Kā izvairīties no tulznām un rūpēties par kājām, dodoties pārgājienos?

Iestājoties siltākam laikam, aizvien vairāk cilvēku izvēlas savu laiku pavadīt, baudot Latvijas dabu. Viens no vienkāršākajiem un lētākajiem ceļošanas veidiem ir došanās pārgājienos. Pārgājieni, neatkarīgi no to garuma, ir labs veids, kā aplūkot Latviju pavisam no cita skatupunkta, piekļūstot vietām, kur ar transportu tikt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Nozīmīgākā pārgājiena daļa esi Tu pats un Tavas kājas, un, ja kājas nejūtas labi, arī Tev pārgājiens var izvērsties nepatīkamā pieredzē. Tieši tādēļ nolēmu veikt nelielu apkopojumu ar lietām, kuras man palīdzējušas izvairīties no tulznām pilnībā vai kuras palīdzējušas jau tad, kad tulzna izlīdusi. :)

→Piemēroti apavi

Viens no priekšnosacījumiem labam pārgājienam ir tam piemēroti apavi. Ar piemērotiem apaviem es nedomāju speciālus pārgājienu zābakus vai taku skriešanas apavus, bet gan tādus, kas ir ļoti ērti un iestaigāti. Piemēram, es jau 4 gadus priekšroku dodu labi iestaigātām skriešanas botām, kas ir apmēram pusizmēru lielākas, nekā mans reālais kājas izmērs. Tādā veidā es pasargāju gāju pirkstus no nospiešanās, jo, ejot garākus gabalus, kāja pietūkst, apavos aizņemot vairāk vietas. Ziemīgākos un mitrākos laikapstākļos velku pārgājiena apavus “North Face”, kurus pirms apmēram 2-3 gadiem iegādājos veikalā “Sportland”, taču tie garākiem gabaliem man šķiet par smagu un neērtu. Biezāka zeķe + bota ir izcils savienojums – vismaz manai kājai noteikti!

Manuprāt, ne pirmajam, ne otrajam pārgājienam nav jāiegādājas speciāli tam paredzēti apavi. Taču tad, kad nolem par labu šādu apavu iegādei, iesaku tam veltīt pietiekami daudz laika un izpētes. Pēc pašas pieredzes varu teikt, ka veikali “Ceļotājs”, “Gandrs” un “Virsotne” spēs palīdzēt apavu izvēlē, jo darbinieki lielāko daļu ekipējuma paši ir izmēģinājuši. Ja tomēr šo veikalu produkcija neatbilst summai, ko plānots tērēt, veikala darbinieki neskoposies ar svarīgiem ieteikumiem, izvēloties apavus.

Kad pati iegādājos savus pirmos pārgājiena apavus, īsti nezināju, kas man nepieciešams un ko meklēt lielajā izvēlē. Vienīgais, ko manīju interneta ārēs, bija aicinājums iegādāties apavus, kas ir vismaz par 1 izmēru lielāki, nekā reālais kājas izmērs (bieži vien arī andeles grupās cilvēki pārdeva teju jaunus apavus pārgājieniem, jo tie tomēr izrādījušies par mazu). Gadiem ejot un pārgājienu pieredzei augot, redzu, ka īpaši svarīgi ir jau laikus saprast, pa kurieni visbiežāk tiks iets - smukas meža taciņas un dabas takas Latvijā atšķirsies no 14 dienu pārgājiena Himalajos.

→Zeķes

Sporta zeķes un ikdienā valkātās zeķes ļoti atšķiras, un to uzzināju “the hard way”. Zeķes, kas paredzētas sportošanai vai pārgājieniem, ir radītas no mitrumu atgrūdoša, ātri žūstoša materiāla, savukārt parastās zeķes pārsvarā radītas no kokvilnas, kas uzsūc mitrumu, kļūst smagākas un rada lielāku berzi starp kāju un zeķi – tā veidojas tulznas.

