Dubaija, mazuli!

Jau labu laiku cenšos rast mirkli, lai papildinātu sava bloga lapas ar ierakstu par neseno došanos uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, kurš izrādījās... Nu, okay, neliels hints - Bad Luck Zane atkal bija uzdevumu augstumos un parādīja, kā ir ceļot ar milzu problēmu kalnu, kas lēnām dodas līdzi. Bet, ja reiz šis raksts top, kaut ko esmu izdarījusi pareizi un esmu veiksmīgi nokļuvusi Latvijā. Šajā bloga ierakstā nekā pamācoša nebūs, tāpēc, ja vēlējies noskaidrot, kā ar izpletni izlekt no pasaulē augstākas ēkas pašas galotnes, piedod - šo informāciju es sniegt nespēšu. Vairāk iz pieredzes - kas patika, kas nē, kas reāli notika un pāris bildītes acu priecēšanai.

Jāsāk ar to, ka Dubajā viesojos jau pagājušogad - atceros to nenormālo over-excitement, kad darbā man paziņoja, ka pēc pāris mēnešiem jādodas uz Dubaiju. Biju safanojusies, pārskatījusies dažādus video no skaistās Dubaijas un cerēju uz tik pat fantastisku, pieredzes bagātu ceļojumu. Arī toreiz, dodoties uz šo eksotisko valsti, man lidostā kārtējo reizi nepaveicās - 6h ilga dirnēšana tranzīta zonā, bez mazākās nojausmas, vai maz tiksim iekšā valstī, jo kāds nebija laicīgi reģistrējis mūsu vīzas. Rezultātā, sakontaktējoties ar vietējo vēstniecību, valstī mūs ielaida ar klusu teikumu: "Spītīgie latvieši, varējāt atgriezties savā Āzijā". Jā, viņiem šķita, ka Latvija ir ciemats Āzijā. Bet, ko tur daudz par pagājušogadu. Šogad veicās absolūti lieliskāk! (te, iespējams, neliela sarkasma pieskaņa manā sacītajā).Lai gari un dikti neaprakstītu to, kā es no Latvijas nokļuvu Dubaijā, jāatceras pāris atslēgas vārdi - lidmašīnas aizkavēšanās, tranzīts, mamma paliek Stambulā, es nokļūstu Dubaijā, pazudusi bagāža, smilšu vētra, sniega vētra, vētra-vētra. Respektīvi, visas zvaigznes bija nostājušās tieši tā, lai mēs - Latvijas Paralimpiskās komitejas delegācija - nokļūtu šajā skaistajā vietā tieši par 18h vēlāk, nekā plānots, nokavējot visu, ko vien var nokavēt. 

Temperatūra

Šogad došanās uz Dubaiju vispār bija krietni citādāka, nekā pagājušogad. Ja 2014.gada februārī mūs Dubaijā sagaidīja milzu svelme, kas bija apmēram +35C katru dienu, tad šogad smilšu vētras dēļ  visas manas vasaras drēbes nebija noderīgas un ik pa laikam prasījās uzvilkt kaut ko krietni siltāku, jo laikapstākļi nelutināja - apmēram +23C siltums, vējš, aukstas naktis un smiltis, kas birst acīs, nāsīs un ik pa laikam strīķējas gar zobiem. Pirmo reizi piedzīvoju miglu, kas bija brūnā krāsā un kas nebija migla, bet gan smilšu graudiņi, kas tika mētāti šurpu turpu pa visu pilsētu.

