Dom,dom,dom.

-Sagribējās paklausīties Codplay. Lai atrauj ribas vaļā.

-Es ar savu sirdi jau smērēju sienas.

-Mhm, cool. Varētu pievienoties.

-Droši brauc ciemos.

Atziņa - cik dīvaini būtu, ja cilvēki krāsas vietā izmantotu kaut ko, kas nav krāsa.

Bet tā īsti cilvēks nekad nedabū to, ko grib

Rakstot virsrakstu šim ierakstam, iedomājos par Coldplay dziesmu, kur skaisti virmo vārdi - when you get what you want, but not what you need. Jā, šobrīd es nezinu, ko es vēlos un pat ja zinu, neesmu droša, vai tas ir tas, kas man nepieciešams.

Es sēžu istabā un domāju par bakalauru, klausos smeldzīgu mūziku un nespēju saprast pasauli. Liekas, viss apgriezies kājām gaisā un mazliet jūtos kā tālajā 2013.gadā īsi pēc Laivu brauciena - apjukusi, neizpratnē un pilnīgi izmesta no laivas - pārnestā nozīmē, protams.

Ir ļoti dīvaini, tomēr tiešām šķiet, ka cilvēki tā īsti nekad nedabū to, ko vēlas. Un cik skumji gan tas ir, vai ne? Centies, rāpies, kārpies, bet dzīve parasti iedod smuku pigu. Vai arī ļauj paiet gabaliņu un tad saka - nē, piedod, draugs, šodien tālāk neiesim. Pamēģināsim pēc gada. Vai diviem. 

Mēs viens bez otra tā kā akmeņi ceļmalā. 

Tā vismaz tikko nodziedāja man ausī Fomins, kas jau 3h riņķo pa manām bungādiņām. 

Gribēju tikai pasūdzēties baltajam papīram. Tas vienmēr uzklausa, nekad neiebilst un ir patiešām jauks klausītājs, jo tam patīk arī skumjas sejas, skumji raksti un mazliet smeldzes.

Back to work - bakalaurs negaida, tāpat arī zinātniskos rakstus manā vietā neviens neķidās, vai ne? 

Citreiz vajag tieši šādus ierakstus un viss. Jo pasaule vienmēr nevar būt pūkaina un rozā. 

Skandināvijas divstūris

Pavisam nesen darba ietvaros man nācās doties uz Zviedriju un Somiju. Zviedrijā pavadot vien nepilnas 24h, bet Somijā- mazliet vairāk par trim dienām, man radās savs viedoklis ne tika pa valsti, bet arī par tās cilvēkiem un tradīcijām. Interesanti, ka iepriekš esot šajās valstīs, viedoklis, kas man radās, nebija viens no pozitīvākajiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka pirms pāris gadiem manā Somijas Tamperes hotelī pie gultas bija izlietne. Un arī tualetē bija izlietne. Visur bija izlietnes. Savukārt par Zviedriju mans iespaids bija radies īsi pēc nokāpšanas no prāmja - biju nogurusi, nepaēdusi un negulējusi, ārā bija auksts un vējains, tāpēc pilsētā nekādu skaistumu neredzēju, viss šķita slikti un pārāk līdzīgi Rīgai, es ātrāk gribēju nokļūt siltā, mīkstā gultiņā, tāpēc, jā, tādu īstu Stokholmas sajūtu nepaguvu izjust.

Šogad mans viedoklis lielā mērā mainījās par abām šīm valstīm un, jāsaka atklāti - es patiešām vēlējos palikt šajās valstīs mazliet ilgāk, atpūsties, pabaudīt dabu un kultūru.Iespējams, tas bija kompānijas dēļ, iespējams, tas bija patīkamās pavasara smaržas dēļ, kuru Rīgā vēl nepaguvu sajust, tomēr nepilnu nedēļu ilgā prombūšana bija patīkama.

