ceturtdiena, 2014. gada 20. marts

Eurotrips - mini edition

Šobrīd, kad man būtu jāatrodas kaut kur dziļos Vācijas dienvidos, laiski gulšņāju savā mīkstajā, siltajā gultiņā un atceros to, kas noticis pēdējo divu nedēļu laikā. Kā jau minēju, devos Eurotripā ar vēl diviem puišiem. Izbaudīt pilsētas, valstis, cilvēkus. Mazliet sanāca, taču tā līdz galam gan nē.  Tad nu - kāpēc es neesmu kaut kur dziļā Vācijā? Nezinu, tā gadījās, taču ir kāds trāpīgs teiciens - "Cilvēks domā, Dievs dara".
Īsāk sakot, divu nedēļu laikā notika patiesi daudz un te, nosacīti īsi, var palasīt par to, kā gāja un kas jāņem vērā, dodoties ceļojumā, taču, ja vēlies noskaidrot iemeslu, kāpēc Eurotripam pienāca tu-tu un atā-atā moments, sāc lasīt ar dienu numur 12!

Sāksim ar iepazīšanos!

Mēs bijām trīs. Mēs bijām ātri. Mēs bijām izveicīgi. Mēs bijām skaisti. Mēs bijām... Okay, īsāk sakot, mēs bijām trīs - es, Artis un Aleksandrs, kurš turpmāk tiks dēvēts par princesi vai vienkārši par Alexu (par to, kāpēc viņš ir maza princesīte, mazliet vēlāk).  
Artis - pieredzējis Eurotripotājs, kuram patīk serpentīni. Viens no hobijiem - ceļojuma sākumā pazaudēt kredītkarti. Garšo čipsi ar bekona garšu, patīk ūdenspīpes un policijas, kā arī labprāt nēsā sieviešu saulesbrilles. Mīļākā spēle - CandyCrush 27.līmenis. 
Alex - selfiju mīlošs iPhone atkarīgais. Viens no hobijiem - aizvietot GPS un manuāli stāstīt par ceļu. Prot motorā ieliet tosolu, kā arī labprāt malko vīnu kalna galotnē. Garšo alus. Daudz alus un visāds. Visās vietās. Mīļākā aplikācija - Tinder.
Zane - nepieredzējusi Eurotripotāja, kurai patīk gudri runāt, cerībā, ka kaut kas no pateiktā būs patiesība. Spēcīgākais ierocis - seja. Spēku smeļas no siermaizītēm un 80%o "paļinkas". Sajūsminās par ēkām un maziem niekiem. Mīļākās spēles - Flappy Bird 27.truba un CandyCrush 27.līmenis.
Un, ja nu gadījumā kāds veiksmīgi izvairījies no visiem iekš Facebook ievietotajiem selfijiem, te, lūk, viena no mūsu kopbildēm. ^_^

1.diena jeb "Kur mēs šonakt gulēsim?" - Kauņa

Tad nu mēs trīs devāmies ceļā. Jāatzīst, ka Eurotrips iesākās pavisam veiksmīgi - piecēlos stundu pirms modinātāja un neaizgulējos. Tāpat paguvu uzcept gardas siermaizītes ceļam un sakrāmēt savu mega-giga-ūber lielo koferi, par kuru visi parasti smejas. Un  pirmo reizi pa ilgiem laikiem, man nācās pagaidīt, kamēr ierodas Artis ar mašīnu, nevis otrādi. Tāpēc tad, kad  Artis piebrauca ar īrēto Hundai, es pacietīgi gaidīju ārā. Tad sākās fail. Viss izskatījās patiešām pārāk labi, tādēļ izcili agro izbraukšanu no Latvijas mazliet pabojāja princese Alex, kurš, vēlāk atzīstot, ka nespēja izlemt, kādas lietas ņemt līdzi ceļojumā, aizgulējās un aizkavēja plānu par ~ 40 minūtēm. Tad apjēdzām otro fail. Kad Alex savācies un iekāpis mašīnā, saprotam, ka GPS, kuru laipni biju piedāvājusi sagādāt, ir, atklāti sakot, mēsls, kurš slēdzas ārā un rāda dīvainus ceļus, bet kopumā, pateicoties trim gudrām galvām, tikām līdz Lietuvai laicīgi, kā arī satikām absolūti jauku meiteni Orintu, kas atbildīga par ERASMUS studijām Kauņas Universitātē. Tad pār mums nāca trešais fail. Šis gan nebija no mums atkarīgs, taču meitene, kas pieteicās mūs izmitināt uz vienu nakti ( couchsurfing.org <--par CS --> CLICK! CLICK! CLICK! ), mums atteica, sakot, ka mūs izmitināt nevar. Tad nu devāmies iztērēt savu naudu uz vietējo ēstuvi un Booking.com atradām visai interesantu piedāvājumu noīrēt pilnībā aprīkotu studio tipa dzīvoklīti trim cilvēkiem. Ņemot vērā, ka arī Viļņā nebija cilvēka, kurš mūs izmitinātu, nolēmām izdevīgo dzīvokli noīrēt uz divām dienām.

