Kur doties un ko apskatīt Dubaijā?

Apvienotie Arābu Emirāti pēdējos gados kļūst par aizvien populārāku galamērķi – cilvēki steidz baudīt viesmīlīgo arābu kultūru, labprāt iepazīst Emirātu būvniecības meistardarbus un pazūd nebeidzamās tirgus ieliņās. Īpaši pievilcīga ir Dubaija, kas ir ne tikai populārākais, bet arī viens no interesantākajiem Emirātiem, turklāt visu gadu tur ir patiešām silti un saulaini laikapstākļi, kas to padara par teju vai perfektu galamērķi brīvdienām. 
Dubaijā un Abū Dabī esmu bijusi vairākkārt, tāpēc centos apkopot pāris apskates cienīgas lietas un vietas, kuras vienaldzīgu neatstās nevienu ceļotāju. Tāpat izveidoju arī nelielu BUJ jeb biežāk uzdoto jautājumu sarakstu, kas man krietni noderētu, ja dotos uz Dubaiju pirmo reizi – to var aplūkot šī ieraksta beigās.

Pirmie iespaidi Emirātos

Mans pirmais brauciens uz Dubaiju notika 2014. gadā, kad Latvijai ar Dubaiju vēl bija vīzu režīms. Toreiz par šo Emirātu man radās dalītas jūtas, jo nevarēju saprast, vai patīk vai nepatīk. It kā skaisti, iespaidīgi, forši, bet... Un kādu laiku es nespēju saprast, kas ir šis “bet”. Pēc otrās Emirāta apmeklēšanas reizes, šī sajūta mani pameta – iespējams, tāpēc, ka biju pieradusi pie arābu maskulinās kultūras un ar katru reizi atklāju kaut ko jaunu, smeļoties arī jaunas zināšanas par vietējo iedzīvotāju ikdienu.

Šķiet, ka arhitektūra mani pārsteidza visvairāk, jo, pirmkārt, nav skaidrs, kā tie lielie debesskrāpji ir uzbūvēti (jo dažas ēkas izskatās pēc arhitektūras brīnuma), un, otrkārt, kā un cik ilgi viņi tīra visu augstceltņu stiklotos logus. Arī viņu kultūra ir specifiska, piemēram, metro ir atsevišķs vagons tikai dāmām, publiska jūtu izrādīšana var izvērsties nepatīkamās sarunās ar policiju, bet dāmas šajā valstī ir visai otršķirīgas, turklāt vietējās sievietes staigā tumšās paranžās. Kopumā ir sajūta, ka vietējie iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un sirsnīgi, cenšas rūpēties un izpalīdzēt pilsētas viesiem. Dubaija ir arī ļoti multikulturāla vieta, kur var sastapt krietnu saujiņu strādīgu latviešu. Savukārt Emirāti kopumā ir kaut kas, kam ir jāļaujas, gūstot visu iespējamo pieredzi – gan aplūkojot zināmas un mazāk zināmas vietas, gan iepērkoties vietējā tirgū, gan nopeldoties Persijas līcī, gan baudot gardus vietējos ēdienus.

Dubaijas metro – lielisks palīgs apskates objektu “medīšanai”

Ja neskaita ierobežojumu Dubaijas metro košļāt košļenes (jap, par to pienākas pat līdz 20 EUR liels sods), tad šī Emirāta metro sistēma mani pārsteidza ar tās vienkāršību, tīrību un ērtību, ceļojot cauri pilsētas džungļiem. Metro sistēma ir saprotama, viegli izskaidrota un tajā ir saprotami orientēties.

Dubijas metro ir trīs līnijas – sarkanā, oranžā un zaļā. Sarkanā metro līnija sākas Dubaijas lidostā, kas ir īpaši izdevīga ceļotājiem, kuru naktsmājas ir Emirāta otrā galā. Tā arī ir visgarākā metro līnija, un ar to braucot var “ieķert” virkni vērtīgu apskates objektu, piemēram, Dubai Mall, Dubai Frame, arī pasaules slaveno buras viesnīcu. Zaļā metro līnija noderēs, lai aizbrauktu uz Dubaijas klasisko tirgu, kā arī apmeklētu zelta un garšvielu tirgu, un brīvbrīdī izbrauktu ar kuģīti pa turpat blakus esošo kanālu. Savukārt oranžā metro līnija ir relatīvi īsa un paredzēta Palm Jumeirah un Palm Jebel Al apskatei.

Cena, kas jāmaksā par braucienu, atkarīga no zonām, kurām jābrauc cauri, kā arī ir iespēja iegādāties arī dienas biļeti, kas maksā 40 AED jeb 9,60 EUR. Vairāk info, spiežot šeit! 

Paralēli metro, ērti izmantojami ir arī taksometru pakalpojumi, kas zemo degvielas cenu dēļ ir relatīvi lēts pārvietošanās līdzeklis. Takša pakalpojumi reizi pa reizei var izrādīties arī lētāki nekā metro – piemēram, ja esat 4 braucēji un gala summu dalāt savā starpā. Tas arī atkarīgs no tā, cik tālu un kur plānots braukt. Mūsu pieredzē, mums bija daudz ērtāk izvēlēties divus takšus 5 cilvēkiem un samaksāt 40 AED, nevis braukt ar metro, divreiz pārsēsties un kopā samaksāt apmēram tādu pašu naudas daudzumu.

Ko apmeklēt un kur doties Dubaijā?

Pludmale Al Mamzar Beach park

Pirmo reizi esot Dubaijā, mani pārsteidza fakts, ka gandrīz nekur nav brīva piekļuve Persijas līcim, īpaši populārajā Dubaijas Buras hoteļa rajonā. Visas tur esošās pludmales bija slēgtas vai pieejamas tikai viesnīcas iedzīvotājiem, un nereti atdūrāmies pie dusmīga apsarga, kas Tevi nelaiž pludmalē, ja Tev nav konkrētās viesnīcas istabiņas atslēga. Vienu “bezmaksas” pludmali gan toreiz atradām, tomēr tā bija blakus ceļam un teju pamesta, un nevarēja saprast, vai tā maz ir pludmale. Šogad Austris bija izpētījis viesnīcas tuvāko apkārtni un atradis pāris apskates objektus, ieskaitot šo lielisko Al Mamzas Beach park, kas vairāk atgādina milzīgu botānisko dārzu ar pludmali, nevis vienkārši vietu, kur pasauļoties.

Al Mamzar Beach park ir komplekss, kur patiesi visiem būs ko darīt – var gulēt baltās smiltiņās, spēlēt volejbolu, pastaigāties pa ziediem pieaugušu dārzu, apēst ko gardu turpat esošajā kafejnīcā, var izpeldēties, var uztaisīt BBQ ballīti un galu galā skaisti nobildēties uz tirkīzzila ūdens fona. Pirmo reizi dodoties turp, mazliet apjukām, jo arī šim kompleksam ir savs darba laiks, turklāt pirmdienas un trešdienas tiek uzskatītas par “sieviešu dienām”, kad ieeja tajā ir atļauta tikai sievietēm un bērniem (puišiem tikai līdz 4 gadu vecumam). Tā darba laiks ir no 8:00 līdz 22:00, iespēja bezmaksas atstāt automašīnu. Ieeja šajā kompleksā maksā 5 AED, kas ir apmēram 1 EUR, un par papildu naudiņām ir iespēja noīrēt lietussargu vai guļamkrēslu. Iesaku turp doties laicīgi, jo, kas pirmais brauc, tas pirmais var ieņemt kādu salmu lietussargu vai palmu, lai paslēptos no saules.

Ja nu tomēr šāds parks nav kaut kas, ko ir vēlme apskatīt un piedzīvot, burtiski 50 metrus no parka ieejas ir Al Mamzar Beach, kas ir pieejama ikvienam bez maksas un bez ierobežojumiem – arī tur patiesi skaista palmu aleja, dzidri zils ūdens, bērnu rotaļu laukumi un ērta piekļuve cilvēkiem ar invaliditāti vai ģimenei ar bērnu ratiņiem.

