Kāpiens Ziemeļāfrikas augstākajā virsotnē - Tubkāls (4167m)

Man vienmēr paticis sevi izaicināt un kāpt ārā no savas komforta zonas, jo ticu, ka tas ir lielisks veids, kā sevi pilnveidot un iepazīt no dažādām šķautnēm. Tādēļ brīdī, kad viens no maniem draugiem paziņoja, ka dodas uz Maroku, lai iekarotu Ziemeļāfrikas augstāko virsotni - Tubkālu, es, daudz nedomājot, nolēmu piedāvāt savu kompāniju. Jāatzīst, ka tikai tad, kad bijām iegādājušies avioiļetes, sapratu, uz ko biju parakstījusies - kāpiens 4167m augstā virsotnē bez iepriekšējas sagatavošanās, teju nekādas kalnos kāpšanas pieredzes un bez sapratnes, kā un vai mans ķermenis to spēs. Tagad, atskatoties uz kāpienu, manu seju rotā smaids - tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem, kādā līdz šim esmu bijusi, turklāt tas skats, kas paveras zem kājām, kad esi sasniedzis virsotni... Neaprakstāms! Lai iedvesmotu arī citus doties iekarot Tubkālu, nolēmu uzrakstīt nelielu rakstu ar ieteikumiem un manu personīgo pieredzi, esot Marokā! :)

Sagatavošanās - fiziskā sagatavotība, līdzi ņemamās mantas

Lai gan tiek runāts, ka Tubkāla virsotne ir viena no vieglāk sasniedzamajām, ja runājam par kalniem, kas ir virs 4000 m augstuma, par savām spējām uzkāpt šajā milzī šaubījos jau no sākta gala. Tieši tā iemesla dēļ nolēmu uzlabot savu fizisko stāvokli - apmēram divus mēnešus vismaz 1x nedēļā skrēju 6-10km distances, gāju pārgājienos un reizi pa reizei apmeklēju arī savu lielisko fizioterapeiti Signi, kura rūpējās par manu ceļu un muguras veselību.

Atskatoties uz kāpienu un manu sagatavošanās procesu pirms tā, varu secināt, ka tāda super-īpaša fiziskā sagatavošanās nav nepieciešama, jo kāpiens nav fiziski grūts. Man šķiet, ka mana cīņa norisinājās tieši galvā - auksts, pūš vējš, miljons jautājumu, kādēļ es to vispār daru un vēlme doties lejup 10 minūtes pirms Tubkāla virsotnes sasniegšanas... Un tie bija tikai daži tarakāni, kas man traucēja. Līdz ar to, fiziskās sagatavotības uzlabošana, protams, ir forša lieta un vēlama, taču morāli nobriest ir daudz būtiskāk.

Runājot par līdzi ņemamajām mantām un ekipējumu, ilgi prātoju par to, kādas lietas likt savā somā - ņemot vērā, ka ceļojums pa Maroku bija plānots teju 2 nedēļu garš un Tubkāls bija tikai viens no pieturas punktiem, līdzi ņemamo mantu saraksts tika īsināts ar katru dienu. Ar Uldi daudz diskutējām par to, kas ceļojumā varētu izrādīties lieks, tāpēc pirms došanās ceļā nolēmu, ka mājās atstāšu gan ūdens sistēmu, gan nūjas, gan pārgājienam paredzētos zābakus - respektīvi, teju visu, ko Latvijā izmantoju gandrīz katrā pārgājienā. Iemesls, kādēļ tā nolēmām, bija somas izmēru dēļ un nevēlēšanās uz muguras nest papildu 2.5kg visu atlikušo ceļojumu. Kaut kādā ziņā tā, iespējams, bija kļūda.

Saprotams, ka ekipējumam, kāpjot augšup, ir liela nozīme, un viena no idejām bija izmantot Marokas pastu - paņemt ekipējumu no Latvijas, uzkāpt Tubkālā un nosūtīt nevajadzīgās lietas pa pastu uz mājām, taču šī doma atkrita brīdī, kad Googlē salasījāmies sliktās atsauksmes par Marokas pasta (ne)darbu. Vienu mēs zinājām skaidri - visu nepieciešamo ekipējumu noteikti varēs noīrēt Imlilā, kas ir pilsēta, kurā sākas ceļš uz Tubkālu un tas bija tas, ko darījām.