2.diena jeb "Hey, YOUR BEER SUCKS!!!" - Viļņa

Otrajā dienā, atstājot mantas Kauņā, devāmies uz Viļņu, kur ne tikai izbaudījām mazliet saulītes pa dienu, bet arī burvīgus skatus. Lai gan šajā dienā nekādi extra fail gadījumi nenotika,mums visai veiksmīgi izdevās palīdzēt puisim, kuram tāds neliels fail bija iznācis. Kamēr Artis skrēja uz mašīnu, jo bija aizmirsis savu telefonu, mēs ar Alexu devāmies uz Viļņas Universitātes pusi, pie kuras bija sarunāts satikt Darju - meiteni, kura ir cieši saistīta ar ERASMUS studijām Viļņā. Pa ceļam uz norunāto vietu, dzirdēju, kā no otrā stāva kāds izmisīgi lietuviski cenšas mūs sasaukt. Paceļot acis ieraudzījām visai satrauktu lietuviešu vīrieti, kurš izskaidroja, ka nespēj tikt ārā no sava dzīvokļa, tāpēc nometīšot mums atslēgas, lai varam viņam atslēgt durvis. Domāts - darīts! Pēc tam, kad lietuvietis tika veiksmīgi atbrīvots no gūsta dzīvoklī,sākām domāt, vai tikai viņš nebija kāds traks vīrietis, kas vienkārši drošības pēc ieslēgts dzīvoklī... Oh, well, devāmies tālāk iedzert mazliet lietuviešu alu un, kā pastāstīja Darja, Kauņas centrā ir flīzīte, uz kuras uzkāpjot un trīs reizes apgriežoties ap savu asi, vari ievēlēties vēlēšanos, kura piepildoties. Izdarīju, tagad tikai jācer, ka piepildīsies.
Ak, jā, pievēršoties THE FUN PART - pēc tikšanās ar Darju, devāmies atpakaļ uz Kauņu, lai apmeklētu interesantu ERASMUS studentu iecienītu klubu, kurā katru otrdienas vakaru notiek pamatīga izdziedāšanās. Galvenais uzdevums - aprunāties ar Erasmus studentiņiem. Jāatzīst, ka man izdevās aprunāties ar kādiem 16, savukārt Artis un Alex izbaudīja karaokes skaņas un tēloja, ka dara lietas, kamēr patiesībā malkoja alu vai kokteilīti. Starp citu, Lietuvā gandrīz visam bija pārsteidzoši zemas cenas. Piemēram, negaršīgs alus maksāja EUR 1.50, bet kokteilīši, šķiet, EUR 2.50, kas ir ievērojami lētāk, nekā Latvijā.


3.diena jeb "Kādēļ ēdiens garšo tik citronīgi?" - Varšava

Kā jau noprotams no otrās dienas, trešās dienas sākums bija visai... nesvaigs. Mūsu kaimiņu dīvainais alus bija padarījis galvas dullas, bet ķermeņa locekļus - sagurušus. Vismaz man noteikti, jo visai grūti bija sakoncentrēties sākt darīt lietas, piemēram, pierakstīt Polijas galvaspilsētas Varšavas lielākās universitātes nosaukumu. Taču, kad uzsāc miljons kilometru ( nu, labi, tikai ~ 500km) garu ceļu līdz Varšavai, tad viss pārsteidzošā kārtā ir forši un labais noskaņojums par ceļojumu var turpināties.

Jāatzīst, ka, ja neskaita nelielas ķibeles ar trešo fail momentu, a.k.a. GPS vēlmi mūs vest neceļos un trenēt mūsu atmiņas, Varšava kopumā bija jauka. Izbraukājāmies ar sabiedrisko transportu, kurš maksāja ~ 3 EUR, lai pabraukātos 24h, kā arī nosacīti izstaigājam Varšavas vecpilsētu un sastapām skotu nacionālajos tērpos tērptus futbola līdzjutējus. Lielā vilšanās mums visiem bija fakts, ka poļi visai kūtri lieto angļu valodu - runāt runā pat sakarīgi un labi, taču, ja tu ieej Universitātes teritorijā, tur nav neviena zīme, kas vēstītu lietas angliski. Tad nu jābūt īstam poliglotam, lai saprastu, ko pie velna nozīmē "Wydział Nauk Społecznych". Mēs bijām skaisti, mēs bijām jauni, mēs bijām trīs, bet mēs nesapratām vienalga.
Divi interesantākie dienas notikumi, saprotams, bija ēdiens un mūsu hosta - Igas - satikšana. Artis un Alex iekš fancy aplikācijas Forsquare(?) meklēja vietu, kur paēst, līdz uzgāja vietu ar nosaukumu "SAM". Izskatījās daudzsološi, taču, ieejot konkrētājā vietā, secinājām, ka šo aplikāciju drošvien visvairāk izmanto hipsteri un zaļēdāji. Ēdiena cenas bija samērā augstas un, kad katrs nobaudījām savu pasūtīto ēdienu, tad vienīgie teikumi, kurus varēja dzirdēt, bija "Bet man vismaz patīk apkalpošana!", "Alus garšo pēc bērzu sulas.", "Kas ir tās zaļās figņas?", "Cerams, ka tēja vismaz garšo normāli.", "Kāpēc viss garšo pēc citrona?". Nebija jau tik slikti, ņemot vērā, ka visu dienu nebijām īsti paēduši, taču tāda tipa ēdiens noteikti nebija tas, ko vēlējos.  
Par Couchsrufing Varšavā. Šī bija mana pirmā pieredze ar Couchsurfing, tādēļ biju mazliet satraukusies, taču, satiekot meiteni, kura piekrita mūs uzņemt savās mājās uz vienu dienu, nemiers pazuda - jauka, komunikabla un sasodīti forša meitene, kura labprāt mazliet parādīja Varšavu, kā arī pavizināja mūs ar sabiedrisko transportu. Kad ieradāmies pie viņas - boom! - viņa dzīvo samērā lielā mājā, un pats pārsteidzošākais - teica, ka varam izvēlēties, kurā stāvā/istabā/dīvānā/gultā vēlamies gulēt. Artis izteicās, ka viņam vairāk par zemi neko nevajagot, un ka tas jau ir over-kills.
Kopumā vakaru pavadījām jautri čalojot ar polieti Igu un pārrunājot dažādas tēmas un sērfojot internetā. Daudz. Ļoti daudz. Tiešām daudz. Ak, jā, kā arī uzzinājām daudz jauna. Piemēram, Polijā par narkotiku glabāšanu ir apcietināts suns, bet alkoholu var iegādāties visu diennakti.

