Gada nogale ir brīdis pārdomām, kurā ar smaidu sejā atminamies visu to skaisto, labo un lielisko, kas gada laikā tomēr ir paveikts un izdarīts. Esam priecīgi par cilvēkiem, kurus sastapām, par piedzīvojumiem, kurus izdzīvojām, sapņiem, kurus piepildījām un mīļajiem vārdiem, kurus esam teikuši saviem tuvajiem. Un tad pulkstenis jau atkal sit divpadsmit. Kāds lej laimītes, cits malko šampānieti, bet kaut kur pa vidu tam visam stāvi Tu - mazliet viltīgu smaidu, laimīgs, un ar skatu uz turpmākajiem 12 mēnešiem!
Šogad arī es nolēmu atskatīties uz to, kas gada laikā izdarīts. Neaplūkošu apēsto kūku daudzumu (jo šogad to bijis krietni daudz), un visticamāk neanalizēšu gulēto stundu skaitu (jo, atšķirīgi no kūkām, to gan bijis mazāk, kā parasti), tomēr uzlikšu uz papīra šķietami svarīgākos šī gada punktus, no kuriem esmu guvusi kādu mācību, un/vai kuri šķituši svarīgi, lai tos pieminētu, atskatoties uz kalendārā gada laikā paveikto. Aiziet!
Kā Austris un Zane uz Maltu lidoja jeb pirmo reizi mūžā nogulēts lidojums
Lai cik komiski tas arī neskanētu, 2017.gadā pirmo reizi kopā ar Austri piedzīvojām ko patiešām traģikomisku - nedzirdējām savus modinātājus un nogulējām lidojumu uz Maltu. Pēc plāna mums bija jāceļas ap plkst. 4.00, tomēr pamodāmies ap 6.00, kas nozīmēja, ka uz lidojumu vairs pagūt nevaram. Atminos mirkli, kad, pamostoties siltumā, ielūkojos spilgtajā telefona ekrānā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri 6. Tajā brīdī pamodies bija arī Austris. Un es, domājot, ka viņš mani ir izjokojis, pārliekot pulksteņa laikus telefonā, gardi sāku smieties. Lielas bija manas skumjas, kad Austris nokāra galvu un pateica, ka patiešām esam aizgulējušies un šis nav joks. Lai vai kā, pateicoties mammas idejai un atbalstam, ar otro mēģinājumu tās pašas dienas 16.00 uz Maltu tomēr aizlidojām, ar mācību vienmēr parūpēties, lai kāds zinātu par mūsu lidojumu, un īstajā mirklī pamodināt.
Padoms, kā labāk (ne)nostopēt policiju Šveicē
Man ļoti patīk ceļot, tomēr nereti tas nav lēts prieks. 2016.gada nogalē atklājām vienu no šķietami lētākajiem veidiem, kā ceļot pa pasauli - stopēšana. Lai arī 2017.gads būtu piepildīts interesantiem piedzīvojumiem, nolēmām stopēt no Milānas līdz ikoniskajai Parīzei. Viss sākās ar stopēšanu nepareizajā virzienā (sākotnēji bijām nostājušies nepareizajā ielas pusē), bet pāris dienas vēlāk mani un Austri apturēja Šveices policija, jo, acīmredzot, stopēt mašīnas uz lielceļa ir aizliegts. Tikām cauri ar diviem nelieliem sodiem, kurus turpat arī samaksājām (Šveices likuma kalpi bija nepielūdzami), tomēr vislabākā sajūta u smaids uz sejas rodas brīdī, kad saproti, ka viņi centās nosūtīt mums protokolus, bet adrese "Saldus, Rukšu ciems, Ābēļdārzu pagasts, LV-452637" vienkārši neeksistē. Mācība, ko guvām no šī piedzīvojuma, ir gluži vienkārša - stopējot likumus pārkāpt nedrīkst, tomēr, ja izdodas, jāpajautā policijai, vai viņu iecirknis gadījumā nav mums vajadzīgajā virzienā un vai nevar mūs paķert līdz. :)
Stiprs plecs = labākā lieta pasaule!
