Zvilnēšana uz dīvāna jeb pirmā pieredze ar Couchsurfing

Kā jau studentam, lai gan aktīvi strādāju un oficiāli skaitos kā ekonomiski aktīvs iedzīvotājs, man ir svarīgi pēc iespējas rūpīgāk plānot savus līdzekļus - galu galā, jāmaksā ne tikai mobilā telefona rēķini, bet arī par studijām jāatdod prāvs naudas žūksnis, un, lets face it, kura meitene sev nevēlas kādu jaunu klozīti? Jā, arī man mēdz paslīdēt roka (un kredītkarte) un kāda ļoti kārota prece ik katru otro mēnesi papildina mana skapja saturu. Viena no lietām, kam es parasti atvēlu naudu, ir ceļošana. Tas prieks ir gana dārgs, tāpēc pavisam nesen ieguvu vērtīgu Couchsurfing pieredzi.

Ceļojot noteikti jārēķinās ar to, ka visu laiku mašīnā vai lidostā dzīvot nevarēs- tas ir ne tikai nehigiēniski, bet arī neērti un galīgi nav forši pamosties deviņos līkumos kaut kur uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, izdalot...teiksim, ne visai patīkamu aromātu. Tieši tādēļ ir izdomātas viesnīcas, moteļi un hosteļi, taču bieži vien iepriekš minētās viesmīlības iestādes nepiedāvā saprātīgu un studentam pieņemamu cenu. Tāpēc ir izdomāts kaut kas pilnīgi traks, interesants un aizraujošs, kas ir pa kabatai jebkuram ceļotgribētājam!

Couchsurfing.org jeb, kā to mēdz dēvēt latviski, dīvānā zvilnēšana, būtībā ir iespēja palikt pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri ir ar mieru tevi uz pāris naktīm izguldināt. Šī ideja mani vienmēr bija fascinējusi, tādēļ, pirms martā uzsākām Eurotrip ar Arti un Princesi Alexu, es biju persona, kas bija atbildīga par cilvēku meklēšanu iekš šīs milzīgās datubāzes. Kā rādās, tas nebija tik vienkārši, cik sākotnēji šķita, kā arī bija jāņem vērā virkne lietu, pirms iesaisties ar kādu svešu cilvēku tādā avantūrā kā šī. Piemēram? Hm, nu, piemēram t.s. references - jo vairāk pozitīvu referenču(un vispār, ja tādas ir), jo labāk. Tas nozīmē, ka cilvēciņi ir kaut kur bijuši un tie, kas viņus izguldinājuši un/vai viņš kādu uzņēmis pie sevis(bija hosts), ir par viņiem pozitīvās domās. Tāpat noteikti jāpievērš uzmanība tam, vai šī cilvēka profils ir apstiprināts jeb verification - samaksājot, šķiet $19.99, tu vari savu profilu padarīt uzticamu. Un arī pašam ir daudz patīkamāk komunicēt ar personu, kura profils ir apstiprināts, jo vari būt 80% drošs, ka neviens tevi neuzmetīs un tev būs naktsmītne. Noteikti jāpievērš uzmanība arī tam, cik daudz profila informācijas cilvēks ir sniedzis - cilvēks, kurš ar Couchsurfing.org vēlas paniekoties, visticamāk savu profilu necentīsies aizpildīt līdz galam un pietiekami rūpīgi.

Mana pieredze ar Couchsurfing.org izvērtās pagalam interesanta, tiešām. Te arī neliels ieskats, kas tieši nogāja/nenogāja greizi, kas bija interesanti un kas -vēl interesantāk, kā arī pāris vērtīgi padomi un fīčas, ar kurām saskāros. 

