Sen šeit nekas nav rakstīts - Zane izbauda vasaru. Izbauda tā, ka laika rakstīšanai ir pārāk maz. Patiesībā, laiks nav arī gulēšanai - diena ir krāsaina, pilna. Tomēr šī tiešām bija diena, pēc kuras bija nepieciešams kāds ieraksts blogā (un arī atpūta), līdzīgi kā tas reizēm mēdz būt pēc tāda gruntīga un spēcīgi pavadīta festivāla.
Patiesībā, diena iesākās kā parasti - nozvana modinātājs, vārtos pa gultu, aizguļos (jā, es parasti aizguļos un nokavēju svarīgas lietas). Pamostos, apskatu apkārtni un saprotu, ka ir mazliet pāri desmitiem rītā. Saule spēcīgi silda manu istabu un kājas, kas palikušas bez segas, tomēr ārā manāmi pāris skaisti un formīgi mākoņbērni (jā, es mēdzu pētīt debesis ik rītu, kad pamostos). Tikai tad sapratu, ka esmu pamodusies nevis pati, bet no telefona vibrācijas, kur zvanītājs bija mans tētis. Pacēlu klausuli.
-Čau. Ko dari?
-Guļu.
-Guli? Jābeidz gulēt, jau pāri desmitiem.
-Jā, es zinu.
-Nu, braucam?
-Kur?
-Uz laukiem!
-Kādiem laukiem? Vai tad mēs...
-Davaj, taisies, braucam. Pēc 30 minūtēm būšu.
-Bet...
-Viss, čau!
Tad sapratu, ka diena nebūs kā parasta ceturtdiena. Nomazgājos, saģērbos, sapakojos un pavisam drīz iesēdos tēta glaunajā mašīnā, kur aizmugurē sēdēja Beatrise un Tomass.
Ceļš uz laukiem bija neparasti neierasts. Parasti, dodoties uz Kārļiem pie Amatas, kur ir manas lauku mājas, braucam cauri Siguldai, tomēr šodien tētis bija nolēmis braukt caur "Sēnīti" un Murjāņiem. Mašīnā daudz runājām. No tēta uzzināju, ka padomju laikā "Sēnīte" esot bijusi ļoti glauna un iecienīta vieta - cilvēki no Rīgas un citām Latvijas pilsētām devās uz "Sēnīti" kā uz restorānu, kur svinēt jubilejas, dzimšanas dienas un citus svētkus. Tas bija kā mini kūrorts un tajā atļauties uzdzīvot varēja vien tajos laikos turīgie cilvēki. Tētis arī stāstīja, ka kaut kad viņam tur strādāja draugs un, ceļā uz Igauniju, viņš reiz tētim iedevis žāvētas vistiņas, kas tolaik bijis deficīts. Tētis gan minēja, ka iekšā nekad neesot bijis.
Braucot sāka līt. Nelielas pilītes uz stikla lika noprast, ka diena tomēr nebūs tik silta, kā plānots, tomēr nenokārām degunus - gadās jau visādi, neesam no cukura. Kaut kādā brīdī sasniedzām Plāci. Arī tā ir atmiņām bagāta vieta - Plācī (labi, mazlieeeet aiz tā) atrodas Riebiņu ezers, kurā ar tēti jau vairākus gadus vismaz reizi gadā cenšamies pavadīt quality laiku ar ģimeni. Diemžēl, pēdējos desmit gados esam tur palikuši kādas 4 reizes, tomēr tas ir labāk nekā nekas. Arī šodien tur paviesojāmies. Tur nekas nav mainījies - tā pati pussabrukusī laipiņa, niedres un tīrais ūdens. Tas pats pleķītis, kur savos septiņos gados uzcītīgi pūtu piepūšamo matraci un cēlu telti, jo man tas šķita kaut kas ļoti foršs. Tur jau projām ir tā smukā egle, kas slejas tieši pie konkrētā pleķīša ieejas. Varbūt papildus iepriekšējiem mežiem, uzaudzis kāds krūms, tomēr vieta ir tāda pati, kātu to atceros.
Pats pirmais, ko izdarījām - uzkūrām ugunskuru no sausām lapām un turpat atstāto malku. Iemesla to darīt nebija, jo palikt pa nakti vai dzīvoties pie ezera vairākas stundas plānā arī nebija
Pēc neilgas pabūšanas pie dabas krūts un nožēlas par to, ka pasaule ir netaisnīga un mēs nevaram šajā burvīgajā vietā nakšņot, devāmies uz Kārļiem, pa ceļam izbraucot cauri Cēsīm. Cēsīs mēs iepirkām gaļu un kūku, mazliet saldējuma, kaut ko graužamu un dzeramlietas, turpinot ceļu uz Kārļiem, kur atrodas mani lauki. Kad vecvecmamma bija dzīva, laukos viesoties sanāca krietni biežāk. Atceros, ka, ikreiz, kad biju atbraukusi ciemos, vecomīte man rokās pirms došanās prom iespieda 2 latu monētu. Citreiz iedeva piecīti. Tā bija liela nauda, kad biju mazāka. Šķiet, tas varēja būt 2002. gads - toreiz man bija 8 gadi un par diviem latiņiem varēju nopirkt kaudzi saldumu turpat vietējā Kārļu veikalā. Kopš vecvecmammas nav, laukos dzīvību uztur viņas mazbērna ģimene un viņa mazie ķipari, kas kā īsti dabas bērni staigā ar plikām kājām, kāpj kokos, ēd ogas no krūma un principā izbauda fantastisku bērnību laukos.