Secinājums pēc kāpiena ir diezgan skaidrs - ja bez nūjām un ūdens sistēmas var iztikt, tad mazliet žēl par saviem pārgājienu apaviem, kuri klusi palika istabas stūrītī Latvijā - īrētie apavi ir divtik neērti un nav pieāgojušies Tavai pēdai, nemaz nerunājot par higiēnas jautājumiem. Tiesa, īrēt apavus bija labāk, nekā virsotni sasniegt parastās botās (tas vienkārši nebūtu reāli), turklāt apavu īre uz divām dienām izmaksāja 8 eur. Te vieta iztēlei, jo to, kā labāk rīkoties, jāizlemj katram pašam. Skaidrs, ka, ja plāns ir doties tikai uz Tubkālu un atlikušo laiku pavadīt kūrortā, pārgājiena apaviem somā vieta noteikti jāatrod! Virsotni sasniedzu Mammut apavos, Adidas sporta ūziņās un Audimas slēpošanas tērpā, no name cepurē un no name šallē. Man bija arī diezgan no name cimdi, un kopumā par savu ekipējumu vispār nevaru sūdzēties. :) Vēl, protams, būtu noderējušas saulesbrilles!

Laiks Tubkāla virsotnē ir ļoti mainīgs - mums ļoti paveicās ar kāpiena laiku, jo nebija ne sniega vētru, ne pārāk liela vēja vai aukstuma. Nebija miglas, nedz mākoņu, kas skau padarīja vairāk kā baudāmu. Taču nākamā ekspedīcija aiz mums diemžēl virsotnē neuzkāpa sniega vētras dēļ. Tas laikam arī kā ieteikums - rūpīgi iepazīties ar informāciju par laikapstākļiem, izdomāt kādu alternatīvu plānu, ja nu gadījumā konkrētajā dienā kāpiens Tubkālā nav iespējams.

Pa ceļam augšup ir vairākas mazas kafejnīciņas, kurās var ieķert saldu kolu par apmēram 1 EUR, kā arī svaigi spiestu apelsīnu sulu un ūdeni. Dažas no tām piedāvā arī nopietnākas uzkodas, piemēram, čipsus, snikerus un citus saldumu, tāpēc raizēties par to, ka kaut kas varētu pietrūkt, nevajadzētu. Mums līdzi bija kaut kādi saldie rieksti, ko pagrauzt, un čipši - ar pārējo nodrošinājāmies pa ceļam un kārtīgi paēdām arī Tubkāla bāzes nometnē. 

Gids

Apmēram mēnesi pirms mūsu ceļojuma, uzzinājām, ka, kāpjot Tubkālā, obligāti jāņem gids - tas ir noteikums, kas stājies spēkā pēc 2018.gada decembra notikumiem, kad Tubkāla pakājē tika nogalinātās divas tūristes no Norvēģijas (starp citu, šī iemesla dēļ Marokā bija jūtama policijas klātbūtne ik uz soļa).

Sākotnēji prātuļojām, ka esam pietiekami gudri, lai kāptu Tubkālā bez gida, taču informācija internetā bija nepielūdzama - bez gida uz Tubkālu tikt ir nereāli, turklāt kāpiena laikā katrs kāpējs tiek piereģistrēts trīsreiz, taču bez gida Tu netiec laists tālāk. Vairākos blogos uzgājām informāciju, ka tūristi bez gida vienkārši nodzīti lejā atpakaļ uz Imlilu.

Sākotnēji atrast gidu, ar kuru kāpt Tubkālā, skanēja pēc neiespējamās misijas. Daži no cilvēkiem, ar ko runājam, ieteica doties turp un vienkārši meklēt kādu vietējo gidu Imlilā, citi brīdināja, ka gidu pieprasījums ir liels un tas jāsarunā iepriekš. Nolēmām neriskēt un gidu sarunāt iepriekš, taču realitātē - Imlilā uz katra soļa bija kāds, kas gatavs ar Tevi doties augšup uz Tubkālu.

Gidu sameklējām caur Ulda paziņu Marokā - Ulda paziņa mūs piespēlēja vietējam gidam Omar Ait Ahmad (https://www.facebook.com/omar.arawi), kurš caur savu tīklu mums iedeva Tubkāla tūres piedāvājumu par 1,400 MAD jeb ~137 EUR, kas cenā iekļāva četras ēdienreizes diviem cilvēkiem, kā arī gida pakalpojumu uz divām dienām un nakšņošanu Refugee de Toubkal, kas ir Tubkāla bāzes nometne.

