Nu, labi, let's face it, tas ir mazliet dīvains nosaukums emuāra ierakstam, taču šī doma mani skāra pavisam nesen un gluži nejauši, taču tagad tā nelaiž vaļā nelielu daļu manas pelēkās vielas. Braucu ar velosipēdu pa centru, sajutu svaigi ceptu bulciņu aromātu un nespēju nepagriezt galvu uz pusi, no kuras kārdinošā smarža nāca. Palūkojoties pa labi, starp lielo cilvēku pūli, kas parasti siro cauri Rīgas centram, ievēroju necilu kiosku(vai veikalu, bodīti - sauc, kā vēlies!) bez īpaša nosaukuma, taču ar dzeltenu uzrakstu "Svaigi belaši, čebureki".Saostījusies garšīgo aromātu, atmiņā atausa pavisam nesena pagātne, kas norisinājās apmēram 14 gadu atpakaļ.
Spilgti atceros to, kā Purvciemā, kādā Nīcgales ielas pirmā stāva dzīvoklī, es un ome pucējāmies braucienam uz Cēsīm a.k.a. mani lauki Kārļos. Pirmais, saprotams, bija skaistākās kleitas izvēle, kuru omīte bija rūpīgi izgludinājusi. Pēc tam man kārtīgi tika sasukāti mati - parasti divās skaistās zirgastēs, kuras nebija perfektas, bet tomēr bija - vismaz man. Tad norisinājās piedzīvojumiem(iepirkumu maisiņiem) pilns ceļš līdz centram, kas parasti notika ar 11.trolejbusu - vasarā, ja vien bija silts, uz mīkstajiem ādas sēdekļiem pielipa dibens. Spilgti atceros arī to, kā manas kājas nespēja aizsniegt trolejbusa grīdu, kad ome palūdza man apsēsties, lai viņa konduktoram var samaksāt 0,15 santīmus par braucienu sabiedriskajā transportā. Un ļoti labi atceros arī vienu no braucieniem, kur omei saplīsa mīļākā ādas kurpe. Mēs nopirkām superlīmi, taču no tūbiņas nekas netecēja laukā - tikai tagad saprotu, ka vajadzēja atvērt metāla plēvīti, kas bija šķērslis starp līmi un brūno ādas kurpi, bet tolaik biju par mazu, lai kaut ko ieteiktu. Braukšana ciemos uz laukiem pie vecmammas(omes mammas) bija vesels piedzīvojums!
Nu, ja, par tiem belašiem. Parasti izkāpjot no 11.trolejbusa, pirmais jautājums no omes bija: "Zanīt, vai negribi ēst?, lai gan biju pirms tam apēdusi kārtīgu šķīvi ar ceptiem kartupeļiem. Es vienmēr atbildēju negatīvi. Ome vienmēr neticēja. Tad mēs devāmies cauri lielajam, baisajam centram un es mūžīgi pieķēros pie omītes rokas, lai justos drošāk. Tur, kur tagad ir milzīgs lielveikals ORIGO , tur agrāk, ne tik sen, slējās vien prestižā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, savukārt netālu no tās - vairākas nelielas, šķiet, sarkanas kastes uz riteņiem, uz kurām latviešu un krievu valodās bija uzrakstīts "Čebureki, belaši". Un vienmēr, pirms iekāpt vilcienā un doties uz Cēsīm, ome nopirka divus eļļainus, siltus belašus, lai būtu ko ceļā pagrauzt. Tie bija garšīgi, eļļā vārīti, barojoši un nenormāli garšīgi. Un šodien man rodas jautājums - kāpēc cilvēki vairs nepērk belašus?
Patiesi dīvaini, ka agrāk viss bija vienalga - ja arī cilvēki runāja, ka belašos tiek malti kaķi vai baloži, tad mani tas neinteresēja un šķiet, es to uzskatīju par normu. Šķietami sāpīgā kaķu un baložu tēma tika pacelta, kad uzsāku iet 5.klasē - cilvēki teica, ka belašos ir dīvaina rakstura gaļa, kā arī nevar zināt, kā tos cep. Internetā parādījās anekdotes par to, ka belaši mirkšķina vai kustina astīti. Man, kā jau bērnam, gribējās iejusties - teicu, ka belaši man negaršo, tos arī nekad neesmu ēdusi, lai gan patiesībā - garšoja gan un kā vēl! Rezultātā iestāstīju sev, ka belaši man negaršo un ikreiz, kad braucām uz Cēsīm ar omi, no belašiem atteicos, priekšroku dodot speķa pīrādziņiem. Muļķīgi, vai ne? Neesmu redzējusi arī sarkanās kastes, kuras atverot, kūp no tvaikiem, bet gaisā paceļas patiesi labs siltas maizes aromāts.
Ar šo es vēlējos teikt, ka cilvēki mainās, laiki mainās un nekas nestāv uz vietas - arī belašu tantes, kas agrāk kāri skatījās uz katru garāmgājēju, piedāvājot siltus belašus. Tāpat arī neesmu dzirdējusi replikas par baložu un kaķīšu gaļu belašā - nevaru vien saprast, vai tas tādēļ, ka cilvēki paaugušies, vai tādēļ, ka cilvēki paaugušies. Sagribējās pagaršot belašus tagad. Diez, vai tie garšotu tāpat, kā manā bērnībā?
Nesen pagaršoju. Likās, ka bēnībā bija daudz labāki!
AtbildētDzēstJa meklē, var atrast arī tagad. Skolas laikā 2 klasesbiedri saderēja, ka viens 2 stundu laikā apēdīs 8 gab. belašus. 4 apēda.
AtbildētDzēstAstoņi belaši liekas baigi daudz. Kādus trīs noteikti varētu apēst. :D
DzēstBet par tām vietām - esmu dzirdējusi, ka tajās bodītēs iekš Mildas tirdziņa ir garšīgas lietas. :)
0,15 santīmi ;o
AtbildētDzēstMan atgādināja jociņu: Stacijas rotaļa - pērc 5 belašus un saliec kaķīti. Bet bez jokiem, taisnība gan, sen nav ēsti. Suši vietā varam ēst belašus. Internetā izmeklēt un atrast to vienu mazo bodīti, kurā tie būtu visgaršīgākie (pēc atsauksmēm).^^
AtbildētDzēstVar šādi, man patīk! ^^ Gribas pagaršot, sen nav ēsti. Ja ir garšīgi, var ēšanu arī turpināt. :D
DzēstLīdzīgi ir ar Roltoniem. Es gan mīlu Roltonus, taču daudzi tos noniecina.
AtbildētDzēstRoltoni ir labā lieta - jēli, ne tik jēli, silti vai auksti - roltoni ir ceļotāja/studenta labākais draugs :D
DzēstEs nesen ēdu. Garšojuši vienmēr un nenormāli. Joprojām ēdu. Reizēm biežāk, reizēm retāk. Kad ieraugu vienmēr nopērku. :) pie autoostas pārdod. :)
AtbildētDzēst