Pralimpieši var? Jā, var gan!

FOTO: Romualds Vambuts

     Šodien, draugu un paziņu mudināta, devos uz T/C Alfa, kur otrajā stāvā izvietota aizkustinoša un vienkārši fantastiska fotoizstāde ar fotogrāfa un sporta entuziasta Jura Bērziņa-Soma bildēm no Londonas Paralimpiskajām spēlēm. 

    Šādu izstādi Latvijā vēl nebiju redzējusi un, lai gan Paralimpiskās spēles redzēju klātienē, fotouzņēmumos tverti tādi mirkļi, kurus ar vārdiem aprakstīt vienkārši nav iespējams! Patīkami bija vērot arī cilvēku atsaucību, jo bilžu stendi ne mirkli netika atstāti vienatnē - steidzīgo cilvēku plūsma pie šīm bildēm vienkārši apstājās un pēkšņi steigšanās uz darbu, veikalu vai mājām tika nomainīta pret apbrīnas saucieniem. Garāmgājēju acīs varēja pamanīt to jautājošo skatienu: "Ka?Kā viņi to var?" un tas man lika pasmaidīt, jo tas vien nozīmē par Latvijas Paralimpiskā sporta attīstību un popularizēšanu.

Juris Bērziņš-Soms

     Patīkami bija vērot arī nelielos komentārus pie bildēm, kurus tur uzrakstījis pats bilžu autors, jo, dažas bildes parastam paralimpisko sportu nezinātājam varētu likties...interesantas vai pat nesaprotamas. 

    Pēc izstādes apmeklēšanas sajutos mazliet dīvaini - viņi var paveikt kaut ko tādu, un es pat nevaru grāmatu kultūras vēsturē izlasīt? Briesmīgi... 

    Ja ir tāda iespēja, noteikti iesaku doties uz izstādi un izbaudīt mākslu - ticiet man, tas pilnīgi noteikti būs ieguldījums jebkura cilvēka pieredzes laukā.

     Vairāk informācijas par to, kurās Latvijas vietās izstāde būs apskatāma un izstādes atklāšana bildēs --> http://www.citadele.lv/tuesituvari/ vai http://www.lpkomiteja.lv/

      

Filmas pārskats: Chernobyl Diaries (2012)

Cik gan daudz nav dzirdēts par slaveno atomreaktora avāriju Ukrainā, Černobiļā, kuras traģiskās sekas jūtamas joprojām. Pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš šī traģiskā notikuma, kad savu dzīvību zaudēja un nopietnu saindēšanos ar radiāciju guva miljoniem cilvēku ( un es nerunāju par 3 - 4 miljoniem...)

Laika gaitā šis stāsts ticis atspoguļots ne vienu vien reizi - veidotas dokumentālās filmas par to, kas palicis pēc traģiskās atomkatastrofas, veidoti informatīvi sižeti ziņām, rakstītas grāmatas, izdotas brošūras un es te varētu saukt vēl un vēl veidus, kā mediji cenšas informēt cilvēkus par Černobiļas katastrofu.

Tagad, kad pagājuši nepilni 27 gadi kopš AES avārijas Černobiļā, filmu režisors Bredlijs Pārkers (Bradley Parker), kurš vairāk pazīstams ar vizuālo efektu radīšanu tādās filmā, kā The Fight Club vai xXx ar Vinu Dīzelu galvenajās lomās, izdomājis "uzsist gaisā" vienu šausmu filmiņu par to, kā Černobiļā izskatās tagad un kas notiek, ja neievēro noteikumus.

Jāsaka, ka filmu Chernobyl diaries vēlējos noskatīties jau labu laiku, tāpēc arī cerības bija sagaidīt labu, kvalitatīvu šausmu filmu, jo treileris, protams, izskatījās daudzsološs(bet tas parasti šausmu filmām mēdz būt - jo labāks treileris, jo sliktāka filma).

Kadri no filmas "Chernobyl diaries"

Filmas sižets ir tāds, kāds parasti tas mēdz būt šausmu filmām - ir 5-6 cilvēku grupiņa, kura dodas kaut kur, kur īstenībā viņi nedrīkst doties. Kamēr viņi atstāj savu auto bez uzraudzības, protams, kāds sačakarē viņu mašīnu un vienīgais variants ir palikt spokainajā vietā pa nakti. Protams, ka viens no filmas aktieriem ir drosmīgais bruņinieks un izkāpj no mašīnas, lai ietu izlūkos. Protams, ka viņš pazūd bez vēsts. Un tad sāk notikt visādas savādas lietas, kuras filmas beigās nav devušas to šausmu filmas stindzinošo sajūtu. 