Jāsaka, ka gids radīja arī nelielu drošības sajūtu, jo šķita, ka viņš zina, ko dara - viņš ne tikai reizi pa reizei apvaicājās, vai viss ir labi, bet reāli palīdzēja uzvilkt ekipējumu, rādīja ērtākās takas u.tml. Viņš lauzītā angļu valodā arī pastāstīja, ka ar šo biznesu nodarbojas visa viņa ģimene - tēvs un trīs brāļi. Mūsu gadījumā Mustafa - tā sauca mūsu gidu - bija vairāk kā līdzgājējs un virziena rādītājs, taču ejot uz Tubkāla virsotni 6 no rīta, manījām, ka lejup no kalna mūsu virzienā steidzas gids un jauna dāma, kurai, acīmredzot, virsotnē palicis slikti.

Realitātē - gids kāpienam nav nepieciešams, jo visur ir norādes, daudz cilvēku un kāpiens kopumā šķita ļoti drošs, taču bez gida kāpšana diemžēl nav iespējama.

Ekipējums

Imlilā var noīrēt teju visu, sākot no pārgājiena apaviem un beidzot ar termoveļu, kā arī vēja necaurlaicīgām biksēm. Cenas īres ekipējumam arī draudzīgas, turklāt arī kvalitāte šķita ļoti normāla. Uldis kāpienu veica ar saviem taku apaviem bez augstās potītes, es noīrēju kārtīgus pārgājiena zābakus ar augstu malu potītes balstam. Tāpat noīrējām arī kramponus jeb tautā sauktus arī par kaķīšiem - uzlikas uz apaviem, kas paredzētas, lai kāptu pa ledainu un sniegotu virsmu. Arī šo jautājumu mums nācās risināt uz vietas, jo informācija daudzviet ir pretrunīga - lielos vilcienos, tas, vai kramponi būs nepieciešami, ir atkarīgs no konkrētā gada/mēneša un pat dienas laika apstākļiem. Mūsu kāpienā aprīlī kramponi bija "a must", jo teju viss kāpiens uz virsotni bija ar sniegu. Tos noīrējām pa 150 MAD, kas ir apmēram 15 EUR. Secinājums - ja uz Maroku plānots doties ne tikai kāpšanas nolūkā, tad ekipējumu var arī noīrēt. Jā, sanāks iztērēt 30-40 eur, atkarībā no nepieciešamajām lietām, taču totāli tā vērts (izņemot jau iepriekš minētos apavus!)! Noteikti iesaku sagatavoties dažādiem laika apstākļiem - kāpjot augšup ļoti noder vēja necaurlaidīgas bikses, biezāka vējjaka, ērti cimdi, sejas bafs, kas pasargā no saltā vēja, siltas zeķes un saulesbrilles, kā arī cepure ausu un galvas siltumam.

Kā jau minēju, tad lielu daļu pārgājieniem nepieciešamo ekipējumu nolēmu atstāt Latvijā, tāpēc saskārāmies arī ar ekipējuma īri.

Man komplekts kāpšanā sākotnēji bija termoveļa + biezākas sporta treniņbikses, biezās zeķes, sporta t-krekls, cimdi, cepure, bafs un slēpošanas jaka, taču kaut kur pa vidu vējš tā izpurināja, ka galīgi nenožēloju līdzi paņemtās slēpošanas bikses.

Kāpiens

Imlilā nokļuvām agrā 18.aprīļa rītā, kur mūs sagaidīja miglā tīti kalni un drēgnums. Lai uzņemtu spēkus pirms kāpiena, mēs nolemām ieturēt gardas brokastis, taču no trim apmeklētajiem restūzīšiem mūs apkalpoja tikai viens, kur kārtīgu omleti, maizītes, kafiju un svaigi spiestu apelsīnu sulu baudījām par 6 eiro. Jā, interesanti, ka maizīte + omlete ir viņu klasiskās brokastis, bez iespējas izvēlēties citas opcijas, taču garšo labi un, ja esi konkrētajā valstī, jābauda tas, kas nu ir pieejams!

