Kāpiens Ziemeļāfrikas augstākajā virsotnē - Tubkāls (4167m)

Man vienmēr paticis sevi izaicināt un kāpt ārā no savas komforta zonas, jo ticu, ka tas ir lielisks veids, kā sevi pilnveidot un iepazīt no dažādām šķautnēm. Tādēļ brīdī, kad viens no maniem draugiem paziņoja, ka dodas uz Maroku, lai iekarotu Ziemeļāfrikas augstāko virsotni - Tubkālu, es, daudz nedomājot, nolēmu piedāvāt savu kompāniju. Jāatzīst, ka tikai tad, kad bijām iegādājušies avioiļetes, sapratu, uz ko biju parakstījusies - kāpiens 4167m augstā virsotnē bez iepriekšējas sagatavošanās, teju nekādas kalnos kāpšanas pieredzes un bez sapratnes, kā un vai mans ķermenis to spēs. Tagad, atskatoties uz kāpienu, manu seju rotā smaids - tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem, kādā līdz šim esmu bijusi, turklāt tas skats, kas paveras zem kājām, kad esi sasniedzis virsotni... Neaprakstāms! Lai iedvesmotu arī citus doties iekarot Tubkālu, nolēmu uzrakstīt nelielu rakstu ar ieteikumiem un manu personīgo pieredzi, esot Marokā! :)

Sagatavošanās - fiziskā sagatavotība, līdzi ņemamās mantas

Lai gan tiek runāts, ka Tubkāla virsotne ir viena no vieglāk sasniedzamajām, ja runājam par kalniem, kas ir virs 4000 m augstuma, par savām spējām uzkāpt šajā milzī šaubījos jau no sākta gala. Tieši tā iemesla dēļ nolēmu uzlabot savu fizisko stāvokli - apmēram divus mēnešus vismaz 1x nedēļā skrēju 6-10km distances, gāju pārgājienos un reizi pa reizei apmeklēju arī savu lielisko fizioterapeiti Signi, kura rūpējās par manu ceļu un muguras veselību.

Atskatoties uz kāpienu un manu sagatavošanās procesu pirms tā, varu secināt, ka tāda super-īpaša fiziskā sagatavošanās nav nepieciešama, jo kāpiens nav fiziski grūts. Man šķiet, ka mana cīņa norisinājās tieši galvā - auksts, pūš vējš, miljons jautājumu, kādēļ es to vispār daru un vēlme doties lejup 10 minūtes pirms Tubkāla virsotnes sasniegšanas... Un tie bija tikai daži tarakāni, kas man traucēja. Līdz ar to, fiziskās sagatavotības uzlabošana, protams, ir forša lieta un vēlama, taču morāli nobriest ir daudz būtiskāk.

Runājot par līdzi ņemamajām mantām un ekipējumu, ilgi prātoju par to, kādas lietas likt savā somā - ņemot vērā, ka ceļojums pa Maroku bija plānots teju 2 nedēļu garš un Tubkāls bija tikai viens no pieturas punktiem, līdzi ņemamo mantu saraksts tika īsināts ar katru dienu. Ar Uldi daudz diskutējām par to, kas ceļojumā varētu izrādīties lieks, tāpēc pirms došanās ceļā nolēmu, ka mājās atstāšu gan ūdens sistēmu, gan nūjas, gan pārgājienam paredzētos zābakus - respektīvi, teju visu, ko Latvijā izmantoju gandrīz katrā pārgājienā. Iemesls, kādēļ tā nolēmām, bija somas izmēru dēļ un nevēlēšanās uz muguras nest papildu 2.5kg visu atlikušo ceļojumu. Kaut kādā ziņā tā, iespējams, bija kļūda.

Saprotams, ka ekipējumam, kāpjot augšup, ir liela nozīme, un viena no idejām bija izmantot Marokas pastu - paņemt ekipējumu no Latvijas, uzkāpt Tubkālā un nosūtīt nevajadzīgās lietas pa pastu uz mājām, taču šī doma atkrita brīdī, kad Googlē salasījāmies sliktās atsauksmes par Marokas pasta (ne)darbu. Vienu mēs zinājām skaidri - visu nepieciešamo ekipējumu noteikti varēs noīrēt Imlilā, kas ir pilsēta, kurā sākas ceļš uz Tubkālu un tas bija tas, ko darījām.

