Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!