Pēc brokastīm satikām savu gidu, noīrējām kramponus, kas bija absolūta nepieciešamība, un sākām mūsu kāpienu augšup. Kamēr Uldis un Mustafa rikšoja augšup pa stāvo nogāzi, es krietni iepaliku, jo jau pirmie metri šķita pietiekami sarežģīti. Man par laimi, kaut kādā brīdī mūsu kāpiens bija mazliet lēzenāks, tāpēc labprāt izbaudīju tos mirkļus, kad nebija jākāpj 50 metru vertikāli. Trase kopumā ir arī ļoti iecienīta - kādu brīdi gājām kopā ar kāpējiem no Polijas, tad pievienojāmies kādam Kanādas tūristam, kurš gāja divatā ar savu gidu, taču lielāko takas daļa devāmies trijatā. Un ko tik pa ceļam nevar redzēt - dāmas pilnīgi baltos bikškostīmos un žaketēs, desmitiem mūļu, kas devās turp un atpakaļ ar krietni lielāku bagāžu, nekā man un Uldim uz muguras, un, protams, jaunākā ekipējuma parādi.

Jāsaka, ka uz ceļa visu laiku ir "sastrēgums", un pat tad, ja šķiet, ka ej viens vai divatā ar gidu, taciņa ceļā uz Tubkālu ir ārkārtīgi iecienīta - cilvēki soļo šurpu turpu, un ikreiz, kad kāds Tev paiet garām, nākot no Tubkāla, iekšējais bērns sajūsmā iekliedzās, ka vairs neesam tālu no mūsu starta punkta kāpienam. Kāpiens uz bāzes nometni ir savā ziņā arī komercializēts - pa ceļam uz Tubkāla bāzes nometni, protams, var iegādāties visu vajadzīgo un mazāk vajadzīgo - mēs labprāt baudījām svaigi spiestas apelsīnu sulas par 15 MAD, kas ir apmēram 1,50 EUR, kā arī ieķērām Pringles čipsu paciņu apmēram 3000 m augstumā, taču pa ceļam varēja nopirkt arī bižutēriju, suvenīrus, t-kreklus ar Tubkāla simboliku un pat paklājus. Kopumā gan cilvēki tur nav pārāk uzmācīgi, taču kaulēšanās spēle tur strādā tik pat labi kā Marakešas tirdziņos. Kā minēju iepriekš, ceļā uz bāzes nometni ir trīs punkti, kuros tiek piefiksēti kāpēju dati - šiem punktiem nevar paiet garām un pase ir obligāts nosacījums kāpienam!

Tuvojoties bāzes nometnei, mākoņi sāka izklīst (vai arī mēs vienkārši uzkāpām krietnu gabaliņu virs mākoņiem), un pavērās pirmie iespaidīgie skati - sniegotas kalnu galotnes, neiekarotas un bīstamas kalnu virsotnes, krāčaina upe un stāvas nogāzes. Te arī izjutām straujas temperatūras maiņas - ja kopumā kāpiena laikā bija +12 grādi un vējains, tad, parādoties saulītei, kļuva krietni siltāks un līdz bāzes nometnei aizgājām t-kreklos. Kāpjot aizvien augstāk, bija skaidrs, ka nebūs viegli - es aizelsos daudz ātrāk, nekā tas bija zemākā augstumā, daudz biežāk vēlējos iepauzēt un atpūtas pauzes kļuva garākas. Taču mūsu gids, kas bija teju kalnu kazas ātrumā, galīgi neiebilda un arī Uldis bija pacietīgs. Tā, solīti pa solītim, bāzes nometnē nonācām līdz ar saulrietu un pēdējo grupiņu, kas priecīgi kāpa lejup no virsotnes.

Bāzes nometnes auru izjutu pirmo reizi - līdzīgi kā kopmītnēs, divas lielās ēkas ir sadalītas vairākās istabiņās, kurās mīt 4-8 cilvēki, turpat ir liela virtuve, kurā šiverējas vietējie beberi, savukārt koptelpās ir pieejami pusdienu galdi, atpūtas stūrītis un kamīns. Lejastāvā ir ļoti vienkāršas tualetes un dušas ar silto ūdeni, kas pēc garā ceļa ir totāla ekstra! Visi čalo, savstarpēji labprāt papļāpā, visapkārt murdz dzīvība un tiekam ievietoti vienā telpā ar 4 dāmām no Spānijas. Gultas ir vienkāršas, taču tur ir viss nepieciešamais - sega, tīrs palags, spilvens, vieta, kur novietot mantas.