Dubaijas garšvielu un zelta tirgus - Dubai Souk

Viena no iespaidīgākajām un cilvēku pilnākajām vietām ir Dubaijas tirgus. Tas tiek iedalīts trīs blokos – Dubaijas Zelta tirgus, Dubaijas Garšvielu tirgus un Dubaijas tirgus, turklāt visi atrodas viens pie otra. Zelta tirgu vērts apmeklēt kaut vai tikai tādēļ, ka, tajā ieejot, burtiski aizraujas elpa no tā dārglietu daudzuma un mirguļojošajiem skatlogiem, kas nevienu tūristu neatstāj vienaldzīgu. Tajā ir iespēja iegādāties krietni lētāku zeltu un sudrabu, kā arī dažādus dārgakmeņus, tomēr par šo izstrādājumu kvalitāti es garantēt nevaru. Tā ir vieta, kur var redzēt visdažādākos zelta izstrādājumus - sākot no parastiem, nelieliem auskariem, beidzot ar kleitu, kas darināta tikai no zelta. 

Garšvielu tirgū ir iespēja apreibt ne tikai no smaržas, bet arī no krāsām, jo ik uz soļa ņirb pilni garšvielu maisi dažādās varavīksnes krāsās. Un tur tiešām par saprātīgām naudiņām var iegādāties tādas garšvielas, par kurām dzirdēts tikai dažādos ārvalstu gatavošanas raidījumos, piemēram, safrāns vai kardamons. Iesaku notestēt arī kādu neparastāku tēju, kuras turpat var arī iegādāties.

Savukārt Dubaijas tirgus, kurš savās aprisēs ir visai neliels, piedāvā iespēju iegādāties visneiedomājamākos suvenīrus un autentiskus arābu apģērbus, viltotus filmas pulksteņus, apavus, lampas un citus dizaina priekšmetus. Šī ir vieta, kur var gūt patiesi labu ieskatu tajā, kā ikdienā norisinās tirgošana Dubaijas mazajās šķērsieliņās.

Dodoties uz tirgu, aicinu ievērot četras vienkāršas lietas, kas padarīs pieredzi tirgū patiesi lielisku! Pirmkārt, noteikti neaizmirstiet kaulēties, jo visam (un es domāju – tiešām visam!) ir vismaz 50% uzcenojums. Otrkārt, vairumā vietu var norēķināties tikai skaidrā naudā, tāpēc vēlams sagatavot arī to. Treškārt, izvairīties no kungiem, kas uzmācīgi cenšas iesmērēt viltotus rokas pulksteņus, mobilos tālruņus un dāmu rokassomiņas, jo gan pārdot viltojumus, gan tos iegādāties Emirātos ir strikti aizliegts un var nākties sastapties ar vietējiem kārtībsargiem. Ceturtkārt, iesaku uz tirgu doties agrās rīta stundās vai pēc pusdienlaika, jo vairums veikaliņu pusdienlaikā un uz lūgšanu laiku veras ciet.

Burj Khalifa apmeklējums - pieredze pasaules augstākajā celtnē

Domāju, ka ikviens ir dzirdējis par Burj Khalifa – 828 m augsto torni, kas šobrīd ir augstākā celtne pasaulē. Tas ir viens no iespaidīgākajiem objektiem, ko jebkad būs nācies redzēt, turklāt brauciens augšup vien ir ko vērts – tikai 1 minūtes laikā ar liftu Tu tiec uzvests uz skatu laukumu, kas atrodas 125.stāvā. Skats, kas paveras acu priekšā, ir elpu aizraujošs un visa Dubaija ir teju pie kājām!  

Dodoties uz šo torni, pati biļetes iegādājos internetā, un secināju, ka tas ir arī visērtākais veids, jo Tu zini konkrētu laiku, kad Tev jābūt pie ieejas un nav jālauza galva, vai būs palikusi kāda biļete, ko iegādāties, lai uzbrauktu augšā. Kā jau katrā pieklājīgā tornī, arī šajā ir divas opcijas, ko izvēlēties – viena ir At the top, savukārt otra – At the top SKY. At the top ir skatu laukums 125.stāvā un maksā 135 AED jeb apmēram 32 EUR, bet At the top SKY atrodas 146.stāvā un izmaksās sākot no 370 AED, kas ir vidēji 88 EUR. Lai gan dārgo variantu izmantojusi neesmu, diezgan droši varu apgalvot, ka lielas atšķirības starp skatu nebūs.

Parasti vispieprasītākie laiki ir saullēktā un saulrietā, tāpēc tie nereti ir izpārdoti vairākas dienas uz priekšu. Pirms doties turp, iesaku arī uzmest aci tuvāko dienu laikapstākļiem – vējainā laikā skatu platforma ir ciet, savukārt smilšu vētras un mākoņainā laikā diemžēl nāksies vilties, jo redzēt varēs tieši neko. Šis apskates objekts būs interesants arī tiem ceļotājiem, kam saistoša ir arhitektūra, jo augstajā tornī ir arī informācija par to, kā norisinājusies tā būvniecība. Informācija par biļešu cenām un pieejamajiem laikiem atrodama šeit: http://www.burjkhalifa.ae/en/index.aspx

Dubai Frame

Dubaijas rāmis ir apskates objekts, kas atvēries gluži nesen, un sniedz apmeklētājiem iespēju doties galvu reibinošā braucienā augšup uz fotorāmim līdzīgas ēkas augšējo stāvu. Tas atrodas Zabeel Park teritorijā un izskatās pēc gigantiska fotorāmīša. Sākotnēji pret šo apskates objektu biju noskaņota skeptiski, tomēr tas ir diezgan mīlīgs un paver krietni citādāku skatu, kāds pieejams no Burj Khalifa. Apmeklētājiem ir iespēja izbaudīt slavenās izzūdošās grīdas – liekot soli uz rāmja grīdas, tas paliek caurspīdīgs un ir sajūta, ka esi tādā mini brīvajā kritienā. Pirmajā reizē uzkāpjot uz šī stikla, man tiešām palika mazliet bail, tomēr kolīdz prāts aprod ar domu, ka staigā pa gaisu, ir tīri forši.

Šis apskates objekts ir laba alternatīva Burj Khalifa, jo maksā vien 50 AED, kas ir apmēram 12 EUR. Turklāt, dodoties ārā no ēkas, ir iespēja noskatīties nelielu īsfilmu, kas radīta ar 3D projekcijām un attēlo Dubaiju pēc 20 gadiem – ar lidojošām automašīnām, caurspīdīgu asfaltu, ātrgaitas kapsulām un attīstītu medicīnu. Vairāk informācijas: https://www.thedubaiframe.com/

Dubai Mall - Dubaijas lielveikals kā atsevišķa pasaule

Foto: Dubai Women

Dubaijas lielveikals ir pasaulē 2.lielākais iepirkumu centrs, un līdz ar to – jau vien vērts redzēt, kas “lācītim vēderā”. Tajā ir viss, ko vien var iedomāties, sākot no parastiem franšīzes veikaliem, piemēram, Zara un H&M, beidzot ar pasaulē dārgāko rokaspulksteņu saloniem, kur lētākais pulkstenis maksā laba Mežaparka dzīvokļa cenā. Brīvbrīdī var doties iekarot turpat lielveikalā esošo akvāriju un zemūdens zooloģisko dārzu, iegādāties suvenīrus, nobaudīt virkni dažādu saldumu, iemalkot kafiju, atpūsties pie milzu strūklakas vai vienkārši pastaigāt pa milzīgo teritoriju.

Vai esat dzirdējuši teicienu, ka Rīga nekad nebūs gatava? Līdzīgi ir ar Dubaijas iepirkumu centru, kurš nekad nebūs izstaigāts – man šķiet, ka, lai izstaigātu to lielo milzi, tam ir jāvelta vismaz divas dienas. Ņemot vērā, ka es neesmu cilvēks, kas savu brīvo laiku nepavada veikalā un labprātāk dodas baudīt dabu, tad šo 4 gadu laikā katru reizi atklāju jaunu lielveikala daļu (pilnīgi nejauši, jo apmaldos, cenšoties atrast savu galamērķi).

