Bad luck Zane jeb "Kāpēc Zani nekur nevar laist vienu?"

Neviena no tām biļetēm nav derīga. Bet smuki. 

Hm. Sākšu ar to, ka sēžu Frankfurtes lidostā. Pierādījumam - bilde, visskaistākā, no web kameras uzņemta( oh, it rymes!) Jā, lidosta. Kāpēc, vaicāsi? Iemesls gluži vienkāršs. Devos uz Vāciju, vēlējos tikt uz Latviju - neiznāca. Tad nu - pavisam neliela bilžu reportāža ar to, kāpēc neesmu Rīgā un nebaudu alu ar draugiem. :))))))))))))))) <--- sarkasma pilnais smaidiņš, ja nu kas. :) 

Sākās viss ar to, ka devos uz skaisto, saulaino un visnotaļ silto Vācijas pilsētu Frankfurti, no kuras ar vilcienu man bija jādodas uz Ķelni. Lūk, te arī sākas mans piedzīvojums. Plkst. 4:00 man bija jābūt lidostā. Saprotams, domāju, ka gulēt neiešu, taču pēdējā brīdī izdomāju, nē, pagulēšu stundiņu, būs labi. Un - boooom! - aizgulējos! Modinātāju nospiedu un tas zvanīja 30 minūtes vēlāk, nekā plānots - t.i., 4:00, lai gan 4:00 man bija jābūt lidostā. Okay, paķeru pēdējās lietas, kas nepieciešamas, izsaucu taksi un - boooom! - jaukā takšu firma ALVIKSA iedevusi man, iespējams, vislēnāko taksi Rīgā. Okay, elpoju dziļi, elpoju mierīgi, kad saprotu, ka pulkstenis rāda jau 5:00, bet esmu apmēram pusceļā uz lidostu. 

Ja jau esmu Vācijā, tad jau, šķiet, lidmašīnā tiku un līdz pat Vācijai (NĒĒĒ!), tas ir, līdz pat lidmašīnas vietai, man gāja jauki un skaisti, līdz ar mani sāka runāt svešs vīrietis no Austrijas. Es esmu sociāla būtne, bet ja kāds cenšas ar tevi runāt par nopietnām lietām ap plkst. 6.30 no rīta un vienīgais, kas tavā plānā ietilpst, ir mazliet pačučēt, sociāli aktīvs cilvēks parasti pārvēršas par nīgru cilvēku. 

Fankfurtē tiku jauki un smuki, līdz brīdim, kad vajadzēja sēsties vilcienā uz Ķelni. Jā, so it begun. Pirmais, esmu muļķe, jo mans foršais telefons centās ieskaidrot, ka Vācijā jau ir 9.00, kas nozīmētu, ka kavēju vilcienu. Tad nu skrēju. Ātri, bez apstājas, bet īstenībā apstājoties un nonācu līdz vilcienam laicīgi, kad sapratu, ka nesakrīt ne vilciena numurs, ne galamērķis. Tad "ierubīju", jā, kaut kas īsti nav labi, sapratu, ka pie vainas mans pulkstenis, devos uz "Starbucks" - ne tikai, jo man tur ļoti patīk un ir garšīga kafija, bet vairāk tādēļ, ka tā bija VIENĪGĀ vieta lidostā, kur bija iespējams sakarīgs interneta savienojums. 

Otrais "es esmu muļķe" moments sākās tad, kad izkāpu pieturā, kas saucās "Cologne Hbf", lai gan mans galamērkis bija "Cologne Ment/Deuz something-something", kurā, pašsaprotami, neizkāpu. Saprotams, ja tev ir mēle aiz zobiem(un zobi), tu vari pavaicāt kādam un iegūt informāciju par to, kā tikt nozīmētajā galamērķi, taču visu informāciju cilvēciņi nevarēja izstāstīt, tāpēc gandrīz iegādājos tramvaja mēneša biļeti par Eur 68. Liels mans pārsteigums bija momentā, kad, atrodot pareizo vietu, kur iegādāties parastu tramvaja biļeti, attapos pie kases, kurā jāplāta rokas, jo norēķinu var veikt TIKAI ar skaidru naudu, kuras man, pašsaprotams, nebija. Šī iemesla dēļ, turpmāk pārvietojos kā "zaķis" - meitene un vēl bezbiļetniece. Forši, ne?

Neskatoties uz nelielām orientēšanās problēmām - iekāpu nepareizajā tramvajā - , viesnīcā tiku laicīgi un plānoto, ļoti svarīgo tikšanos nenokavēju. ^_^

Hm, kad min kaut ko jauku un labu, jāpiemin arī FAIL MUCH momenti. Sīki neizplūdīšu, bet tādi THE TOP MOMENTS noteikti būtu:

• apmaldīties starp trijām priedēm;
• salauzu kafijas automātu;
• aizmigu konferencē, kurā bija tikai 12 cilvēki;
• apmaldīties starp trijām priedēm;
• un apmaldīties starp trijām priedēm.

