Beidzot. Beidzot man ir mazliet vairāk laika
(jeb brīvs brīdis, sauc, kā gribi),lai uzšņāptu pāris teikumus par nesen notikušo
Fizmatu ikgadējo Laivu braucienu, kurā, lai cik dīvaini tas nešķistu, piedalījos jau otro gadu pēc kārtas. ^_^
Lai arī pagājušogad visus savas vasaras notikumus sastūķēju vienā milzīgā teksta blāķī, nolēmu, ka šogad dokumentēšu (emuārēšu, sablogošu, sašņāpšu un citādi -šu). Un arī šogad mana vasara ir sākusies. Yes, Laivu Brauciens(turpmāk - LB) iezīmē manas vasaras sākšanos! Jo, kamēr citi rāva kursa darbu, Zane greba ūdeni ar airi.
1.diena jeb Braslas Ups
Gatavošanās šim leģendām apvītajam pasākumam sākās jau februārī. Pieļauju, ka pieredzējušākie laivotāji cītīgi nosvītroja ik dienu savā kalendārā, un sajūsma spiedza ikreiz, kas kārtējā darba nedēļa bija pagājusi. Man šķiet, ka mūsu komandas - "
Krūtis rīta rasā" - kapteinis Artis savas laivas norezervēja jau pašā februāra sākumā. Tad sākās lielās diskusijas par to, kādēļ izvēlēta tieši Brasla, jo tā ir sekla, akmeņaina un visādi citādi interesanta, taču tā pa īstam laivu brauciens sākās vēlā 1.maija vakarā, kad pie manām mājām pieripoja zaļš busiņš, pilns ar šķidru, sāļu, sausu, cietu, saldu, jēlu, pusgatavu un gatavu ēdienu, savāca manas mantas
(šogad izlīdzējos bez somas ar riteņiem) un devās tālāk pie cilvēciņiem. Un tad rāmi, rāmi pienāca 2.maija rīts. Oficiālais LB sākums.
Daudz nav ko stāstīt par to, kā nokļuvām līdz Siguldas pusei (aptiekas, ēdieni, dzērieni, smiekli, vēl smiekli), taču, izveļoties no autobusa, uzvilku savu biezo tīģerkostīmu un cienāju visus ar Šmī uzvārīto moku, kura visiem, arī ne fizmatiem, gāja pie sirds. :) Sākotnēji upe šķita pietiekami plaša, līdz brīdim, kad mēs sākām airēšanas procesu. Hm, koki un zari visur, tāpat miljons akmeņu, uz kuriem skaisti uzsēsties. Šķiet, pāris cilvēki paguva pilnībā iznīcināt laivu, jo tā tika uzsēdināta uz akmeņu krāvuma vai uzplēsta uz kāda zara. Bija interesanti. Laiva, kurā atradāmies mēs (16 cilvēki komandā + 4 laivas = 4 cilvēki laivā), slīdēja pietiekami jauki un īpašu sarežģījumu nebija, līdz brīdim, kad viens no laivā sēdošajiem izdomāja izbaudīt jauko pavasara ūdentiņu, ieveļoties tajā iekšā. Sākumā - tiešām smieklīgi, pēc tam attopies ūdenī pats un smiekli pazuduši kā tikko sākušies. Pirmo reizi dzīvē peldsezonu atklāju tik agri(pagājušogad tas bija 6.maijs) un ar visām drēbēm. Sajūtas neaprakstāmi dīvainas, jo sākotnēji ir karsts, bet pēc tam, kad izlien laukā no ledusaukstā ūdens, saproti, cik patiesībā ir auksts.
Paliekot tikai vējjakā un apakšveļā, aptinos ar Lindas doto segu un mēs devāmies tālāk, taču nākamie sarežģījumi mūs gaidīja tepat aiz stūra - komandiņa viens pēc otra vēlās ūdenī kā pēc mitruma izslāpuši kaķēni un es zinu,ka kaķēniem ūdens nepatīk. Sākumā - Linda, tad arī Sigita, kas cītīgi noslīcināja savu
mobiļņiku. Un tuvojoties spēku izsīkumam, lupatojoties apkārt un cenšoties no citām komandām iegūt kādu sausāku drēbju pāri, mēs (ne)veiksmīgi nokļuvām līdz pirmajai nometnei, kurā mūs gaidīja aizraujoša pazudušo mantu meklēšana, malkas vākšana, citu telšu apciemošana, slapjo mantu izgriešana un sildīšanās pie ugunskura. Ak, jā, vai minēju, ka uzsitu milzīgu punu sev uz pieres? Nekas, līdz kāzām sadzīs! ;)
Nakts trase, kura, atšķirīgi no citiem gadiem, notika pirmajā dienā, bija veiksmīga - mēs ar savu šarmu (
5 meitenes un Pēteris, kas cītīgi Elzai sildīja kājas) "izgrebām" visus uzdevumus un rezultātā ieguvām pirmo vietu, kā arī gandarījumu un kasti ar RED BULL enerģijas dzērieniem, kas lieti noderēja pēc LB. ^_^ Savukārt naktī iestājās jauka kodolziema, un secināju, ka vienam pašam gulēt 4vietīgā teltī nav forši.