Mans ceļš uz Stokholmu sākās no rīta, uzreiz pēc praktiskā darba prezentēšanas. Sakrāmēju mantiņas, devos uz lidostu, aizlidoju un, mazliet nokavējot semināra sākumu, veiksmīgi nokļuvu arī viesnīcā. Jauka, mīlīga istabiņa, pēc semināra - interesantākā daļa, kuras mēdz dēvēt par vakariņām. Devāmies uz ļoti fancy restorānu ar nosaukumu "Gondolen" - tā bija viena no augstākajām vietām Stokholmas centrā ar skatu uz pašu pilsētas sirdi. Tur atskārtu, ka laikam neesmu īstais cilvēks, kam garšo "tūkstošs dažādu garšu vienuviet, garšu baudījums un citi labumi", vismaz ne tādā kombinācijā, kā es to nobaudīju - pīļu un vistas aknu pastētes gabaliņi ar pistācijām un marmelādi. Nope, nope, a big nope, kaut kā negāja pie sirds. Otrais un saldais bija ļoti nom-nom, tāpēc, rūpīgi piestūķējoties ar ēdienu, devāmies uz pilsētas centru, lai izvēdinātu galvu un pēc tam devos gulēt, jo nākamajā dienā bija prāmis no Stokholmas uz Helsinkiem Somijā.

Pavadot nepilnas 24h Stokholmā, sākās mana nelielā ceļojuma visdīvainākā daļa. Īstenībā, visa šī gada un, iespējams, pēdējo divu gadu viens no lielākajiem WTF momentiem. Un ar WTF es tiešām domāju WTF (nu, labi, neskaitot nesen notikušo Laivu Braucienu pie Ogres).

Visi labi stāsti sākās ar "So, there was this guy..." vai, piemēram, "Mēs uzkāpām uz prāmja un tad...", bet šis nebūs viens no tiem stāstiem. Jā, mēs uzkāpām uz prāmja un, jā, tur bija arī cilvēki, bet stāsts patiesībā sākas prāmja restorānā, kur divas stundas malkojām atspirdzinošos dzērienus, ēdām un atpūtāmies. Pēc tam devāmies izpētīt kuģa klāju, nosoloties, ka nedosimies dziedāt karaoki, un taisnā ceļā aizgājām līdz vietai, kur skanēja mūzika. Gribēju nopirkt kokteili, bet kolēģis no Zviedrijas pasteidzās pirmais un, skaļi bārā nokliedzoties - "I just ordered 10 different coctails!", pasniedza man vienu maigi rozā, kas garšoja pēc zemeņu piena. Cenas uz prāmja bija nosacīti demokrātiskas - sākot no EUR 6  par glāzi alus, beidzot ar EUR 12 par Pina Colada un EUR 21 par litru ar kaut kādu ļoti dīvaina nosaukumu kokteili ar tik pat dīvainu izcelsmi. 

Runājot gan par politiku, gan darbu, gan ik pa laikam pavērojot deju grīdu, ievēroju pāris dīvainības - piemēram, pirmo reizi redzēju tik daudz pavecākus kungus un dāmas. Vecumā mazliet virs 60, visas dāmas, saskrullējušas matus un uzvilkušas savas labākās kleitas, dancoja ar tik pat veciem vīriešiem labākajos gados. Parasti jau pierasts, ka prāmjus izmanto jaunieši, lai rūpīgi sagaršotos alkoholu un labi pavadītu laiku ar draugiem, tomēr šeit tas viss bija pilnīgi otrādi - jaunieši ātri nozuda, bet vecie seniori turpināja slīpēt deju grīdas dēļus vēl ilgi pēc tam, kad es biju ap diviem naktī devusies gulēt. Ar pāris kolēģiem no Vācijas arī veicām socioloģisku pētījumu ar nosaukumu "Saderēsim, kurš no abiem vīriešiem vislabāk savaldzinās vienu sievieti un dosies kopīgi uz kajīti". Piekrītu, ka nosaukums, iespējams, mazliet jāuzlabo, piemēram, uz  "SKNAVVSVSUDKUK", tomēr ideja paliek skaidra un nemainīga. Sākotnēji pievērsām uzmanību vīrietim, kas novilka kreklu, tad izrāva no biksēm jostu un tad sāka izģērbās pilnībā- tajā brīdī kuģa apkalpe viņu "sapakoja" un palīdzēja nokļūt savā kajītē. Tad sākām pētīt sievieti, kas gados apmēram 50, cenšas savaldzināt puisi, kas varētu būt knapi sasniedzis 20. Arī šajā interesantajā ķīmijā gan nekas neizdevās un beigās jauneklis uz savu kuģa kajīti(vai kur nu viņš devās) devās viens.Visinteresantākais norisinājās ar kādu dāmu, kas, savām blondajām matu cirtām plīvojot, pie katras dziesmas spiedza tik skaļi, cik vien varēja. Viņa vakara gaitā paguva nomainīt 8(!!!) interesentus un beigās devās prom no deju grīdas ar diviem sirmiem kungiem. Jāsaka, ka no rīta pētīt paģirainus cilvēkus pie brokastu bufetes bija ļoti, ļoti smieklīgi, īpaši tāpēc, ka lielākā daļa bija krietni vecāki par maniem vecākiem. :)

