Pāris pēdējās dienas bijušas smagas. Pasaule tā kā mazliet apzgriezusies otrādi un no debesīm nesnieg, bet gan no zemes man sejā birst smiltis. Tās aizmiglo acis un prātu.
Īsiti nesaprotu, kā šodien rīkoties. Esmu Maskavā. Ja būtu Rīgā, dotos vēlā nakts pastaigā pa savu nedrošo rajonu, cenšoties iegūt mazliet svaiga gaisa un miera, un klusuma. Klusi, viegli soļi uz mitra asfalta un tikai manas siltās elpas dvaša gaisā, kā arī mana draudzene Nakts un tās pavadonis - Mēness. Viens virziens, viens mērķis, viena kustība uz priekšu. Diez, cik tālu es noietu, ja dotos kaut kur bez apstājas un mērķa?
Vai cilvēks var bez mērķa? Pēdējā laikā no kursa biedriem dzirdu izteikumus par nākotni. Citam kāzas plānojas, cits plāno studēt tālāk. Es nezinu, ko ēdīšu vakariņās un ko vilkšu no rīta. Tieši tik liela ilgtermiņā neplānotāja esmu.
Pēkšņi mērķi kaut kur pazuduši, pazudis arī spēks un gribasspēks. Ir palikušas vien mehāniskas kustības un darbības, kuras lielākoties veicu, jo zinu, ka citādi apstāšos pilnībā.
Bet būs labi, vai ne? Vienmēr ja paliek labāk. Pēc ūdenspīpes, sulas, alus vai kāda laba drauga uzmundrinājumiem. Jā, turēšos pie tā. Iespējams, tas līdzēs.
