Ar stopiem pa Norvēģijas rudeni

Vieni dodas baudīt krāsaino rudeni Siguldā, bet citi to sagaida ieritinājušies zem vairākām segas kārtām un ar siltu tējas krūzi rokā, nododoties seriālu valdzinājumam. Un tad esam mēs - četri traki (tā vismaz teica mani vecāki, kad paziņoju par savu ģeniālo plānu) jaunieši, kuri dodas uz Norvēģiju ne tikai baudīt mazliet citādu zelta rudeni un uzkāpt kādā augstākā virsotnē, bet īsteno savu plānu, izmantojot vienu no lētākajiem pārvietošanās veidiem - stopēšanu. Mēs bijām četri - Zane, Uldis,

Jānis un Austris, kuri metās nezināmajā, cenšoties mērot apmēram 600km garu ceļu no vienas Norvēģijas lidostas uz otru, pa ceļam uzkāpjot kalnā un nakšņojot mežā. Kā mums izdevās? Šādi! :)

Aviobiļetes un maršruta plānošana

Viss sākās ar aviobiļešu iegādi - pieredzējušais Uldis, kurš ceļojuma laikā tika iesaukts par Uldozeru, atrada biļetes Rīga- Norvēģija - Rīga par apmēram 40 eur no cilvēka ar kompāniju Wizzair, ieskaitot divas nododamās bagāžas uz četriem cilvēkiem (tas ir vitāli nepieciešamas telšu, nažu, konservu nogādāšanai Norvēģijā), bet pēc biļešu iegādes sākām domāt par mūsu stopēšanas maršrutu. Tikai pāris dienas pirms paša lidojuma, vienojāmies doties uz pilsētu Norvēģijas rietumos - Rosendal, kur atrodas kalns Melderskin (1426 m), kas bija mūsu nelielā trīs dienu ceļojuma galamērķis.

Plāns bija gatavs - lidojam uz Sandefjord, Torp lidostu, tad ar stopiem pirmajā vakarā cenšamies nokļūt līdz Vinjes pilsētai, bet nākamajā dienā no Vinjes uz Rosendal, kopā veicot apmēram 400 km. 

Somas saturs

Pēc maršruta izplānošanas sākām domāt par somas saturu, kas stopējot rūpīgi jāplāno, jo gadījumā, ja sanāk ar kājām veikt tālus gabalus, uz muguras sev līdzi nest akmeņu krāvumu nav prātīgi. Un noteikti ne ērti. Protams, ka arī man sākotnēji nebija nojausmas par stopēšanas ceļojumam nepieciešamajām lietām, tomēr Uldis padalījās ar to, ko līdzi ņemt iesaka viņš. Telefons, poverbanka, nauda, pase un aviobiļetes, protams, ir pašas nepieciešamākās lietas. Ceļojot ārpus ES, svarīgi atcerēties, ka pasei jābūt derīgai vismaz 6 mēnešus. Gulēšanai noteikti nepieciešams guļammaiss, paklājiņš un telts, kuru ieteicams dalīt uz diviem cilvēkiem, jo katram pa teltij ir ne tikai neparocīgi, bet arī neērti un auksti. Diennakts tumšajā laikā noderēs atstarojoša veste, atstarotāji, lukturītis, bet nevajadzētu aizmirsts par dakšiņu, nazīti un karoti, kas noderēs ne tikai ēdiena pagatavošanai, bet arī tā notiesāšanai. Higiēnas un veselības nodrošināšanai par draugiem kļūs aptieciņa, mitrās salvetes, dezodorants, zobu pasta un birstīte, bet ceļojot uz ilgāku laiku - šampūns un dušas želeja. Protams, nepieciešams atcerēties par saprātīgu daudzumu drēbju, rezerves apavu pāri, ja nu iepriekšējais samirkst vai kļūst netīrs, kā arī sezonai atbilstošas ekstras - cimdi, šalle, cepure, lietus mētelis, pretapdegumu krēms. Der atcerēties arī par tautā saukto Makgaivereni, sērkociņiem, šķiltavām un sauso spirtu. Bet stopēšanu vieglāku padarīs jau iepriekš sagatavots Latvijas karodziņš un baltas A3 izmēra lapas, kā arī melni marķieri gala mērķa uzrakstīšanai uz papīra. ĒDIENS! - sausās zupiņas, auzu pārslu putras, kartupeļu biezputras, gaļas konservi, šokolādes batoniņi, ūdens būs ze lietas līdzi ņemšanai!

Ceļojot ar lidmašīnu, der atcerēties arī to, ka bagāža nav bezizmēra un, piemēram, Wizzair, ar kuru lidojām mēs, pieļauj 23kg nododamajā bagāžā, bet visai skarbi pēta rokas bagāžas izmērus - ja soma samīcītā veidā neielien viņu metāla etalonā, tad var nākties kaut ko atstāt lidostā vai maksāt 40 eur. Svarīgs fakts, ko pirms tam neiedomājāmies -  rokas bagāžā nedrīkst pārvadāt arī nažus, kura asmens garāks par 6cm, kā arī tik ļoti lieliskos studentu brokastu konservus. Prīmusu ar propāna/butāna balonu pārvadāt lidmašīnā nedrīkst vispār - tam laba alternatīva ir sausais spirts.

Stopēšana

1.diena. Veiksme ar neliela aukstuma piegaršu

Mūsu pirmā stopēšanas pieredze Norvēģijā sākās jau mirklī, kad izkāpām no lidmašīnas - sapakojām mantas, iekārtojām tās ērtāk uz muguras un šķīrāmies no Jāņa un Ulda, kuri stopēja atsevišķi. Sarunājām tikties pēc divām dienām pie Melderskin kalna, ja nu gadījumā neizdodas to veiksmīgi izdarīt šodien, jo, jāsaka atklāti, mēs bijām droši, ka netiksimies.