Jā, atgriežoties pie došanās uz laukiem... Devos uz laukiem. Tur mūs jau gaidīja - bija uzvārīti kartupeļi, uztaisītas gardas cūku ribiņas, mazliet mazsālītu gurķu un pavisam neilgā laika sprīdī, netālu no abiem dīķiem, kuri bērnībā bija mans galvenais rotaļu laukums, tika uzklāts jauks galdiņš. Es gulēju uz krēsla, ļaujot siltajai saulei sildīt kājas un rokas, vēderu un seju. Kamēr māsa sūdzējās par to, ka novēlusies no koka, daudz atminējos par to, kāda bija mana bērnība - nekādu telefonu vai datoru, tikai grāmatas, klades un rakstāmpiederumi. Patiesību sakot, brālis mājupceļā vēl pajautāja, kā tas var būt, ka manā bērnībā nebija datora un interneta. Šķiet, ka tagad viņa acīs esmu varone, jo spēju izturēt tik ilgu laiku, neizmantojot interneta visvareno spēku. Lai gan mana bērnība ļoti atšķīrās no tās, kāda tā bija lielākajai daļai bērnu, arī mana ikdiena mēdza sastāvēt no nepatikšanu vārīšanas, krišanas, velosipēda vai skrituļslidām, rāpšanās kokos un dabūšana pa ausīm ikreiz, kad pieej pārāk tuvu akai.
Kamēr Tomass ar Beatrisi skraidīja un burtiski ganīja Gauju, kas ir māju iemīļotā gotiņa, klausījos tēta atmiņās par viņa bērnību - mamma viņu ar brāli Kārļos izmetusi maija beigās un savākusi tikai septembra sākumā, kad sākusies skola. Tāpēc tētim nepatīk ne sienu vākt, ne kartupeļu vagām cauri iet, ne avenes lasīt - bērnībā tas viss darīts tik daudz un tik bieži, ka iestājies neliels apnikums. Brīvajā laikā gan - abi ar brāli devušies uz Amatu makšķerēt, spēlējuši futbolu un galda spēles. Daudz braukuši pie dabas un tētis reiz pat esot nejauši salauzis atslēgas kaulu, uzkāpjot uz metāla mucas un ripojot lejā pa kalnu. Šo dzirdot, esmu pilnīgi droša, ka esmu tēta meita.
Tad atkal sarunas pierima. Iedomājies skatu - stāv Zane, uzrotījusi krekla piedurknes un nosēdusies pie jāņogu krūma, ēd odziņas turpat no krūma. Pienāk mazā māsa un izbrīnā vaicā, kāpēc es nemazgāju ogas pirms tās ēdu. Tad es pasmaidīju. Pasmējos. Turpināju ēst ogas tieši no krūma, pa vienai vien metot mutē. Pa vienam ķekaram*, nevis pa vienai odziņai.
Šodien mani laikam nogurdināja nekā nedarīšana, nevis fizisks darbs. Sēdi un ēd, klausies par to, ka lauki atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, tādēļ nedrīkst neko patvaļīgi celt. Runā par to, ka Tavs brālēns vedis pastu pašam Andrim Bērziņam, kurš, izrādās, turpat netālu pa vasarām ogojot. Runā par to, kā agrāk Jāņos cauri mežam devāmies uz kaimiņu māju, lai ielīgotu svētkus un par to, ka vislabākās olas dēj vistiņas, kurām pirms tam uzkāpis gailis. Tā nu tas ir.
Mājupceļš bija kluss. Ja turp braucot mēs runājām par visu un neko (ironija, ak!), tad tagad mēs nerunājām. Pilnīgi nemaz. Saule lēnām meta riņķi uz rietu un fonā skanēja "Prāta Vētra", kuru ik pa laikam nomainīja kāds smagāks metāla gabals. Diena bija ļoti izdevusies. Ļoti izdevusies - sen nebiju pavadījusi tik daudz laika ar tēti un mazajiem. Izbaudīju katru minūti.
Viss patīkamais ir atrodams nelielos priekos, sīkumos un niekos - šodien pilnībā aizmirsu izmantot telefonu, tādēļ man nav nevienas bildes ne no jāņogu krūma, ne tēta centieniem iekurināt grilu, ne mazā brāļa lieliskos lēcienus ūdenī. Neesmu arī atbildējusi uz e-pastiem un telefona zvaniem, aizmirsu arī atbildēt uz īsziņām. Šodiena vienkārši bija. Un tā bija fantastiska.
Līdz nākamajam ierakstam drošvien kāds brīdis būs, bet pagaidām var šādi - Klikšķis te! 