Somijā ieradāmies ap 11 no rīta, pēc tam dodoties uz viesnīcu pilsētas centrā. Somija man vispār patika - Helsinkos dīķī dzīvo meža zosis un pīles, no kurām, skrienot garām, nākas dzirdēt neapmierinātus gārdzienus. Tāpat cilvēki šķita ļoti jauki, tomēr mazliet vēsi, vismaz pret iebraucējiem. Kautrēties gan somi nekautrējās - sacīja, ko domāja, gan par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, gan politiskajām kaislībām un savu viedokli pie sevis neturēja nevienā brīdī. Mani mazliet aizvainoja suvenīru un apskates objektu trūkums pilsētā - iespējams, es vienkārši meklēju nepareizajās vietās, tomēr man radās iespaids, ka visi apskates objekti atrodas 2km rādiusā viens no otra, kā arī suvenīru veikalos nav jaukas pastkartītes, kuras nosūtīt draugiem, radiem un paziņām. Ievēroju arī to, ka somi, kā jau Skandināvijas valstij pienākas, lielā mērā pārtiek no zivīm - lasis, forele, garneles, mīdijas, marinētas siļķes, ceptas siļķes, ilgi izturētas siļķes, siļķes- siļķes, mencas un citi jūras brīnumi dienās, kad atrados Somijā, lija kā no pārpilnības raga. Paguvu nogaršot arī šņabī marinētu siļķi - ļoti interesanta, piesātināta, tomēr maiga garša. Otrreiz laikam neēstu gan. ;D

Pēdējā diena Somijā bija patiešām fantastiska un, atklāti sakot, pirmo reizi visa projekta ietvaros, tā dalībniekiem beidzot bija iespēja mazliet atpūsties, pabūt pie dabas un mirkli nedomāt par darbu, bet tiešām izbaudīt citas valsts burvību. Jāsaka gan, ka diena sākās ļoti ierasti - ar nelielām brokastīm 9:00, branču 11:00 un semināru līdz ~13:00,(jā, acīmredzot ēst visu laiku tur ir modē), bet tad mūsu nelielo darba grupiņu sadalīja vēl smalkāk un nostādīja fakta priekšā, pasakot, ka, redz, viena grupa pa labi vispirms dosies spēlēt kērlingu, bet otra - dosies iepazīties ar Somijas lāčiem un tad šīs abas grupas mainīsies vietām. Sacīts- darīts. Biju otrajā nelielajā grupā un mūsu uzdevums bija pie meža satikt gidu un doties apmēram ~5km neilgā pastaigā pa Somijas zaļajiem, sūnām apaugušajiem mežiem. Un kas tā bija par burvību... Izrādās, mežs, kurā mēs bijām, ir aizsargājams un tā dabiskajā vidē nekad neviens nav iejaucies - koks, kas nokritis, tur apaugs ar sūnām un ar laiku satrūdēs, bet dzīvnieku veidoto alu vietās ik pa laikam veidojas dziļi, ķērpjaini dobumi. Patīkamā atslodze un atpūta pie dabas, nevis ierastā sēdēšana, patiešām deva milzīgu enerģijas lādiņu. Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ gadījās, ka mums līdzi devās ļoti pieredzējis un zinātkārs puisis (nu,okay, drīzāk pieaudzis vīrietis), kurš jau 15 gadus staigā pa konkrēto apvidu un to vien dara, kā mīl un apčubina visas mežā sastopamās būtnes. Viņš mācēja stāstīt, ka Somijā redzēt lāci esot tas pats, kas aiziet salasīt dzērvenes vietējā purvā. Un dzērvenes somiem ir ļoti daudz. Viņš arī piebilda, ka nesen konkrētajos mežos redzējis vilku baru - parasti tādi klaiņojot vismaz 400km no Helsinkiem, bet šis nelielais vilku bariņš, sala vadīts, bija nokļuvis apmēram 40km no Helsinku centra. Tāpat viņš arī minēja, lai uzmanoties un nekad neuzticas takām - Somijas meži, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir ļoti citādi un atšķirīgi no tiem, kurus iespējams sastapt Latvijā. Ja Latvijas mežos varēsi orientēties pēc kāda krūma vai pudura, tad Somijā, tieši klinšu un lielo akmeņu dēļ, orientēšanās mēdz būt apgrūtinoša. Apkārtne ir līdzīga, tomēr ik pēc 100 m kaut kas mazliet izmainās un tu jau esi apmaldījies, pat neskatoties uz lielo skaitu norāžu.

