Kopš manas atgriešanās no pasakainās Brazīlijas pagājis pavisam nedaudz, tomēr vēl nespēju attapties no tā, kas noticis, piedzīvots un paveikts. Jo bija tieši tik labi, lai pārstātu skaitīt dienas. Bija tieši tik labi, lai izbaudītu mirkli. Un tieši tik labi, lai pazaudētu realitāti,un atrast mūsdienu Leiputriju ar ķīseļu upēm un mannas krastiem. Tieši tā (un, patiesībā, ne citādi) varētu rakstīt par vien nepilnā nedēļā piedzīvoto vienā no pasaulē skaistākajām, saulainākajām un fantastiskajām vietām - Riodežaneiro.
Mans ceļš uz svešo kontinentu sākās Rīgā, kad steigšus somā liku (lasīt - paniski metu) pēdējās mantas, jo tētis, ar kuru biju sarunājusi transportu uz lidostu, ieradās 15 minūtes par ātru.
Bet tas nekas - lidostā nokļuvu laicīgi, lidmašīnā arī iekāpu un pēc 2.5h ilga lidojuma attapos Parīzē. Tur mani gaidīja pirmais pārbaudījums - gribēju doties apskatīt skaisto, leģendām apvīto pilsētu. Piegāju pie metro stacijas. Atradu biļešu servisu. Nospiedu nepieciešamās pogas, un...Tomēr neaizbraucu. Lai gan bija palikušas vismaz 3 stundas, kuras veltīt Eifeļa torņa apskatei, līdz Parīzes sirdij tā arī nomākt neizdevās. Kāpēc? Līdzīgi, kā savā dziesmā dzied "Prāta Vētra" - par pārāk cietiem spilveniem un šaurām segām, par miegu, kas par cauru - man bija mazliet bail apmaldīties un, zinot manu veiksmi, nu, nē - labāk palikšu lidostā, paskatīšos, kā lielas lidmašīnas lidinās, palasīšu makulatūru un skatīšos griestos. Tieši tādēļ - pēc apmēr 5 h izlidoja mana nākamā lidmašīna, kas bija ceļā uz Brazīlijas pilsētu Riodežaneiro. Vēderā patīkami kņud. Pasaule mazliet rozā. Iekāpjot lidmašīnā - mazliet šoks, jo pirmo reizi savā dzīvē redzēju tik (T I K) lielu lidaparātu. Un liels, liels prieks par vienreizējo iespēju doties maaaaazliet tālāk par ierasto Eiropu.
1.diena - Jet lag, Lativija un "auksta ziema"
Daudz nerunājot par to, kā nodarbināju sevi 11 stundas ceļā uz citu kontinentu, pirmā doma, kas ieviesās prātā, redzot Riodežaneiro pirmo reizi savām acīm - gribas mājās. Ļoti. Pirmkārt, ārā lija - manas ekspektācijas par siltu un saulainu laiku izčabēja jau nosēžoties Riodežaneiro lidostā. Otrkārt, tas, ko redzēju ceļā no lidostas uz viesnīcu, lika manai mutei atkārties - mājas, kas veidotas no pāris ķieģeļiem un dažādiem būvgružiem, kurām jumta vietā lepni slejas kāds politiskās reklāmas baneris. Cilvēki, kas autobusu gaida, sēžot uz zemes. Grafiti - uz mājām, uz mašīnām, pieļauju, ka arī uz mājdzīvniekiem un cilvēkiem, ja labi pameklētu. Klaiņojoši suņi, klaiņojoši kaķi un ļoti izmisīgi cilvēki, kas uz ielām pārdod visu, ko vien vari iedomāties - biskvītus, maizi, cepumus, šokolādes, dzērienus, un, jā, pat "zālīti". Pirmais iespaids - mazliet biedējošs, tomēr kultūra ir tāda, kāda tā ir - jāpieņem, jāiepazīst un jācenšas pieņemt. Cilvēki nav raduši redzēt gaišus cilvēkus - blondi mati, gaišas acis un āda ir eksotika, un, kur vien gāju - pa viesnīcas priekštelpu, uz veikalu, līdz pludmalei - tā kāda cilvēka acis vienmēr pievērstas tev.