4.diena jeb "Kāpēc Polijā nevar norēķināties ar kredītkartēm?" - Vroclava


Jāsaka, ka šī bija tā diena, kad sapratām, ka nevaram laicīgi izčammāties. Sarunājām pamest Varšavu ap plkst. 8.00, taču izbraucām tikai 8.40.  Ilgu laiku pavadot ceļā un darot neko, kā tas parasti ir sēžot mašīnā, izdomājām aptuveno rīcības plānu, taču visu nojauca fakts, ka Vroclavā ieradāmies salīdzinoši vēlu, jo pats brauciens ilga apmēram 5 h. Šī bija tā diena, kad beidzot nobaudīju "Pizza Hut" garšīgās picas. Situācija bija sekojoša - gribas ēst un gribas ēst daudz, tāpēc mēs ar Arti nolēmām pasūtīt lielo Super Supreme picu, kas nozīmēja, ka tajā ir visa veida gaļas un desas, kā arī siers, tomāti un citas garšīgas lietas. Un, lai gan kombinācija sākotnēji šķita dīvaina, pica garšoja patiesi labi un lieliski. Ak, jā, ieejot vietējā lielveikalā, kas ir apmēram SuperNetto tipa, attapāmies, ka ar kredītkartēm norēķināties tur nevarēja, kas mūs noveda pie secinājuma, ka poļi nelabprāt izmanto jaunās tehnoloģijas.
Diemžēl plāni satikt Renāti, kas no SZF skaistajiem gaiteņiem devās uz Vroclavu studēt Erasmus programmā, bija mazliet nobīdījušies no sākotnējās ieceres, tāpēc tas neizdevās un mēs taisnā ceļā devāmies uz mūsu otro Couchsurfing vietiņu iekš Vroclavas - pie meitenes, kuras vārds ir kontinenta nosaukums -Asia.
Par Couchsurfing iekš Vroclavas. Meitene, kura mūs hostoja šajā naktī, bija pavisam jauka un viņai patika animes, līdz ar to, kamēr es ar Aleksu rūpīgi strādājām, Artis ar Ašu runāja par dažādām animēm, japāņu valodu un dažādiem piedzīvojumiem. Bija arī ūdenspīpes akšens, kas meitenei likās īpaši jauks, kā arī, neskatoties uz to, ka meitenei 7 no rīta bija paredzēts doties prom, viņa mums uzticēja sava dzīvokļa atslēgas un ļāva pagulēt mazliet ilgāk, kas gan izdevās kūtri, jo atkal vajadzēja celties salīdzinoši agri, lai dotos ceļā uz nākamo Polijas pilsētu - Krakovu.
Galvenā atziņa par Princesi Aleksu - pirmais jautājums, ko viņš uzdod, ir "Vai Jūs varētu pateikt sava WiFi paroli?"


5.diena jeb "Mēs varam gulēt arī uz trepēm, jo te ir silts"- Krakova

Šīs dienas aprakstā, jāatzīst, nav jēga daudz iedziļināties, taču bija pāris fun-fun-fun momenti, kurus noteikti jāpiemin. Tāpēc šo dienas aprakstu var saukt par ( bungu rīboņa )-->
TOP 5 dīvainības iekš Krakovas, kuras bija tika trīs.
  1. Forskvērā(?) atradām interesantu vietiņu, kur paēst. Šķita lētāk, nekā Varšavā ēstais zaļais, citronīgais ēdiens un šķita, ka šī ēstuve piedāvā gaļu, kas ir arī ēdama. Tad nu pasūtījām mazliet ēdiena, Princese Alex nobaudīja garšīgu Polijas silto alu, bet pēc paēšanas sūdzējās, ka vista esot bijusi par maziņu. Artis un es neiebildām, viss bija garšīgi un galvenais atslēgvārds - fooooooooooooood.
  2. Jāsaka, ka viena no Krakovas dīvainībām bija vieta, kur mēs palikām uz nakti. Cilvēks - Mareks - , kurš nolēma mūs izmitināt, pats dzīvoklī nebija, tāpēc atgriežoties dzīvoklī, sapratām, ka mūs neviens nelaiž iekšā. Dauzies pie durvīm, cik ilgi gribi, kā arī uz zvanu neviens nereaģē. Mareks neatbild ne uz sms, ne uz zvaniem, tāpēc pavīdēja doma pārlaist nakti turpat, kāpņu telpā, ar domu, ka kāpņu telpā tāpat ir samērā silts un nav lietu, par ko satraukties. Tāpat centāmies "noķert" dzīvokļa interneta pieslēgumu, taču pēc stundas ilgas gaidīšanas, mūs iekšā tomēr ielaida.
  3. Sērfojot interneta plašumos un neko nedarot, istabā, kur pārnakšņojām, pēkšņi pavērās durvis. Durvju ailē - viens makans vīrs ar lielu zelta ķēdi un divas Erasmus studentes no Vācijas un Spānijas, kuras ceļojot apkārt. Skats bija visai savāds, tāpēc Alex vēlāk noteica, ka "tas noteikti bija saistīts ar cilvēku tirdzniecību". Jāatzīst, ka meitenes mēs tā arī vairāk neieraudzījām.
6.diena jeb "Paļinka, alus un lēts ēdiens" - Brno

