Dalītas bēdas un pusbēdas

Tad tu rādi man novītušas puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu.
Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?
Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat pie mana sliekšņa ar saviem padošanās karogiem? Jā, tu svied pār savu sētu manā sētā novītušas puķes un saplīsušas vāzes. Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā.

Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? Kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai to tu sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā kā- ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. 

Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.
Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām. Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?

/Imants Ziedonis/