Runājot par to, ka Baltijas valstis ir ellē-ratā-ļoti-tālu, šodien arī sapratu, ka cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par to, kur atrodas tāda neliela valstiņa kā Latvija. Kad vienam no Marokas pārstāvjiem centos ieskaidrot, ka Latvija nav Āfrikā un ka mums pat ir sava valoda, nācās dzirdēt pārsteiguma pilnu jautājumu par to, kādēļ Latvijai nepieciešama sava valoda, ja reiz esam tikai 1.9 miljoni iedzīvotāju. Paralēli tam, apmēram 2 reizes dzirdēju, kā Latviju kļūdaini nosauc par Lietuvu, bet vismaz 8 reizes man nācās skaidrot, no kura zemes nostūra ģeogrāfiski esmu nākusi un pastāstīt, ka neesam Krievijas sastāvdaļa. Tāpat manīju, ka cilvēki Latviju sauc par "Lativiju". Ja man būtu mājaslapa ar BUJ jeb FAQ, drošvien viens no jautājumiem būtu par to, kā nākas, ka mēs esam tik nedaudz.
Pirmajā dienā ir arī mazliet grūti saprast laika joslu, jo pulkstenis Latvijā rāda mazliet pāri 00:00, kamēr Riodežaneiro vēl ir 18.00 - nereāli nāk miegs un nomodā palīdz noturēties kāda asa sižeta filma, kuras laikā es tāpat noplīstu. Tomēr mani var saprast - ārā jau ap plkst. 18.00 iestājas absolūta tumsa un tas notiek tik ātri, ka nepagūsti vēl noskatīties saulrietu, kā mani, kā pilsētu ieskauj krēsla - tāpēc ir sajūta, ka ārā vajadzētu būt krietni vēlākam, nekā patiesībā ir.
2.diena - veikali, vidējās algas un aizliegums doties vienai pa Rio
Brazīļi brokastīs ēd diezgan ikdienišķas lietas - ar sīpoliem ceptas desiņas, groziņi, kas visai līdzīgi Kurzemes vietējiem sklandraušiem, milzīgu daudzumu dažādu kūciņu, kā arī tonna ar dažādiem augļiem - marakuja, papaija, persiki, aprikozes, āboli, bumbieri, melones, arbūzi, citādākas melones un arbūzi, vēl citas melones un arbūzi. Tēju šie arī galīgi nemīl - kad apvaicājos, vai brokastīs ir iespēja dabūt tēju, vīrietis, kurš nupat grasījās liet krūzīte kafiju, apmulsa un pārprasīja, vai tiešām vēlos melno tēju vai tomēr pārteicos un vēlos kafiju.
Bet ko tur daudz par ekonomiku - Zane nebūtu Zane, ja neietu piedzīvojumus meklēt Riodežaneiro ielās. Un es devos! Diemžēl, vēl šodien ārā ir mini vētra un līst jau otro dienu pēc kārtas, tādēļ slavenākie objekti Brazīlijā vēl paliek neapskatīti, tomēr nolēmu nesēdēt viesnīcā un devos uz tuvāko (un lielāko) lielveikalu. Apmēram 5 km attālumā atradu vienu, kur solīts, ka tas ir 1.5km garš un sevī ietver vairāk nekā 700 veikalu un restūžu (tā vismaz brošūrā, cerams, ka nemeloja). Ceļš gan visai vienmuļš - visa tā garumā redzēju vien 6 cilvēkus, kuri lielākoties bija apsargi, kas stāvēja pie daudzdzīvokļu māju iebrauktuvēm. Tas liek noprast, ka vietējie par savu transporta līdzekli izvēlas automašīnu - un, kā nu ne? Degvielas cenas svārstās no 0.80 līdz 0.90 centiem galonā, bet, kā mani piekodināja viesnīcas darbinieks, nevienam nevajadzētu pa Brazīlijas ielām doties vienatnē - esot jābraukā ar auto. Nu, es gan gāju vienatnē, bet potenciālas briesmas nejutu (lai gan labajā malā man visa ceļa garumā draudīgi slējās aizauguši džungļi un kanāls, kas varētu būt vismaz 30x netīrāks par to, kas atrodams Rīgā).