Kad lielveikalā biju pirmo reizi, mani ļoti pārsteidza brošūra, kurā rakstīts, ka jāģērbjas respektabli un lielveikalā jāvalkā apģērbs, kas nosedz ceļus un plecus – tajā bija arī minēts, ka publiska jūtu izrādīšana nav atļauta. Lai gan šīs brošūras no lielveikala pēdējā gada laikā ir pazudušas, cieņā pret arābu kultūru tomēr iesaku šos noteikumus ievērot, jo citādi var nākties saskarties ar virkni nosodošu acu skatienu.

Vienu gan iesaku – nobaudīt gardu kafiju foršā restūzīti, kā arī doties uz akvāriju, lai iepazītu un virkni nekad neredzētu jūras iemītnieku. Lielveikala teritorijā ir arī slavenās Dubaijas dejojošās strūklakas. Lai pa veikalu būtu ērti un viegli orientēties, iesaku lejupielādēt Dubai Mall aplikāciju! 

Dubaijas dejojošās strūklakas

Dubaijas dejojošās strūklakas (Dubai Dancing fountains) patiks gan lieliem, gan maziem Emirāta apmeklētājiem. Tas ir ūdens, gaismas un mūzikas šovs, ka no plkst. 18:00 līdz pat 23:00 notiek ik pēc 30 minūtēm, priecējot Dubaijas viesus un iedzīvotājus. Turklāt katru reizi piedāvātais šovs ir citāds. Jūs vaicāsiet – kādēļ tās sauc par dejojošajām strūklakām? Jo tās nevis vienkārši uzšaujas gaisā, bet dara to viļņveidīgi, turklāt sasniedzot pieklājīgu 50 stāvu augstumu. 

Strūklaku vērošana ir bez maksas un tām ir ērti piekļūt, jo atrodas Dubaijas lielveikala teritorijā, tomēr cilvēku pūļi tur netrūkst un drīzāk var nākties vērot šovu caur kāda īpatņa tālruņa vai planšetes ekrānu. Kad biju Dubaijā pirmo reizi, man bija vienalga, kur stāvēt – tāpat viss šķita tik aizraujošs un skaists, cilvēki pat īsti netraucēja. Tomēr nākamajos gados atklāju, ka dodoties vairāk uz labo pusi, cilvēku pūļi kļūst mazāki, tomēr skats un šovs ir nemainīgi izcils. Līdz ar to – šo strūklaku šovu tiešām var vērot no jebkuras vietas, bet tas atkarīgs, vai tā, vai ir vēlme to vērot caur priekšā stāvošā telefona ekrānu vai paša acīm.

Souk Madinat Jumeirah jeb mazliet aizmirstais tirgus

Man šķiet, ka tūristi lielākoties ir sajūsmā par lielajiem Dubaijas arhitektūras brīnumiem, aizmirstot par krietni mazākām, bet tikpat nozīmīgām vietām. Viena no tām - Souk Madinat Jumeirah. Šajā skaistajā teritorijā un tirdziņā iemaldījos nejauši – abas ar kolēģi devāmies takša meklējumos, kad uzdūrāmies šim skaistumam. Tirgus, kas mazliet atgādina Aladina multiplikācijas filmiņu, ir ne tikai pievilcīgs, bet tiešām autentisks, turklāt tajā var iegādāties virkni Emirātu suvenīru, ieskaitot mākslas darbus un paklājus, kā arī dažādus dizaina priekšmetus. Tajā ir arī saujiņa restūžu, kur remdināt slāpes un izsalkumu – sākot no vietējas virtuves un beidzot ar Āzijas, Eiropas un Amerikas virtuvi.

Var jau būt, ka vienkārši biju ļoti veiksmīgā laikā, tomēr radās sajūta, ka šis tirgus ir pustukšs un tūristu tikpat kā tajā nebija. Tā teritorijā var pastaigāties un atšķirībā no Dubaijas garšvielu un zelta tirgus, cilvēki it nemaz nav uzmācīgi. Jā, šis tirgus būs mazliet dārgāks, bet neviens nav teicis, ka obligāti kaut kas jāiegādājas. Turklāt no šīs vietas paveras burvīgs skats uz Burj al-Arab jeb slaveno Buras hoteli, un netraucēti var uzknipsēt pāris foršas bildes.

Dubai Aquarium & Underwater Zoo

Man ir tikai viens sakāmais – Tu pilnīgi noteikti vēlies turp doties! Iespējams, viena no buržujiskākajiem skatiem, ko būsiet redzējuši, ir galvu reibinošs akvārijs apmēram 4 stāvu ēkas augstumā, kas atrodas pašā Dubaijas lielveikala centrā. Jau no ārpuses tas izskatās iespaidīgi, jo ikvienam garāmgājējam uzsmaida kāds milzu tuncis, haizivs vai raja, tomēr iekšpuse ir vēl maģiskāka!

Ieejas biļete maksā ap 20 EUR un garantēju, ka ir katra centa vērta! Dubaijas akvārijā un zemūdens zooloģiskajā dārzā vairākos līmeņos ir iespēja apskatīt visneiedomājamākos jūras iemītniekus, ieskaitot milzu zivis, kas savu ēsmu ķer ar precīzu ūdens strūklas palīdzību un jūras gurķi, kuru var pat paglaudīt. Ir haizivis, rajas un dažādas medūzas, krabji un patiesi viss, ko vien var atrast zem ūdens. Vienā no līmeņiem priecīgi mīt arī dažādi kukaiņi un vardes, kā arī pingvīni un putniņi. No skata neliels, tomēr ietilpīgs – vidēji tajā var pavadīt 2-3h. Starp citu, šis ir ļoti pielāgots objekts – vecākiem ar bērnu ratiņiem, senioriem vai cilvēkiem ar invaliditāti ir nodrošināta ērta piekļūšana ikvienam eksponātam.

Etihad Museum - vieta ziņkārīgajiem ceļotājiem

Tie ceļotāji, kas ārvalstīs labprāt apmeklē muzejus, noteikti novērtēs Etihad muzeju (tulk. "savienība", "ūnija"), kurā slēpjas visu Emirātu vēsture - sākot no to izveidošanas un savtarpējām nesaskaņām, beidzot ar naftas atrašanu un apvienošanos. Muzejs ir interaktīvs un ar 3D palīdzību ir iespēja ielūkoties Dubaijā, kāda tā izskatījās pašā celtniecības sākumā. Muzejā ir informatīvi materiāli par Emirātu dibinātājiem, ir iepsēja aplūkot gan karogus, gan pašu vadoņu personīgās mantas, ieskaitot dažādus kaujas ieročus. Tas ir tiešām interesants vēstures muzejs, kur par Emirātiem un to dibināšanu 2h var uzzināt vairāk, nekā 4 dienas pavadot pilsētā! 

Biežāk uzdotie jautājumi

Ik pa laikam kāds no maniem draugiem painteresējas par Dubaiju un Emirātu kultūru kopumā, tāpēc centos apkopot tos jautājumus, kas parasti izskan visbiežāk, un rast uz tiem atbildes. Iespējams, šeit ir atbildēts arī Tev interesējošs jautājums

Kad labāk doties uz Dubaiju?

Man šķiet, ka Dubaija ir viena no tām pasaules vietām, kur nemēdz būt auksti. Atminos, ka reiz, kad biju Dubaijā smilšu vētras laikā, temperatūras stabiņš noslīdēja līdz +23C dienā, un visi vietējie teica, ka tas ir super auksti un neierast – mums tā bija kārtīga jūlija diena Latvijā. Esmu bijusi gan februārī un martā, gan septembrī un šie mēneši, manuprāt, ir izcili, jo ir pietiekami karsts (no +25 līdz par +38), bet nav tik liela svelme, kāda tā ir vasaras mēnešos (pat līdz +50C). Līdz ar to, es teiktu, ka uz Dubaiju tiešām var doties jebkurā gada mēnesī, tomēr īpaši izvēloties ziemas, agra pavasara un vēla rudens mēnešus, izvairoties no došanās pašā vasaras svelmē.

Kur labāk mainīt naudu? Vai ir nepieciešamība ņemt līdzi dolārus?