Jānis un Uldis, kā jau puiši, stopēja ceļa sākumā, kamēr es ar Austri devos gabaliņu tālāk - saka, ka diviem puišiem mašīnu nostopēt ir grūtāk, nekā pārim, kurā ir meitene un puisis, tāpēc novienojāmies netraucēt viens otra stopēšanu. Izrādījās otrādi - Uldi un Jāni mašīna uzvāca pirmos, bet mūs apmēram 40 mašīnas vēlāk. Kāds kungs, kurš devies pakaļ dēlam uz lidostu, mūs redzējis stopējot, un nolēmis atpakaļceļā mūs paņemt savā mašīnā. Un - kāda veiksme! Izrādījās, ka viņi dodas virzienā, kurā mums nepieciešams doties, turklāt kopā ar viņiem veicam gandrīz pusi no tajā dienā plānotā ceļa garuma. Abi ir runātīgi, daudz stāsta par Norvēģijas populārajiem uzņēmumiem un ceļā parāda arī senlaicīgus kambarus, kuros ar ūdens palīdzību tiek augstāk paceltas laivas, lai tās varētu tikt augstāk pa upi. Viņi arī dalās pieredzē par stopētājiem un atzīst, ka norvēģi šajā jautājumā ir atšķirīgi - vieniem stopētāji patīk, citiem tie sagādā galvas sāpēs, bet kopumā attieksme ir pozitīva. Abi daudz stāsta arī par jokiem, ar kuriem mēdz zoboties par zviedriem un dāņiem. Apspriežam arī tautu populārākos stereotipus - viņi sevi redz kā vientuļu, blondu vīru sniegota kalna galā, smēķējot un ķerot lašus, bet kamēr Austris vietējā sporta preču veikaliņā nopērk prīmusam vajadzīgo gāzes balonu, abi vīrieši saka, ka Norvēģijā sabiedrība nav slāņaina un visi ir ļoti vienlīdzīgi gan dzīves apstākļu, gan algu ziņā.

Abi vīrieši mums novēl veiksmi un atstāj mūs pie kāda vietējā restorāniņa, kurs esot vietējo iecienīts un pie kura ir relatīvi regulāra mašīnu plūsma. Iestiprināmies ar no rīta gatavotajām rupjmaizēm un turpinām stopēt. Pēc apmēram 20 minūtēm mūsu skatienu noķer kāda kundze, kas tālu nebrauc, tomēr piedāvā pavest mūs gabaliņu uz priekšu - apmēram 10km. Ar viņu daudz nerunājam, bet noskaidrojam, ka viņa ikdienā nodarbojas ar atkarīgu cilvēku ārstēšanu. Dāma mūs "izmet ārā" šķietami pilnā pilsētā, kur čum un mudž no mašīnām. Kādā brīdī pat manām mašīnu, kurā smaidīgi mums garām pabrauc Uldis un Jānis, lai gan sākotnēji bijām tikuši tālāk par šiem.

Izvelkam savu iepriekš uzzīmēto zīmi ar uzrakstu "Seljord", nostājamies pie autobusa pieturas un gaidām. Gaidām. Un pagaidām vēl mazliet. Sāk satumst, tomēr no lielās mašīnu plūsmas neapstājas neviena. Austris skaita līdz 360,  tad apstājas, jo viņam apnīk - tieši tik liels mašīnu daudzums bija pabraucis garām neapstājoties. Ap 20.00 satumst vēl vairāk un saprotam, ka konkrētajā vietā esam nostāvējuši apmēram 2h. Pirksti kājām lēnām sāk izrādīt nepatiku, pamanāms arī ir nogurums un aukstums piezogas klāt aizvien vairāk. Ik pa laikam maināmies - no sākuma ar paceltu īkšķi stāvu es, pēc tam mani nomaina Austris, lai es varētu palēkāt un sasildīties. Kādā brīdī vēl nolemjam, ka Uldozers un Jānis visticamāk jau ir Vinjē, kas ir apmēram pusceļā no visa divu dienu laikā plānotā stopēšanas garuma, bet vēderā iezogas izsalkums - varu saderēt, ka abi klusībā jau domājām tālāko plānu un meklēt kādu vietu telts celšanai.

Kad bijām gandrīz padevušies, neticīgi vērojam glaunu Audi, kas apstājas pie mums - saka, ka brauc līdz Seljordai, pat vēl tālāk uz Vinji kas ir mūsu šīs dienas galapunkts. Nopietni?! BINGOOOO! Sapriecājamies, lecam iekšā un izbaudām silto mašīnu. Ironiski, bet pēc apmēram 200m pabraucam garām mūsu ceļa biedriem - Uldim un Jānim, kuri turpat ar spilgtām vestēm centās noķert kādu mašīnu.

Siltais mašīnas gaiss liek priecāties, bet vīrieša galamērķis - priecāties vēl vairāk, jo tas nozīmētu, ka esam izpildījuši plānu un laikā nonākuši līdz Vinjei. Jaunais vīrietis labprāt stāsta, ka nodarbojas ar tuneļu spridzināšanu un ikdienā braukā pa Norvēģiju, lai taisītu jaunus tuneļus, izmantojot dinamītu. Viņš mums piedāvā kafiju un saka, ka mums ļoti noveicies, jo parasti mājup dodas pa citu maršrutu un tikai reizi nedēļā. Kādā brīdī nogurums mani pārņem un es pamostos jau tad, kad esam Vinjē. Vīrietis mums norāda uz nelielu zāles pleķīti pie autoostas, sakot, ka varam te celt teltis, tomēr abi ar Austri saprotam, ka ugunskura vieta gan te īsti nebūs, bet to šobrīd vajag vairāk kā nekad.

Čāpojot cauri pilsētai, nejauši uzduramies kādam kempingam, kurā manam pa pāris kemperiem. Tur ir mājiņas, daudz plašu vietu, kur celt telti, tomēr nemanām nevienu atbildīgo un dodamies izpētīt apkārtni. Saprotam - kaut kur noteikti ir ugunskura vieta, kurā uzkurt savu uguntiņu, un pēc pāris minūšu pastaigas, atrodam meklēto. Pat vēl vairāk - sausu, grēdās sakrautu malku un degšķīdumu. Uzcēlām telti, kas paredzēta gulēšanai -20 grādos, iekārtojām guļvietas un uzkūrām ugunskuru. Pagatavojām Austra tēta gatavotos meža gaļas konservus ar kartupeļu biezputru, un sapratām, cik ļoti mums tomēr paveicies, jo:

• ir ugunskurs;
• ir malka;
• ir vēl malka;
• ir silts ēdiens;
• ir daudz ēdiena;
• ir silti.

Ik pa laikam domājām par Jāni un Uldi, un to, cik tālu tikuši, līdz kādā brīdī Austrim zvana telefons - Jānis ar Uldi esot vien 15 minūšu attālumā no mums un tuvojas! Ko? Nopietni? Lieliski!