- (1) Stāsti par noziedzības līmeni šajā valstī ir pārspīlēti;
- (2) Šodien man vienkārši paveicās (
kas ir diezgan nereāli, jo, jau lidojot uz šejieni, paspēju pazaudēt mobilo telefonu, bet, īsi pēc atlidošanas - noslīcināt maku un čības); - (3) Noziedzības līmenis ir lielāks Riodežaneiro centrālajā daļā.
Minēt nav vajadzības, jo noskaidroju, ka te, kur esmu šobrīd, noziedzības līmenis patiešām esot krietni mazāks, nekā populārākās tūristu vietās - tur gan esot jāizvairās no braukšanas autobusos, atrašanās tumšās ielās bez apgaismojuma, kā arī tūristiem ieteiks nenēsāt juvelierizstrādājumus un neņemt līdzi pasi, bet gan tās kopiju. Bahha pludmale, kurā atrodas arī mana viesnīca, ir tapusi vien pirms 30 gadiem, tādēļ viss vēl ir nosacīti svaigs un jauks.
Arī šodien man mazliet gribas mājās, jo esmu vienīgā no Latvijas un parunāties tā īsti nav ar ko. Izbaudu siltu vannu, garšīgus saldumus, kas iegādāti veikalā un dodos gulēt ar atvērtu logu - lai varētu dzirdēt okeānu.
3.diena - Good guys lietuvieši, Caipirinha un Cashaca!
Diena iesākās ar ūber-mega-ņammīgām brokastiņām, kuras pat var ieēst, jo organisms vēl dzīvo pēc Latvijas laika. Tomēr pēc tam es pievienojos saviem Lietuvas kolēģiem, kuri satika lietuvieti, kas te Brazīlijā dzīvo jau divus gadus, un, kā pats minēja - "nemaz neplānojot atgriezties Eiropā, kur nu vēl Lietuvā - tur taču sniegs!". Viņš ne tikai zināja portugāļu valodu, bet mācēja pastāstīt arī par brazīļa-parastā ikdienas gaitām. Piemēram, viņš nestrādā vispār - pārtiek tikai no tā, ko nopelna kā otrā plāna aktieris seriālos, kā arī pārdodot paša uzņemtās bildes internetā. Saka, ka šādi dzīvo daudzi brazīļi. Puisis gan minēja, ka pēc likuma Brazīlijas iedzīvotājam nedēļā obligāti jānostrādā 44h, tomēr lielākā daļa šo likumu neievēro, jo brazīlis pēc dabas esot slinks - vēlas maz strādāt, bet saņemt daudz. Lietuvietis arī pastāstīja, ka parasti Brazīlijā var labi izdzīvot ar 2000 R$, kas ir apmēram 500 EUR, tomēr liela daļa pelna krietni mazāk.
- Açaí ogu smūtijs - ļoti atspirdzinošs, auksts un patīkams. Mazliet garšoja pēc vīnogām un ābolu sulas, bet tas esot tipisks Brazīlijā patērēts garšīgums.
- Cachaca - šis laikam ir tāds kā Latvijas kandžas variants. Garšo ļoti līdzīgi tekilai, tomēr tas nav tik spēcīgs. Esot dažādās variācijās, stiprumos un parasti cenās no 10 R$ līdz 50 R$. Laba Cachaca ir brūnā krāsā - tas nozīmējot, ka tā ilgāk nostāvējusi koka mucās.
