Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!

Ziemīši, tie, kas Vācijā bija

Gluži kā Lūks Skaivolkers pret Dārtu Veideru, kā Harijs Poters pret Voldemortu, kā Gredzens pret Saurona aci...Nu, okay, nepārspīlēsim - drīzāk kā šokolādes saldējums ar plombīra saldējumu - līdzīgi saskārās kultūras arī manos Ziemassvētkos, kurus 2014.gada nogalē nolēmu pavadīt Vācijā, pie Diānas, kura tur dzīvo jau piekto gadu. Eh, Ziemassvētki pagājuši, Jaunais gads arī pienācis... Tāpēc nolēmu uzraktīt pāris rindas, lai pagremdētos atmiņās par nesen pieredzētajiem svētkiem. :)

Patiesībā, jau dodoties turp mani sagaidīja pirmie "Zane ceļo!" piedzīvojumi, kas ik pa laikam uzpeld, kad kaut kur dodos. Nu, piemēram, streiks Frankfurtē, kura dēļ netiku mājās laikā. Šoreiz gan tas nebija streiks, lai gan, iespējams, to tā varētu dēvēt. 30 minūtes pēc pacelšanās, pilots visai lidmašīnai laipni paziņoja, ka mums jādodas atpakaļ uz Rīgu, jo "lidmašīnai radušās tehniskas ķibeles". Tajā brīdī lidmašīnā vadīja neliels sasprindzinājums un arī manā galvā aši pavīdēja doma - hm, nu, ja reiz pienācis mans laiks, tad tas ir tagad.  Bet, ja reiz šis ieraksts tapis, tad esmu sveika un vesela, un pēc lidmašīnas veiksmīgas nomaiņas, atkal devāmies ceļā pie Diānas uz Trīri, kas ir pilsēta Vācijas rietumos, netālu no Luksemburgas robežas.

Nonākot tur mūs priekšā sagaidīja milzīgs kalns ar dāvanām, kādu redzēju pirmo reizi. Godīgi. Pilns ar lielām, skaisti saiņotām dāvanām, maziņam un rūpīgi saiņotām, spīdīgos papīros, ar atlasa lentēm... Labi, savu sajūsmu par to skaistumu, ko redzēju, tekstuāli izteikšu vēlāk, taču kaut kur šī bildīšbloga ieraksta maliņā varat redzēt skaisto dāvanu noklāto galdu. 

Interesanti, ka, lai gan Ziemassvētku tradīcijas lielos vilcienos ir līdzīgas tām, kādas mums ir Latvijā, tās tomēr bija pietiekami atšķirīgas, lai ar savu pieredzi dalītos. Ar to es negribu teikt, ka vācieši Ziemassvētku maltītes laikā dejo uz galdiem (ļoti iespējams, kādam tā ir tradīcija), noteikti nē, taču, piemēram, tādas parastas lietas kā Ziemassvētku eglīšu tradīcija vai ēdiena izvēle manī radīja izbrīnu.

ĒDIENS, ĒDIENS, ĒDIENS jeb kādēļ vāciešiem patīk desas?

Manā ģimenē Ziemassvētkos pierasts rūpīgi pieēsties un pieļauju, ka mums kā kārtīgiem latviešiem tas ir asinīs – pēc garas darba dienas sātīgi paēst un pēc tam pavadīt laiku atpūšoties. Līdzīgi ir arī ar Ziemassvētku vakaru Latvijā – visu dienu rūpīgi esi saiņojis dāvanas, gatavojis ēst, pucējies un klājis galdu, vai, piemēram, pušķojis eglīti, bet pēc garās gatavošanās jaukajam vakaram tiec atalgots ar kārtīgi ceptu karbonādi, kotletēm, cepešiem, kartupeļiem, sautētiem kāpostiem, salātiem, uzkodām un vēl sazin ko. Te nu parādās viena no lielajām atšķirībām starp to, kā svin vācietis parastais un latvietis parastais – tradicionālais Ziemassvētku ēdiens, ko vācietis parastais liek galdā, ir vārīti kartupeļi vai kartupeļu kroketes un desiņas. Salāti viņiem šķiet nevajadzīgi un tieši tāds uzskats valda arī par uzkodām.