Kamēr mēs abus sagaidījām ar ugunskuru, Jānis ar Uldi pa ceļam bija atraduši kādu latviešu meiteni, kas Norvēģijā dzīvojot jau 7 gadus - viņa lieliski runā norvēģu valodā, mācās vietējā skolā un saka, ka uz Latviju dodas vien vasarās un svētkos. Arī Jānis un Uldis novērtē mūsu atradumu - abi sasildās, iekož un mēs dalāmies mūsu šīs dienas stopēšanas pieredzēs. Gulēt dodamies agri, lai no rīta varētu celties un izmantot tik ļoti stopēšanai nepieciešamo dienas gaismu. 

2.diena. Norvēģijas kalni un gaudojoši vilki

Nakts ir ļoti auksta - to spriežam pēc nosalušajiem deguniem un ausīm, neskatoties uz to, ka vienā teltī gulējām četratā. Siltie guļammaisi un pašpiepūšamie matrači ir lieliska lieta (paldies, draugi! :) ), jo tie saglabā siltumu un kopumā nakts aizvadīta labi. Izlienot no telts, secinām, ka apsalusi ir ne tikai tā, bet arī mūsu apavi, savukārt ūdens pudelē un dīķī izveidojies neliels ledus slānis.

Šo rītu nočammājamies, līdz pie mums piebrauca... Uzmini, nu! Kempinga īpašnieks. Daudz jautāja, ko te darām, priecājās mūs uzņemt un palūdza samaksāt vienas personas cenu par visiem, kas ir apmēram ~16 eur. Vārdu pa vārdam un saprotam, ka Norvēģijā ir ierasta prakse kempingos mājiņām atstāt durvis vaļā arī naktīs, un lūgt cilvēkiem samaksāt no rīta, kad pats īpašnieks veic nelielu apgaitu pa kempinga teritoriju. Nolemjam būt pieklājīgi latvieši, samaksājam par kempingu un dodamies tālāk uz nākamo pilsētu. Diena ir saulaina un silta - cepure un cimdi kļūst sekundāri.

Pēc pāris minūtēm saulītē pie mums apstājas viena mašīna, kurā ir kāds kungs ar savu dēlu - piedāvā mūs aizvest gandrīz pusceļu no šajā dienā plānotās stopēšanas. Protams, piekrītam! Izrādās, vīrietis nodarbojas ar 40 gadu vecu BMW apčubināšanu un kopumā bauda dzīvi. Abi ar dēlu dodoties mājup un nolēmuši piestāties pie mums, lai gan parasti tā nedarot. Arī viņš daudz stāsta par Norvēģiju. Mazliet parunājam arī par to, ko darām ikdienā, un pastāstam par savu ceļu līdz Vinjei. Vīrietis min, ka labprāt brauktu ātri, tomēr sarmas un apledojuma dēļ esot piesardzīgs, piemetinot, ka par ātruma pārsniegšanu virs 30km/h, tiekot piemērots sods 8000 Norvēģu kronu apmērā, kas ir apmēram 800 eur. Šķiramies pie pagrieziena uz Odu, kur mūs ar Austri izmet ārā, un nepaiet pat 5 minūtes, kā pie mums piestāj vēl kāds vīrietis, piedāvājot aizvest līdz Odai. Protams, atkal piekrītam, un nopriecājamies, ka šī diena stopējot mums aizrit tik veiksmīgi! Skati - pasakaini! Braucam pa šauriem ceļiem, redzam dzidras upes, skaistus mežus, krāsiņas māsiņas un iespaidīgus ūdenskritumus, lai gan daži no tiem ir jau aizsaluši - vietējie stāsta, ka Norvēģijas kalnos tieši šonedēļ sākusies ziema.

Vīrietis, kas mūs paņēmis savā mašīnā, nodarbojas ar celtniecību un stāsta, ka strādā 4 dienas nedēļā, tad brauc mājās. Līdz Odai nav tālu un sākotnēji viņš saka, ka izmetīs mūs ārā turpat pie 11km garā tuneļa, bet tad pasaka, ka viņam tāpat neesot ko darīt līdz 15, tāpēc piedāvāja caurbraukt tuneli un norādīja uz labāko vietu, kur stopēt - tur satiekoties divi ceļi un tāpēc arī mašīnu plūsma būs lielāka. Un tā arī ir - uzreiz pēc tam, kad mūs izlaiž nelielā pleķītī pie krustojuma, nepaspējam ne selfiju uztaisīt, kā pie mums apstājas pavecāks kungs un piedāvā aizvest līdz Rosendal, kas ir mūsu šīs dienas stopēšanas gala pilsēta. Lai gan angliski viņš runā slikti, elementārus vārdus kā Waterfall vai Salmon - good fish viņš pasaka. Kungs ir apmēram 75 gadus vecs un, uzliekot kādu CD, saka, ka ukuleles mūziku spēlē tieši viņš. Fantastisks opis! Ik pa laikam bijām lēni, braucot gar ūdenskritumiem, jo šķiet, viņš saprata, ka neko tamlīdzīgu pirms tam neesam redzējuši. Ar Austri spriežam, ka Rosendālā būsim jau ap 14:00, kas ir absolūti ātri, un iedomājāmies, cik forši būtu noķert kādu lasi un pārsteigt Jāni un Uldi ar svinīgām vakariņām.

Rosendālā ierodamies jau īsi pirms 14:00. Esam nolikuši savas mantas, iekožam pa kādai maizītei un gaidām Uldozeru ar Jāni, kuriem bija jābūt tajā pašā vietā apmēram stundas laikā. Saulīte lutina, tāpēc atļaujamies novilkt biezos apģērba slāņus un pasildīties vien kreklā un biksēs, bet tad, kad atbrauc mūsu ceļa biedri, uztaisām pa sausajai zupiņai, ieturam kārtīgas pusdienas, iečāpojam veikalā nopirkt dzeramo ūdeni (par cenām cilvēki nemelo - 2l kola maksā apmēram 2.80 eur), un dodamies uz mūsu šīs nakts guļvietu - Melderskina kalna pakāji. Lai gan sākotnēji nomaldāmies, ar kāda puiša palīdzību un mašīnu nonākam pareizajā trases sākumā. Kāpšana sāk izskatīties daudzsološi, bet lēnām sāk iestāties tumsa, tāpēc nolemjam kāpt pēc iespējas augstāk, bet paralēli meklēt kādu labu teltsvietu un iekārtoties naktij. To atrodam pašā meža pakājē, kur ir ne tikai malka, bet arī jauks skats uz Rosendales pilsētu. Vislabākā lieta, ko var darīt četri cilvēki, ir sadalīt pienākumus - tā izvairoties no četriem cilvēkiem, kas cenšas iekurt ugunskuru, vai, piemēram, četriem, kuri cenšas uzsliet telti.