Mūsu stopēšanas piedzīvojums Lieldienu brīvdienās trīs no sešiem ceļotājiem izvērtās krietni nepatīkams - noķērām briesmīgus vīrusus, par kuru izcelsmi mums vēl nav ne jausmas, tomēr temperatūra, drebuļi, vēdergraizes un citas ekstras šim nāca bonusiņā. Šķiet, esot apmēram 500 km no Parīzes, secināju, ka man blakus ikdienā ir cilvēks, uz kuru vienmēr varu paļauties - Austris. Par spīti visām nedienām, kas mūs skāra, mēs viens par otru rūpējāmies, palīdzējām, un centāmies uzmundrināt. Pat, ja viss nešķita tik saulaini, bija patīkami apzināties, ka šajā neveiklajā situācijā neesi viens. Šogad man daudz palīdzējusi arī mamma, tētis, ome, Diāna un tuvākie draugi - gan ar dažādiem padomiem, gan pamatīgu smieklu devu gada garumā. Tieši tāpēc arī nākamajā gadā svarīgi rūpēties par tiem, kas mums ir tuvi un mīļi - lai arī viņi zinātu, ka jebkurā situācijā viņi var paļauties uz Tevi.
Labāk vēlāk, nekā nekad - Pasaulē augstākās celtnes iekarošana
Nu jau ceturto reizi Dubaija kļuva par vienu no maniem šī gala mērķiem - kopā ar paralimpiešiem devāmies uz vieglatlētikas sacensībām, kurās cīnījāmies ne tikai ar pretiniekiem, bet arī ar lielo tveici. Katru reizi esot tur, domāju par iespējām doties uz pasaulē augstāko celtni Burj Khalifa, tomēr visu šo gadu laikā man tas nebija izdevies - sākumā domāju, ka tur tikt nav iespējams, tad vienkārši nebija laika, jo sportistiem katru dienu bija starti. Bet šogad nolēmu sadūšoties un īstenot vēl neīstenoto - doties augšup uz 420. stāvu, lai paraudzītos uz Dubaiju no augšas. Samaksājot EUR 13, patiešām redzams viss! Turklāt apskate neilgst vairāk par stundu (ieskaitot stāvēšanu rindās pie liftiem, kas uz 420.stāvu dodas apmēram 1 minūtes ātrumā). Sajūtas - sirreālas! Galvenā gūtā atziņa - labāk vēlāk, nekā nekad!
Izmežģīto potīšu klubs
Zane jau nebūtu Zane, ja gada laikā kaut ko nebūtu sev nodarījusi. Kādā ļoti lietainā septembra rītā, kopā ar draudziņiem devāmies uz Līgatni, lai piedalītos vienā no fantastiskākajiem organizācijas "Jaunie Vanagi " rīkotajiem pasākumiem - Dublis 2017. Bijām gatavojušies - mums bija ne tikai īpaši gatavots Jamaikas Bobsleja komandas apģērbs, bet arī melnas, ar guašām nosmiņķētas sejas un pat pašiem savas bobsleja kamanas, kuras visu trasi arī nesām līdzi. Tiesa, mans skrējiens sacensībās aprāvās kaut kur pie 5.punkta, kur neveikli noslīdēju no slackline un paaaamatīgi izmežģīju potīti. Atminos vien ļoti griezīgu kaulu un skrimšļu čirkstošu skaņu, absolūtu klusumu uzdevuma izpildes vietā un kāda puiša jautājumu - "Vai tā skaņa nupat bija viņas kāja?". Jā, tieši tik nepatīkami un sāpīgi tas arī bija turpmākos 2 mēnešus, kamēr kāja atguva savu iepriekšējo krāsu un aprises. Mamma jau teiktu, ka galvenā gūtā mācība ir būt piesardzīgam un nepakļaut sevi liekam riskam, piedaloties šādās sacensībās, tomēr, manuprāt, tas, ko no šī ieguvu, ir pārliecība, ka ne vienmēr viss jāizdara pašai, un paļauties uz cilvēkiem ir pilnīgi ok. Tas nenormālais atbalsts un piedāvātās palīdzības daudzums, ko jutu no saviem līdzcilvēkiem, kamēr kādu brīdi pārvietojos ar kruķiem, bija fantastisks!