Kultūršoks

Atceros, ka pagājušogad ierodoties Dubaijā, mani ķēra mini kultūršoks, jo īsti nesapratu, kādā pasaules malā atrodos. Cilvēki, kultūru un izdarības bija citādākas, nekā biju pieradusi redzēt tipiskā Eiropas Savienības valstī - piemēram, gājēju pārejas, līdzīgi kā Maskavā, tā īsti neeksistēja un arī satiksme uz ielām pārsvarā norisinājās ar domu "būtu forši līdz viesnīcai tikt sveikai un veselai". Tāpat - AAE dzīvojošie ir ļoti skaļi un, manuprāt, īsti neievēro kaut kādu privātumu, jo ik pa laikam nācās apklust un pārtraukt ar kādu sarunu tikai tāpēc, ka blakus esošais pāris sarunājās pārāk skaļi. Te atsaucas atmiņā arī tipiska aina no lielveikala, kurā biju paviesojusies, kamēr atrados Dubaijā. Pieeju pie kases, lai samaksātu par precēm un nesaprotu, kāpēc rinda pirms manis nesamazinās. Izrādās, kasiere no sākuma apkalpo tikai vīriešus, kas stāv rindā, bet tikai pēc tam - sievietes. Un vīriešiem rindas princips bija ļoti vienaldzīgs - viņi nāk un iet,  iespraucas rindā, kad vien redz izdevību un pēc 10 minūšu ilgas vērošanas, nolēmu rīkoties. Piegāju pie otras rindas, ko bija izveidojis bariņš vīriešu un pateicu, ka stāvu rindā pietiekami ilgi, lai nopirktu to, ko vēlos. Vīrieši atvainojās (woooooow!) un ļāva man piekļūt pie kases, samaksājot par precēm. Lieki piebilst, ka tad es no šī veikala burtiski skrēju ārā, jo šķita, ka esmu pārkāpusi likumu. Līdzīgs gadījums atgadījās šogad, kad nolēmu likt lietā savas neesošās topogrāfiskās dotības un devos ar metro uz Dubaijas centru (dzīvoju apmēram 15 min attālumā). Sameklēju kartē nepieciešamo informāciju, atrodu metro staciju un pat iekāpju pareizajā vilcienā, kad attopos, ka esmu viena no apmēram ~8 sievietēm, kas atrodas stāvgrūdus piebāztā metro vagonā, kas pilna ar vīriešiem. Kādas divas dienas pēc tam uzzināju, ka, izrādās, sievietēm ir atsevišķi vagoni, kuros viņas drīkst kāpt iekšā, bet atlikušie ir paredzēti tikai vīriešiem. Lūk, tāpēc tie vīrieši bija neapmierināti ar manu klātbūtni un ik pa laikam nopūtās vai noelsās savā dīvainajā valodiņā.

Valoda

Ja reiz valoda, tad valoda. Jāsaka, ka, cik dzirdēju no vietējiem Dubajas latviešiem, krāšņākā AAE vieta sevī iekļauj vien 10% vietējo iedzīvotāju. Atlikušie 90% ir iebraucēji no Indijas, Pakistānas, Albānijas, un, protams, Eiropas valstīm. Ja ir vēlme izbaudīt īsto Emirātu noskaņu, Dubaija, iespējams, nesniegs vislielāko ieskatu tajā. Pagājušogad tādu ieskatu lielā mērā man radīja Sārdža, kurā uzturējāmies visvairāk - tur arī parādījās realitāte, kur sieviete pieskata 3 bērnus, nes iepirkumu maisiņu, trīs somas un piecus lāčus uz muguras,bet vīrietis soļo blakus, ielicis rokas kabatās. Valodas ziņā arī jāpiemin, ka liela daļa iedzīvotāju sazinās angļu, nevis arābu valodā, un lielā mērā Dubaijā sastopami ļoti daudz krievu tautības cilvēku - gan tūristi, gan tie, kas kļuvuši par vietējiem.

Ēdiens

Ja ir vieta, kur var labi paēst, tad tā ir Dubaija. Cik paguvu noprast no kopumā divu nedēļu pieredzes, ēdiens tur ir fantastiski bagātīgs un dažāds. Sākot no tipiska Subway un McDonald's, kas spīd uz katra stūra, beidzot ar tradicionāliem ēdieniem, kuri vairumā gadījumu ir diezgan asi. Gandrīz visi ēdieni bija piesātināti ar viņu tipiskajām garšvielām, bet, piemēram, vista, vizmaz man, vienmēr garšoja vienādi, neatkarīgi no tā, kā pagatavota. Ik pa laikam uzdūros arī dīvainām ņammām. Tā, piemēram, viens arābs mani pierunāja iemēģināt "pasaulē garšīgāko zaļumu kombināciju", kas beidzās ar tās iespļaušanu salvetē un centieniem atgūt elpu no zaļumiem pievienotā etiķa un citrona daudzuma. Abos gados - gan šogad, gan pagājušogad, man izdevās nogaršot viņu nacionālos saldumus, kurus viņi pagatavo turpat ielas malā uz milzīgām, sakarsētām metāla plāksnēm (tas gan noteikti nebūs nekas tāds, ko iespējams redzēt ~10km rādiusā no Dubaijas centra - jādodas tālāk!) - viens no visgaršīgākajiem darinājumiem bija karamelē un pūdercukurā izvārtītas tādas kā eļļā vārītas biezpiena bumbiņas. Mmm, kaaaaifs - saldas bez gala, sātīgas un, apēdot vienu, droši gribēsi prasīt nākamo. ;)