Vakarā jau ierasti - sarunas par to, kā veicās ar stopēšanu, gardas vakariņas ar vietējo Norvēģu tunci (starp citu, tas Norvēģijā maksā 3x lētāk nekā Latvijā) un sausajām zupiņām, kā arī maizītes ar desu un sieru, bet turpat netālu no mežiem dzirdam vilku gaudošanu, kas ik pa laikam dzirdama aizvien tuvāk mūsu apmešanās vietai. Tas arī kalpo man par iemeslu, kāpēc teltī dodos mazliet pēc 22:00, cerībā ātrāk sagaidīt rītausmu.

3.diena. Kalniem pāri - citi kalni būs. Un arī tumsa, jo arī tā kādā brīdī būs. 

Nakts Norvēģijā ir neparasti silta un jau ar pirmo rīta gaismu ap plkst. 7.00 ceļamies un veļamies. Ir sajūtams pirmais nogurums no agrās celšanās, kā arī pirmās grūtības piecelties, jo guļammaisā ir tik silts, ka nolemju nočiept vēl 15 minūtes, kamēr puiši gatavo brokastis. Pēc izrāpošanas no siltās telts, lēnām sapakojamies, iekožam un paslēpjam somas mežā, lai pēc mirkļa sāktu mērot manā pieredzē, iespējams, visgrūtāko kāpienu kalnā (es nejokošu sakot, ka Brazīlijā pieveiktie kalni bija vien mazi pauguriņi!). Kāpiens kopumā ilgst vairāk nekā 3 stundas ceļā augšup, bet jau pēc pirmajiem pakāpieniem gribas atvilkt elpu un cerēt, ka kalns drīz beigsies. Kāpiens ir diezgan bīstams, jo tas gandrīz visu trasi ir apmēram 70 grādu leņķī, bet ceļš ir akmeņains un iet zigzagā. Kāpjot aizvien augstāk, paveras prātam neaptverami skati, kas liek aizrauties tā jau mazliet aizelsušajai elpai. Miers. Klusums. Saule mijas ar mākoņiem, bet laiks patiešām lutina - vismaz līdz brīdim, kad sasniedzam nelielu pauguriņu, kur vējš pamatīgi izpurina. Esat dzirdējuši The Sounds Poets dziesmu par tiem kalniem, kuriem pāri būs citi? Viņi nemeloja. Ikreiz, kad šķiet - o, tikai pāris pakāpieni! - dzīve kā ar airi iesit pa seju, jo attopies pie vēl augstākas akmeņu grēdas, kuru, protams, pavada vēl augstāka. Manā gadījumā trūka vismaz trīs lietas - kāpšanai piemēroti apavi, kas padarītu kāpienu par apmēram 20% vieglāku, piemērotas un ērtas sporta bikses vai treniņbikses, kā arī nelielas uzkodu pauzītes pa ceļam. Jāatzīst, ka mēs visi bijām arī mazliet tight ar laikiem - mums bija jāietaupa tik ļoti svarīgais diennakts gaišais laiks, tāpēc kāpt centāmies ātri.

Kādā brīdī, īsi pirms pašas kalna smailes, es apstājos, jo sapratu, ka uzkāpt augstāk nevarēšu ne tikai vēja, bet arī nogurušo kāju dēļ, tāpēc lēnām devos lejup, baudot skaistos Norvēģijas kalnus, nelielās saliņas un fjordus. Puiši gan turpināja, un, kā minēja paši, tad apmēram 3:45 h laikā, nokļuva kalna galotnē, kur esot nopietni jāpieturas, lai netiktu aizpūsti prom.

Lejā čāpojot, atkal pievīla apavi, jo saķere starp zoli un zemi bija nekāda. Drošības apstākļu dēļ kāpām lēni un piesardzīgi, tomēr ik pa laikam bija mazie šļūdonīši, kas visai neveiksmīgā situācijā varētu prasīt arī kādu lauztu ķermeņa daļu. Kad nonācām līdz somām, bijām izpumpējušies, un visi kā viens vārtījāmies pa nelielu zemes pleķīti turpat meža pakājē, kur vēl pirms pāris stundām bija mūsu telts. Nolemjam būt operatīvi - pārģērbjamies, sapakojamies un steigšus dodamies ar stopiem uz Bergenu, kur nākamās dienas plkst. 12:50 plānota izlidošana uz Rīgu.

Mums paveicas, jo Jānis ar savu entuziasmu divas reizes pēc kārtas iegūst mašīnu mums visiem četriem - sākumā tiekam līdz Rosendālas centram, bet pēc tam divas jaukas meitenes mūs paved gabaliņu tālāk līdz prāmja atiešanas vietai. Izkāpjot no mašīnas, pārņem liels nogurums, jo kājas sāk just augsto kalnā kāpienu un ik pa laikam protestē, sākot trīcēt.

Pie prāmja nolemjam uzrunāt tur esošās mašīnas, lai mūs nogādātu uz Bergeni, tomēr neviens tajā virzienā nedodas vai nevēlas mūs paņemt savā automašīnā, bet uz prāmja mūsu centieni pārbraukt nelielo 30 minūšu braucienu "pa zaķi" beidzas bez panākumiem, jo naudiņas ieksētājs uzreiz pasaka - "No money - no ferry". Mēs mazliet saskumstam, nolemjam maksāt par nākamo prāmi, bet Uldozers nolēma nemest plinti krūmos, sakot, ka uz nākamā prāmja šo triku varam mēģināt vēlreiz, jo uz tā taču strādāšot citi cilvēki. Un, ziniet ko? Uldozeram bija taisnība - uzkāpām uz prāmja, pavaicājām, vai varam vienkārši pārbraukt pāri nemaksājot, un, saņemot pozitīvu atbildi, nolemjam uzrunāt uz prāmja esošos cilvēkus, lai noskaidrotu, vai kāds no tiem nedodas Bergenas virzienā. Uldim un Jānim paveicas - viņi ātrā laikā sastop puisi, kas dodas uz Bergenas centru un ir ar mieru abus stopētājus aizvest. Man un Austrim sokas sliktāk - neviens nebraucot mums vajadzīgajā virzienā, tāpēc nolemjam mērot kādu ceļa gabaliņu ar kājām, paļaujoties uz to, ka ik pēc 30 minūtēm ir prāmis un mūs noteikti kāds uzvāks. Bet mēs kļūdījāmies.