Ņemot vērā, ka Dubaijā norēķinās ar dirhamiem, visticamāk ceļotāji nonāks pie secinājuma, ka ir nepieciešams izmainīt naudiņas. Parasti to daru Travex apmaiņas punktā, kas atrodas Origo, jo esmu apmierināta ar kursu, turklāt tur var dabūt ļoti specifisku galamērķu naudiņas saprātīgos nominālos.

Vēl pārbaudīts variants naudiņas ņemt ārā pa tiešo no kāda bankomāta – vidēji tie ir 1.40 EUR komisijas maksa, tomēr izmantojot Revolut karti, naudu var izņemt bez komisijas maksas.

Vairums veikalu, kā arī tirgū esošie kioski pieņem arī kredītkartes, savukārt atbildot uz jautājumu par dolāru nepieciešamību, es teiktu, ka tos nevajag – līdz šim nevienu preci neesmu redzējusi pārrēķinātu dolāros.

Ar ko labāk pārvietoties pilsētā?

Pilsētas iekarošanai noteikti iesaku metro, tomēr, ja kājas galīgi sagurušas, tad ir iespēja paņemt taksi vai Uber, kas ir ļoti saprātīgās cenās.

Ar kādām cenām jārēķinās Dubaijā?

Dubaija cenu ziņā ir ļoti līdzīga Latvijai, tāpēc stereotips par to, ka Emirāti ir dārgi, ir visai nepatiess. Protams, līdzīgi kā citās pasaules valstīs, ir lietas, kas ir lētākas un lietas, kas ir dārgākas, tomēr kopumā – cenas ir ļoti līdzīgas. Salīdzinājumam – Dubaijā var atrast gardus mango pat par 0.90 EUR kilogramā (starp citu, četrus kilogramus atvedām arī uz Latviju), Dubaijā īsta mango smūtijs 0.5l maksāja 2 EUR. Dubaijā ir salīdzinoši lētāks apģērbs un dažādi saldumi, tomēr matu un ķermeņu kopšanas līdzekļi ir dārgāki, nekā Latvijā.

Vai no Dubaijas aizbraukt uz Abu Dhabi ir vienkārši?

Abu Dhabi Emirāts atrodas apmēram 1h 30 min braucienā no Dubaijas, tomēr tas atkarīgs arī no transporta, kas tiek izmantots. Pirmais variants – painteresēties viesnīcā, vai gadījumā viņi nenodrošina kādu Shuttle autobusu no viena emirāta uz otru, jo reiz viesnīca tādu piedāvāja, turklāt – bez maksas gan turp, gan atpakaļ.

Otrs variants – izmantot autobusa pakalpojumus. Visizdevīgākā vieta, kur uzsākt ceļu no Dubaijas uz Abu Dhabi, ir Ibn Battuta Metro Bus Station. No turienes uz Abu Dhabi Centrālo autobusu staciju katru 1h dodas autobuss. Vidēji šis brauciens izmaksā ap 10 EUR.

Kā Dubaijā ir ar internetu?

Latvija mums tiešām ir interneta lielvalsts, jo teju visur WiFi pats uzmācas un aicina pieslēgties savam tīklam. Dubaijā interneta pārklājums ir krietni švakāks, un nereti, lai iegūtu Wifi, ir jāpiereģistrējas kādā mājaslapā, kas ir tikai arābu valodā. Interneta alternatīva noteikti ir offline kartes, tomēr, ja nu internets tiešām ir ļoti liela vajadzība, tad lidostā, kā arī visos pārtikas veikalos ir iespēja iegādāties vietējo simkarti.

Kādu apģērbu labāk ņemt līdzi?

Lai gan mūsdienās arābi kļuvuši krietni pieņemošāki attiecībā uz apģērbu, es tomēr ieteiktu izvēlēties kleitu un svārkus, kas ir ceļa garumā vai garāki, garākus šortus, kreklus ar lencēm vai īsajām piedurknēm, un līdzi katram gadījumam paņemt arī kādu lakatu, ko uzklāt uz pleciem. Šis ieteikums gan vairāk attiecas uz sievietēm, un vīrieši var tērpties, kā nu paši vēlas.

Mūsdienās tūristu un apģērbu kokteilis ir reibinošs, tomēr, respektējot arābu kultūru, uzskatu, ka īsākas kleitas vai kleitas bez lencēm un dziļiem dekoltē var palikt mājās un gaidīt savu iznācienu kādā Eiropas ceļojumā. Esmu dzirdējusi arī vairākas dāmas, kas saka, ka “nav jau tik traki vairs tajā Dubaijā, un var vilkt arī īsos šortiņus – esmu redzējusi, ka tā dara”, tomēr vēl nesen lielveikalā bija brošūra, kas aicināja tūristus ģērbties pieklājīgi, ievērojot sabiedrībā esošās normas, kas krietni atšķiras no Eiropas. Piemēram, Abu Dhabi Sheikh Zayed Mosque (Šeika Zaida Moskā) iekšā drīkst doties tikai viņu izsniegtām paranžām, kas nosedz matus un visu ķermeni, turklāt kājās nedrīkst būt sandales.

Protams, gan pludmalē, gan pie baseina drīkst (un vajag!) valkāt skaistu peldkostīmu, bet, dodoties prom, slapjam peldkostīmam pa virsu uzvilkta kleita būs ļoti nepieklājīgs žests.

Vai Dubaijā drīkst publiski izrādīt jūtas?

Sabiedriskās vietās savas jūtas pret otru cilvēku (skūpstīšanās, apķeršanās) izrādīt nav pieņemami, un tas attiecas gan uz Dubaiju, gan citiem Emirātiem. Viesnīcas gan ir cita pasaule un uz tūristiem pārsvarā “piever acis”, tomēr reiz viesnīcas baseinā esošajam pārītim aizrādīja pārāk atklāto mīlināšanos un palūdza doties no baseina teritorijas prom.

Kādus suvenīrus atvest no Dubaijas?

Mans vislabākais suvenīrs ir pastkarte, ko cenšos sūtīt visiem saviem tuvākajiem cilvēkiem no visām valstīm, kuras apmeklēju. Runājot par konkrētām lietām, plaši izplatīt suvenīrs, protams, ir magnēti ar populārākajām Dubaijas apskates vietām. Mazliet specifiskāks, tomēr pietiekami interesants suvenīrs būs kamieļu piena ziepes. Vēl noteikti jāatved arī dateles – tās tur ir tik garšīgas un dažādi sagatavotas, ka pat man – cilvēkam, kam negaršoja dateles – iegaršojās dateles. Foršs un interesants suvenīrs ir arī dateļu sīrups, kas kosistencē ir kā medus, un lieliski garšo kopā ar vafelēm, pončikiem vai pankūkām. Dubaijā ir arī ļoti foršas arābu garšvielas, kas paredzētas specifisku ēdienu gatavošanai – ticu, ka šāds suvenīrs noderēs kādam, kas ikdienā nebaidās eksperimentēt ar garšām. Teju visur var iegādāties arī skaistus sieviešu un vīriešu nacionālos tērpus, kas ir mazliet dārgāks prieks. Dubaija ir arī slavena ar shisha jeb ūdenspīpēm, un tos, kam tas aktuāli, var iepriecināt ar specifiskām ūdenspīpes tabakām, kas tur arī ir pat 8x lētākas, nekā Latvijā. 

Gruzija - vieta, kurai piemīt dvēsele!

Lai gan pagājis teju pusgads, kopš viesojāmies Gruzijā, atmiņas joprojām ir visai spilgtas un vēlme dalīties par siltajā vīna zemē pieredzēto nav rimušas. Īsumā - abi ar Austri centāmies noķert vasaru aiz astes un vēl maaazliet pabaudīt tos laiskos brīvbrīžus pirms mesties lielajos darbos un nedarbos. Mūsu draugu lokā Gruzija nemanot bija kļuvusi par vienu no populārākajiem galamērķiem un bijām dzirdējuši tik daudz traku stāstu, ka nolēmām doties turp paši un pārliecināties, vai stāsti atbilst patiesībai!