Jāsaka, ka kādu brīdi nespēju sagaidīt, kad man beidzot pametīsim Poliju un dosimies uz Čehiju, jo tā ir valsts, kurā nekad nebiju spērusi savu kāju. Ja Polijai biju braukusi cauri, tad Čehija manā apmeklēto valstu listē nebija. Neskatoties uz attapīgā Arta ideju vispirms braukt uz Brno, nevis Prāgu(izdevīgāk no Krakovas bija doties uz Prāgu, pēc tam uz Brno), Brno tomēr bija jauka un fantastiska vietiņa. Visi šīs dienas piedzīvojumi saistās ar mūsu jaukajiem Couchsurfing draugiem - Dāvidu un Milanu, kuri abi laipni piekrita mūs uzņemt viņu studentiskajā koderu dzīvoklī. Un ar "koderu dzīvokli" es domāju dzīvoklī, kurā dzīvo tikai datoriķi. Datori, datori everywhere! Bet, bija lietas, kas notika vēl neizbraucot no Krakovas - Artis, būdams ģēnijs, pazaudēja savu kredītkarti. Izmeklējāmies visur, kur vien acis redzēja un rokas varēja ieslīdēt, bet tā arī neatradām. Sākumā. Jo pēc pāris dienām, kad kredītkarte jau bija nobloķēta, tā atradās kaut kur dziļi pasažiera sēdeklī.......
Visjaukākā sajūta, kas sagaidīja Čehijā - BEIDZOT ir iestājies pavasaris - salds, smaržīgs gaiss, plaukstoši ziedi un vēlme nomest kādu lieku drēbju kārtu. Jāsaka gan, kamēr Artis un Alex izmetās tik kaili, kā to parasti dara uz vasaru, es tomēr saglabāju savu silto ziemas jaku, cerībā vakarā nenosalt, taču manām bažām nosalt īsti nebija pamata, jo Dāvis un Milans mūs izvadāja pa daudz vietām un visur bija silti. Pirmā lieta, kas ir patiesa par Čehiju - alus garšo tik pat labi, cik Latvijā. Nav nekādas extra-mega-giga labās šķirnes alus vai kas tāds - jā, tas ir labs, bet līdzīgs ir arī Latvija. Jāatzīst gan, ka Čehijā alus maksā apmēram par EUR 1 lētāk, nekā tas parasti ir Latvijā. Mūsu izmitinātāji, saprotams, zināja labas un lētas vietas, kur paēst, jo, kā jau minēju, viņi bija studenti, kas rūpīgi taupa naudiņas. Puiši mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem ķiploku grauzdiņiem, kuri ļoti atšķīrās no tiem, kas pieejami Latvijā, kā arī uzsauca garšīgākos Čehu alus un pat iedeva nobaudīt čehu tradicionālo dzērienu "paļinku", kura izārstēja manas nelielās kakla sāpes. Un atkal pārsteidza cenas - mēs patiesi izdzērām daudz alus un, kamēr Princese Alex ēda grauzdiņus, mēs ar Arti kārtīgi pavakariņojām ar makaniem gaļas gabaliem un kartupeļiem, bet visa vakara garumā samaksājām vien EUR 25, kas ir ļoti,ļoti,ļoti lēti.

7.diena jeb "Pagriez savu seju, lai varu nobildēt! Tūristi..."  - Prāga

Kā jau, iespējams, noprotams pēc iepriekšējā dienā pieredzētā, man bija mazliet, mazliet grūti nākamajā dienā, taču tas bija sīkums, jo laiks ārā lutināja, ceļš līdz Prāgai nebija pārāk ilgs, kā arī, kurš gan nevēlas doties uz pasakaino Čehijas galvaspilsētu? (Noteikti, ka Artis nē, jo viņam apnika mans un Princeses Aleksa tūrisms a.k.a. bildīšu uzņemšana) 

Īsāk sakot, nonācām Prāgā un, novietojuši mašīnu kaut kur tālu, tālu, devāmies izpētīt, ko Prāga mums piedāvā. Pārsteidza ne tikai jau iepriekš pieminētais jaukais un saulainais laiks, bet arī lielais tūristu daudzums, jo Marts nav tipiska tūrisma sezona. Kā arī cilvēki lielākoties bija saģērbušies ļoti, ļoti siltās drēbītēs, piemēram, +15 grādu siltumā valkājot ziemas cepuri. Arī šodien interesantākos momentus piedzīvojām pie Tomaša - cilvēka, kurš ar Couchsrufing starpniecību piekrita mūs uzņemt savās mājās uz vienu nakti. Satiekot puisi - iespaids lielisks. Runā angliski, ir atsaucīgs un gana pievilcīgs, tāpat arī nevar sūdzēties par komunikablitāti, jo tā viņam noteikti netrūka. Taču, lai cik foršs būtu pats Tomašs, vienīgais, par ko spēju domāt, ir nenormāli lielais aukstums un mitrums puiša 3m augsto griestu dzīvoklī. Smieklīgi, taču ārā šķita siltāks, nekā iekšā. Iedomājies cilvēku ietītu slapjā palagā, staigājot ar kailām pēdām pa asfaltu rudens dzestrajā naktī. Apmēram tā jutos es. Pieļauju, ka arī Artis un Alex, jo abi izteicās, ka dzīvoklis ir milzīgs ledusskapis. Taču mums virs galvas ir jumts, turklāt mums izdevās sastapt vēl trīs interesantus cilvēkus - vienu ķīnieti, kurš studē Vācijā, kā arī divus poļus, kuri aizgāja no darba, lai paceļotu. Tomašs mūs izvadāja pa Prāgas naksnīgajām ielām, parādīja pāris uzmanības cienīgus objektus un patiesi sakarīgā laikā atgriezāmies puiša dzīvoklī, lai dotos gulēt. Tiesa, aizmigt bija grūti, jo, piemēram, Princese Alex krāca, bet dzīvoklī mitinošais aukstums negribēja atkāpties un mans guļammaiss bija pilnīgi bezspēcīgs ierocis pret aukstumu. Ak, pareizi! ĒDIENS! To, iegādājoties dažādas lietiņas, uzmeistaroju pati. Artis teica, ka bija ēdami un viņš nav miris, tad jau kartupeļi un gulašiņš viņam dikti nekaitēja. Un, vai es jau minēju, ka Čehijā ir normāli, ja Universitātē pārdod alkoholu?