Svecītes eglītē – NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN!

Jā, lai cik interesanti vai savdabīgi tas nešķistu, ģimenei, pie kuras pavadījām Ziemassvētku vakaru, šķita dīvaini, ka izpušķotajā eglītē līdz ar spīdīgām bumbiņām un mirdzošām spuldzītēm, ir arī eglīšu svecītes (huh, it kā jau tā nepietiktu ar pārmērīgi daudz ēdiena, latvieši vēl egli dedzināt izdomājuši). „Nu, okay, lai jau tās svecītes stāv” – noteikti nodomāja vācieši, līdz brīdim, kad nolēmām svecītes aizdedzināt. Tad sākās jautājumi par to, cik droši vai nedroši ir dedzināt eglītē svecītes un vai svecītes nekļūs par pēdējo, ko egle savā īsajā mūžā redzējusi. Un mēs arī. Bet nekļuva. Tas mazliet smīdināja – galu galā, es jau kopš bērna kājas esmu radusi pie svecītēm eglītē, bet gados vecāks kungs ar kundzi izbrīnā iepleta acis un mainīja savu lokācijas vietu tālāk no egles. Paskaidrojot, ka tā ir viena no tradīcijām, ko Latvijā piekopj visai bieži, vācieši paskaidroja, ka eglītē svecītes dedzināt šķiet visai dīvaini un tā noteikti neesot viena no tradīcijām, kas Vācijā aktuāla. Tāpat viņi pavaicāja, cik bieži aizdegas mītnes no svecītēm svētku eglītē.

Televīzijas programma – OK, kāpēc Grinčs vēl nav nočiepis Ziemassvētkus?

Latvijā, šķiet, ir pierasts noskatīties visu „Viens pats mājās” frančīzi līdz Ziemassvētkiem, bet 24., 25.un 26.decembrī skatīties filmas ar Ziemassvētku tematiku vai animācijas filmas, kuras televīzija piedāvā skatīties kopā ar ģimeni. Vācijā ir maaaaazliet citādi. Svētku dienā televīzijas plašajos klajumos iespējams atrast ne tikai Džeimsu Bondu, bet arī dažādas animācijas filmas, tāpat raidījumus un televeikalu. Vienā kanālā pa dienu uzslēdzu „Viens pats mājās”, taču tā bija vienīgā Ziemassvētku filma, kuru todien noķēru. Mani izbrīnīja 25.decembra interesantā filmu izvēle kādā kanālā. Kamēr spēlējām UNO un slēgājām kanālus, uzdūrāmies filmai „Schindler’s list”, kas ir par genocīdu pret ebrejiem holokausta laikā – asinis šķīst, kailas sievietes/vīrieši, šausmīgi skati, līķu dedzināšana u.c. un tas viss Pirmo Ziemassvētku vakarā. Filma tiešām bija interesanta, nepārprotiet! Taču Latvijā parasti pierasts redzēt filmas, kas tuvāk Ziemīšu tēmai.

Ja neskaita pāris šokus, ko piedzīvoju, kopumā Ziemassvētkus Vācijā pavadīju patiešām jauki un sirsnīgi, pat neskatoties uz to, ka Latvijā sniegi sniga-putināja, jo Trīrā ziedēja ķirši (arī šis spektakjulārais skats apskatāms vienā no bildītēm tepat sānā). Galvenais bija pabūt kopā ar ģimeni un atpūsties, neko nedarīt, spēlēt galda spēles, papļāpāt ar ģimeni un pāris vāciešiem, apskatīt basketbola spēli, kārtīgi izēsties Itāļu restorānā un malkot kādu glāzi vīna. :)

Pie reizes - lai jauks un izdevies 2015! Let's keep in touch! :)