Uzvelkot visus iespējamos atstarojošos elementus, kas mums bija - sākot no vestes, beidzot ar lampiņām pie somām un galvām, čāpojām apmēram pusotru stundu, tomēr neviena no mašīnām tā arī neapstājās. Ārā bija pilnīga tumsa, mašīnas mums brauca apkārt ar līkumu, bet ceļš bija pietiekami šaurs, lai to varētu saukt par bīstamu gājējiem. Pēc apmēram 10 km noiešanas, pie mums apstājās puisis, kurš mūs esot pamanījis un nolēmis pavest gabaliņu - viņš ir kalējs un plānojot nākamgad ceļot pa Eiropu, bet aprunāties sanāk pavisam nedaudz, jo jau pēc 13 km viņš mūs izlaiž tuvākajā pilsētā Mundstal. Viņš iesaka izmantot sabiedrisko transportu, tomēr mums par nelaimi - pēdējais aizgājis pirms stundas, bet nākamais kursē vien 9:10 no rīta, kad ar to paspēt uz lidmašīnu vairs nevarētu. Paralēli mūsu atklāsmēm, Austrim priecīgs zvana Jānis, kurš paziņo, ka abi ar Uldi jau atrodas apmēram 2 km attālumā no lidostas un drīz būšot tur.

Mēs, savukārt, ar Austri stāvējām vienā ļoti, ļoti, ļoti (tiešām ļoti) tukšā pilsētā, kur redzējām apmēram 2 mašīnas stundas laikā. Par laimi bija nosacīti silts, tāpēc mums tikai atlika gaidīt, cerībā, ka kāda no garām braucošajām mašīnām apstāsies. Nogaidām kādu pusotru stundu, bet tā arī nevienu labvēli nesagaidām un nolemjam doties tālāk ar kājām. Kartē atrodam pilsētu, līdz kurai jāiet apmēram 4h, tāpēc iekārtojam somas ērtāk uz muguras un čāpojam pilsētas virzienā, apspiežot visdažādākās tēmas un smejoties, ka tumsā drošvien palaižam garām ļoti daudz skaistu skatu. Mums ir vēl 12 h līdz lidojumam un saprotam, ka veikt 89 km šajā laikā ar kājām nav reāli, tomēr nākamā pilsēta šķiet mazliet apdzīvotāka.

Pēc apmēram 40 minūšu gājiena, pie mums apstājās kāds vīrietis, jautājot, kur tik vēlu dodamies. Paskaidrojam, ka mums jācenšas pagūt uz lidmašīnu 12:50, ka šī vieta ir izmirusi un nolēmām iet ar kājām uz tuvāko pilsētu. Vārds pa vārdam un kungs atver mums sava auto durvis. Yaaaay, mašīnaaaa!

Esam priecīgi, jo izrādās, ka viņš dodas uz pilsētu, kas atrodas apmēram 30km no Bergenas - jau cerīgāk, vai ne? Viņš gan ļoti steidzas, jo pēdējais prāmis atiet 22:20, kamēr pulkstenis rāda mazliet pāri 22:00. Viņš pārsniedz atļauto ātrumu vismaz divreiz un klusi pie sevis saka, ka cerot neieraudzīt nevienu policistu (jāsaka, ka sodi Norvēģijā ir ļoti sālīti). Pie prāmja ierodamies precīzi 22:20 un kungs, mirkšķinot gaismas, signalizē, lai prāmis neatiet bez viņa, bet uzreiz pēc nokļūšanas uz tā, kuģis uzsāk kustību. Tad arī sākām runāties ar vīrieti - matemātikas skolotājs, kurš interesējas par politiku un atrod kopīgu valodu ar Austri, kas dalās pieredzē par bērnu mācīšanu un ieinteresēšanu. Kungs mums arī pastāsta par sabiedrisko transportu un iesaka labāko veidu, kā visīsākajā laikā nokļūt līdz Bergenai. Mašīnu uz ielām ir tiešām maz, jo ir sestdienas vakars, turklāt matemātikas skolotājs padalās ar informāciju, ka šobrīd skolēniem ir brīvlaiks, tādēļ lielākā daļa ģimeņu devušās ārpus pilsētām. Nolemjam izmantot autobusu, kas mūs nogādā apmēram 8 km no lidostas, bet tad izmantojam turpat blakus esošo vilcienu, kas pieved par 6km tuvāk.

Tā lieliskā, lieliskā sajūta ievelties lidostā, satikt Jāni un Uldi, padalīties pieredzē un iekost kādu kanēļmaizīti, kuru, starp citu, Jānim bija iedevuši bez maksas, bija neaprakstāma! Mums tas izdevās! Neskatoties uz tukšajām pilsētām, bijām nokļuvuši lidostā vairāk nekā laicīgi, veltot arī pāris stundas kārtīgam miegam. Protams, turpat lidostā, nevis kādā teltī. :))

Došanās mājup bija patīkama. Somas ceļojot bija krietni patukšojušās, tādēļ atpakaļceļā pilnīgi pietika ar vienu nododamo bagāžu, nevis divām, kā tas bija lidojot virzienā uz Norvēģiju. Diena bija tieši tik laiska, ka nolēmām izmantot vēl neapēsto ēdienu, un turpat netālu no lidostas uztaisīt gardas brokastis. Es teiktu, ka mēs ēdām kā buržuji - zupas, konservi, kartupeļu biezenis, kausēta šokolāde, rieksti un citas vēl neapēstās lietas tika nolocītas neaprakstāmi ātri. Devāmies atpakaļ uz lidostu, atvadījāmies no Norvēģijas un kāpām iekšā lidmašīnā, kas veda uz Rīgu. Nogurums - fantastisks, bet gandarījums - vēl lielāks.

Stopēt vai nestopēt?