8.diena jeb 
"-Where did you got the MENTOS machine? 
-Well, I kinda stole it." - Vīne

Loģiski, pēc Čehijas devāmies uz Vīni un, jo tuvāk dienvidiem, jo siltāks kļuva. Pirmais, ko redzi, iebraucot valstī - daudz vīnogulāju, kā arī vēja ģeneratoru, kuri skaisti ražo elektrībiņu. Tāpat - daudz pavisam nelielu pilsētiņu, kuru darba laiks bija patiesi neizprotams - veikals strādāja no 7:00 rītā, līdz 13.00, taču tad veikala darbiniekiem ir divu stundu ilgs pusdienu pārtraukums. Kopumā Austrijā bija patiesi dīvaini darba laiki, jo, piemēram, ja Latvijā lielveikals normālā variantā strādā līdz 22:00, tad Austrijā plkst. 19:30 ir normāli veikalus slēgt ciet. Arī šodien izveidotais plāns mazliet neizdevās, jo, plānotais kafijas/ēdiena paziņš ar Katrīni, kura studē Vīnē ERASMUS programmā, arī neizdevās. Ak, jā, un vai es jau minēju, cik pasakaini daudz skaistu celtņu bija iekš Vīnes centra? Daudz, daudz, daudz un ļoti skaistas. ^ _ ^
Un arī šajā valstī vislielākie emocionālie triecieni un interesantākie notikumi norisinājās pie cilvēka, kurš mūs uzņēma savā viesmīlīgajā rezidencē uz vienu nakti. Viss sākās pavisam parasti - jāuzčāpo līdz otrajam stāvam, jāpiezvana pie pareizajām durvīm un "jāiedur" pareizajā caurumā. Pirmais, kas pārsteidza bija iekārtojums - ar drēbēm apkarināta lampa, avīžu izgriezumi pie sienām, iepirkumu ratiņi koridora vidū. Inovatīvi, interesanti un, jāatzīst, mazliet traki. Ievēroju pie durvīm novietotu konfekšu "Mentos" aparātu, par kura esamību norādīju arī Artim un Aleksam. Artis puisim apvaicājās, kur šis dabūjis tādu cute aparātu, taču atbilde, kas sekoja, bija visnotaļ interesanta - "I kinda stole it". Tajā brīdī mēs visi mazliet saskatījāmies un nodomājām, ka, oh, well, nav jau nemaz tik traki. Taču otra interesantā lieta gaidīja turpmat aiz stūra. Nolēmām pēc garās dienas doties uz vietējo lielveikalu, kurš, pārsteidzošā kārtā, strādāja līdz 21.00. Nopirkām pusfabrikātu vakariņas, kuras Artis nepārstāja bakstīt un vaicāt, vai konkrētajam zivju pirkstiņam ir jāizskatās tā, kā tas izskatās un vai tik liels daudzums kartupeļu uzcepsies tik mazā panniņā, un, pārnākot mājās, secinājām, ka pēkšņi dzīvoklī uzradušies apmēram 10kg banānu. Tie nebija pirmā svaiguma, taču tie noteikti bija ēdami un visnotaļ garšīgi. Kad vaicājām, no kurienes uzradušies tik daudz banānu, dzīvoklī dzīvojošie puiši atzina, ka nodarbojas ar t.s. "dumpster diet" a.k.a. fregānismu ( CLICK! CLICK! CLICK! ) jeb konkrētāk - puiši jau vairākus gadus nav pirkuši pārtiku, bet to ņem no vietējā lielveikala atkritumu tvertnes. Sākotnēji es jutos šokēta, jo, nu, kā? Kā? Taču, apskatot to, cik kvalitatīva pārtika uz galda stāvēja, mans viedoklis par šo interesanto dzīvesveidu mainījās - piens, kurš derīgs vēl 2 dienas, svaigi augļi un dārzeņi, kā arī kaste ar Milkas šokolādēm. Dienas atziņa - ir sarežģīti aizmigt, ja apkārt skaļi šņāc un krāc puiši.
9.diena jeb "Fancy virtuves, pasakaini skati un pavasaris" - Grāca 