2.diena jeb miers un laiva, un airis, un telts, un Černobiļa
Otrās dienas rīts iesākās ar nepatīkamām ziņām - Linda un Sigita nolēma doties prom un pamest mūs vienus upes baisajos krastos. Acīmredzot, aukstais ūdens nebija nācis par labu Lindas jau tā neforšajai veselībiņai un izdarījis vēl lielāku postu, tādēļ viņa nolēma doties mājup. Interesanti, ka mēs laivā palikām tikai divi, bet tas bija tikai sākumā, jo mums pievienojās divi spēcīgi airētāji no citām labsirdīgām komandām -Annija un Jānis. Un šī diena patiesi bija jauka.
Gluži kā pirmajā, daudz zaru un šķēršļu, bet tas šo upi padarīja vēl interesantāku. Saulīte mazliet lutināja, ik pa brīdim saāķējāmies kopā ar kādu no komandām, lai iekostu un padzertu vai padziedātu A-Eiropas labākos hitus, savukārt pēc tam, kad izkāpām upes krastā, visus pārņēma lielais nogurums un arī saule bija aizlīdusi aiz mākonīšiem. Šis vakars, salīdzinot ar pirmo, bija gana mierīgāks, lēnāks un, iespējams, ne tik auksts. Garšīga, silta zupa visiem komandas biedriem (
un arī tiem, kas nebija mūsu komandā) sildīja sirdis un arī vēderus, kā arī applaucēja lūpas un kaklus, jo aukstumā šķita, ka zupa sen jau kā atdzisusi. Savukārt, kamēr nakts aizsegā komandas kapteinis nodarbojās ar bioloģiju un dabas pētīšanu, daļa no komandas siroja pa nometni, pētot, ko varam izdarīt, lai iegūtu Gada Cirvja titulu
( p.s. Gada cirvi piešķir tiem, kas izdarījuši kaut ko, lai būtu Gada cirvji. :D). Kā jau minēju, šis vakar aizritēja gana mierīgāk, kā citi, taču tas netraucēja lieliski pavadīt laiku pie ugunskura, cepot desas, sildoties un runājot par dažādām tēmām.
Pēc kāda laika, kad jau biju plānojusi doties gulēt, sastapu Bruģi - to, kas cilvēks, nevis bruģis - un viņš iedeva paprovēt vienu no interesantajiem sava ražojuma dzērieniem "Černobiļa", kas bija...savdabīgs? Iespējams. Garšoja briesmīgi, taču cilvēki, kas šo mantu iemalkoja, ātri vien pazuda no redzes loka un devās čučēt kur nu kurais. Un arī es, ne Černobiļas vadīta, bet gan aukstuma, nolēmu, ka jādodas gulēt un, veicot vēl pēdējo apgaitu ap nometni, devos saldā miedziņā.
3.diena jeb "Gauja, nāc mājās! Muuuuuu!"
Lai gan trešā diena bija pienākusi ar saules stariem, kas sākotnēji lutināja cilvēkus nometnē, pēc mirkļa sapratu, ka teltī ir pārāk auksts, lai gulētu, tādēļ ap ~5.30 izrāpos no guļammaisa un devos taisnā ceļā uz ugunskura pusi. Pēc tam vēl pačučēt. Tad atkal līdz ugunskuram. Un tad jau lēnām sākās airēšanās ceļš mājup. Sākotnēji šķita- hm, nelīst, tas ir labi, tiksim laicīgi līdz Gaujas tiltam un miers. Tad sāka līt. Hm, jā, līst, bet šķiet, ka drīz beigs līt. Lietus turpināja līt. Hm, iespējams, nelīs stipri. Un tad nelija - tad gāza. Iekāpjot laivā, biji jau slapjš no tā, ka esi iekāpis laivā, savukārt gandrīz visu ceļu ārā gāza kā no spaiņiem. Tas gan neatturēja mūsu atkal mazākumā palikušo laivu no dziedāšanas, skaļas kliegšanas un ēšanas, līdz ar to, nonākot galapunktā, vairāk bijām noguruši nevis no airēšanās, bet no konstantās dziedāšanas.