• Pirmais hosts Kauņā, kas pieteicās mūs izguldināt, pēdējā brīdī atteica, līdz ar to nācās meklēt citu vietu, kur pārlaist nakti.
• Vieglāk atrast hostus mazākās pilsētās. Jā, piemēram, Viļņā, Florencē un Vīnē hostu atrast bija ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami.
• Hosti mēdz būt dažādi! Vīnē gadījās miermīlīgi zāles mīļotāji, kuri brīvajā laikā ēdienu ņēma no lielveikalu miskastēm, bet Brno gadījās puiši, kuri ir apsēsti ar datoriem, programmēšanu un spēlītēm.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 2. Jap, šo nu gan spilgti varēja iezīmēt. Ja Bolzano mūs izguldināja milzīgā gultā ar svaigi smaržojošiem palagiem, lielām segām un pat(!!!) spilveniem, tad, piemēram, Prāgā mēs čučējām uz grīdas pilnīgā aukstumā un mitrumā, no rīta nesaprotot, kādēļ ārā ir siltāks, nekā iekštelpās. Ja Krakovā, Varšavā un Vroclavā mums bija pašiem sava istaba, kur gulēt, tad, piemēram, Vīnē mēs telpu dalījām ar dzīvokļa īpašnieku.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 3. Šis ir pelnījis arī trešo daļu, jo, vieni hosti var būt vairāk introverti, savukārt citi var runāt par pilnīgi visu un bez izņēmuma. Tā, piemēram, Vroclavā meitene,kas mūs izguldīja, bija aizrauta ar Japānu un Animēm, un Artis ar meiteni varēja dalīties savā Anime skatīšanās pieredzē. Bet Grācā, savukārt, meitene, kas mūs hostoja, varēja runāt par pilnīgi visu - daba, gatavošana, ceļošana, saldumi, fiziska tuvība, tīrība, darbs un tamlīdzīgi.
• Cilvēks, kam nosūtīji pieprasījumu pie viņa apmesties, iespējams, pēdējo reizi ielogojies savā Couchsurfing.org profilā pirms vairākiem gadiem. Un jāatzīst, ka tas mazliet traucēja meklēšanas procesā -liekas, uzrakstīji 15 cilvēkiem, bet patiesībā ziņu saņems vien 1/3 no visiem.
• Laiks - relatīvs. Ja cilvēki no Čehijas uzrakstīja uzreiz un deva pozitīvu atbildi, tad, piemēram, no Romas es vēl neesmu saņēmusi atbildi par to, vai mēs tur varētu nakšņot, lai gan aizrakstīju vismaz 15 cilvēkiem.
• BOOM!Vietējie vienmēr zinās labāko alu, labākos krogus, skaistākās vietas, labākos veikalus u.tml.utjp. Šis ir liels bonuss - tev parāda ne tikai vietas, kur garšīgi un labi paēst, izdancoties, iedzert, parāda skaistākas vietas un so on. Piemēram, Brno iztērējām vien Eur 25 uz trim cilvēkiem par ēdienu/dzērieniem/uzkodām), bet Prāgā redzējām Džona Lenona sienu, skaistākos mūrus, bet Lietuvā iekļuvām vienā no populārākajiem studentu bāriem.
• Galvenais - nedrīksti būt aizspriedumains! Visa šī Couchsurfing.org padarīšana mani padarīja mazliet atvērtāku, lai gan tāda esmu bijusi vienmēr. Redzēju, kā dzīvo citi, kādi ir šo cilvēku dzīves uzskati un tamlīdzīgi. Biju pateicīga par iespēju gulēt uz grīdas, jo man tas patiesi patīk un tas ir ļoti jautri. Un patiesībā, ja ir laba kompānija, tad ir ļoti, ļoti vienalga, kur vai kā guli - viss ir lieliski un forši. ^_^

Hm. Īsumā viss. Atceros, tētis neizpratnē jautāja, kur tad mēs palikām ceļojuma laikā, kā arī to, kā gulējām visi. Kad stāstīju par Couchsurfing, viņš, piemēram, nesaprata, kā vari pilnīgi svešu cilvēku ielaist savās mājās. Kad izskaidroju, kā tas viss strādā, tad viņa viedoklis mainījās uz pozitīvo pusi.

Novēlu riskēt un darīt, jo tāda veida pieredze ir vienkārši neaizmirstama. :)

Noderīgi linki: 

Mans CS profils 

Couchsurfing.org 

Spēks un Jauda, un Gauja, un Mazās

Pirms - "Nu, čau, Mazā!"

Vēl ar svaigiem zilumiem un itin patīkami smeldzošiem muskuļiem kavējos atmiņās par vēlo un patīkamo 5.aprīļa vakaru, kad 22 aktīvas, spēcīgas un entuziasma pilnas komandas uzsāka aizraujošās piedzīvojumu sacensības "Spēks un Jauda" , kuras rīkoja man mīļie un pavisam oranžie Fizmati (jā, ar lielo burtu!). Ikviens, kas ikdienā ar Fizmatiem nav saistīts, izmisīgi jautā, kas tad ir "Spēks un Jauda" un kāpēc visi par to nebeidz runāt? Tad nu - lūk, neliels ieskats no tā, ko redzēju es ar foršo komandu "Nu, čau, Mazā!" ;-)

Viss sākās 5.aprīļa saulainā pēcpusdienā, kad komanda "Nu, čau, Mazā!" nepilnā sastāvā stāvēja pie DUS "Neste" un izmisīgi gaidīja divus noklīdušos jērus a.k.a. Valtu, kurš nemāk izčammāties un ir liela caca, kā arī Zani, kura vienkārši gaidīja cacu Valtu. Īsāk sakot, kad nokļuvām līdz mašīnai, kurā nepacietīgi bija nogaidījušies Bruģis(Jānis), Vasīlijs(Edgars V.) un Diāna, kura bija uzņēmusies kapteiņa amatu, varējām ātriem soļiem(riteņiem) doties uz Carnikavu, kura bija izvēlēta par šī gada "Spēks un Jauda" mājvietu.