Pēc dušas un guļvietu iekārtošanas, ap 21:00 kārtīgi pavakariņojām - uz galda tika celta baltmaize, silts buljons, liela tadžīna ar vistu, kuskusu un dārzeņiem, kā arī piparmētru tēja un apelsīni saldajā. Drīz pēc vakariņām visas skaņas norimstas arī pašā namiņā, jo vairums kāpēju savu ceļu augšup sāk ap 4:00, lai laikus pagūtu redzēt saullēktu.

Ap 22:00 namiņā valdīja pilnīgs klusums un teju visi bija ieslīguši dziļā miedziņā ar skaistiem sapņiem par Tubkāla virsotni. Runājot par pašsajūtu, pāris reizes naktī pamodos ar sāpošu galvu un slāpēm, kas visticamāk bija saistītas ar augstumu un spiedienu, taču kopumā nakts tika aizvadīta mierīga. Ik pa laikam rausos augšup, lai būtu droša, ka neaizgulēšos - laikam iekšējais pulsktens signalizēja tuvojošos notikumu. Mūsu modinātājs zvanīja ap plkst. 4:30. Man pašai liels prieks, ka mēs pirms gulētiešanas laicīgi sagatavojām līdzi ņemamās lietas, kramponus un velkamās drēbes, jo no rīta sevi sagrupēt bija visai grūti - šķita, ka esi pamodies ziemā, jo ārā vēl valdīja tumsa un -2 grādu aukstums. Kad izvēlāmies ārā no namiņa, pirmie kāpēji jau bija ceļā uz Tubkālu - kā mazi jāņtārpiņi ar saviem lukturīšiem kāpēji soļoja viens aiz otra, dodoties augšup uz virsotni, lai pagūtu uz saullēktu. Dažas drosmīgas gaismiņas varēja vērot ceļā uz virsotni, kas bija iepretim Tubkālam - šis kāpiens jau no malas izskatījās krietni sarežģītāks, daudz tehniskāks un nešķita, ka vienkāršs cilvēks bez priekšzināšanām būtu spējīgs tur uzkāpt.

Uzvilkām kājās kramponus, piepūtām vaigus un sākām soļot augšup, sekojot stāvajai taciņai. Jāsaka, ka tad, kad sākām kāpt, bija skaidrs, ka uz saullēktu nepagūsim, jo sapratām, ka esam izgājuši pārāk vēlu, taču tas nekadā veidā nemazināja mūsu patīkamo satraukumu. Šķiet, ka, lai pagūtu uz saullēktu, jāiziet ap plkst. 3:30, taču mēs izgājām īsi pēc 5:00.

Kāpiens no bāzes nometnes uz Tubkāla virsotni bija fiziski pietiekami grūts - viss ceļš bija klāts sniegā un ledū, turklāt jākāpj bija teju 1000 m vertikāli, kas agrajā rīta stundā galīgi nešķita vienkārši. Vismaz man noteikti nē. Man ir ļoti grūti aprakstīt tās sajūas, kas mani pārņēma brīdī, kad bijām pievarējuši apmēram 1/3 daļu no visa kāpiena - bija ārkārtīgi grūti atelpoties, vējš purināja no visām pusēm, kājas šķita smagākas kā parasti un fakts, ka vēl jāpieveic divas trešdaļas ceļa, mani neiepriecināja. Tajā brīdī es nolēmu kāpt sistemātiski - paejot vismaz 40 soļus un tad iepauzējot, lai atvilktu elpu. Esot apmēram trešdaļu no galamērķa, man šausmīgi sala, tāpēc nolēmu par labu slēpošanas biksēm, kuras Mustafa un Uldis man palīdzēja uzvilkt - īsti nezinu, kas ar mani bija noticis, bet kustēties bija ārkārtīgi grūti un tas, ka man sala, radīja iekšēju paniku. Negribēju būt kāds, kuru steigšus ved lejā, jo kaut kas noticis greizi. Ap to laiku man bija palicis vēl grūtāk, un plaušās šķita tāds kā smagums, bija grūtāk elpot un atelpoties, tāpēc centos elpot maksimāli mierīgi, soļus spert apdomīgi un sekot Mustafam - Uldis čāpoja man aiz muguras.