Brokastis upes krastā, svaigs gaiss un rūpes par savu garīgo "es" - pārgājienu burvība Latvijā
Savā dzimšanas dienā saņēmu vienu ļoti burvīgu dāvanu - "Abi divi" pārgājienu, kas sevī ietvēra Latvijas dabas takas, agru celšanos, gulēšanu teltīs un nebeidzamas sarunas ar līdzgājēju par pasaulīgām tēmām. Tas bija viens ļoti skaists piedzīvojums, kurā iemācījos, kā ar prīmusu iekurināt slapju malku, kā labāk nomazgāt pārgājiena trauciņus un kā pareizi runāt ar govīm. Otrs pārgājiens bija mazliet lielākā cilvēku pulkā, kur kopā ar Uldi un divām Kristīnēm devāmies pārgājienā, līdzi ņemot kūku un saldumus, lai atzīmētu Ulda džubileju. Dabā patiesi ir kas maģisks, jo tā sajūta, ejot gar upi, ir tribāla (kā Austris teiktu - tāda, kā no saknēm nākusi). Pats galvenais - tā ir lieliska iespēja iepazīt Latviju, ceļot arī ikdienā un būt harmonijā ar sevi un savām domām, jo pārgājienā patiesi var pabūt ar sevi.
Dzīvot zaļi - pāreja no plastmasas uz auduma maisiņiem
Šogad sāku apjaust, cik vidēji iztērēju par vienu iepirkuma maisiņi veikalā. Iepērkoties teju katru dienu, ikdienas iztērēju 0.13 centus, lai savus iepirkumus ievietotu plastmasas maisā. Matemātiski parēķinot, tie ir mazliet vairāk nekā EUR 40, ko iztērēju maisiņos. Tajā mirklī saprastu, ka tā vairs darīt negribu - ņēmu piemēru no Austra, un ikdienā aizvien vairāk sāku izmantot auduma maisiņus, kas paņemti no mājām, vai iegādāties papīra maisiņus, kas ir ne tikai lētāki, bet arī dabai draudzīgāki. Lai gan tas ir tikai neliels solis visā plašajā visumā, tomēr tas jau ir solis uz priekšu manā ikdienā. Saprotams, arī man bija grūti sākt - auduma maisiņš nereti aizmirsās mašīnā vai mājās, un tad nekas cits neatlika, kā iegādāties plastmasas maisiņu pirkumiem. Tomēr, ja ņemat uz veikalu līdzi jau iepriekš lietotu iepirkumu maisiņu (pat tad, ja tas ir plastmasas), tas ir daudz veselīgāk, kā katru dienu tērēt 0.13 centus par lielo iepirkumu maisu. Šī ir viena no lietām, par ko man pašai īpašs prieks, jo šādā veidā samazinu gan savu ietekmi uz dabu, gan papildinu savu naudas maciņu.