Bija arī kāds mirklis dvēselei - slīdi pa upi un klusi dungo kādu dziesmiņu, kad pēkšņi apmēram 20 m augstumā paceļas leģendām apvītā Turaida, kas skaisti pacēlās virs koku galotnēm. Dūmaka, mazliet, mazliet lietus un zaļi koki visapkārt. Viens no skaistākajiem skatiem, kādu jebkad biju redzējusi. Neaprakstāmi.
Nonākot galā, saprati, ka nekas no tā, kas bija uzvilkts, nepalīdzēja atgrūst lietu, taču kopumā, neskatoties uz aukstumu, visi no Gaujas izvēlās laimīgi un patiešām ar gandarījuma sajūtu. Atgriežoties Visvarenajā Zellijā, kur komandas kapteinis sagaidīja savu komandu ar somām, sapratu, ka man nav nevienas sausas drēbes, vien džinsi, kas sen jau kā par mazu, kā arī plāns krekliņš, ar kuru pat vasarā ir auksts. Un vējš. Kā tas purināja! Tāpēc rezultātā mājās devos izskatoties pēc Rīgas Satiksmes kontroliera.
Pāris atziņas no Laivu Brauciena:
- Braslas upe jāpārsauc par Braslas Ups;
- Forši, ka ir krēsli, uz kuriem sēdēt, bet slikti, ja tie saplīst;
- Zupu var dzert;
- Desas arī var dzert;
- Čumačešaja vesna jeb "Kāpēc tu zini to dziesmu?";
- Auksts ūdens ir auksts;
- Tīģeriem ūdens nepatīk. Kaķēniem arī ne;
- Mākonīši ir skaisti;
- Moka ir skaista arī;
- Telefoni paši neuzpeld. Džemperi arī. Saulesbrilles arī ne;
- Formula - 1 pelde x 1 telefons = nav telefona;
- Ja iekrīti karstās oglēs, nekrīti vēlreiz;
- Dalīšanās - ēdiens, dzēriens, drēbes, bilde vai filma;
- Boobs;
- Salavecītis ir īsts!
6 lieliskas dienas jeb 2.laivu brauciens manā mūžā!
Oficiāli divu gadu laikā esmu pavadījusi uz ūdens 6 lieliskas un neatkārtojamas dienas. Paldies, tiem foršajiem cilvēkiem, kas palīdzēja visa LB garumā, tiem, kas aizdeva sausas drēbes, tiem, kas bija "
Krūtis rīta rasā", komandas kapteinim ViszinimA a.k.a. Artim, kā arī pārējiem laivotājiem. Bija forši, bija grandiozi un oficiāli - mana vasara ir sākusies lieliski! ^^ Tagad - jāgaida nākamais gads, precīzāk - maijs, kurā atkal būs šis mega-giga-awesome pasākums. Wrum,wrum. Iedvesmai -
CLICK! CLICK! CLICK!
Patiesi dīvaini, ka agrāk viss bija vienalga - ja arī cilvēki runāja, ka belašos tiek malti kaķi vai baloži, tad mani tas neinteresēja un šķiet, es to uzskatīju par normu. Šķietami sāpīgā kaķu un baložu tēma tika pacelta, kad uzsāku iet 5.klasē - cilvēki teica, ka belašos ir dīvaina rakstura gaļa, kā arī nevar zināt, kā tos cep. Internetā parādījās anekdotes par to, ka belaši mirkšķina vai kustina astīti. Man, kā jau bērnam, gribējās iejusties - teicu, ka belaši man negaršo, tos arī nekad neesmu ēdusi, lai gan patiesībā - garšoja gan un kā vēl! Rezultātā iestāstīju sev, ka belaši man negaršo un ikreiz, kad braucām uz Cēsīm ar omi, no belašiem atteicos, priekšroku dodot speķa pīrādziņiem. Muļķīgi, vai ne? Neesmu redzējusi arī sarkanās kastes, kuras atverot, kūp no tvaikiem, bet gaisā paceļas patiesi labs siltas maizes aromāts. 