Aplūkojot biļešu cenas, tās savu cenu nemainīja vairākas nedēļas, tādēļ nolēmām daudz negaidīt un iegādājāmies tās "Turkish Airlines" par EUR 186 (divas nododamās bagāžas iekļautas!) vienai personai - tas, starp citu, bija viens no lētākajiem piedāvājumiem konkrētajā brīdī. Tiesa, šī cena iekļāva arī 11 h layover jeb gaidīšanu Stambulas lidostā, tāpēc, daudz nedomājot, ieķērām sabiedrisko transportu no lidostas līdz centram, un mūsu piedzīvojums varēja sākties! Izpētījām ne tikai lielo tirgu, bet arī pamielojāmies ar dažādiem austrumu gardumiem, pastaigājām pa pilsētas lielākajām mošejām un pēc garda saldējuma notiesāšanas devāmies atpakaļ uz lidostu. Un tur tad mūsu lielais piedzīvojums arī varēja sākties. :)

Tbilisi. 1.diena

Mūsu pirmie soļi lieliskajā Gruzijā sākās ap pulksten 4 naktī, kad izkāpām no lidmašīnas reisa Stambula – Tbilisi, un jau pašā sākumā bijām patīkami pārsteigti, jo lidostā jebkurā diennakts laikā iespējams iegādāties vietējo sim karti, kas, starp citu, ir lielisks risinājums saziņai svešajā valstī. Sim kartes ir bez maksas, bet to papildināšanai jāizmanto apmēram 10 lari (Gruzijas vietējā naudiņa) - ar to pilnīgi pietiek trīs nedēļu pilnīgai interneta izmantošanai, vietējiem zvaniem un īsziņām.Izejot ārā pa lidostas durvīm, degunā iesitās agra vasaras rīta smarža, valdīja tveice, un kādā brīdī no Gruzijas mitruma aizsvīda arī briļļu stikliņi. Lai gan cilvēku lidostā bija maz, lielāko masu radīja pie ārdurvīm stāvošie taksisti, kuri ar ērgļa aci raudzījās uz saviem potenciālajiem klientiem, kliedzot, raustot, ķerstot un rievu valodā piedāvājot "vislētākos braucienus uz centru". Iepriekš nepārliecinoties, cik vidēji maksā brauciens ar taksi, no visiem desmitiem taksistu, kas vilina pie sevis klientus, vieglprātīgi izvēlējāmies vienu un par 40 lariem nokļuvām 20 kilometrus attālajā pilsētas centrā. Vislabākais variants ir konkrēti vienoties par summu, kas jāmaksā par braucienu - citādi var gadīties, ka taksists summai pieliek klāt kādu papildu nullīti vai pārliecinoši stāsta, ka jāmaksā vairāk. 

Iesaku, esot Gruzijā, tomēr vairāk pakaulēties ar vietējiem, jo viņi zina, ka esi ārzemnieks, un par ceļu no lidostas līdz pilsētas centram prasa divas reizes lielāku summu nekā tā ir patiesībā – 25 lari par 20 kilometru braucienu būtu bijusi ļoti pieklājīga summa. Starp citu, no lidostas iet arī "shuttle bus", kas ir burtiski 80 reizes izdevīgāks cenas ziņā, nekā brauciens ar taksi – nieka 0,17 centi jeb 0,50 lari. Jāsaka, ka lielais mīnuss gan ir tas, ka šie autobusi uz un no lidostas kursē vien divas reizes dienā, tomēr pie lielākas vēlmes ietaupīt, šis ir ļoti ekonomisks variants.

Traucoties pa vietējo šoseju, tumsā pavīdēja palmu silueti, kaut kur tālumā bija manāmas pilsētas gaismas un sejā sitās tik ļoti patīkamais vasaras aromāts. Tajā brīdī sapratu – esam ārpus Latvijas, tropiskā karstumā ar absolūti citādu kultūru mums apkārt, un ir ļoti agrs, tomēr esam gatavi pirmajiem piedzīvojumiem! Mūsu šoferis ātruma ierobežojumiem līdzi neseko, tādēļ 20 kilometrus saullēkta aizsegā pieveicam ļoti ātri - jau ap pieciem no rīta esam pie Austra paziņas Natijas, kas viesmīlīgi piedāvājusi Tbilisi nakšņot pie sevis.

Otrais rīta cēliens sākas ap pulksten 10, jo ilgāk vienkārši nav iespējams pagulēt. Kamēr Austris guļ istabā ar kondicionieri, es pavadu nakti istabā, kurā šādas ekstras nav. Interesanti, ka gruzīniem ir ļoti spēcīgas tikumības tradīcijas un vīrietis ar sievieti, kuri nav precēti, gulēt vienā istabā nedrīkst. Tas gan neattiecas uz viesnīcām, bet var gadīties kādā tālākā Gruzijas nostūrī, piemēram, paliekot viesu mājā. Jautājums par to, vai ar Austri esam precēti, ceļojuma laikā izskanēja vismaz 6 reizes, tādēļ pēc pirmā šāda jautājuma neapjukām, un pārliecinoši mājām ar galvu, norādot uz mums pirkstos esošajiem vidusskolas žetongredzeniem.

Paēduši kārtīgas gruzīnu brokastis – pankūkas ar sieru, hinkaļi (lieli, ar gaļu pildīti pelmeņi), omleti, maizītes un gardu tēju, četru cilvēku kompānijā dodamies iekarot Tbilisi. Lai gan pēc Natijas ieteikuma pastaigā pa pilsētu dodamies rīta pusē, ārā, kā paredzams, valda tveice, un termometra stabiņš aizlēcis līdz kārtīgai +35 grādu svelmei, tomēr ir cilvēki, kuri pa ielām labprāt pārvietojas džinsos un džemperos. Natija, kura ir vietējā gruzīniete, apgalvo, ka tas esot absolūti normāli, un arī pati pa pilsētu ar mums staigā džinsos.

Jau pēc pirmajiem soļiem pilsētā ir sajūta, ka Tbilisi ir kontrastu pilsēta – mazliet aizdomīgs, tomēr ļoti autentisks metro, kas saglabājies no PSRS laikiem, tuneļu dzīlēs paslēpti veikali, kuros var iegādāties visu, sākot no avīzēm un rotaļlietām, beidzot ar sadzīves tehniku, bet tam visam pa starpai burvīgas baznīcas un modernas būves. Tbilisi vecpilsēta mazliet atgādina Itāliju ar tās šaurajām ieliņām un oranžajiem, saulē nokaitētajiem jumtiem, bet pāris kilometrus tālāk slejas moderni tilti un pavīd arī pa kādai augstceltnei. Šķiet, ka tieši šajā brīdī sapratu, ka esam krietni tālāk no Latvijas, nekā patiesībā šķiet.

Pastaigājoties pa pilsētu, šķērsojam Gruzijas pēckara tiltu, kas būvēts 2008. gadā, un dodamies uz vienu no galvaspilsētas populārākajām vietām – trošu vilcieniņu, kas uzved tā pasažierus pašā kalna galā pie "vietējās Mildas" – Mātes Gruzijas. Māte Gruzija ir statuja, kurai vienā rokā ir trauks ar vīnu, bet otrā – zobens. Natija saka, ka Māte Gruzija savus draugus sagaida ar vīnu, bet ienaidniekiem rāda zobenu. Tieši tāpēc lielā statuja ir lieliski pamanāma no pilsētas centra, kur uz to ikdienas noraugās tūkstošiem Gruzijas viesu.