Agrā rīta stundā, pametot viesmīlīgo dzīvokli Vīnes centrā, devāmies taisnā ceļā uz Grācu, kura tiek uzskatīta par studentu pilsētu. Pusi ceļa gan nogulēju, tāpēc skaistos kalnus visapkārt redzēju vien kādu stundu, līdz miegs ņēma virsroku. Kopumā arī šī diena pagāja drudžaini skraidot no vienas ēkas uz otru, tāpēc vakarā, kad ieradāmies pie meitenes, kura mūs labprāt uzņēma savās mājās, mēs bijām tik nokausēti, ka Princese Alekss palika mājās un iekoda mazliet salātus, bet mēs ar Arti devāmies izpētīt Grācu. Jāatzīst, nekā ĻOTI daudz tur nav, taču pilsētai ir sava burvība - kalnains apvidus, skaistas, šauras un bruģētas ieliņas, pazemes alas un īsts, īsts pavasaris, jo visur ziedēja krokusi! ^_^
Couchsrufing iekš Grācas. Mums pagadījās meitene, kas dzīvo centra vidū un kurai bija fantastiski skanīgi smiekli. Couchsurfing aprakstā gan viņa minēja, ka ir kautrīga, taču, iepazīstot viņu vairāk, nebūt tā nešķita. Viņai bija arī fantastiski skaista siena, uz kuras bija parakstījušies visi cilvēki, kas pie viņas jebkad ir nakšņojuši, tāpēc ar tekstu "Go and draw something for me", viņa mūs aicināja apzīmēt viņas sienu. Tad nu vienīgā ģeniālā ideja bija uzzīmēt vienradzi, kas tika izdarīts pilnīgā tumsas aizsegā ar neliela lukturīša gaismas kūli uz sienas. Kamēr Alex ar meitenei mācījās darboties ar rakstāmmašīnu, bet es gatavoju vakariņas, Artis apbrīnoja visus meitenei esošos veikala "IKEA" produktus. Ik pa laikam izskanēja tādas spārnotas frāzes kā "Es arī gribu tik foršu katlu, ar kuru nokāst kartupeļus!", kā arī "Es arī gribu sev tādus magnētus pie ledusskapja!". Rezultātā vēlme iebraukt IKEA beidzās kādā 13, dienā, bet par to - vēlāk. Atziņa - nekas nav mainījis, Princese Alex un Artis jau projām naktī šņākuļo.

 10.diena jeb "Policijas apciemojums, kalni un silta gulta" - Bolzano



Iespējams, tieši ceļā uz Itāliju sākās lielais piedzīvojums, kas atgadījās pavisam netālu no Itālijas robežas. Dodoties uz saulaino un silto makaronēdāju zemi, nolēmām papusdienot un uztaisīt skaistas bildes kaut kur kāda kalna galotnē - jo, kā var noprast, tur patiešām bija pasakaini skaisti skati, kurus tāpat vienkārši nevarēja (nedrīkstēja!!!) palaist garām. Kartē atradām extra šauru un mazu ceļu uz kādu random kalna virsotni un devāmies turp! Izkāpjot no auto, Aleksam bija ģeniāla ideja pārģērbties peldkostīmos un uztaisīt trakas bildes sniegā un, ja sākumā tā pat šķita lieliska ideja, kad iekāpu sniegā ar kailām pēdām, sapratu, ka sniegs tomēr ir auksts.
Ak, policijas lieta, jā. Mēs sēžam uz asfalta ceļa vidū un izbaudām saulīti, kā arī ieturam nelielu maltīti. Tāpat Artis, kaitinot Diānu, kura bija Latvijā, taisīja extra-mega-giga kārdinošas bildes ar ūdenspīpi kaut kur dziļos kalnos. Idille. Totāla idille. Līdz brīdim, kad kāds vietējais izdomāja, ka mēs viņiem nepatīkam un izsauca policiju. Jāsaka, ka mēs neko nelegālu nebijām darījuši, tāpēc bez stresa ļāvām policistu kungiem apskatīt bildes no fotoaparāta, kā arī mašīnu, pārbaudīt mūsu identitātes un tamlīdzīgi. Viņi gan bija pārsteigti, kad stāstījām par Couchsurfing, kā arī īsās pratināšanas beigās novēlēja "ātru un veiksmīgu ceļu uz Itāliju", kas lika noprast, ka mums, šķiet, valsts jāpamet.
Kopumā Itālijas pilsētā Lanā, kur palikām, bija patiešām fantastiska noskaņa - izejot uz balkona, redzi kalnus. Daudz kalnu. Un ābeļdārzus. Klintis. Tādas lietas, ko parastā situācijā Latvijā nekad redzēt nevarētu. Un arī Judīte, kura bija mūsu hosts Itālijā, bija patiešām jauka - viņa un viņas ģimene ne tikai zināja, kur atrodas Latvija, bet bija ļoti ieinteresēti mūs izprašņāt par mūsu mērķiem un nolūkiem ceļojuma gaitā. Tāpat viņa mūs rūpīgi pabaroja ar tradicionālu itāļu ēdienu - makaroniem - , kā arī izguldināja mūs king-size gultā ar segām un spilveniem. Artis ar savu pieticīgu gan atkal noteica, ka būtu pieticis ar zemi, kur gulēt, taču, ja esi pieredzējis gulēšanu uz zemes ļoti, ļoti aukstā istabā(ledusskapī), tad gulta ir the lieta, kas nepieciešama. Par to, kā šajā naktī gāja Alexam, jau projām īsti nav ziņu. Viņš nozuda un aizbrauca uz Bolzano centru pie latvieša un ERASMUS studenta Kārļa, taču no rīta stāstīja, ka 5 no rīta mazgāja veļu un rūpīgi izbaudījis ne tikai rāpošanu, bet arī gardu vīnu un galda futbolu.

AND THEN THE "FUN" PART BEGUN!

11.diena - "Viss, man nāk miegs, šonakt gulēsim mašīnā" - Gardas ezers, Verona, Venēcija, Boloņa