Šķiet, ka tādu lielāko izmisumu piedzīvojumu apmēram 30 minūtes pirms uzkāpšanas virsotnē, kur uz 30 sekundēm izlauzās mana iekšējā kašķīgā meitene, kurai pēkšņi spieda apģērbs, bija par aukstu un vispār saule par spožu, un, aiziet, kāpjam lejā, jo es vairs negribu šito visu, un kāpēc pasaulei ir jāgriežas... Nu, kaut kā tā. Tajā brīdī biju tuvu spēku izsīkumam un es tiešām neredzēju galu mūsu jau tā ilgajai kāpšanai.

Uldis piedāvāja ieķerties viņa somā, lai kāpiens būtu vieglāks. Tā arī darīju - spēru solīšus aiz Ulda, kamēr viņš varonīgi devās augšup pa stāvo nogāzi un mana roka ļengani turējās vienā no viņa somas lencēm. Tobrīd manī radās lielāka miera sajūta, zinot, ka Uldis un Mustafa ir šeit, lai par mani parūpētos un palīdzētu. Tad jau manījām lejup kāpjot pirmos Tubkāla iekarotājus, kuri, rotājušies ar platu smaidu, iedrošināja mūs, sakot, ka virsotne ir teju aiz stūra - tad parādījās septītā elpa un pēdējie soļi līdz virsotnei šķita ļoti viegli. Brīdī, kad ieraudzīju virsotnē esošo trijstūri, es nespēju noticēt savām acīm - mēs patiešām bijām sasnieguši augsto virsotni! Kopā ar mūsu vakar iepazīto draugu no Kanādas apmainījāmies ar klusiem murmulējumiem par to, cik skaisti un nereāli tas viss izskatās un cik ļoti bija vērts iet cauri šim struggle, lai nokļūtu te. Asaras birst pāri vaigiem no prieka, apzinoties, ka esmu to paveikusi. Es. Esmu. Virsotnē.

Tubkāla virsotnē cilvēku nav daudz, un šķiet, ka esam notrāpījuši uz mirkli, kad viena lielāka cilvēku grupa nupat nokāpusi, bet otra - vēl ir ceļā. Mēs bildējamies, pierodam pie aukstā vēja, piesēžam un ar acīm apēdam visu to skaistumu, kas mums tagad atrodas zem kājām. Sajūtas tiešām ir neaprakstāmas, un es tik ļoti ar sevi lepojos, ka biju gatava visai pasaulei izkliegties, ka nupat esam sasnieguši virsotni. We did it! Virsotnē arī valda ārkārtīgi jauka atmosfēra, jo cilvēki labprāt dalās ar našķiem un ēdienu, ar savām emocijām par kāpienu.

Pēc krietna daudzuma bildēm un mazas atpūtas pošamies lejup - tas process mums iet krietni ātrāk, jo jau pēc apmēram 1h esam pie mūsu maršruta sākuma punkta. Lejup ejot, piepampa pirksti - pieņemu, ka no slodzes un aukstuma/siltuma maiņas. Un, protams, nokāpjot lejup - milzu gandarījums par izdarīto, jo mēs paveicām kaut ko, kas pirms pāris stundām šķita teju nereāls!

Īss pēcvārds

Tubkāls ir izcila pirmā virsotne, ja turpmāk ir vēlme nodarboties ar kalnos kāpšanu. Maršruts zināms, taciņas izstaigātas, zinoši cilvēki visapkārt un drošības sajūta. Ja man jautātu, vai es kaut ko tādu darītu vēlreiz, es nekavējoties atbildētu apstiprinoši. Sajūtas, ejot augšup, ir vairāk kā grūtas un tā tiešām ir īsta cīņa ar sevi - īpaši, ja kalnos kāpšana iepriekš nav bijusi kā ikdienas aktivitāte. Kāpiena grūtības pakāpe būs atkarīga no ļoti daudz mainīgajiem, un nekad nevar zināt, kā veiksies, ejot augšup. Uldim šis šķita kā pastaiga parkā. Man tas bija līdz šim grūtākais kāpiens. Novēlu arī jums patestēt spēju robežas un spert soli pretim nezināmajam - tā var iemācīties ļoooti daudz! :)

Foto:
Uldis Lasmanis
Zane Skujiņa