Pie trošu vilcieniņa nākas stāvēt nelielā rindā, kur čum un mudž no tūristiem. Daudz var dzirdēt krievu valodu, bet tieši tikpat daudz manāmi arī Ķīnas un Japānas tūristi, kas ar lielajiem fotoaparātiem ķer katru bildēšanas vērtu momentu. Lai gan Gruzija ir iecienīts galamērķis arī latviešiem, brīdī, kad pie trošu vilciena esam mēs, latviešus gan nemanām. Rinda paiet nemanot, pats vilcieniņa brauciens ir īss, turklāt par trīs minūšu braucienu samaksājam vien nepilnus 2 eiro. Skats, kas paveras dodoties augšup, ir patiesi elpu aizraujošs, un tā vien gribas līdzināties veiklajiem Ķīnas fotogrāfiem un ar zibspuldzēm zibināt tiem līdzi. Interesanti, ka arī paši gruzīni nesmādē trošu vilcieniņa dodās iespējas, un labprāt dodas augšup kalnā. Mazliet tomēr rodas sajūta, ka Gruzija vēl nav apguvusi tūrisma mākslu, jo suvenīru bodītes kalna galā ir visai maz, un lielākais kārums, ko var iegādāties, ir gabaliņos sagrieztas arbūza šķēles par apmēram vienu eiro. Lieki teikt, ka par šo summu Gruzijas tirgū var iegādāties veselu arbūzu! :)

Kalna galotnē skats ir vēl labāks, nekā raugoties no trošu vilciena. Pulkstenim tuvojoties diviem, svelme pieaug un atpūtnieki steidz atsvaidzināties, aplejoties ar aukstu ūdeni. Natija māk stāstīt, ka viena no labākajām vietām, kur atrasties šajā laikā, ir neliels ūdenskritums tepat Tbilisi Botāniskā dārza robežās. Botāniskajā dārzā ieeja maksā 1 lars jeb 0,36 centi studentiem, bet 2 lari jāmaksā tiem, kam studentu apliecības nav. Ūdenskritums ir ļoti neliels, tomēr gan vietējiem, gan atpūtniekiem sniedz veldzi kartajā laikā, un aukstais ūdens tik ļoti patīkami atvēsina kājas, ka prom no turienes dodamies tikai ap četriem, kad sakārojas iekost. 

Ja jāsaka par TOP vietām, kur Tbilisi paēst, tad šajā jautājumā spēs palīdzēt Tripadvisor. Mūsu gadījumā lielisks palīgs bija Natija, kas pārzināja apkārtni, tāpēc nobāzējamies kādā nelielā ēstuvē, un kopīgi spēlējam spēli "Kurš apēdīs vairāk hinkaļus". Citādi - Tbilisi ir pilna ar krietnu čupiņu ēstuvju katrai gaumei! 

Pēc nelielām pudienām iekarojam arī vietējās suvenīru bodītes. Pats centrs gan ir visai dārgs un to var noprast pēc cenām vīna veikalos – vīns Gruzijā citviet ir lētāks par ūdeni. Pat ļoti labs vīns nemaksās vairāk par trim eiro, kas parastam gruzīnam ir jau ļoti liela summa. Noskaidrojam, ka nereti vietējie mēdz "uzskrūvēt" cenas arī ļoti nekvalitatīviem vīniem, un tad tūristi no Gruzijas dodas prom mazliet vīlušies. Abi ar Austri par vīnu, čurčellām (uz diega uzvērti augļu un rieksti, kas iemērcēti kārtīgā marmelādes slānī) un čaču (kandžas, šmakovkas tipa dzēriens) Tbilisi atstājam mazliet virs EUR 60, kas par apmēram 8 litriem dzēriena un saldumiem mūsu ģimenei un draugiem, ir ļoti neliela summa. Tos iegādājāmies kādā tunelī, cenšoties izvairīties no dārgajiem tūristu veikaliem.

Vakaru aizvadām īstenā gruzīnu stilā – atpūšamies, ēdot melones un arbūzus, hinkaļus un kukurūzas plāceņus ar kazas sieru, kas, starp citu, Gruzijā ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem. Ļoti specifisks, tomēr noteikti pagaršojams! Izmantojam iespēju arī izbraukt ar funikulieri, kas maksā apmēram EUR 3, tomēr noteikti tā vērts, un īpaši - vakarā un saulrieta pusi. Tad gan arī rinda ir visgarākā, taču tas neradīja nekādas problēmas - viss virzās raiti, jo pats funikulieris augšup iet apmēram 4 minūtes, un tieši tik pat laika nepieciešams, lai tas nonāktu lejā. Augšā ir restorāns ar burvīgu skatu uz Tbilisi, kā arī iespēja izklaidēties dāžādos karuseļos lieliem un maziem, iekost garšīgus augļus un vafeles vai vienkārši pasēdēt uz soliņa un izbaudīt patīkamo siltumu!

Batumi. 2.diena 

Izpētot ērtākos veidus, kā nokļūt no Tbilisi līdz Batumi, nolemjam iegādāties vilciena biļetes Gruzijas nacionālajā vilcienu servisa mājaslapā. Biļetes iegādāties internetā var ērti un vienkārši, turklāt izvēlēties var starp dažādiem laikiem, kad ceļotājam ērti doties - iespējas variē arī starp dienas un nakts braucieniem. Kopā samaksājot EUR 14 (par braucienu, kas ir gandrīz 400 km garš) ar Austri esam sev garantējuši iespēju doties no Tbilisi uz Batumi ar vilcienu plkst. 8.00 no rīta. Esam pārsteigti, kad, ieveļoties vilcienā, ieraugām A+ klases vilcienu ar gaisa kondicionieri, Wi-Fi un plašu un ērtu salonu. Brauciens tajā pazib nemanot, un pēc piecām stundām nonākam Batumi pilsētā. Aši uzvelkam ko ērtāku, un sākam domāt, kā nokļūt līdz Batumi centram - var jau iet ar kājām, bet slinkums mūs pārvar un nolemjam paņemt taksometru. Pie stacijas sākās pirmie piedzīvojumi – divi taksisti teju sakaujas par to, kurš mūs vedīs uz pilsētu. Pēc vienošanās savā starpā, taksisti katrs iet savu ceļu, no kuriem viens mūs aizved līdz adresei, kur dzīvo Georgi – vīrietis, kurš caur platformu "Couchsurfing" laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās.

Batumi ir tik pat kotrastaina kā Tbilisi. Rodas neskaidrība par to, vai pilsēta šobrīd ir savā attīstības stadijā vai tieši otrādi – bankrotējusi un neviens vairs neko nedara. Ja vienā šķērsielā ir glauns asfalts, tad pāris metrus tālāk – izdangāts zemes ceļš. Ja vienā vārtrūmē pārdod stikla burkas un alumīnija katlus, tad jau pāris metrus tālāk var iegādāties zeltlietas, elektropreces un visu, kas nepieciešamas mājas remontam. Batumi ir pilna ar nepabeigtām mājām (kā jau minējām, ir visai grūti saprast, vai tās tiek atjaunotas vai celtas no jauna), turklāt uz katra soļa ir piedāvājums Batumi ieguldīt savus līdzekļus, iegādājoties privātīpašumu, kuri, starp citu, bija ļoti, ļoti lēti. Lai gan diena ir apmākusies, labprāt izbaudām to, ka mūsu ādas nededzina saule un dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu.

Secinājām, ka labākais pārvietošanās veids Batumi ir velosipēdi, ko pa nepilnu "piečuku" uz trim stundām var noīrēt ik uz soļa, un nobraukāties līdz nelabumam! Īrēt var izmantojot gan pašvaldības pakalpojumu (iegādājoties par 15 lariem velosipēda karti) vai privātajiem kungiem visapkārt pilsētas centram. Batumi mazliet atgādina Jomas ielu, tādēļ veloceliņu infrastuktūra gar jūru ir burvīga! Un tā mēs divi braucām - vērojot saulrietu, atpūtniekus un pilsētas viesus. Pats Batumi centrs pa dienu ir tukšs, un šķiet, ka visi strādā vai atpūšas un slēpjas no karstuma. Ap 16.00 pilsētā kūsā dzīvība - atveras bāri un dažāas izklaides vietas, ieslēdzas muzikālās strūklakas - naskākie uzņēmēji pat izīrē iespēju pazvilnēt guļamtīklos - par 1h svilnēšanu jāmaksā 0,36 centi. Batumi atklājums - lidosta un pludmalīte veloceliņa beigās - lieliska iespēja, kur pabūt divvientulībā un mazliet pabaudītu to mieru, ko sniedz jūra, vai vērotu lidmašīnas un saulrietu. 