  

Apskates objekti

Lielākajā daļā video, kurus biju redzējusi iekš Youtube pirms došanās uz leģendām apvīto Dubaiju, bija trīs galvenie apskates objekti - The Torch, kas tiek uzskatīts par pasaulē augstāko celtni, Dubaijā esošā Buras viesnīca un Palm Jameirah jeb mākslīgi izveidotā palma iekš jūras. Nu, es no tiem tā kārtīgi paguvu apskatīt tikai vienu. Lielā mērā ar kājām iekš AAE nav pieņemts staigāt - visi izvēlas mašīnas un/vai metro, jo tā vienkārši ir ātri un, ņemot vērā, ka degviela tur maksā ~0.20 centus par galonu, kabata arābam plānāka nepaliks. Tas arī izskaidro to, kapēc tur nav mašīnu, kas ir vecākas par ~8 gadiem - jo visiem ir vienalga par degvielas patēriņu - ūdens veikalā maksā dārgāk, nekā tas nolādētais galons degvielas. Atgriežoties pie tiem apskates objektiem - lielākā daļa no tiem atrodas vienā vietā - milzīgā Buras viesnīca, kurai tūrists tā vienkārši nevar piekļūt, pludmales, sapņaina vecpilsēta un vietējie tirdziņi, bet atlikušās vietas, kas ir Palm Jameirah un, piemēram, tas pats Dubaijas lielveikals, atrodas apmēram 25km attālumā viens no otra. Vismaz man tā šķita, jo brauciens ar taksi no vienas malas uz otru šķita ļoti, ļoti ilgs. Tāpēc skaisto mākslīgo jūrā izveidoto palmu es neredzēju, toties Dubaijas centru ar mega augstajām celtnēm gan izbaudīju.

Kopumā jau ļoti forši - eksotika, kur ārpus pilsētas govju vietā mani skaistus kamieļus ganāmies, kā arī pilnīgi cita kultūra un pieredze, ko iegūsti, dzīvojoties tur, ir neaprakstāma. Iespējams, vīriešu attieksme atsevišķos jautājumos un reizēs bija nejauka, ņemot vērā, ka bieži vien ar tevi pat necentās uzsākt sarunu, tomēr viss kopējais iespaids no tā netika sagrauts. Ar strādāšanu gan tur ir dīvaini -

• AAE valstīs nav sociālo garantiju, tas nozīmē - nekādu pensiju vai veselības apdrošināšanas ( ja vien neesi vietējais arābs, jo tiem nodrošina pat mašīnu un dzīvokli, kas, cik nopratu, ir bez maksas;
• Savu biznesu atvērt vari tikai tad, ja Tev ir sadarbības partneris, kas ir arābs un ir vietējais;
• 500 eur ir neliela summa priekš Dubaijas - algās cilvēki saņem krietni vairāk.

Vai es gribētu tur dzīvot ilgtermiņā? Nu, tur noteikti nav slikti, un, pieļauju, ka iespējas gadījumā, 3-6 mēnešus tur dzīvot nebūtu nemaz tik slikti, tomēr Latvija laikam tuvāka. Atceros, ka taksists, ar kuru runājos īsi pirms lidoju prom, stāstīja par top vietām un lietām, kas noteikti jāizdara - diemžēl, laika trūkuma un darba dēļ man tas neizdevās, tomēr viņš minēja, ka Safari apmeklējums, nakšņošana tuksnesī, braukāšana pa bezceļiem, izbraucieni ar privātu jahtu un vēl šis tas, esot a must. Nu, iespējams, citu reizi! :)