Ceļā pavadot vien apmēram stundu un prātuļojot par sacensību taktiku, kā arī to, kā pie sejas piestiprināsim Nikolaja Puzikova skaistās sejas, pavisam drīz nonācām arī Carnikavas Vidusskolā, kurā mūs sagaidīja virkne komandu, organizatoru, tiesnešu un citu foršu cilvēku, kuri rūpējās, lai komandas nepazustu, tiktu noknipsētas, informētas un pienācīgi piereģistrētas vai padzirdītas ar siltu tēju. Jāsaka, es šādās sacensībās piedalījos pirmo reizi, ja neskaita "Jauno Vanagu" rīkotās piedzīvojumu sacensības "Dublis", kas ir vairāk fun-fun pasākums, nevis hardcore orientēšanās, kā tas bija "Spēkā un Jaudā", tāpēc patīkami pārsteidza organizētības līmenis.

Silti saģērbjoties un nodrošinoties ar vairākām somām, kas pilnas ar ēdienu ( un kukuļiem tiesnešiem ), uzsākām skrējienu uz pirmo kontrolpunktu, kas bija apmēram 2.5km attālumā no starta. Pārsteidzoši ātri nonākot līdz pašam jūras krastam, sapratām, ka izvēlēties 1.kontrolpunktu kā punktu, kuru apmeklēt, bija pavisam muļķīgi, jo pirms mums bija apmēram 4 spēcīgas komandas, bet pēc mums ieradās vēl apmēram 6 komandas, kas pacietīgi stāvēja rindā. Jāsaka, ka izpildot uzdevumu ar morzes kodu un dezodoranta pudelīti, secinājām, ka īsti nemākam lasīt/rakstīt, bet tad secinājām, ka ārā ir pārāk auksts, lai plastilīns mūsu rociņās izkustu.

Nākamais posms tika sasniegts ar optimistisku noti sirdī - "mēs esam mazi, bet vareni un, iespējams, varam pat iegūt kādu balvu"(suuuure). Ieskrienot posmā, Puzikovi turpināja meklēt meiteni no 6.b un liels bija mūsu pārsteigums, kad bargais tiesnesis, kuru drīkstēja barot, teica, ka ielikšot mīnus punktus par to, ka meklējam liktenīgo Mazo, kuru mīl Dievs. Izpildot pāris ellīgi jautrus uzdevumus, kuri prasīja no mums ne tikai fizisku piepūli, bet arī loģisku domāšanu un izdomu(mēs bijām aizas malā), turpinājām skrējienu uz trešo punktu, kas šķita esam tepat netālu. Tā arī bija, bet mūsu uzmanība un lukturīši, kā arī kājas tā nedomāja, jo mēs vieglā riksītī paskrējām garām atstarotajai priedei un nonācām pavisam kutelīgā situācijā. Maldoties gar jūras krastu, tālumā pamanījām bāru un mūsu loģiski domājošie prāti iedomājās, ka, iespējams, bāra nosaukums ir "Priede" un tas ir viens no punktiem, kurā jāpaņem parole. Bruģis, uzkāpjot uz skaistās koka grīdas, iedarbināja bāra signalizāciju un tad pār mums nāca atklāsme - tas NOTEIKTI nav viens no punktiem, kas jāatrod un esam nonākuši līdz citai pilsētai. Ātrā riksītī devāmies prom.