Pārgājienu zeķes parasti ir arī ar speciālu polsterējumu problēmzonās, piemēram, pie kājas pirkstiem un potītes kaula, nodrošinot papildu aizsardzību pret berzi, kas var rasties apavos. Tās ir elastīgas, labi pielāgojas kājas formai un citreiz arī kalpo kā kompresijas zeķe, neļaujot fiziskas slodzes laikā kājai pārāk pietūkt. Tāpat – bieži tās novērš arī nepatīkamu aromātu garākos pārgājienos un ļoti ātri žūst, kad novilktas. Viens sporta zeķu pāris maksā vidēji 8-15 EUR, un tās var kalpot gadiem. Un tās nemaz nevajag daudz – pilnīgi pietiek ar 2 pāriem! Pati esmu iecienījusi zeķes no “Mund” un “Salomon” ar Merino vilnu to sastāvā. Parasti zeķes cenšos pielāgot arī laikapstākļiem – jo siltāks laiks, jo plānāka zeķe.

→Leikoplasts

Vienā no pirmajiem garajiem pārgājieniem ievēroju, ka mani kāju pirksti ir savstarpēji ļoti draudzīgi un tiem patīk vienam pret otru berzties. Ejot 5-10km to var arī nepamanīt, bet, ejot vairāk par 30km, pirkstu berze var kļūt par iemeslu nepatīkamām tulznām. Viens no labākajiem risinājumiem, ko regulāri izmantoju pati, ir parasts leikoplasts. Tas ir ērti pieejams dažādos platumos un garumos, vidēji maksā apmēram 1.49 EUR un viens tāds rullītis nodrošinās palīdzību pirkstiem vismaz 5 garākiem pārgājieniem.

Risinājums ļoti vienkāršs - es skaidri zinu, uz kuriem pirkstiem man uzmetīsies tulznas, tāpēc jau pirms pārgājiena notinu problemātiskās pirkstu zonas ar leikoplastu. Tādā veidā tiek radīts papildu slānis berzei, un netiek traumēta pirkstu āda.

→Bērnu dibena pūderis vai kartupeļu/kukurūzas ciete

Ikkatrs pārgājienu entuziasts zinās – jo sausākas kājas, jo lielāka iespēja, ka tulznas pārgājienā ies secen. Viens no palīgiem sausuma nodrošināšanā ir bērnu dibena pūderis, kura sastāvā esošais talks absorbē mitrumu. Otra alternatīva ir kukurūzas vai kartupeļu ciete, kura arī pilda šādu pašu funkciju. Procedūra vienkārša – pirms zeķu vilkšanas mazliet iepūderē kāju un velk zeķi.

→Bieža zeķu maiņa un kāju atpūta

Viens no iemesliem, kādēļ vispār rodas tulznas, ir mitras kājas, kas rada lielāku berzi, piemēram, starp zeķi un ādu vai starp pirkstiem. Lieta, ko noteikti ievēroju pati un iesaku darīt citiem, dodoties garākos pārgājienos, ir bieža zeķu mainīšana. Kolīdz jūti, ka kāja paliek mitra, dodies nelielā pauzē, lai kājas atpūtinātu un mitrās zeķes nomainītu pret sausām. Manā gadījumā zeķes mainu ik pēc 5-10 km, neatkarīgi, vai mana kāja jūtas sakarsusi vai mitra – šāda zeķu maiņa ievieš pārgājienā arī cikliskumu, īpaši, ja plānots iet ievērojami garākos pārgājienos. Garākos gabalos šis ir īstais mirklis, lai mazliet iepauzētu, apēstu našķi un kājas mazliet pavējotu. Ja tās ir iespēja pacelt mazliet augstāk – arī izcili. 