Pirmais atlūgums jeb kāpēc ikvienam kādreiz jāpastrādā valsts pārvaldē
Šis gads man bijis arī īpašs ar paša pirmā atlūguma rakstīšanu manā mūžā - pēc pašas vēlēšanās devos prom no Valsts kancelejas, kur strādāju mazliet vairāk kā pusotru gadu. Darbs, kas man patiesi patika, jo redzēju mērķi tajā, ko daru. Tomēr dzīvē notiek dažādi - mainās cilvēki, un līdz ar to arī kopējais mikroklimats komandā, kas pēdējos darbības mēnešus kļuva mazliet citāds. Un tas ir pilnīgi normāli, jo arī cilvēkam nepieciešamas pārmaiņas! Nepārprotiet - darbs tiesām bija ļoti labs ar foršiem kolēģiem, daudz stresa un ikdienas rutīnām, interesantiem pasākumiem, kampaņām. Šī noteikti ir vieta, kur smēlos zināšanas gan no kolēģiem, kas no pašas darba vietas un valsts pārvaldes kopuma. Lielākā no šī laika posma gūtā atziņa ir tā, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam tiešām patīk - galu galā, vairāk nekā 8 h dienā pavadām darbā, tieši tāpēc ir svarīgi, lai darbs sagādātu gandarījumu. Un tad, kad saproti, ka neesi īstajā vietā, ir jāsaprot, kas tad ir tas, ko vēlies darīt un doties konkrētajā virzienā. Otra lieta, par ko esmu pilnīgi pārliecināta, ir tā, ka ikvienam kādreiz būtu kāds brīdis jāpastrādā valsts pārvaldē, jo tur gūtās zināšanas par dažādu procesu norisi ir neaptveramas!
Ceļošana - viena no lieliskākajām lietām, kurā ieguldīt!
Ja es varētu, es ceļotu katru dienu. Nopietni! Pieļauju, ka kādreiz apniktu, un tās slāpes pēc dzimtās zemītes piezagtos nemanot, tomēr ceļošana tiešām ir viens no lieliskākajiem veidiem, kur tērēt naudiņas. Vieni teiktu - eh, es savu naudu labāk ieguldu nekustamajā īpašumā! Citi varētu piebilst - Nē, nē, es savu naudu ieguldu tikai kriptovalūtās! Protams, un labi, ka tā, jo katra izpratne par to, kur ieguldīt, ir atšķirīga. Un tas galīgi nav slikti! Vienkārši mana šī brīža sajūta saka, ka gribas iepazīt jaunas kultūras, redzēt vēl neredzēto, sajust neskartas dabas pieskārienus, iepazīties ar cilvēkiem no citām valstīm... Ceļot un pieredzēt! Arī šogad kopā ar Austri devāmies uz Rummu karjeru Igaunijā, Maltu, stopējām no Milānas uz Parīzi, kā arī pabaudījām mazliet Gruzijas brīnumaino skaistumu. Un ziniet - bija lieliski! Piedevām tam, ar Paralimpisko komiteju devos uz Pasaules čempionātu vieglatlētikā Londonā, kas norisinājās turpat, kur pirms pieciem gadiem arī Paralimpiskās spēles, bet gada sākumā par medaļām cīnījāmies Dubaijā. Visai krāšņi, visai skaisti un piepildīti, cerot, ka arī nākamais gads mums nesīs jaunus piedzīvojumus ceļojot! :)
Gads tiešām bijis raibs, un, jāsaka, ka te noteikti nav puse no 2017.gadā gūtajām mācībām. Atskatoties uz paveikto, aiz vien vairāk saprotu, ka mums nevienam nav pareizās dzīves formulas, un visi vienmēr cenšamies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Mēs nevaram nosodīt tos, kas, mūsuprāt, dzīvo nepareizi, jo varbūt mūsu "nepareizi" ir viņa "pareizi". Rakstniece Anna Brigadere reiz teica, ka "Cilvēks ir pats sev tā lielākā mīkla, un tomēr viņš mēģina citus uzminēt" - tāpēc vispirms uzminēsim paši sevi, bet tikai tad - minēsim citus. :)
Izmantojot izdevību, Jaunajā gadā vēlos novēlēt trīs būtiskas lietas - laiku, mīlestību un cilvēcību. Laiku, jo tas mums vienmēr būs par maz. Mīlestību, jo tā ir visa pamatā. Un cilvēcību - lai mēs būtu atklāti un iecietīgi pret sevi un saviem līdzcilvēkiem, un arī 2018.gadā vienmēr darītu lietas pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Priekā!