Atkal nonākot uz pareizā ceļa, laimīgi devāmies pildīt 3.posma uzdevumus, taču visi komandā bija tik saguruši un sapīkuši par neveiklo apmaldīšanos un 4km brīvo skrējienu just for fun, ka 3.punktā sanāca pietiekami ilga atpūtiņa. Tad parādījās motivācija, bet, cik ātri sākās, tik ātri beidzās. Skrienot it kā pa pareizo ceļu(yeeeeeees), nomaldījāmies un iebridām purvā. Pirmā doma - ejam atpakaļ. Otrā doma - varbūt ejam atpakaļ? Trešā doma - labi, mēģinām iet pāri. Sākam iet pāri purvam un aizmirsām par mērķi nesaslapināt kājas, jo visur ūdens, visur nelieli akacīši un nokrituši zari. Rezultātā, tāpat atdūrāmies pret upi, kuru pāriet nebija iespējams pat izmantojot baļķi, jo Bruģa iemestais koka gabals skaisti nogrima, radot mums realitātes sajūtu, ka te pāri netiksim, un raitā solītī rikšojām atpakaļ, Skumji, taču fakts - mīcoties cauri purvam, pazaudējām vērtīgas 40 minūtes, kuras mums maksāja turpmāku sacenšanos par vietām. Komanda saskuma un arī ātrums, ar kādu pārvietojāmies, lēnām nokritās. Taču mēs nepadevāmies! Klumpačojām cauri visam purvam, mežam, un nonācām līdz ielai, kur satikām cīņas biedrus, kuri padeva ziņu par 4.posma atrašanās vietu (Paldies,Jums! ^_^) Nonācām līdz "Baltā kalna" 4.posmam, kurš, kā rādās, bija viens no interesantākajiem. Kukaiņu, slieku, asu piparu un konfekšu ēšana, kā arī bokss, sava svara turēšana - tie ir tikai daži no uzdevumiem, kas bija jāveic 4.posmā. Ja neskaita to, ka Bruģis tika aplaistīts ar nelielu daudzumu ūdeni, tad kopumā posmā mēs ieguvām daudz, daudz punktu.

Pēc - "Nu, čau, Mazā!"

Šis posms, šķiet, bija tas liktenīgais lūzuma punkts, jo komandiņai bija iestājies nogurums un arī skumjas par to, ka meitene no 6.b vēl nav atrasta, tāpēc raitā solītī devāmies uz 7.punktu, izlaižot piekto un sesto. Kāpēc? Mēs zinājām, ka ar mūsu topogrāfiskajām spējām, mēs nepaspēsim iziet gan 5. punktu, gan 6.punktu un laicīgi nonākt atpakaļ Carnikavas vidusskolā. Ierodoties 7.punktā - nenožēlojām, jo arī tur gaidīja interesanti augstumi un lēkšana no koka ~5m augstumā, ķerot Bauskas aliņu, bija jāpārkāpj  ne tikai bailēm, bet augstumam(un aukstumam), taču tas tiešām bija to vērts. Bija vērojams nogurums arī tiesnešu sejās, jo visi tur bija sēdējuši ~ 8 h. 

Lēnām soļojot atpakaļ uz Carnikavas vidusskolu, mums visiem mazliet uzlabojās garastāvoklis, jo, lai gan zinājām, ka uz vietām vairs nepretendējam, mēs izklaidējāmies, metot kūleņus, kā arī runājot par maznozīmīgām lietām, smejoties un ēdot. Un kas var būt labāks par ēdienu, kūleņiem un labu garastāvokli? Tieši tādēļ, Carnikavas vidusskolā iegājām kā varoņi - precīzāk, iekūleņojām iekšā lielajā sporta zālē un tad, kad tas bija darīts, kustēties negribējās vispār. Vispār. Un svētdiena...Jā, tā bija diena, kas tika pavadīta ar produktivitātes līmeni mazliet virs 0%.

ĪSS REZUMĒ:

• Jo vairāk ēdiena, jo labāk;
• Forši, ja ir ēdiens, bet muļķīgi, ja ir daudz somu, ko nest;
• Ja ilgi skrien, bet tad ilgi stāvi - paliek auksts;
• Tiesnešiem garšo augļi un patīk sūkāt. Čupačupsus, protams;
• Es nemāku orientēties;
• Es ļoti nemāku orientēties;
• Kas ir orientēšanās?;
• Valts izskatās visvecāk, viņš būs Puzikovs, pārējie ir meitenes no 6.b; 
• Meitene no 6.b vēl tiek meklēta;
• Miegs ir jauks, bet dziļš miegs ir labāks;
• Ja piesakies pie čiekura turēšanas, tad bruģis būs slapjš un Bruģis arī;
• The lietas, kas jāņem līdzi nākamreiz - atstarotājs, labs lukturītis, mazāk drēbju, galva un uzmanība.

Kopumā bija lieliski. Tiešām. Tā bija viena no produktīvāk pavadītajām sestdienām/svētdienām ilgā laika posmā. PALDIES, lieliskie Fizmati un foršā "Nu, čau Mazā!" komanda! Noteikti gaidu nākamo gadu, jo zinu, ka būs tieši tik pat forši! ;-)

Iedvesmai: Nikolajs Puzikovs - Mazā, Dievs Tevi mīl

Super-mega-awesome Osvalda Neidera veidotais video: "Spēks un Jauda" video (p.s. Ieskats uzdevumos. :))

Ūdra blogs - fotoreportāža no mediju puses: "Spēks un Jauda un Ūdrs"

P.S. Paldies, par bildēm Vasīlijam, SB ar VisziņaA fotoaparātu, kā arī Pēterim, kura bildes vēl jāgaida. ^_^