→Tīri apavi un kājas

Ejot pa mežu, pludmali, kalnu vai dabas taku, jārēķinās, ka apavos var iekrist pa kādam smilšu graudiņam, akmenim vai skujai, kas bieži vien traucē iet un vēlāk var radīt arī pa kādai tulznai. Ārkārtīgi būtiski ir izpurināt apavus pirms katras reizes, kad tos velc atpakaļ, kā arī parūpēties, lai arī kājas būtu tīras. Parasti apaviem var izņemt arī pēdiņu.  Viens no veidiem, kā mazliet sevi pasargāt no krikumu pilniem apaviem, ir bahilas. Lai gan pati tās esmu lietojusi tikai pāris reizes, nesaku, ka man nepatika – vienkārši dodu priekšroku iet bez tām.

→Speciāli plāksteri tulznu novēršanai

Tad, kad ir sajūta, ka tulzna tomēr veidojas, svarīgi ir to novērst. Viens no veidiem ir apavu maiņa, taču pārgājienos, kur liela loma ir somas svaram, otri apavi parasti tiek atstāti mājās (lai gan krokšus gan es mēdzu paņemt līdzi). Lielisks palīgs būs speciāli prettulznu plāksteri. Mans absolūtais favorīts ir “Compeed”, jo alternatīvi lētākie varianti mēdz nošļukt vai neturas tik ilgi (tie gan ir teju 3x lētāki, taču tieši tik pat bieži arī jāmaina). Šobrīd, līdz ar plāksteriem, kas paredzēti tulznu novēršanai, var iegādāties arī tādus tulznu plāksterus, kas tiek līmēti uz jau uzberztas tulznas.

Lielākā kļūda, ko vairums pieļauj (un esmu ieberzusies arī pati), ir prettulznu plāksteru līmēšana uz jau esošas tulznas. Diemžēl šajā situācijā jau ir nepieciešams tulznu plāksteris. Uzlīmējot prettulznu plāksteri, jārēķinās, ka tas visticamāk novērsīs berzi, bet palielinās pašu tulznu un tad tā var izplesties tik pat liela, cik pats plāksteris.

→Tulznu likvidēšana

Viens no jautājumiem, kas nereti uzvirmo gājēju vidū, ir tulznu apstrāde, un te tiešām – cik cilvēku, tik viedokļu. Esmu izmēģinājusi trīs metodes – gan ļāvusi tulznai pašai dzīvot un cerēt, ka tā uzsūksies, gan brutāli uzbrukusi tulznai ar sterilizētu adatu, lai to ātrāk likvidētu, gan uzlīmējusi “Compeed”, cerībā, ka tas maģiski atrisinās visas tulznu problēmas. 1.variantā jārēķinās, ka tā tulzna var pārplīst pati vai spiediena rezultātā palikt vēl lielāka. Turklāt iešana ar lielu tulznu ir ne tikai sāpīga, bet arī neērta. 3.variantā tulzna pielāgojās plākstera izmēram un tad ir dubulta šmuce – jāatbrīvojas no plākstera, ko noplēst ne tikai nevar, bet arī nav ieteicams, kā arī no pašas tulznas. Tieši tādēļ jau labu laiku esmu nosvērusies par labu 2.variantam – tulznu likvidēt līdz ar tās parādīšanos. Ar adatu ļoti uzmanīgi var uztaisīt divus caurumus, lai tulznu var atbrīvot no šķidruma, nodezinficēt ar spirta salvetīti un uzlīmēt plāksteri vai leikoplastu. Ārkārtīgi svarīgi ir atstāt uz ievainotās vietas ādu, jo tas paātrina dzīšanu un brūce mazāk sulojas.  

Nobeigumā - nav viena pareizā pieeja visiem. Katra pēdas ir atšķirīgas un prasa sava veida "rituālu". Taču, neatkarīgi no tā, ir forši doties dabā, esot komfortā ar sevi, klausoties savās sajūtās un rūpējoties par savu labsajūtu! Lai labi čāpojas! :)