Protams, ka stopēt! Ceļošana ar stopiem tiešām ir krietni lētāka, nekā to darīt ar personīgo mašīnu, tomēr līdz ar to nāk arī daži mīnusi, nu, piemēram, smagās somas nešana. Tomēr der atcerēties, ka tas ir ne tikai lielisks veids kā iepazīt jaunus cilvēkus, bet arī veids, kā labāk saprast vietējo kultūru un valsti kopumā. Nereti tieši vietējie, kas Tevi uzvāc mašīnā, parāda labākās ēstuves vai neskartākos apskates objektus.

Vieni varētu teikt - hey, tas taču ir bīstami! vai, piemēram, hey, ja nu mūs neviens neuzvāc?. Jā, uzmanīties ir vērtīgi - tieši tāpēc vienmēr iesaku novērtēt mašīnu un cilvēku, kura mašīnā Tu kāp. Tici man - šoferīši, kas Tevi uzvāc kā stopētāju, visticamāk ir tieši tik pat nepārliecināti kā Tu. Varu garantēt arī to, ka agrāk vai vēlāk kāds vienmēr apstājas - uz ceļa palikt ir neiespējami, īpaši, ja šoferis redz, ka stopējienam esi gatavojies.

Norvēģija bija tiešām lielisks piedzīvojums - ļoti īss, tomēr patiešām foršs veids kā saliedēties ar draugiem, izbaudīt dabu un paceļot pa vietējiem "rajončikiem". 10/10 noteikti darītu to vēlreiz! :) Turklāt esmu tikusi pie lieliskas dziesmas, kas man vienmēr asociēsies ar šīm pāris dienām pa Norvēģiju - Jonathan Coulton - Your Brains . Paldies, Jāni! (Y)

Par segām un pārvalkiem

Gluži nesen centos izvēdināt galvu, staigājot pa kvartālam tālāk no māju puses un runājot ar

draudzeni, kura pirms neilga laika atgriezusies no Lielbritānijas. Viņa tur nodzīvojusi apmēram 8 gadus, absolvējusi koledžu, augstskolu un vairākus gadus arī strādājusi kādā apģērbu veikalā. Vai viņa gribēja doties prom? Nē, bet apstākļi spieda. Šoreiz apstākļi ir citādi un meitene nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Latviju. Kā teiktu pati - uz vietu, no kuras nākusi un kurā stiepjas viņas senču Latviju. Vietā, kur var izbaudīt četrus gadalaikus un kur nesūkstās par rudeni, jo rudens te ir skaists - esot smaržīgs un ir pilns dažādām krāsām un to salikumiem. Viņa arī atradusi labu darbu, un šobrīd cenšas uzcelt savu mazo impēriju. Bet stāsts nav par to.

Esam izbijušas klasesbiedrenes, tādēļ nereti mūsu sarunās iespraucas kāda mūsu klasesbiedra vārds - paskat, tas drīz precēsies, tam nesen piedzimis bērniņš, tas - ieguvis jaunu darbu. Nonācām pie secinājuma, ka laiks skrien un patiešām ir neapturams. Un, ja tad, kad bijām 18 gadus vecas, šķita - hey, līdz 25 taču ir tik tālu! - , tad tagad līdz šim vecumam palikuši vien divi gadi. 

Par mani varētu teikt - esmu putns, kas vēlu ceļas un daudz domā (lai gan vēlā gulēšana parasti izpaliek darba vai kādas citas nodarbes dēļ). Un rudens - tas ir laiks, kurā es domāju visvairāk un citreiz šķiet, ka mans gads sākas ar septembri, nevis janvāri, jo tieši septembris iezīmē jauna gada laika sākumu, kad dienas paliek īsākas, naktis garākas un tumšākas. Un tieši šodien, es, Zane the Pūce, aizdomājos par savu ikdienu un to, ko es daru, kā un kur es virzos, un kāpēc es daru to, ko daru. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka nesaprotat - kuram dzīves galam ķerties klāt? Tieši tā es sajutos pēc neilgas apspriedes ar savu iekšējo "Es" (nebaidies, katram tāds ir).  Un sapratu, ka pieaugušajam būt ir grūti.

Bērnībā lielākās grūtības sagādāja lielās segas ievietošana pārvalkā vai somas sakārtošana nākamajam rītam. Un par obligāto literatūru nemaz nerunājot - vēl tagad atceros, kā, pirmajā klasē iedama, sēdēju līdz vēlai nakts stundai un lasīju "Ronja - laupītāja meita", jo biju aizkavējusies ar tās lasīšanu mazliet vairāk kā mēnesi. Tagad vietnē Youtube šī grāmata pieejama audio versijā. 

Tagad? Es labprāt lasītu grāmatas līdz vēlai vakara stundai vai krāmētu somu nākamajai dienai. Segu pārvalkā man ievietot joprojām ir grūti, bet es to darītu labprāt. 

Tagad varētu vilkt analoģijas ar manām pārdomām par dzīvi un segas ievilkšanu pārvalkā. Iedomājies, ka Tev ir 100m x 100m liela sega. Pirmos divus stūru ievietot pārvalkā ir vienkārši, lai gan attālums starp abiem stūriem ir ļoti liels. Tad seko sarežģītākā uzdevuma daļa - ievietot segas trešo un ceturto stūri tā, lai pirmais un otrais neizkustās no vietas. Tomēr ikreiz, kad pavelc vienu segas stūri vairāk, abi jau iepriekš ievietotie stūri lēeeeni slīd laukā no tiem paredzētajām vietām. Tu dodies jau iepriekš ievietoto stūru virzienā, noliec tos vietā, un secini, ka trešais stūris, kuru teju tikko biji ievietojies pareizajā kabatā, ir izslīdējis laukā... Kad ir izdevies visus stūrus ievietot pareizajās kabatiņās, seko tās sapurināšana. Un Tu purini, purini, līdz sega, ar kunkuļiem vai bez, ievietojas pārvalkā. 

Izklausās sarežģīti, tomēr zinu, ka jūs mani saprotat. Tas ir likumsakarīgi - kādai lietai veltot vairāk laika, citai tiek veltīts mazāk, jo diennaktī ir tikai 24h, bet citreiz šķiet, ka mazāk. Un centieni apvienot visu vienlīdz labi, vainagojas ar kunkuļainu, nevienmērīgi ievietotu segu pārvalkā.Tad kā ir labāk? Atstāt segu bez pārvalka? Samierināties ar kunkuļiem segā? Samierināties ar kādu no pārvalka izslīdējušu segas stūri? Es nezinu, bet to nezina neviens, pat ne mamma, kura parasti tiešām zina daudz.