Iespējams, šis ieraksts sāks ieviest skaidrību par to, kas notika un kādēļ esam mājās gandrīz nedēļu agrāk, nekā plānots. Tad nu, arī šeit, TOP 5 lietas,kuras bija tikai četras, kas notika dienā pēc gardām vakariņām un siltas, mīkstas gultas. 
  1. Devāmies uz leģendām apvīto Venēciju. Kā rādās, visa pilsēta nav ūdenī - ūdenī ar šauriem kanāliņiem ir tikai vecpilsēta. Interesanti un mazliet šokējoši, jo tūristu daudz un taksis, kas parasti ir uz riteņiem, te bija laivas izskatā, kā arī daudz tumšādainu vīriešu, kuri cenšas tev pārdot viltotas PRADA somiņas vai, piemēram, nekam nederīgu, lidojošu nieciņu par EUR 1.
  2. Izrādījās, ka Venēciju izbaudījām mazliet par ilgu, tāpēc steigšus, izbaudot vilcienu(tur nav kontrole un neprasa parādīt biļeti), devāmies atpakaļ uz mašīnu un centāmies atrast vietu, kur pārlaist nakti. Zinājām vienu - noteikti brauksim uz kādu pilsētu, kas atrodas tuvāk Romai, taču mums ļoti trūka internets un nolēmām piestāt Boloņā - lai pameklētu internetu. Much internets, such wow. Kā jau Bad Luck Zanei, man izdevās sapīties ar random itāli, kurš mani aizveda uz viņa vecākiem piederošu bāru, uzsauca man alu un lika iedzert par godu pasaulei. Nu, kā teica, tā darīju un tad uzreiz skrēju atpakaļ pie Alexa un Arta, kuri izmisīgi gaidīja manu verdiktu - Boloņas centrā internetam būt vai nebūt.
  3. Neatradām internetu Boloņā, tāpēc devāmies uz Florenci. Izvēlējāmies ceļu, kurš kartē atzīmēts kā bezmaksas, jo Itālijā par ceļiem bija jāmaksā tiešām daudz. Tiešām. Taču mūsu izvēle nemaksāt vainagojās ar skaistu, jo skaistu, līkumainu serpentīnu, kur, šķiet, esi nobraucis 10 kilometrus, bet patiesībā tikai 2km. Pusceļā apstājāmies, izstaipījām kājas un sajutām dīvainu smaku, kas nāk no mašīnas izpūtēja. Tāpat arī balti dūmi, kas mutuļoja no tā ārā, nešķita pārāk pievilcīgi. Tajā brīdī mēs nopratām, ka kaut kas nav labi ar mašīnu, taču tomēr devāmies tālāk.
  4. Tālāk devāmies tikai pāris kilometrus, jo Artim,kurš mūs visu laiku uzticami šoferēja ( un neļāva to darīt man. :( ), uznāca miedziņš un mēs nolēmām par naktsmājām saukt vietējo ceļa nomali. Tas bija...interesanti. Ietināmies guļammaisos un, šķiet, visi bija tik noguruši, ka "noplīsa" pirmo 5 minūšu laikā. Atziņa - tas, ka tu guli mašīnā, nenozīmē, ka puiši naktī nešņākuļos.
12.diena jeb 
"-Are you going to Rome now?
-No, I just work here." - Florence,  Orte

Izplūst detaļās par to, kā centāmies atrast internetu un sakarīgu autoservisu, laikam nav jēgas. Vienīgais, ko, šķiet, svarīgi piemetināt - nekad nepērciet antifrīzu Itālijas autoservisā, jo par diviem litriem zilā šķīduma samaksāsi EUR 30. Svarīgākie notikumi sākās apmēram 80 km no Romas, kad mašīnas motors sāka karsēties un niķoties. Pieļauju, ka tam bija uznākušas īpašās alkoholiķošanas dieniņas, jo antifrīzu ar ūdeni motors izdzēra nepilnās 5 minūtēs,līdz ar to, motors nespēja sevi dzesēt un trijatā nonācām pie secinājuma, ka tālāk braukt nevaram. Dažādu apstākļu sakritības dēļ, apstājāmies briesmīgākajā atpūtas vietiņā visā Itālijā - ne ūdeni vari dabūt, ne tualete, ne angļu valodu kāds zina, kā arī apkārt braukā sieviete, kas piedāvā savus pakalpojumus. Un scenārijs bija vēl briesmīgāks, ņemot vērā, ka gan man, gan Artim, gan Aleksam draudēja visu elektronisko ierīču izlādēšanās. BOOM! Bad luck Zane strikes again!
Bet, ja jau esmu Latvijā un savā mīkstajā gultiņā, tad tur mēs nepalikām un, saliekot trīs galvas kopā, apzvanot visus Itālijā mums zināmos cilvēkus, izsaucām arī evakuatoru, kurš par 3km vešanu uz random vietu, prasīja samaksāt EUR 138. Mums īsti nebija variantu, vai ne? Jā, nebija gan. Tāpēc ap plkst. 2 naktī attapāmies pie viesnīcas, kura mums trijatā uz nakti izmaksāja dārgāk, nekā dzīvoklis uz divām naktīm Kauņā. Taču arī te mums īsti nebija variantu. Kā arī viesnīca bija ar ekstrām - Artis teica, ka pa ceļam uz istabiņu, dzirdējis, kā pārītis nodarbojoties ar seksu. Trenēta auss? Iespējams. Plānas sienas? Jā, drošvien, ka tas ir patiesais variants. 
Šis bija mans lūzuma punkts - gribēju ceļot vēl ilgi, ilgi, taču skarbā realitāte bija pavisam drūma un mēs trīs sapratām, ka ceļojums beidzas te un tagad. Viss. Tagad tikai bija jāizdomā, kā ar visu lielo mantu daudzumu tikt līdz Rīgai. No Romas. Laikam.