- Caipirinha - kokteilis "Jā, šito tu ļoti gribi pamēģināt". Burtiski. Ledus, kas sajaukts ar Cachacu un daudz laima, pasniegts ļoti auksts. Tiem, kam garšo Mojito, šis dzēriens būs īsta bauda. Ir arī dažādas variācijas - marakujas Caipirinha bija izcila!
- Marmelada - milzīgs klucis ar džemu, kas saldāks par jebkuru saldāko cukuru, kas birst no ausīm. Sākumā šķita, ka tās ir aknas, kas iepakotas vakuumā, jo tieši tik nepievilcīgi tas izskatās, bet garša neaizmirstama.
- Guaraná - dzēriens, kas pasniegts ledus auksts, garšo ļoti saldi un ir milzīgs enerģijas lādiņš. Ir tieši tik pat salds, cik marmelada, tikai šķidrs, jo marmelada ir veidots no cukurniedru cukura un guaranas.
- Agua de coco - nopērkams gandrīz uz katra stūra un visos kioskos, tas ir lielisks atspirdzinājums karstā vasaras dienā, jo pēc garšas līdzinās cukurotam ūdenim. Šķiet, šo viņi patērē vairāk, nekā parastu saldējumu.
- Pão de Queijo - tradicionāla Brazīļu uzkoda brokastīs vai pie pusdienām, kas principā ir nelielas, siltas un apaļas siera bulciņas, un, kā teiktu mana ome - ir tieši tik mīksti kā pūpēdīši.
- Cepti banāni - ceptie banāni pēc skata gan ir vizuāli nepievilcīgi, tomēr tos viņi ēd ne tikai saldajā, bet arī pirmajos ēdienos. Garšo labi, īpaši, ja tie vēl ir pavisam silti.
- Fogo de Chão - tas gan nav ēdiens, bet restorāna nosaukums, tomēr tā ir tipiska vieta, kur iegūt tradicionālus gaļas ēdienus - tāds kā steiku nams. Tajā nogaršoju arī vistas sirdi- tas esot normāls, tipisks ēdiens un patiesībā nemaz negaršoja tik slikti.
Viena no lietām, kuru nevēlies iegādāties Brazīlijā, noteikti ir vīns. Tas esot briesmīgi nedzerams, tāpēc vietējo vīnu plauktā ir vai nu ir ļoti maz vīnu, vai arī ļoti dārgi vīni. Patiesībā, brazīļi ir tādi lieli gardēži - mīl izbaudīt lēnas, pamatīgas pusdienas un vakariņas, nesteidzas arī pie brokastu galda un pilnīgi noteikti necenšas visu norīt pēc iespējas ātrāk.
Šķiet, ka šeit jāmin punkts, kurā sāku iemīlēt Riodežaneiro. Ja pirms tam domāju par to, kurā brīdī man būs iespēja lidot mājās, tad pēc šīs dienas sapratu, ka te tomēr nav tik slikti un patiesībā - ir vairāk nekā labi. Šķiet, ka Rio sāk iekarot manu sirdi un prātu.
4.diena - bērni nebrauc ar velosipēdu, bet jāj ar zirgiem, virs pilsētas lido maitas putni un mēness te smaida kā Češīras kaķis.
Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo kultūršoks, tad es asociatīvi teiktu "Riodežaneiro". Absolūti noteikti. Attapties no tā, kas te apkārt darās, ir ļoti grūti. Mana viesnīca atrodas rajonā, kur turīgie cilvēki dzīvo daudzdzīvokļu mājās, apkārt staigā bruņoti apsargi un visā visumā, šis Barra rajons ir ļoti mierīgs. Tomēr šī bija diena, kad mēs devāmies apskatīt Paralimpisko spēļu norises vietas, kas atrodas ne tik labos rajonos. Un tur var redzēt visu. Nu, piemēram, te manīju, ka mazie bērni velosipēdu vietā izvēlas jāt ar zirgiem, jo iemesli. Vai ielas vidu guļ strādnieki, kas atpūšas no darba. Sadegušas mašīnas, miskastes kalni uz katra stūra un tamlīdzīgi. Šī bija arī pirmā siltā diena Brazīlijā kopš manas ierašanās. Nu, karstā manā izpratnē, jo temperatūra vietām krietni pārsniedz +30 grādu atzīmi. Tā Riodežaneiro iedzīvotājiem gan esot pieklājīga ziemas diena, kad neesot jāsalst.