Ar to es gribēju teikt, ka dzīvot pieaugušo pasaulē ir grūti, bet ne mazāk interesanti. Katru dienu jāsaskaras ar lēmumiem, idejām, cilvēkiem. Ir jācenšas sabalansēt atpūta, darbs un brīvā laika pavadīšanas iespējas, veltot laiku arī sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Un noteikti jāatstāj laiks muļķībām un jokiem, jo kas gan var būt labāks kā dzīvot pieaugušo pasaulē, bet justies kā bērnam? Jā, ir pienākumi, bet tas neliedz būt mazliet muļķīgam un skatīties uz to visu ar prieku. 

Šobrīd esmu iekritusi nelielā veļas kaudzē, mēģinot atrast pārvalku, kurā ievilkt segu, jo pagaidām ir sajūta - es daru, daru, daru, bet nezinu, kur virzos. Mazie mērķi ir sasniegti, bet tālākejoši un lielāki - vēl nav līdz galam nosprausti, jo ir grūti saprast, kur kāds konkrēts lēmums mani novirzīs. Un tad, kad būšu atradusi mērķi, uz kuru virzīties, būšu atradusi arī pārvalku, kurā ievietot savu segu. Bet pagaidām - es varu iztikt arī bez tā. :)

Dziesmas rudenim

Man rudens vienmēr ir lielu pārmaiņu laiks, un, lai gan tas pilnīgi noteikti nav mans mīļākais mēnesis, tas ir laiks, kurā varu baudīt siltu zeķu, mīkstas gultas komfortu un malkot karstu tēju. Parasti šis laiks ir arī grāmatu un pārdomu laiks - īpaši mīļas man ir Imanta Ziedoņa epifānijas, kuras šad un tad pārlasu, cerībā iegūt par kādu domu graudu vairāk, kā arī mazliet vairāk izprast pasaules kārtību un to, kādēļ cilvēks ir cilvēks ar visām no tā izrietošajām sekām. Rudens ir arī tumšo vakaru un saldsērīgas mūzikas laiks, jo rudens piedod arī ilgākas pārdomas. Vasara gan negaida un nepiedod - skrien garām ar piedzīvojumiem, nakts peldēm un zvaigžņu lietu. Rudens ir vienkāršāks - biežāk līst, ir drēgns un auksts, un beidzot ir laiks pieķerties kaut kam, kam vasarā nebija laiks. Nu, piemēram, blogam.
Šis ieraksts gan nebūs par vasarā piedzīvoto, jo to aprakstīt vienā ierakstā un saspiesti būtu ļoti nepieklājīgi. Šis ieraksts būs par mūziku - par tām pāris dziesmām, kas iesēdušās prātā jau kādu laiku un pavada mani caur rudeni. Lielākā daļa noteikti ir dzirdētas, bet varbūt man izdosies parādīt kaut ko mazāk zināmu. Enjoy. :)

Tame Impala - Feels Like We Only Go Backwards
Dziesma, kas iekritusi manā plejlistē pavisam nesen, bet jau aizņem vismaz 30 minūtes mana laika ik dienas. Skanīga, tomēr mazliet saldsērīga un žēlīga. Īpaši piemērota ļoti lietainai un drēgnai dienai. Un īpaši tad, kad neko negribas darīt, kā vien malkot siltu tēju. :)

Bon Iver - I Can't Make You Love Me
Bons Ivers, kuru regulāri klausos sesijās, ir viens no mūziķiem, kura dziesmas liek smaidīt un palīdz koncentrēties, kad kaut kas jāizdara ātri un īpaši steidzīgi. 

Elliot Moss - Slip
Manuprāt, šo lielisko skaņdarbu man parādīja Ieva, kad vēl kopā mācījāmies 2.kursā. Mēs taisījām viena otrai t.s. dziesmu pakas, jo viss dzirdētais jau bija apnicis. Nolēmām - ja reiz mums ir līdzīgas mūzikas gaumes, padalīsimies viena ar otru ar dziesmu sarakstu vēlam rudenim. Domāts - darīts. Biju piemirsusi par šo dziesmu uz diviem gadiem, līdz nejauši uzgāju video, kur tā bija skaņu celiņš. Smaids.

Twenty One Pilots - Ride
Arī šī muzikālā apvienība pilnīgi nejauši nonāca manā redzes lokā pirms vairākiem gadiem, tomēr tad tā nebija tik populāra (varbūt bija? iespējams, es to nezināju). Toreiz es daudz neiedziļinājos un mans viedoklis par viņu mūziku bija neitrāls - nu, jā, skan mūzika, ir labi, bet nekas īpašs. Tad pilnīgi nejauši dzirdēju šos atkal - nu jau pēc vairāk nekā divu gadu pauzes-, un kopš tā laika, mūziciņa pilnīgi noteikti ir arī manā plejlistē.

Lana Del Rey - Summertime Sadness
Vasara ir mans mīļākais gada laiks, jo tajā var izbaudīt peldes vasaras naktī, parastu kopā būšanu. Pilnīgi nesankcionētu nakšņošanu mežā, vēlas pastaigas un... ziniet, ko? Nesalst. :) Lai gan pavisam veca un zināma, šī dziesma vienmēr man asociējas ar vasaras beigām. Īpaši tagad, kad esmu atgriezusies no Brazīlijas.

Astrud Gilberto - The Girl from Ipanema
Un, ja runājam par Brazīliju, tad šī dziesma bija tā, kuru ik pa laikam klausījos, lidojot mājup. Un tai nevajag komentārus. Tā ir vienkārši lieliska un skaista dziesma, kas vienmēr atgādinās par laiku, ko pavadīju Riodežaneiro.

Simon and Garfunkel - Sound of Silence
Šī ir the rudens dziesma, kas katru rudeni ir ar mani, man pašai to nenojaušot. Kā? Es nezinu. Tā vienkārši ir kaut kur, tepat. Vēro. :)

Priekā, par korķiem!

