Kas ir Stīvs Džobss?

Nesen kādā universitātes lekcijā noskatījos Stīva Džobsa runu Stenfordas universitātes izlaiduma klasēm – ak, laimīgie, kuriem šo runu izdevās dzirdēt „dzīvajā izpildījumā”! Lai vai kā, nav runa par to.

Noklausoties šo iedvesmojošo runu, sāku domāt, kas ir šis Stīvs Džobss un kāpēc viņš, būdams cilvēks bez universitātes izglītības, māca dzīvot studentus, kuri teju teju pabeiguši universitāti? Kāpēc tieši viņam ir tik milzīga ietekme uz cilvēkiem, un nevis Bilam Geitsam vai Ričardam Brensonam? Arī viņi skolā nebiji izcilnieki, taču neesmu viņus redzējusi uzstājoties publikas priekšā, īpaši universitātes izlaiduma dienā.  Nu, ja, Stīvs Džobs ir(bija) milzīgās kompānijas „Apple” dibinātājs. Neslikti kādam, kurš nav pabeidzis universitāti!

Taču, patiesībā, arī par to nebūs šeit rakstītais. Viss sākās ar šīs uzrunas, manuprāt, 5 minūti, kad Džobss skaidri pauda savu nostāju par universitāti –„dariet un mācieties tikai to, kas jums patiesi patīk. Dariet tā, lai jums būtu prieks, lai paši justos laimīgi un darītu to, kas patīk.”  Žēl, ka šo runu nedzirdēju tad, kad izvēlējos savu nākotnes profesiju. Mūsdienu studentam ir sasodīti grūti saprast, kas nākotnes cilvēkiem būs nepieciešams. Ir grūti atrast kādu tukšu nišu, jo nišā, kas jau ir aizņemta un „iesildīta”, ir ļoti grūti izsisties. Tas būtu tas pats, kā mēģināt nojaukt māju, katru dienu no fasādes izņemot pa vienam ķieģelim. Nesen dzirdēju piemēru no pasniedzēja X – „žurnālu izdevniecības „Santa” īpašniece ir miljonāre! Kāpēc gan jūs nevarētu sekot viņas pēdās?” Nu, nebūs gan tā. Toreiz, kad tika dibināta „Santa”, jā, arī šī drošās meitenes sāka ar vienu žurnālu, kas vēlāk izvērtās par milzīgu žurnālu izdevniecību ar vairāk nekā 20 žurnāliem zem izdevniecības „Santa”! Taču tolaik, kad „Santa” tika veidota, bija nepieciešamas jaunas dvesmas. Tas bija brīdis, kad Latvijai savu žurnālu īsti nebija. Tāpēc arī šis projekts izvērtās tik veiksmīgs, ienesīgs. Vai tad man nav daļa taisnības, mister X?

Katru gadu aizvien vairāk apjukušu studentu izvēlas studēt profesiju, kas nav viņu īstā profesija. Parasti studenti ieiet divās galējībās. Pirmā galējībā – vidusskolas beidzēji izvēlas studēt to, kas, viņuprāt, nākotnē būs labi apmaksāta profesija. Topošie studenti neaizdomājas, ka varbūt tieši tas, kas iesākts studēt, ir pilnīgi pretējs tam, ko viņš patiesībā grib studēt. Anniņa aizgāja studēt uz t.s. „komunikāčiem”, bet patiesībā būtu sasodīti laba optometriste.  Jānis devās studēt „mediķos”, bet patiesībā viņa kaislība ir arhitektūra, fizika un ģeometrija.  Otrā galējība – topošie studenti vairāk ieklausās savos vecākos. Ja mamma ir dakterīte, arī meitai vai dēlam jābūt dakterītim. Ja vectēvs un tētis ir jurists, arī dēlam jābūt juristam. Kāds viņiem pavaicāja, vai viņiem patīk medicīna un jurisprudence?

Kāpēc es vispār aizgāju līdz šim visam...Ak, jā. Esmu pirmā kursa studente Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciajs nodaļā. Un arī man šķiet, ka vieta, kur studēju pašlaik, nav mana vieta. Nav mana ĪSTĀ vieta.  Sākotnēji, man bija grūti izvēlēties, ko darīt ar savu dzīvi. To, ka vēlos studēt, es sapratu uzreiz, galvenais jautājums bija par vietu, kur studēt. Arī universitāti, neslēpšu, biju izvēlējusies. Tad atlika visgrūtākais – fakultātes un nodaļas izvēle. Izvēlējos, bet domāju ilgi. Un arī prioritātes vairakkārt dabūju pārkārtot, jo mazā balstiņa visu laiku atgādināja – tev jābūt paraugam, tev jāparāda vecākiem, ka esi izvēlējies īsto profesiju! Lielu lomu, protams, nospēlēja arī naudas faktors, jo tā nodaļa, uz kuru vēlējos iet, piedāvāja tikai 3 budžeta vietas. 3! Cik ļoti jāziedojas, lai iekļūtu vienā no šīm vietām un cik ļoti jāziedojas, lai noturētos TOP 3?

Jā, es pieļauju, ka nebiju vienīgā, kura vīlās, kad 17.jūlijā ielogojās portālā latvija.lv un saprata, ka kārotā vieta, kur mācīties, nav iegūta un ir jāpaliek ar otro izvēlēto studiju programmu. Ar otro. Tāpēc jau to sauc par otro – jo tā nav pirmā...

Lai vai kā arī būtu, gribēju tikai izklāstīt savu viedokli un mazliet pasūdzēties baltajai lapai. Mister Džobss, tev bija pilnīga taisnība – dzīve IR pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk. Tāpēc jācenšas darīt to, kas patīk. Mans liktenis pagaidām ir nezināms. Taču neviens nezina savu likteni, vai ne?