Atgriežoties pie kultūršoka... Jā. Šī diena lika uz lietām skatīties mazliet plašām un kaut kādos vilcienos var manīt arī to, ko teica mana Ukrainas paziņa - tur patiešām ir rajoni, kuros attapties vienam nebūtu forši - šauras un nelielas ieliņas, cilvēki, kas pastiprināti pievērš uzmanību kādam, kas vēl pirms tam nav redzēts. Apsardze pie nozīmīgākajām pilsētas rajona ēkām un tamlīdzīgi. Ir manāma atšķirība, kad dodies prom no Barra rajona un ierodies Favelu rajonos, jo viss ir apzīmēts ar grafiti, mājas ir uzbūvētas no sazin kā, mazajos stūra veikaliņos var nopirkt visu no ēdiena līdz santehnikas piederumiem, turpat blakus bērnu dārzam mētājas milzīga atkritumu kaudze. Ir interesanti.Visur, protams, nav tik traki - bijām arī vienā no drošākajiem rajoniem - De Odoro, kurš ir mazliet līdzīgs Latvijas Ādažiem, tikai krietni pilnāks ar dažādām armijas/bruņoto spēku iestādēm un cilvēkiem ar milzīgiem ieročiem. Tur var manīt arī pa kādam tankam, bet, kā apgalvo paši iedzīvotāji, tad šis patiešām esot visdrošākais rajons visā Riodežaneiro - tiesa, tas ir procentuāli lielākais rajons, kurā var trast kādu ar šaujamieroci.
Vakarā, kad devos mājup (lasīt - uz viesnīcu), pamanīju kaut ko ļoti, ļoti interesantu, kas lika smaidīt un divreiz pārliecināties, vai man nerēgojas - mums tik ļoti ierastais mēness, kas parasti ir augošs vai dilstošs no sāna, šajā kontinentā ir kā smaidiņš uz augšu vai uz leju - pietrūkst vien acis! Mazie dzīves prieciņi! ^_^
5.diena - Samba, de Janeiro!
Un tur patiešām solītā kultūra bija - kamēr drosmīgākās dāmas metās dančos bez kurpēm un mācīja, kā pareizāk uztaisīt tiltiņu, nesalaužot sprandu un citas noderīgas muguras daļas, citi stūrītī stāvēja un malkoja Caipirinhas (yes, šis kokteilis ir tieši tik populārs, ka tiek pasniegts visur, visiem un visu laiku. Visu. Laiku. Visu!), nobriestot lielākām kaislībām atlikušajā vakara daļā.
Kādu brīdi viesu ausis priecēja gaumīga Samba ar populāru dziesmu pavadījumu, bet pēc tam uz skatuves kāpa vesela sambas mūzikas skola ar vairākiem dejotājiem - arī tādām sievietēm, kuras parasti var redzēt uz Riodežaneiro karnevāla brošūras vāka - knaps kostīmiņš, kas tā īsti nosedz varbūt 20cm2 no visa ķermeņa platības.