Diānai mašīna tīra.

Ir arī patiesi laba lieta - satiku arī Diānu, kura dzīvo apmēram 2h braucienā no vietas, kur es mitinājos, tāpēc tas ir jauki. :) Aizbraucām pieēsties uz McDonaldu un izbaudījām vakaru ar foršu filmu, kuru neredzēju, jo noplīsu pirmajā pusstundā. 

Un tad sākās šī diena, proti, 21.februāris. Beidzās konference un ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas devāmies Ķelnes apskatē. Forši jau, protams. Laika apstākļi mainās ik pēc 5 minūtēm - te līst, te saule karsē, te virpuļviesulis sākas, taču viss bija paciešami. Tāpat, izbaudījām garšīgu alu vietējā Ķelnes krogā un, jā, tas bija jauki. Man 21.februāra lielais FAIL MUCH bija mana neveiksme ar vilcienu. Devos uz Lufthansa biroju, cerībā apmainīt vilciena biļetes uz tādām, kas ir mazliet ātrāk, kā plānots. Sieviete paskaidroja, ka tā darīt varot, tikai apsēsties drīkstu tikai tad, kad visi cilvēki ar numurētajām vietām ir apsēdušies. Esmu vilcienā, pienāk vīrietis. Forši. Dodu šim biļeti. Vēl forši. Vīrietis saka, lai kāpju ārā no vilciena. Nav forši. Bet viss labi, jo vīrietis jauks un sarunājām, ka viņš man neko nedarīs. 

Stāsta turpinājums vairs nav saulains - ierodoties Frankfurtes lidostā, saprotu, par ko stresaini bija rakstījusi mana māsa - Frankurtes lidostas darbinieki, kuri atbildīgi par somu pārbaudi, streiko. Lieliskiņi. Taču laiks līdz lidojumam ir diezgan pamatīgi liels, apmēram 4h, un rinda, kas jāizstāv, līdz nonāc pie "Re-booking of tickets", izskatās neliela. Izskatās. Rēgojas. Patiesībā, minētās 4 h tiek pavadītas stāvot rindā un saprotot, ka ne es, ne Igaunis un ne Lietuviete, kā arī atlikušie 5 000  cilvēku, nekur netiek, jo,redz, streiks būs līdz 24:00, bet līdz tam, neviens no "mirstīgajiem" netiek iekš t.s. "Tax free" zonas.

Kad samierinājos ar faktu, ka, oh, well, nekur netieku, sāku izbaudīt aviosabiedrības bonusus - bezmaksas maizītes, šokolādi, kruasānus, kā arī dažādu atspirdzinošus dzērienus. Bija forši pirmās 2h, pēc tam šokolāde šķebināja, bet no patērētā ūdens daudzuma, man vajadzēja izmantot labierīcības.

Kad izstāvējām rindu ( bildē sieviete manam Igaunijas kolēģim paziņo, ka viņš mājās var tikt tikai pirmdien ), sieviete laipni paziņo, ka neviens šovakar nekur nelidos. Lieliskiņi 2. Igaunim un Lietuvas kolēģei neveicas - abi ielikti lidojumos uz pirmdienu, turklāt bez garantijas, ka tiešām tiks mājās. Respektīvi, tiks mājās, ja kāds atteiksies, bet cilvēki reti atsaka pēdējā brīdī. Man veicas labāk - pagaidi līdz svētdienas rītam un VARBŪT tiksi mājās. Lieliskiņi 3. Ko darīt? Kā rīkoties? Niknums milzīgs. Pavaicāju par iespējām un kompensācijām. Jā, kompensācija esot - 20 Eur vērts kupons viesnīcai pāris kilometrus no lidostas. 

Sazvanoties ar miljons cilvēkiem ( mamma un māsa ), nolēmu gaidīt sestdienu, kad vakarā varēšu tikt mājās. Pēc tam gan nolēmu doties uz Minheni un lidot no turienes - tādējādi, būtu mājās laicīgi. Bet es jau projām esmu Frankfurtes lidostā, vai ne? Tāpēc gala risinājums bija sagaidīt māsu, kura pašlaik aktīvi brauc man pakaļ un doties uz Rīgu ar reisu, kas ir Luksemburgā. Un tad ap 14.00, iespējams, būšu mājās. :)))))))))))))) <----- sarkasma pilnais smaidiņš.

Jā, sēžu lidostā. Vēl. Plānā doties apskatīt, cik cilvēku ir palikuši gulēt lidostas telpās. Un tad paēst - mazliet nogremdēt bēdas ēdienā. Un tad - atdot atpakaļ biļeti lidojumam, kuram tiku piereģistrēta, lai kāds cilvēciņš papriecājas, jo ātrāk tiks mājās. :)

Īss rezumē - viss slikti, bet ēdiens ir laba lieta.

That's all, folks! Let's keep in touch! ;)