13.diena "Man šķiet, ka mūs tikko ieslēdza universitātes teritorijā!"- Roma

 Pamostoties un kaļot plānus tuvākajām divām dienām, secinājām, ka:
  • mašīnu no Romas līdz Rīgai noīrēt ir nereāli;
  • sazvanīt kādu autoīres firmu ir vēl nereālāk, nekā noīrēt mašīnu;
  • itāļu valoda nav mūsu mīļākā valoda;
  • autobuss no Romas uz Rīgu iet 1x nedēļā;
  • noīrēt mašīnu ir dārgs prieks, bet braukt ar metro - vēl dārgāks;
  • mums ir pārāk daudz mantu;
  • mums ir pārāk,pārāk daudz mantu;
  • lidmašīna ir dārga;
  • mums ir ļoti pārāk daudz mantu;
  • un mums ir daudz alus. Un mantu arī.
Verdikts bija skaidrs - dodamies ar vilcienu uz Romu, tur īrējam mašīnu, braucam atpakaļ uz Orti(vietu, kur atradāmies tobrīd), paņemam visas mantas, braucam uz Romu un tad domājam, ko darīt tālāk. Pilnīgi sakarīgs un tiešām īstenojams plāns, ja vien sabiedriskais transports līdz vilcienam neietu vien divas reizes dienā. Pirmajā mēs vienkārši neiekāpām, taču otro nesagaidījām - tā vietā piegājām pie vīra, kurš pat sakarīgi runāja angliski un sarunājām, ka viņš līdz dzelzceļa stacijai aizvedīs. Pa ceļam noskaidrojām, ka Orte ir 2000 gadus veca, viņu sauc Aleksandrs, viņš atbalsta Putinu un taisa apavus. Tad sapratu, ka nav jēgas daudz ar viņu runāt - mazums, izdomās izsēdināt nekurienes vidū? Ak, jā, kā arī Orte pārsteidza mūs ar visnotaļ interesantām ielu dekorācijām  - pērkamas sievietes ik pēc ~ 500m, un abas gaida kādu, kas apstāsies. Interesting.
Romā bija par daudz cilvēku. Tieši nodomājām par lielo tūristu skaitu vasarā - ja nesezonā tas ir tik milzīgs, kas notiek Romā, kad ir vasara? Bet, jā. Uzreiz izkāpjot no vilciena,devāmies īrēt mašīnu, kuru mums arī izdevās dabūt ( bildē pa labi, iespējams, var redzēt Arta sejas izteiksmi un skepsi, ieraugot automašīnas izmērus ) un mums pat izdevās atrast pilsētu, kurā mēs bijām pirms tam. Taču tas, diemžēl, nesamazināja mūsu mantu daudzumu.  
Romā, kur ieradāmies vakarpusē, iebraucām arī IKEA, kur nopirkām man vēl vienu koferi. Vai man saplīsa soma? Nē. Vai to kāds nozaga? Nē. Mēs vienkārši izdomājām, ka manā lielajā koferī, par kuru visi smejas, var salikt visu iepriekšējās valstīs iegādāto alkoholu, bet jaunajā, divreiz mazākajā koferī iestūķēt visu manu līdzipaņemto. Un jāatzīst, ka tas izdevās necerēti labi. Pēc tam gan nolēmām sevi palutināt un vismaz vienreiz divu dienu laikā kāāārtīgi paēst, tāpēc par sakarīgām naudiņām un lielām porcijām, notiesājām daudz gaļas, kartupeļus un citus labumus Romā esošā ēstuvē. 

14.diena jeb "Grand Finalle ar 44.5h autobusā"- Ceļš no Rīgas uz Romu
Eh, žēl gan, ka man nav kāda selfija ar to, cik apkrāvušies mēs devāmies uz autobusa pieturu. Ak, jā, es un Artis nolēmām doties mājās svētdienas pēcpusdienā ar autobusu Roma -Kauņa - Rīga, taču Princese Alex nolēma palikt vēl pāris dienas un mājās doties ar lidmašīnu. Šķiet, ka katrs par autobusa biļetēm samaksājām apmēram EUR 140, un mums bija jārēķinās ar 44.5h garu, nogurdinošu ceļu uz Rīgu. Mums bija kopumā divi koferi uz riteņiem, viena liela soma, divas mugursomas, un divi ar lietām pilni maisi. Tāpat mums bija arī jakas un ēdiens, ko grauzt pa ceļam...Beidzot sapratu tos tūristus, kuri ne tikai apkrāvušies atbrauc, bet arī aizbrauc prom no galamērķa.
Bet par tām 44.5 stundām. Tik.Ļoti.Gāja.Ciet.Smadzenes. Ja neskaita to, ka pa ceļam pazaudējām vienu pasažieri, kurš vienkārši izkāpa un, atstājot savas mantas, aizgāja prom, tad visā visumā šīs 44.5 stundas bija piepildītas ar nekvalitatīvu miegu, smiekliem, CandyCrush, seriāliem, filmām, animēm, snauduļošanu un 30h ilgām cerībām iegādāties kaut ko sāļu, jo viss graužamais, kas mums bija paņemts salonā, bija saldumi - šokolādes cepumi, M&M's, šokolādes. Neviena. Paša. Sāls. Gabaliņa. Kā arī fakts, ka divas dienas pavadīsi visai nehigiēniskos apstākļos, šķita visai nevilinošs. Bet citu variantu nebija un 44.5 stundas pagāja salīdzinoši ātri. Nu, labi, nē.


KOPSAVILKUMS.Vienīgais, ko varu teikt, it nebaidīties un mesties trakos izaicinājumos. Gluži kā šis eurotrips - lai arī visas pilsētas nesasniedzām, galvenais mērķis tomēr tika sasniegts un tas, manuprāt, ir pats galvenais. :) Šis viss ir ļooooooooati gari, bet pat puse nav izstāstīta. Tāpēc sīkāk pie kādas tējas krūzes vai alus glāzes. Kaut kad. :)


THE END


Kā izvairīties no tulznām un rūpēties par kājām, dodoties pārgājienos?

Iestājoties siltākam laikam, aizvien vairāk cilvēku izvēlas savu laiku pavadīt, baudot Latvijas dabu. Viens no vienkāršākajiem un lētākaji...