Tad arī manīju to atbrīvoto brazīļa garu - bez stresa, lēnām un mierīgi, nesatraucoties par pasaulē notiekošo un dzīvojot tikai tam konkrētajam momentam. Fantastiska sajūta, kas principā pārņem visus telpā esošos cilvēkus kā tāda labā baktērija. Neaizmirstams mirklis. :)
6.diena - Corcovado kalns, viens no pasaules brīnumiem un Riodežaneiro naksnīgās debesis
Šodien arī nolēmām doties uz Corcovado jeb vienu no septiņiem pasaules brīnumiem - Cristo Redentor, kas atrodas 710m augstā kalnā. To laipni palīdzēja noorganizēt viens no Starptautiskās Paralimpiskās komitejas dzinējspēkiem, kurš piezvanīja savam personīgajam šoferim un mani nogādāja Corcovado kalnā. Es ne reizi savā mūžā nebiju redzējusi kaut ko tik, tik ļoti skaistu. Skats, kas paveras no Kristus statujas augšas, ir tik ļoti elpu aizraujošs, ka pirmās 5 minūtes es vienkārši stāvēju un skatījos, cenšoties saprast, vai gadījumā šis nav sapnis un es patiešām esmu šeit. Vārdu, lai paskaidrotu, cik skaisti tas bija, man nav vēl tagad, lai arī pagājis mazliet vairāk par nedēļu. Brīnišķīgi, apburoši, pasakaini? Šie vārdi ir pārāk vienkārši tam, ko redzēju, jo, nu... Tas ir tieši tik, tik, nu... T I K!, ka nav iespējams loģiski domāt, kad tur nokļūsti. Viss pārvēršas putrā un acis kā nelieli fotoaparātiņi cenšas ķert katru kadru un sajūtu. Fantastika, ne realitāte. Kosmoss.
Pēc Cristo Redentor satujas (un kādas stundu ilgas klusēšanas no sajūsmas), devāmies arī uz Copacabana pludmali, kas ir viena no tūristu apmeklētākajām vietām Riodežaneiro. Tur veicām apmēram stundu garu pastaigu, vērojot mazos futbolistiņus un sērfotājus, kā arī volejbola spēlētājus - šie trīs sporta veidi ir tieši tik tipiski, ka ar to nodarbojas visi un visur. Izstaigājām pāris tirdziņus, kur par saprātīgām naudiņām varēja iegādāties daudz jauku un foršu lietu, kā arī suvenīrus, bet pēc tam devāmies atpakaļ uz viesnīcas pusi, kur nopeldējāmies okeānā, izbaudot patīkami lielos viļņus.
Ar to mana pēdējā diena Riodežaneiro nebeidzās - tas turpinājās ar Felipes laipno piedāvājumu padarīt manu pēdējo vakaru šajā pilsētā neaizmirstamu. Un viņam tas izdevās. Pilnīgi noteikti. Viņš mani sagaidīja pie viesnīcas ap 22, kad satiksme ārā jau bija pierimusi, un mēs devāmies iepazīt, kā pats Felipe minēja, īsto Rio, nevis to, kā to redz tūrists -parastais. Felipe dzīvo Riodežaneiro kopš dzimšanas un pārzina pilsētu labāk kā savu kabatu, tādēļ vispirms viņš man parādīja savu vidusskolu, kur esot mācījies. Tā atradās pie neliela līča, kur cilvēki vēl tik vēlā vakara stundā makšķerēja, atpūtās, spēlēja galda spēles un malkoja dzērienus. Pēc tam devāmies uz skaistu promenādi (par to skatu, kas pavērās, varētu atdot kādas 3 vai 4 savas dzīves, jo, ieraugot to, man pazuda valoda - atkal), kas iet ap Rodrigo de Feitas ezeru. Tur mēs nosēdējām kādu stundu un pirmais iespaids liecināja, ka Brazīlijā ballītes ceturtdienās nenotiek. Tur ar Felipi parunājām par to, ka viņš nav atrodams nevienā sociālajā tīklā, viņam, viņam patīk sērfot un agrāk viņš ir bijis profesionāls tenisists, kura profesionālā karjera izgaisa pēc nelaimes gadījuma. Un tad mēs dzirdējām skaļu, skaļu mūziku ezera pretējā krastā. Un ziniet, ko mēs darījām? Ielēcām mašīnā un braucām meklēt ballīti - jo, kā rādās, Brazīlijā ceturtdienās cilvēki tomēr dara lietas! Brazīlijas kultūra krietni atšķiras no tās, kas mums Rīgā, un tieši tas pats attiecas arī uz izklaidēšanos un ballēšanu. Ceturtdienas un sestdienas esot dienas, kad visas populārākās ielas ir pārpildītas ar cilvēkiem, bet piektdienās cilvēki uzvedas mierīgi. Mierīgāk.