Filmas sākums šķita daudzsološs - nezināmi aktieri, nav neviena izteikti skaistā, kurš uzreiz būtu ievietojams galvenajā lomā, nu, paņemsim par piemēru kaut vai Robertu Patinsonu - ja viņš būtu filmā, skaidrs, ka viņš būtu galvenais varonis, nevis otrā plāna lomas atveidotājs! Patika arī pirms savādajiem notikumiem parādītais background jeb filmas fons - mazliet vēstures faktu par Černobiļu, par to, kas īsti tur notika tālajā 1986. gadā, un kas palicis pēc tam.

Skatoties filmu, tomēr nepamet sajūta, ka aktieri savā starpā nav kārtīgi saspēlējušies un iejutušies savās lomās. Nav jau runa par aktiermeistarību, jo filma ir emociju pilna, nenoliedzami. Runa vairāk ir par to, ka filma šķita sekla un ļoti virspusīga. Šausminošie momenti ir, taču tie ir ļoti paredzami - kolīdz mainās skaļums, zini, ka pēc klusā brīža būs kaut kas šausminošs vai kolīdz galvenie varoņi ieiet tumšā telpā, kaut kas noteikti notiks. Protams, šo varētu norakstīt arī uz to, ka filma ir vismaz 20 minūtes īsāka, nekā mums ierastās pilnmetrāžas filmas - filmas garums ir 1:27, turkļat 8 minūtes no tā ir Cast titri.

Biju iedomājusies, ka filma būs par mistiskām, pārcilvēcīgām būtnēm, nu, poltergeistiem vai mazām spokainām meitenītēm, kas padara trakus cilvēkus, taču tiši tas man lika vilties - filma vairāk atgādināja parastu zombiju filmu, kur šie zombiji ēd nost cilvēkus. Ja man jāsalīdzina, kaut kas līdzīgs varētu būt Wrong Turn filmu kvintoloģija, kurā arī darbojās ar dažādām anomālijām saslimuši, radiāciju dzeroši dīvaiņi. 

Filmas laikā viens no galvenajiem varoņiem arī bilda, ka zinot kādu leģendu par Černobiļu, taču, vērīgi neklausoties, šo rindiņu varēja arī nesaklausīt, līdz ar to, tu gaidi, kad tiks stāstīts par šo leģendu, bet tā vietā notiek "kiš-miš" un trauslais pavediens par šo it kā esošo leģendu pazūd, turpmāk filmā pat netiek pieminēts.

Jāatzīst, ka viena no labajām pusēm bija interesantais un negaidītais filmas nobeigums, kas tiešām lika aizdomāties, vai tiešām Černobiļa ir tāda, par kādu to uzdod - pilnīgi neapdzīvota? Hmm, nezinu gan...Vēlkāda lieta, ko atzinu par labu - viss šķita ļoti reālistisks - tā vien šķita,ka aktieri patiešām devušies uz Černobiļu, lai iegūtu vērtīgos kadrus filmai(ko var zināt, varbūt filma patiesi uzņemta Černobiļā.).

Lai gan kritiķu atzīts filmu portāls Image Movie Data Base (IMDB.com) šai filmai no 10 zvaigznītēm piešķīris tikai 5.1, filma tomēr ir atzīstama, skatāma un pat interesanta, tāpēc es, būdama neprofesionāle un balstoties tikai uz saviem subjektīvajiem spriedumiem, dodu šai filmai 7 zvaigznes. 

Kas ir Stīvs Džobss?

Nesen kādā universitātes lekcijā noskatījos Stīva Džobsa runu Stenfordas universitātes izlaiduma klasēm – ak, laimīgie, kuriem šo runu izdevās dzirdēt „dzīvajā izpildījumā”! Lai vai kā, nav runa par to.

Noklausoties šo iedvesmojošo runu, sāku domāt, kas ir šis Stīvs Džobss un kāpēc viņš, būdams cilvēks bez universitātes izglītības, māca dzīvot studentus, kuri teju teju pabeiguši universitāti? Kāpēc tieši viņam ir tik milzīga ietekme uz cilvēkiem, un nevis Bilam Geitsam vai Ričardam Brensonam? Arī viņi skolā nebiji izcilnieki, taču neesmu viņus redzējusi uzstājoties publikas priekšā, īpaši universitātes izlaiduma dienā.  Nu, ja, Stīvs Džobs ir(bija) milzīgās kompānijas „Apple” dibinātājs. Neslikti kādam, kurš nav pabeidzis universitāti!

