Lēmumi, lēmumi. Vēl lēmumi. Vai cilvēks jebkad pārstāj lemt un izdarīt izvēli? Un kā cilvēks, kurš nupat izdarījis izvēli, var zināt, ka viņa izvēle ir pareiza? Lēmumi, lēmumi.
Līdzīgi kā puisēns, kurš izmisīgi dīdās pie saldējuma stenda, cenšoties izvēlēties sev tīkamo saldējuma bumbiņas garšu, arī pieaugušo pasaulē netrūkst neizlēmības un šaubas par spertajiem soļiem. Nu, kaut vai par to pašu saldējumu. Vai kādreiz esiet iegājuši milzīgā Gelatto veikalā un nespējuši izvēlēties vienu vienīgo saldējuma bumbiņu starp tām simts, kas kāri lūkojas Tev pretim? Jā, man tā ir ikreiz.
Pieņemsim, ka vidēji cilvēks ikdienā saskaras ar divdesmit, divdesmit pieciem lēmumiem dienā. Nu, piemēram, par to, kā pavadīs nedēļas nogali, kā uzcirtīsies. Kā ieveidos matus. Ko ēdīs vakariņās vai, piemēram, ko dāvinās mīļajiem svētkiem. Principā, arī izvēle iet dušā ir izvēle - lēmums, ko cilvēks veic pirms gulētiešanas vai teju, teju pēc pamošanās, kur saskaras ar smago dzīves nastu - dušoties vai pagulēt un ietaupīt miegu un ūdeni? (miedziņš...) Un pieņemsim arī to, ka reizi gadā cilvēks veic 4-5 nozīmīgi lēmumi - jauna darba vieta, ceļojums, attiecības, dzīvokļa iegāde un tamlīdzīgi.
Zinu cilvēkus, kuriem lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, nekā paslīdēt uz slidenas ietves - izdomā, apsver un nolem, ka darīsi tā vai citādi. Es neesmu šis cilvēks - es savus lēmumus pieņemu rūpīgi apsverot visus plusus un mīnusus, katru lietu, kas mainīsies manā dzīvē, ja es veikšu lēmumu. Manā gadījumā, tās var būt pārdomas vairāku dienu, pat mēnešu un gadu griezumā. Neizlēmība, es zinu. Es esmu ļoti, ļoti neizlēmīga. Tomēr, kad veicu lēmumu, mani vienmēr māc šaubas, jo šķiet, ka pieņemtais lēmums nav vislabākais risinājums, vai, piemēram, tas izmainīs manu dzīves ritējumu un padarīs ikdienu... pelēku. Vai tieši otrādi - haotisku un bez konkrētas sapratnes, kā rīkoties. Ko darīt.
Pēdējo divu nedēļu laikā, tuvojoties gada noslēgumam, esmu sākusi pieņemt lēmumus, par kuriem domāju jau vairākus mēnešus. Varbūt mazliet pārsteidzīgus. Vai arī nē. Lēmumi ir izdarīti gana daudz. Tomēr tas man nesagādā prieku. Nesagādā ne kripatiņas prieku. Tādēļ te ir arī mana pretruna - kā cilvēks var zināt, ka konkrētais lēmums ir īstais un vienīgais? Vai cilvēks jūtas atvieglots un pacilāts? Un ja nu nedēļu pēc pieņemtā lēmuma domā, ka esi rīkojies nepareizi - kā rīkoties tālāk? Turpināt sadzīvot ar domu, ka pieņemtais lēmums ir nepareizs un esi visu "salaidis dēlī", vai censties vērst visu par labu, kamēr vēl nav par vēlu? Saka jau, ka izlietu ūdeni nesasmelsi... Vai tomēr?
