Par segām un pārvalkiem

Gluži nesen centos izvēdināt galvu, staigājot pa kvartālam tālāk no māju puses un runājot ar

draudzeni, kura pirms neilga laika atgriezusies no Lielbritānijas. Viņa tur nodzīvojusi apmēram 8 gadus, absolvējusi koledžu, augstskolu un vairākus gadus arī strādājusi kādā apģērbu veikalā. Vai viņa gribēja doties prom? Nē, bet apstākļi spieda. Šoreiz apstākļi ir citādi un meitene nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Latviju. Kā teiktu pati - uz vietu, no kuras nākusi un kurā stiepjas viņas senču Latviju. Vietā, kur var izbaudīt četrus gadalaikus un kur nesūkstās par rudeni, jo rudens te ir skaists - esot smaržīgs un ir pilns dažādām krāsām un to salikumiem. Viņa arī atradusi labu darbu, un šobrīd cenšas uzcelt savu mazo impēriju. Bet stāsts nav par to.

Esam izbijušas klasesbiedrenes, tādēļ nereti mūsu sarunās iespraucas kāda mūsu klasesbiedra vārds - paskat, tas drīz precēsies, tam nesen piedzimis bērniņš, tas - ieguvis jaunu darbu. Nonācām pie secinājuma, ka laiks skrien un patiešām ir neapturams. Un, ja tad, kad bijām 18 gadus vecas, šķita - hey, līdz 25 taču ir tik tālu! - , tad tagad līdz šim vecumam palikuši vien divi gadi. 

Par mani varētu teikt - esmu putns, kas vēlu ceļas un daudz domā (lai gan vēlā gulēšana parasti izpaliek darba vai kādas citas nodarbes dēļ). Un rudens - tas ir laiks, kurā es domāju visvairāk un citreiz šķiet, ka mans gads sākas ar septembri, nevis janvāri, jo tieši septembris iezīmē jauna gada laika sākumu, kad dienas paliek īsākas, naktis garākas un tumšākas. Un tieši šodien, es, Zane the Pūce, aizdomājos par savu ikdienu un to, ko es daru, kā un kur es virzos, un kāpēc es daru to, ko daru. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka nesaprotat - kuram dzīves galam ķerties klāt? Tieši tā es sajutos pēc neilgas apspriedes ar savu iekšējo "Es" (nebaidies, katram tāds ir).  Un sapratu, ka pieaugušajam būt ir grūti.

Bērnībā lielākās grūtības sagādāja lielās segas ievietošana pārvalkā vai somas sakārtošana nākamajam rītam. Un par obligāto literatūru nemaz nerunājot - vēl tagad atceros, kā, pirmajā klasē iedama, sēdēju līdz vēlai nakts stundai un lasīju "Ronja - laupītāja meita", jo biju aizkavējusies ar tās lasīšanu mazliet vairāk kā mēnesi. Tagad vietnē Youtube šī grāmata pieejama audio versijā. 

Tagad? Es labprāt lasītu grāmatas līdz vēlai vakara stundai vai krāmētu somu nākamajai dienai. Segu pārvalkā man ievietot joprojām ir grūti, bet es to darītu labprāt. 

Tagad varētu vilkt analoģijas ar manām pārdomām par dzīvi un segas ievilkšanu pārvalkā. Iedomājies, ka Tev ir 100m x 100m liela sega. Pirmos divus stūru ievietot pārvalkā ir vienkārši, lai gan attālums starp abiem stūriem ir ļoti liels. Tad seko sarežģītākā uzdevuma daļa - ievietot segas trešo un ceturto stūri tā, lai pirmais un otrais neizkustās no vietas. Tomēr ikreiz, kad pavelc vienu segas stūri vairāk, abi jau iepriekš ievietotie stūri lēeeeni slīd laukā no tiem paredzētajām vietām. Tu dodies jau iepriekš ievietoto stūru virzienā, noliec tos vietā, un secini, ka trešais stūris, kuru teju tikko biji ievietojies pareizajā kabatā, ir izslīdējis laukā... Kad ir izdevies visus stūrus ievietot pareizajās kabatiņās, seko tās sapurināšana. Un Tu purini, purini, līdz sega, ar kunkuļiem vai bez, ievietojas pārvalkā. 

Izklausās sarežģīti, tomēr zinu, ka jūs mani saprotat. Tas ir likumsakarīgi - kādai lietai veltot vairāk laika, citai tiek veltīts mazāk, jo diennaktī ir tikai 24h, bet citreiz šķiet, ka mazāk. Un centieni apvienot visu vienlīdz labi, vainagojas ar kunkuļainu, nevienmērīgi ievietotu segu pārvalkā.Tad kā ir labāk? Atstāt segu bez pārvalka? Samierināties ar kunkuļiem segā? Samierināties ar kādu no pārvalka izslīdējušu segas stūri? Es nezinu, bet to nezina neviens, pat ne mamma, kura parasti tiešām zina daudz.

Ar to es gribēju teikt, ka dzīvot pieaugušo pasaulē ir grūti, bet ne mazāk interesanti. Katru dienu jāsaskaras ar lēmumiem, idejām, cilvēkiem. Ir jācenšas sabalansēt atpūta, darbs un brīvā laika pavadīšanas iespējas, veltot laiku arī sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Un noteikti jāatstāj laiks muļķībām un jokiem, jo kas gan var būt labāks kā dzīvot pieaugušo pasaulē, bet justies kā bērnam? Jā, ir pienākumi, bet tas neliedz būt mazliet muļķīgam un skatīties uz to visu ar prieku. 

Šobrīd esmu iekritusi nelielā veļas kaudzē, mēģinot atrast pārvalku, kurā ievilkt segu, jo pagaidām ir sajūta - es daru, daru, daru, bet nezinu, kur virzos. Mazie mērķi ir sasniegti, bet tālākejoši un lielāki - vēl nav līdz galam nosprausti, jo ir grūti saprast, kur kāds konkrēts lēmums mani novirzīs. Un tad, kad būšu atradusi mērķi, uz kuru virzīties, būšu atradusi arī pārvalku, kurā ievietot savu segu. Bet pagaidām - es varu iztikt arī bez tā. :)