Secinājums pēc kāpiena ir diezgan skaidrs - ja bez nūjām un ūdens sistēmas var iztikt, tad mazliet žēl par saviem pārgājienu apaviem, kuri klusi palika istabas stūrītī Latvijā - īrētie apavi ir divtik neērti un nav pieāgojušies Tavai pēdai, nemaz nerunājot par higiēnas jautājumiem. Tiesa, īrēt apavus bija labāk, nekā virsotni sasniegt parastās botās (tas vienkārši nebūtu reāli), turklāt apavu īre uz divām dienām izmaksāja 8 eur. Te vieta iztēlei, jo to, kā labāk rīkoties, jāizlemj katram pašam. Skaidrs, ka, ja plāns ir doties tikai uz Tubkālu un atlikušo laiku pavadīt kūrortā, pārgājiena apaviem somā vieta noteikti jāatrod! Virsotni sasniedzu Mammut apavos, Adidas sporta ūziņās un Audimas slēpošanas tērpā, no name cepurē un no name šallē. Man bija arī diezgan no name cimdi, un kopumā par savu ekipējumu vispār nevaru sūdzēties. :) Vēl, protams, būtu noderējušas saulesbrilles!

Laiks Tubkāla virsotnē ir ļoti mainīgs - mums ļoti paveicās ar kāpiena laiku, jo nebija ne sniega vētru, ne pārāk liela vēja vai aukstuma. Nebija miglas, nedz mākoņu, kas skau padarīja vairāk kā baudāmu. Taču nākamā ekspedīcija aiz mums diemžēl virsotnē neuzkāpa sniega vētras dēļ. Tas laikam arī kā ieteikums - rūpīgi iepazīties ar informāciju par laikapstākļiem, izdomāt kādu alternatīvu plānu, ja nu gadījumā konkrētajā dienā kāpiens Tubkālā nav iespējams.

Pa ceļam augšup ir vairākas mazas kafejnīciņas, kurās var ieķert saldu kolu par apmēram 1 EUR, kā arī svaigi spiestu apelsīnu sulu un ūdeni. Dažas no tām piedāvā arī nopietnākas uzkodas, piemēram, čipsus, snikerus un citus saldumu, tāpēc raizēties par to, ka kaut kas varētu pietrūkt, nevajadzētu. Mums līdzi bija kaut kādi saldie rieksti, ko pagrauzt, un čipši - ar pārējo nodrošinājāmies pa ceļam un kārtīgi paēdām arī Tubkāla bāzes nometnē. 

Gids

Apmēram mēnesi pirms mūsu ceļojuma, uzzinājām, ka, kāpjot Tubkālā, obligāti jāņem gids - tas ir noteikums, kas stājies spēkā pēc 2018.gada decembra notikumiem, kad Tubkāla pakājē tika nogalinātās divas tūristes no Norvēģijas (starp citu, šī iemesla dēļ Marokā bija jūtama policijas klātbūtne ik uz soļa).

Sākotnēji prātuļojām, ka esam pietiekami gudri, lai kāptu Tubkālā bez gida, taču informācija internetā bija nepielūdzama - bez gida uz Tubkālu tikt ir nereāli, turklāt kāpiena laikā katrs kāpējs tiek piereģistrēts trīsreiz, taču bez gida Tu netiec laists tālāk. Vairākos blogos uzgājām informāciju, ka tūristi bez gida vienkārši nodzīti lejā atpakaļ uz Imlilu.

Sākotnēji atrast gidu, ar kuru kāpt Tubkālā, skanēja pēc neiespējamās misijas. Daži no cilvēkiem, ar ko runājam, ieteica doties turp un vienkārši meklēt kādu vietējo gidu Imlilā, citi brīdināja, ka gidu pieprasījums ir liels un tas jāsarunā iepriekš. Nolēmām neriskēt un gidu sarunāt iepriekš, taču realitātē - Imlilā uz katra soļa bija kāds, kas gatavs ar Tevi doties augšup uz Tubkālu.

Gidu sameklējām caur Ulda paziņu Marokā - Ulda paziņa mūs piespēlēja vietējam gidam Omar Ait Ahmad (https://www.facebook.com/omar.arawi), kurš caur savu tīklu mums iedeva Tubkāla tūres piedāvājumu par 1,400 MAD jeb ~137 EUR, kas cenā iekļāva četras ēdienreizes diviem cilvēkiem, kā arī gida pakalpojumu uz divām dienām un nakšņošanu Refugee de Toubkal, kas ir Tubkāla bāzes nometne.