Vēl kāds atklājums, par kuru bijām sajūsmā, bija augļu tirgus mazliet nostāk no centra, kas, mums par pārsteigumu, darbojās 24/7- ja nu sakārojas kādu arbūziņu vasaras karstajā naktī. Protams, ne visi veikali ir atvērti, tomēr vairums veikalnieku sēž un labprāt skatās televizoru, arī naktī gaidot nākamos klientus. Cenas un garšas attiecība pārsteidzoši lieliska - 6-8kg smags arbūzs maksā 2 larus jeb 0,64 centus, bet ja kārojas mīksti, sulīgi, dūres izmēra persiki, tie maksās apmēram 1 laru. Jāsaka gan, ka mūsu neapdomīgā ātrā augļu ēšana rezultējās nelielā puncīša nepatikā pret nemazgātajiem augļiem, bet kopumā - totāli tā vērts!

Vakarpusē pie mūsu hosta Gerogija, kas ik pa laikam slavēja Latvijas meiteņu skaistumu, nodevāmies nelielai muzicēšanai, pieredzes apmaiņai un sarunām par mūsu nākamajām dienām, kuras plānojam pavadīt augstu, augstu kalnos – Svaneti, kur pēc draugu rekomendācijām, nolēmām tālāk doties baudīt neskartos dabas stūrīšus un ainavisko burvību.

Mazeri. 3.diena

Ceļu sākām Batumi autoostā, kas bija pilna ar apšaubāmas kvalitātes mikroautobusiem, kur galvenā ēka vairāk atgādināja tirgu. Informācijai - lokāli populārākais transporta līdzeklis Gruzijā ir "maršrutka". Orientēties šajā lieliskajā vietā var tikai ar vietējo kungu palīdzību - pēc jautājuma, kura no maršrutkām dodas mums vajadzīgajā virzienā, kāds laipns puisis mums liek viņam sekot, un jau pēc apmēram 5 minūtēm, esam ne tikai atraduši īsto transportu, bet pat iegādājušies biļetes (kas patiesībā ir ar roku aprakstīts papīra gabaliņš). Turklāt jāņem vērā, ka maršrutkas ceļā dodas tikai tad, kad braucēji aizpildījuši visas vietas, tomēr tas notiek visai ātri, jo cilvēku pieprasījums pēc transporta ir visai liels. Papildu braukt gribētājiem ir iespēja sēdēt uz koka beņķīša - ja vari noturēties un 4 h laikā nenogāzties, cepuri nost! Šķiet, šis ir arī mirklis, kurā saprotam gruzīnu braukšanas manieres, jo, dodoties aizvien augstāk uz kalnu pusi, šoferīši veiksmīgi izvairījās ne tikai no govīm, bet arī cilvēkiem, turklāt nesamazinot ātrumu. 

Pilsētā Zugdidi mēs apmainām maršrutku, šoferis labprāt somas uzliek uz transporta jumta un mēs turpinām ceļu, ik pa laikam piestājot un apstājoties, lai uzpildītu ūdens pudeles ar turpat blakus esošajiem avotiem, vai, piemēram, uztaisītu kādu smuku "Instagram" bildīti. Bijām izpētījuši karti un nolēmuši kāpt ārā 20 kilometrus pirms mikroautobusa galamērķa (Mazeri), mērodami pēdējos septiņus kilometrus kājām, jo pilsētu, uz kuru devāmies, nevar sasniegt ar nevienu sabiedrisko transporta līdzekli. Lieliska sakritība bija mirklī, ka ar mums ārā izkāpa arī jauks pāris no Vācijas, ar kuriem kopā pavadījām turpmākās divas dienas. Septiņus kilometrus līdz Mazeri pilsētai mērot kopā bija jautrāk, un laiks paskrēja nemanot. 

Ierodoties pilsētā, viss apkārt izskatījās kā pasaku zemē – nelielas, kalnu ieskautas mājiņas, teju pie katras otrās piekārta pašdarināta zīmē ar uzrakstu "Guest House", kas piedāvā izguldīt, pabarot un par nopērt, ja atrodi mājinu ar pirti. Lai nesanāk vilties - "baņa" visticamāk nebūs pirts, bet gan parasta duša. :) Kaut kur redzami vēl pēdējo lauku darbu veicēji, kas labprāt ar mums parunā, bet mums garām aiziet kāds pavecāks pāris, kura zirga pajūgā sakrauta paprāva kaudzīte siena. Visapkārt skraida cūkas, redzam arī pa kādai govij. Un tie kalni... Kaukāza kalnu grēda ar burvīgu sniegu pašā galotnē un visdažādākajās saulrieta krāsās! Skaisti! Starp citu, jebkurā Mestijas viesu mājā var palikt teju par sviestmaizes cenu. Mūsu jauniegūtie draugi no Vācijas par trim naktīm ar brokastīm, pusdienām un vakariņām samaksāja nepilnus EUR 50, kas, mūsuprāt, bija ļoti pieņemama summa par viesu nama izmantošanu. Šajā naktī mēs ar Austri nolēmām riskēt un pa nakti palikt šīs viesu mājas nelielajā ābeļdārzā, guļot guļamtīklos - ļoti ērti, lieliski un piedevām - gulēšanas svaigā gaisā!

Mazeri un Mestia. Ushba ledāja iekarošana. 4.diena

Mūsu nākamās dienas plāni bija skaidri - no Mārča, kas pirms kāda brīža bija paviesojies Gruzijā, noskaidrojām, ka jāiekaro turpat blakus esošais Ushna ledājs, kas ir viens no augstākajiem punktiem Gruzijā. Visotnes, kas mazliet atgādina Latvijas kontūru (skat. šeit), sasniedzams apmēram pusotras dienas kāpienā, atkarībā no vēlmes pa ceļam atpūties. Brokastojot ar jauniegūtajiem draugiem no Vācijas, beigās nolemjam tomēr Ushba ledājā nekāpt Tiesa, mēs bijām mazliet piezemētāki, un tā vietā, lai dotos Ushba ledājā, nolēmām aiziet līdz turpat blakus esošajam ūdenskritumam Shdugra.

Pirms izejam, paņemam ēdienu, iepildām pudelēs ūdeni un ieziešamies ar pretapdegumu krēmu, jo diena solās būt karsta. Diemžēl, sauļošanās krēms ar SPF "10" šādos laika apstākļos nekam neder, tāpēc iesaku ieziesties ar maksimāli spēcīgu saules aizsargkrēmu. Vēl pēdējās sarunas ar nama māti, kas laipni piedāvā zirgus, lai mēs nokļūstam galamērķī, no kura gan satsakāmies, un tad jau esam gatavi sākt mūsu nelielo pārgājienu.

Saules briesmas nenojauzdami, daloties ceļojumu stāstos un citos piedzīvojumos, pat nemanām, cik ātri nonākam līdz Gruzijas lielākajam ūdenskritumam pavisam netālu no paša ledāja. Ceļā vērojam vienu no skaistākajām ainām, ko bijām redzējuši. Visu ceļu mūs pavadīja arī upe, kuras krāces likās tik spēcīgas, ka aprītu jebkuru nejaušu iekritušu būtni. Pusceļā ieraugām arī robežsardzi ar ieročiem, tērptus uniformās. Taču tie vien pavaicā, kad dosimies atpakaļ, un uzzinājuši, ka vairāk par dienu kalnos nepavadīsim, papildjautājumus neuzdod - kā rādās, ja ir vēlme nakšņot pa nakti šajos mežos ar teltīm, ir nepieciešama speciāla atļauja no robežsarga, jo tā esot divu valstu robežvieta.