Vasaras vidus griežas aiz loga patīkamā silta vēja plūsmā, atstājot aiz sevis mitrus matus pēc peldes, garas sarunas pusnaktī un atmiņas no lieliskajiem piedzīvojumiem, kurus izdevies paveikt līdz jūlija beigām. Tomēr strauji tuvojas augusts un augusts, savukārt, ir rudenīgu gardumu laiks - nogatavojas āboli, jāņogas, plūmes un citas dabas veltes, no kurām izveicīgākie ļaudis mēdz darināt visādus meistardarbus. Nu, piemēram, zaptes un kompotus, un sievietēm tik ļoti iecienīto vīnu, kurš ne tikai garšo labāk par dažiem labiem Itāļu ražojumiem, bet arī atveldzē un remdē slāpes pēc garas, garas darba dienas. Un vai zinājāt, ka viena ļoti svarīga sastāvdaļa vīnam ir korķis? Skrūvējams un no plastmasas, aizspiežams un no metāla vai iespiežams un no korķa koka mizas - korķis ir tas, kas pudelē noglabātajam vīnam neļauj izlīt un dara virkni citu labu lietu.

Reiz mamma, mani sagaidot mājās, teica: "Zane, Tu esi kā korķis visām pudelēm!". Apjuku. Apjuku un stāvēju. Apjuku, stāvēju un raudzījos mammā, līdz pār mani nāca atklāsme, ka mamma runā par manu nodarbinātību un lielo vēlmi iesaistīties dažādos projektos un aktivitātēs. Kādu brīdi apdomāju tikko dzirdēto un atbildēju: "Bet varbūt pudelēm vienkārši vajag korķus!"

Dažreiz (vai pat ļoti bieži) ir forši būt kādas pudeles korķim. Neatkarīgi no materiāla, tieši korķis ir viens no nozīmīgākajiem elementiem vīna ražošanā - tas palīdz gardam dzērienam turēties savā vietā, neizlīt un nepārvērsties par etiķi.

"Korķis ir unikāls - tas laiž cauri gaisu, tas ir antibakteriāls, tas blīvi noslēdz pudeles kaklu, jo ir elastīgs, tas nelaiž cauri šķidrumu gan no ārpuses, gan iekšpuses, un tas ir pietiekami izturīgs, jo labvēlīgos apstākļos vīna pagrabā tas savas funkcijas var pildīt vismaz divdesmit piecus gadus."

Un patiesībā, apskatot korķa labās īpašības, ir grūti nevilkt paralēles ar cilvēku. Arī cilvēks, kurš ieveļas kādā darbā, pasākumā vai projektā, var kļūt par korķi. Nu, skat - tas laiž cauri gaisu un ir antibakteriāls, un arī cilvēks, ieejot "korķa statusā", ienes jaunas vēsmas, apskata lietas ar svaigu aci un likvidē "baktērijas" jeb nevajadzīgo un lieko konkrētajā projektā vai darbā. Korķis ir elastīgs un blīvi noslēdz pudeles kaklu - arī cilvēks ir elastīgs, ne tikai darāmo darbu un to kapacitātes ziņā, bet arī spējā pielāgoties pie cilvēkiem un dažādām situācijām. Korķis ir izturīgs un arī cilvēks tāds ir, vismaz līdz noteiktam brīdim. 

Ar to es gribēju teikt, ka ir patiešām forši iesaistīties dažādās aktivitātēs savu spēju robežās un brīvo laiku pavadīt kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Vai tā ir kāda organizācija, kas rīko pasākumus jauniešiem, vai jogas pēcpusdienas kādā Rīgas parkā, kāds projekts, kur steidzīgi nepieciešama izpalīdzīga roka vai vēl pavisam svaigs "start - up". Iespējas ir jāizmanto, ir jālec nezināmajā un jāpalūko, kādi tur tie ūdeņi skalojas! Tas ne tikai paplašina redzes loku un uzbūvē pieredzes bāzi, bet arī attīsta prasmes, palīdz iegūt jaunus kontaktus un pilnīgi noteikti aizpilda brīvbrīžus, kuri citādi tiktu pavadīti, iespējams, ne tik produktīvi (ja vien tie netiek pavadīti, dzerot vīnu). Uzdrīksties, pamēģini, palīdzi ar savām zināšanām nogludināt nepilnības! Jo pēc tam atskatīties uz paveikto un pateikt, Hey, šis bija patiešām noderīgi un forši!, ir tiešām lieliski!

Priekā, draugi! Par tiem korķiem!

Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!

Pārdotuve

Šodien agrā rīta stundā man iezvanījās telefons. Displejā - nepazīstams numurs. Paceļu klausuli. Sasveicinos.

-Labdien, te jūs no Bites patraucēja. Vai Jums būtu mirklis sarunai?

Piekrītu sarunai. Un tad sāk birt jautājumi par to, kāpēc izmantoju to un to mobilo sakaru operatoru, vai esmu apmierināta, cik daudz naudas mēnesī par to maksāju un tamlīdzīgi.

-Jā, bet bezlimita īsziņas un zvani, plus 4GB interneta mēnesī, un tas viss tikai par 3.88EUR! Vai Jūs būtu ieinteresēta?

-Nē, paldies.

-Varbūt tomēr? Lielisks piedāvājums, daudz labāks, kā Jūsu pašreizējam mobilo sakaru operatoram. 

-Nē, tiešām, ir labi. 

-Bet tik īpašs piedāvājums!

Un tad es pieklājīgi atvadījos, noliku klausuli un turpināju ceļu mājup. Interesanti tā pasaule strādā - cilvēki regulāri cenšas Tev kaut ko pārdot. Piemēram, mana mamma, kura visu laiku reklamē kādu sevis taisītu zupu, kas noteikti jāpagaršo, bet uz katru manu "Nē, man šobrīd negribas", Tu saņem argumentu, ka "zupa taču ir tik garšīga, vajag". Vai, piemēram, kāds paziņa, cenšoties iestāstīt, ka konkrētais pasākums būs lielisks, Tev notikti tas jāapmeklē. Kad pasaku, ka nevēlos, tad nāk pretargumenti par to, ka "visu var nokārtot, nav ko satraukties, jādodas!". Nē, viss tiešām ir lieliski, es vienkārši nevēlos tajā brīdī doties uz konkrēto vietu.

Līdz ar to, šodien atskārtu, ka man nepatīk, kad cilvēki man cenšas pārdot lietas. Nav runa par konču pārdošanu veikalā (jo no tām es gaaalīgi nespētu atteikties!), bet par dažādām lietām kopumā. Man nevajag reklāmu, lai saprastu, ko es vēlos darīt. Ir tas teiciens par monētu un tās mešanu, kad jāizvēlas starp divām lietām - monētas mešanas brīdī, Tu jau zini, kāda ir Tava izvēle. :)