Taču, patiesībā, arī par to nebūs šeit rakstītais. Viss sākās ar šīs uzrunas, manuprāt, 5 minūti, kad Džobss skaidri pauda savu nostāju par universitāti –„dariet un mācieties tikai to, kas jums patiesi patīk. Dariet tā, lai jums būtu prieks, lai paši justos laimīgi un darītu to, kas patīk.”  Žēl, ka šo runu nedzirdēju tad, kad izvēlējos savu nākotnes profesiju. Mūsdienu studentam ir sasodīti grūti saprast, kas nākotnes cilvēkiem būs nepieciešams. Ir grūti atrast kādu tukšu nišu, jo nišā, kas jau ir aizņemta un „iesildīta”, ir ļoti grūti izsisties. Tas būtu tas pats, kā mēģināt nojaukt māju, katru dienu no fasādes izņemot pa vienam ķieģelim. Nesen dzirdēju piemēru no pasniedzēja X – „žurnālu izdevniecības „Santa” īpašniece ir miljonāre! Kāpēc gan jūs nevarētu sekot viņas pēdās?” Nu, nebūs gan tā. Toreiz, kad tika dibināta „Santa”, jā, arī šī drošās meitenes sāka ar vienu žurnālu, kas vēlāk izvērtās par milzīgu žurnālu izdevniecību ar vairāk nekā 20 žurnāliem zem izdevniecības „Santa”! Taču tolaik, kad „Santa” tika veidota, bija nepieciešamas jaunas dvesmas. Tas bija brīdis, kad Latvijai savu žurnālu īsti nebija. Tāpēc arī šis projekts izvērtās tik veiksmīgs, ienesīgs. Vai tad man nav daļa taisnības, mister X?

Katru gadu aizvien vairāk apjukušu studentu izvēlas studēt profesiju, kas nav viņu īstā profesija. Parasti studenti ieiet divās galējībās. Pirmā galējībā – vidusskolas beidzēji izvēlas studēt to, kas, viņuprāt, nākotnē būs labi apmaksāta profesija. Topošie studenti neaizdomājas, ka varbūt tieši tas, kas iesākts studēt, ir pilnīgi pretējs tam, ko viņš patiesībā grib studēt. Anniņa aizgāja studēt uz t.s. „komunikāčiem”, bet patiesībā būtu sasodīti laba optometriste.  Jānis devās studēt „mediķos”, bet patiesībā viņa kaislība ir arhitektūra, fizika un ģeometrija.  Otrā galējība – topošie studenti vairāk ieklausās savos vecākos. Ja mamma ir dakterīte, arī meitai vai dēlam jābūt dakterītim. Ja vectēvs un tētis ir jurists, arī dēlam jābūt juristam. Kāds viņiem pavaicāja, vai viņiem patīk medicīna un jurisprudence?

Kāpēc es vispār aizgāju līdz šim visam...Ak, jā. Esmu pirmā kursa studente Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciajs nodaļā. Un arī man šķiet, ka vieta, kur studēju pašlaik, nav mana vieta. Nav mana ĪSTĀ vieta.  Sākotnēji, man bija grūti izvēlēties, ko darīt ar savu dzīvi. To, ka vēlos studēt, es sapratu uzreiz, galvenais jautājums bija par vietu, kur studēt. Arī universitāti, neslēpšu, biju izvēlējusies. Tad atlika visgrūtākais – fakultātes un nodaļas izvēle. Izvēlējos, bet domāju ilgi. Un arī prioritātes vairakkārt dabūju pārkārtot, jo mazā balstiņa visu laiku atgādināja – tev jābūt paraugam, tev jāparāda vecākiem, ka esi izvēlējies īsto profesiju! Lielu lomu, protams, nospēlēja arī naudas faktors, jo tā nodaļa, uz kuru vēlējos iet, piedāvāja tikai 3 budžeta vietas. 3! Cik ļoti jāziedojas, lai iekļūtu vienā no šīm vietām un cik ļoti jāziedojas, lai noturētos TOP 3?

Jā, es pieļauju, ka nebiju vienīgā, kura vīlās, kad 17.jūlijā ielogojās portālā latvija.lv un saprata, ka kārotā vieta, kur mācīties, nav iegūta un ir jāpaliek ar otro izvēlēto studiju programmu. Ar otro. Tāpēc jau to sauc par otro – jo tā nav pirmā...

Lai vai kā arī būtu, gribēju tikai izklāstīt savu viedokli un mazliet pasūdzēties baltajai lapai. Mister Džobss, tev bija pilnīga taisnība – dzīve IR pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk. Tāpēc jācenšas darīt to, kas patīk. Mans liktenis pagaidām ir nezināms. Taču neviens nezina savu likteni, vai ne?