Kalnu upītes un avotiņi bija tie, kas ceļā mūs atbalstīja visvairāk – atveldzēšanās un ūdens krājumu papildināšana tik tiešām likās kā Dieva dāvana karstajā dienā. Tikuši līdz ūdenskritumiem, nolemjam tālāk neiet, lai paspētu pa dienasgaismu atpakaļ līdz viesu mājām. Pie ūdenskrituma ir patīkami vēss - vējš pūš ūdens pilienus tieši virsū, un atpūtnieki, kas mērojuši to pašu ceļu, kuru mēs, labprāt bauda dzestrumu. Pie ūdenskritumiem iekožam pāris našķus, ko bijām paņēmuši līdz, atpūtinām kājas un dodamies atpakaļ. Ceļš lejup šķiet krietni raitāks un patīkamāks, un šeku-reku, pat pamanāmies ieraudzīt pāris cilvēkus, kas ceļu uz šo vienu mērojuši ar zirgu... Tātad - visai izplatīta aktivitāte. :)

Uz vakaru sākam just saules apskautos plecus un sejas, tomēr vēl nenojaušam, kas mūs gaida pāris stundas vēlāk. Nonākuši līdz mūsu viesu mājai, nomazgājamies, sapakojamies un vienojamies ar viesu mājas ģimenes galvu, ka viņš mūs nogādās līdz Mestijai, kas ir vienīgā loģiskā vieta, kurā varam "noķert" transportu no viena Gruzijas gala līdz Tbilisi. Dzīvē jau nekas nenotiek tā, kā plānots, tāpēc arī nebijām pārāk pārsteigti, kad vīrietis, kas mūs laipni atveda no Mazeri uz Mestiju, un solīja aizvest uz Tbilisi, pēc apmēram stundu ilgas nesekmīgas pasažieru meklēšanas atmeta tam ar roku, no sirds atvainojās un devās prom atpakaļ uz Mazeri. Savukārt mēs, saprotot, ka no Mestijas ir tiešā maršrutka līdz Tbilisi par nepilniem 10 eiro no cilvēka, govju pavadībā devāmies meklēt naktsmājas Mestijā. Jā, govis uz ielām gan te ir dikti daudz!

Mestija mazliet atgādina Šveici, jo tajā ir tik ļoti tipiskie kalnu namiņi, govis un daudz tūristu, kurus galīgi neredzējām Mazeri. Nopērkam pa kādam litriņam Gruzijas saldās limonādes, un, izmantojot norādes, atrodam kādu nelielu motelīti, kurā par 10 lariem vienojamies iekārt savus guļamtīklus pagalma kokos - visticamāk varējām sarunāt arī par brīvu, bet zinājām, ka dodamies prom, un Gruzijas lari kādu brīdi mums nebūs vajadzīgi. Uztaisījām sev mīlīgu nakts guļu, blakus novietojot abus guļamtīklus, tajos ielikām savus piepūšamos matracīšus un guļammaisus, un, iekārtojušies ērtāk, vērojam Kaukāza kalnu grēdu, aiz kuras manāms pamatīgs vasaras negaiss. Tiesa, naktī pagulēt ir gandrīz neiespējami, un īpaši sāpīgi tas ir Austrim – viņš neveiksmīgi apdedzinājis saulē muguru tik ļoti, ka uz pleciem redzamas mazas čūlas. Man izdodas aizmigt, tomēr karstums un tveice nepalīdz – ik pa laikam mostos, lai redzētu, ka Austris vēl ap pieciem no rīta neguļ.

Iespējams, tieši tādēļ mūsu nākamā diena bija tāda, kāda tā bija – piecēlāmies ļoti agri, lai varētu abi pagūt uz "maršrutku" uz Tbilisi, Austrim ir nodeguši pleci, neesam īsti izgulējušies, steigšus jānovāc mūsu guļamā vietiņa, turklāt esam samiegojušies, tamdēļ pat patīkamie +17 agrajā rīta stundā šķiet dzestri. Ejot uz maršrutku pieturvietu, pilsētā valda lauku miers - pa vidu čalo upe, kaut kur uz tilta manāmas govis, bet lēnām sāk mosties pirmie ciemata bērni.  Nonākot pie maršrutkām, Austris drosmīgi ieņem vietu pirmajās rindās, jo tās ir tukšas, tomēr šoferis dusmīgi klaigā gruzīnu valodā un mēs apjūkam. Ko? Te nevar? Nu labi, pārsēdīsimies. Ā, te arī nevar? Nu... Labi. Šeit? Nevar, ja? Okay... Tajā brīdī saprotam, ka vienīgās vēl brīvās vietas atrodas pašā mikroautobusa aizmugurē, kas nozīmē, ka Austrim, kuram ir īpaši garas kājas pie viņa 1.97 metriem, jāsēž deviņos līkumos, lai vispār spētu kaut cik ērti nosēdēt. Turklāt – tas nav viss! Cerība, ka aizmugurē būs kāda brīva papildu vieta, izgaist brīdī, kad "mikriņš" ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, vienīgais gaisa apmaiņas avots ir atvērti logi, un mūsu ceļš līdz Tbilisi ilgst vairāk nekā 8 stundas. Jūs teiksiet - hahaaa, skopais maksā divreiz! Tomer patiesībā, maršrutka ir viens no labākajiem pārvietošanās veidiem. Ieteikums - iegādājoties biļetes, vienojaties ar pārdevēju, ka viņš sazvanīs maršrutkas šoferi un formāli aizņems jums vietu. Ja mēs būtu zinājuši, ka ir šāda opcija, iepriekšējā dienā būtu ar šo tikuši galā. Šādu informāciju nezinot, nācās sēdēt pašā aizmugurē, maršrutkas stūrītī. 

Tbilisi 5., 6.diena

Tbilisi, protams, nokļūstam, tomēr esam saguruši, nosvīduši, neizgulējušies, stīvi un tieši tik izmisuši, ka Austris kādā brīdī pat sāk dzert Borjomi (kas Latvijā, visticamāk, nekad nenotiktu). Starp citu, Borjomi tur garšo krietni citādi, nekā Latvijā, tāpēc pat tiem, kam tas negaršo, iesaku to nobaudīt. Mēs esam neizsakāmi laimīgi, nokļūstot Tbilisi, jo zinām, ka turpmāko dienu līdz pat lidojumam pavadīsim pie Natijas, kura mūs laipni piekrita izguldīt. Un pēc tam - viss, kā ierasts ar lidostu un došanos mājup. :)

Iekļauties nelielā rezumē par Gruziju būtu ļoti grūti, jo tas nāktos slavināt Gruzijas lieliskos ēdienus, draudzīgos cilvēkus un garšīgo vīnu, tomēr tas visticamāk neietilptu vienā lapā. Gruzija ir maģiska vieta, kas pievelk tūristus, un ne velti tie, kas tur jau bijuši, atzīst, ka tieši Gruzijā gribas atgriezties visvairāk! Noteikti iesaku turp doties un izbaudīt atšķirīgo kultūru - Gruzija ir viena no interesantākajām vietām, kur sev tīkamo nodarbi un pilsētu varēs atrast ikviens ceļotgribētājs!

TOP 5 lietas, ko vēl vērts atgādināt -

1. Nevērtē maršrutku pēc izskata! - varbūt izskatās slikti, bet kopumā šoferi ir pieredzējuši, un dažas maršrutkas no iekšpuses izskatās krietni labāk, nekā no ārpuses! :)
2. Regulāri mazgā rokas! - noteikti regulāri jāievēro personīgā higiēna. Roku mazgāšana ir tikai neliela daļiņa no tā, ko ieteicams darīt. Esot Gruzijā, bijām neapdomīgi, ēdot nemazgātus augļus vai nenomazgājot rokas pēc vizītes ārpasaulē, un tas sekmēja nepatīkamas sekas arī veselībai, jo latviešu punčiem ne vienmēr patīk neierastas lietas.
3. Rūpīgi skaties, ko ēd! - protams, ja esi ar izturīgu vēderu, šim nevajadzētu sagādāt problēmas, tomēr, ja šis apgalvojums nav par Tevi, noteikti aplūko, kas ir tas, ko ēd. Mums izdevās nobaudīt kazas pienu, kazas sieru, ļoti treknu jogurta dzērienu, ļoti asus un treknus dzērienus, un tas sekmēja antibiotiku lietošanu Latvijā (lai gan mans vēders ir totāli ļoti izturīgs!)
4. Saules aizsargkrēms, kas ir vismaz SPF 50 - Gruzijas saule ir ļoti spēcīga - pat 50 minūtes atklātā saulē ir ļoti sāpīgas ādai. Par to pārliecinājāmies arī paši, pēc saules apdeguma ārstējot nelielas čūlas.
5. Esat atvērti jauniem izaicinājumiem - gruzīni ir ļoti draudzīgi! Jo atvērtāks būsi, jo pretimnākošāna attieksme sagaida arī no vietējiem iedzīvotājiem.