nesaprotot, kādēļ ārā ir siltāks, nekā iekštelpās. Ja Krakovā, Varšavā un Vroclavā mums bija pašiem sava istaba, kur gulēt, tad, piemēram, Vīnē mēs telpu dalījām ar dzīvokļa īpašnieku.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 3. Šis ir pelnījis arī trešo daļu, jo, vieni hosti var būt vairāk introverti, savukārt citi var runāt par pilnīgi visu un bez izņēmuma. Tā, piemēram, Vroclavā meitene,kas mūs izguldīja, bija aizrauta ar Japānu un Animēm, un Artis ar meiteni varēja dalīties savā Anime skatīšanās pieredzē. Bet Grācā, savukārt, meitene, kas mūs hostoja, varēja runāt par pilnīgi visu - daba, gatavošana, ceļošana, saldumi, fiziska tuvība, tīrība, darbs un tamlīdzīgi.
• Cilvēks, kam nosūtīji pieprasījumu pie viņa apmesties, iespējams, pēdējo reizi ielogojies savā Couchsurfing.org profilā pirms vairākiem gadiem. Un jāatzīst, ka tas mazliet traucēja meklēšanas procesā -liekas, uzrakstīji 15 cilvēkiem, bet patiesībā ziņu saņems vien 1/3 no visiem.
• Laiks - relatīvs. Ja cilvēki no Čehijas uzrakstīja uzreiz un deva pozitīvu atbildi, tad, piemēram, no Romas es vēl neesmu saņēmusi atbildi par to, vai mēs tur varētu nakšņot, lai gan aizrakstīju vismaz 15 cilvēkiem.
• BOOM!Vietējie vienmēr zinās labāko alu, labākos krogus, skaistākās vietas, labākos veikalus u.tml.utjp. Šis ir liels bonuss - tev parāda ne tikai vietas, kur garšīgi un labi paēst, izdancoties, iedzert, parāda skaistākas vietas un so on. Piemēram, Brno iztērējām vien Eur 25 uz trim cilvēkiem par ēdienu/dzērieniem/uzkodām), bet Prāgā redzējām Džona Lenona sienu, skaistākos mūrus, bet Lietuvā iekļuvām vienā no populārākajiem studentu bāriem.
• Galvenais - nedrīksti būt aizspriedumains! Visa šī Couchsurfing.org padarīšana mani padarīja mazliet atvērtāku, lai gan tāda esmu bijusi vienmēr. Redzēju, kā dzīvo citi, kādi ir šo cilvēku dzīves uzskati un tamlīdzīgi. Biju pateicīga par iespēju gulēt uz grīdas, jo man tas patiesi patīk un tas ir ļoti jautri. Un patiesībā, ja ir laba kompānija, tad ir ļoti, ļoti vienalga, kur vai kā guli - viss ir lieliski un forši. ^_^

Hm. Īsumā viss. Atceros, tētis neizpratnē jautāja, kur tad mēs palikām ceļojuma laikā, kā arī to, kā gulējām visi. Kad stāstīju par Couchsurfing, viņš, piemēram, nesaprata, kā vari pilnīgi svešu cilvēku ielaist savās mājās. Kad izskaidroju, kā tas viss strādā, tad viņa viedoklis mainījās uz pozitīvo pusi.

Novēlu riskēt un darīt, jo tāda veida pieredze ir vienkārši neaizmirstama. :)

Noderīgi linki: 

Mans CS profils 

Couchsurfing.org