Izrādās, šādi laukumi Riodežaneiro un Brazīlijā vispār esot ļoti tipiska parādība, jo cilvēki šajā kontinentā vēlas savstarpēju komunikāciju. Tāpēc mēs devāmies uz vēl vienu kvartālu, kur nobaudīju briesmīgu alu (nopietni, alus Brazīlijā riktīgi nav labs, garšo pēc ūdens), padejoju, paspēlējos ar suni, paklausījos sambas ritmus un uzzināju, ka Brazīlijā nedrīkst braukt ar automašīnu, ja esi iedzēris kaut mazliet. Un visā visumā tas bija maģisks, skaists un ļoti piepildīts vakars, kura dēļ Riodežaneiro pamest bija vēl grūtāk. Cilvēki tur šķiet vairāk atvērti, jauki un pozitīvi. Runājas un izpalīdz, kad nepieciešams. Izbauda dzīvi un... Nu, jā, izbauda dzīvi. Dienu noslēdzu ar atziņu, ka mango aug kokos, tie ir ļoti gardi, kad svaigi plūkti un šajā sezonā tajos dzīvo milzu sikspārņi, kuri esot ļoti labi kaimiņi.
7.diena - dienās, kad lidlauks pārāk tāls, gara, gara diena, rudens kā rudens un citas skumjās "Prāta vētra" dziesmas
Staigājot gar pludmali, apmēram 200m rādiusā ar mani vēlējās iepazīties 3 dažādi vīrieši. Visos variantos viss sākas (1)ar nelielu sarunu par to, no kurienes esi, kāpēc staigā viena. Pēc tam seko (2)iepazīšanās - brazīlis noskūpsta roku. Tad seko (3)uzaicinājums uz kopīgu Caipirinhas vai alus glāzi, uz ko gan nācās teikt nē, jo transports uz lidmašīnu bija burtiski pēc 30 minūtēm. Tad notiek (4)atvadīšanās - brazīlis maigi ieķeras matos pie skausta, pievelk tuvāk un uz vaiga uzspiež slapju skūpstu. Un tā tie brazīļi tās latviešu meitenes apbur! :)
Sēdēju lidostā un vēroju vēl pēdējo saulrietu citā kontinentā, skumstot par došanos prom, tomēr priecājoties par iepazītajiem cilvēkiem un izbaudītajām 7 dienām pilnīgi citā, nereālā realitātē. Doties prom Zane negribēja un sad Zane was sad. Very, very sad. Tomēr raksts ir tapis - un to es nedarīju Riodežaneiro, jo ikdiena bija pārāk piesātināta ar dažādību, vienkārši nebija laiks domāt par citām lietām. Tātad- esmu mājās. Un šoreiz pat neesot bad luck Zane - viss gāja kā pa diedziņu.
Man šķiet, ka pirmo reizi noķēru sajūtu, kurā sapratu - ja man būtu iespēja doties prom uz kādu brīdi no Latvijas, tā būtu Brazīlija. Pilnīgi noteikti. Šobrīd tai pieder mana sirds un veselais saprāts. Un Riodežaneiro maina cilvēkus - nē, tu nekļūsti piesardzīgs un nesāc sargāt savas mantas (nu labi, tas arī), bet tu kļūsti atbrīvotāks, atvērtāks, vienaldzīgāks pret lietām, kuras nevari mainīt. Un laimīgāks.
Obrigado, amigos! Vemos vocês no próximo ano!