Pēc labas un zaļas pastaigas pa mežu, mēs ar otru grupu apmainījāmies pozīcijām - viņi devās izbaudīt dabas skaistumu, tomēr mēs, kuri to jau bija paguvuši izdarīt, devāmies iemēģināt kērlinga halles ledu. Wooow, jāatzīst, nekad nebiju spēlējusi tik tehnisku sporta veidu. Kērlings vispār vienmēr šķitis ļoti lēns sporta veids, bet patiesībā - apdomīgs. Jādomā par ātrumu, iegriezumu, ledus krišanas ātrumu un ieliekuma/izliekuma leņķi, par kājas kustību, par otras kājas kustību, par trešās kājas kustību, pleciem, muguru un astoto nieri, un tas viss norisinās burtiski pāris sekunžu laikā, kurā jāpagūst apdomāt visas jau iepriekš minētās komponentes. Iespējams, tieši fizika šajā sporta veidā iesaistīta visvairāk. Spēlējām komandās 3:3, kur vienā bija visi Somijas cilvēki, bet otrā - divi latvieši un igaunis (galvā tas skanēja, kā trīs vīri laivā, bet, nē, uz ledus). Tehniskais sporta veids mani gan pārāk nemīlēja, tāpēc pēc nelielas tuntulēšanās uz ledus, komanda, kurā biju es, zaudēja. Somu profesionalitātes dēļ, protams. :) Kērlings man mazliet atgādināja slidošanu uz vienas kājas savienojumā ar ledus tīrīšanu, jo ledus tīrīšana var paātrināt vai palēnināt slīdošos, ~20kg smago akmeni', izmainīt virzienu, rotāciju un vēl, un vēl, un vēl, vēl, vēl. Kopumā šis ļāva iekustināt dažādas sen neizmantotas muskuļu grupas un atsvaidzināt iemaņas koordinācijā, kā arī līdzsvara turēšanā.

Trešais un šajā vakarā pēdējais jaukais notikums, ja vien neskaita patīkamas vakariņas turpat blakus esošā nelielā restorānā, bija tradicionālā somu sauna. And now all the weird things begins. Izrādās, somi pirtiņas un saunas izmanto tieši relaksēšanās un attīrīšanās procesam, ne tik ļoti socializēšanās aspektam. Šķiet, ka latvieši raduši abas lietas- i' nomazgāties, i' parunāties un beigās vēl garu attīrīt, turklāt sievietes un vīrieši parasti to dara kopā. Somijā noteikumi un tradīcijas citas - sievietēm ir viena neliela telpa, vīriešiem otra, mazliet lielāka, un viss notiek norobežoti, turklāt iet saunā ar peldkostīmu esot ne tikai nepieņemami, bet pat nepieklājīgi un var būt aizskaroši. Pēc tam izdevās iemēģināt ledus aukstu ezera ūdeni - ļoti atsvaidzinoši un  patīkami stindzinoši. Starp citu, sievietēm neesot pieņemts doties uz ezeru pēc pirts plunčāties - tā esot tradīcija, kas vairāk raksturīga vīriešiem. Man laikam bija vienalga (te jābūt ļoti plati smaidošai emotikonai), jo ūdenī ielīst bija patiesi jauki.

Ar to lielā mērā arī noslēdzās mans nelielais Skandināvu trijstūris - man patika, bija tiešām interesanti apskatīt Somiju un Zviedriju citām acīm. Mazliet nobriedušāku redzējumu, iespējams, jo pirms tam, ceļojot pa šīm valstīm, nekad tā īsti nebiju sastapusies ar milzīgo kultūras aspektu, kas pavīdēja. Parasti 1h laikā nākas izstaigāt pilsētu un tad, jau nākamajā rītā, ir jādodas prom. Noteikti arī nostrādāja cilvēku faktors - laiks, kas pavadīts ar patīkamiem cilvēkiem, ir patīkams, tāpēc labprāt aizbrauktu, piemēram, uz Somiju vienkārši tāpat, pabaudot dabu, maldoties pa mežu un dzīvojot kaut kur meža ielokā. Sounds good for me. :)