Jāsaka, ka gids radīja arī nelielu drošības sajūtu, jo šķita, ka viņš zina, ko dara - viņš ne tikai reizi pa reizei apvaicājās, vai viss ir labi, bet reāli palīdzēja uzvilkt ekipējumu, rādīja ērtākās takas u.tml. Viņš lauzītā angļu valodā arī pastāstīja, ka ar šo biznesu nodarbojas visa viņa ģimene - tēvs un trīs brāļi. Mūsu gadījumā Mustafa - tā sauca mūsu gidu - bija vairāk kā līdzgājējs un virziena rādītājs, taču ejot uz Tubkāla virsotni 6 no rīta, manījām, ka lejup no kalna mūsu virzienā steidzas gids un jauna dāma, kurai, acīmredzot, virsotnē palicis slikti.

Realitātē - gids kāpienam nav nepieciešams, jo visur ir norādes, daudz cilvēku un kāpiens kopumā šķita ļoti drošs, taču bez gida kāpšana diemžēl nav iespējama.

Ekipējums

Imlilā var noīrēt teju visu, sākot no pārgājiena apaviem un beidzot ar termoveļu, kā arī vēja necaurlaicīgām biksēm. Cenas īres ekipējumam arī draudzīgas, turklāt arī kvalitāte šķita ļoti normāla. Uldis kāpienu veica ar saviem taku apaviem bez augstās potītes, es noīrēju kārtīgus pārgājiena zābakus ar augstu malu potītes balstam. Tāpat noīrējām arī kramponus jeb tautā sauktus arī par kaķīšiem - uzlikas uz apaviem, kas paredzētas, lai kāptu pa ledainu un sniegotu virsmu. Arī šo jautājumu mums nācās risināt uz vietas, jo informācija daudzviet ir pretrunīga - lielos vilcienos, tas, vai kramponi būs nepieciešami, ir atkarīgs no konkrētā gada/mēneša un pat dienas laika apstākļiem. Mūsu kāpienā aprīlī kramponi bija "a must", jo teju viss kāpiens uz virsotni bija ar sniegu. Tos noīrējām pa 150 MAD, kas ir apmēram 15 EUR. Secinājums - ja uz Maroku plānots doties ne tikai kāpšanas nolūkā, tad ekipējumu var arī noīrēt. Jā, sanāks iztērēt 30-40 eur, atkarībā no nepieciešamajām lietām, taču totāli tā vērts (izņemot jau iepriekš minētos apavus!)! Noteikti iesaku sagatavoties dažādiem laika apstākļiem - kāpjot augšup ļoti noder vēja necaurlaidīgas bikses, biezāka vējjaka, ērti cimdi, sejas bafs, kas pasargā no saltā vēja, siltas zeķes un saulesbrilles, kā arī cepure ausu un galvas siltumam.

Kā jau minēju, tad lielu daļu pārgājieniem nepieciešamo ekipējumu nolēmu atstāt Latvijā, tāpēc saskārāmies arī ar ekipējuma īri.

Man komplekts kāpšanā sākotnēji bija termoveļa + biezākas sporta treniņbikses, biezās zeķes, sporta t-krekls, cimdi, cepure, bafs un slēpošanas jaka, taču kaut kur pa vidu vējš tā izpurināja, ka galīgi nenožēloju līdzi paņemtās slēpošanas bikses.

Kāpiens

Imlilā nokļuvām agrā 18.aprīļa rītā, kur mūs sagaidīja miglā tīti kalni un drēgnums. Lai uzņemtu spēkus pirms kāpiena, mēs nolemām ieturēt gardas brokastis, taču no trim apmeklētajiem restūzīšiem mūs apkalpoja tikai viens, kur kārtīgu omleti, maizītes, kafiju un svaigi spiestu apelsīnu sulu baudījām par 6 eiro. Jā, interesanti, ka maizīte + omlete ir viņu klasiskās brokastis, bez iespējas izvēlēties citas opcijas, taču garšo labi un, ja esi konkrētajā valstī, jābauda tas, kas nu ir pieejams!

Pēc brokastīm satikām savu gidu, noīrējām kramponus, kas bija absolūta nepieciešamība, un sākām mūsu kāpienu augšup. Kamēr Uldis un Mustafa rikšoja augšup pa stāvo nogāzi, es krietni iepaliku, jo jau pirmie metri šķita pietiekami sarežģīti. Man par laimi, kaut kādā brīdī mūsu kāpiens bija mazliet lēzenāks, tāpēc labprāt izbaudīju tos mirkļus, kad nebija jākāpj 50 metru vertikāli. Trase kopumā ir arī ļoti iecienīta - kādu brīdi gājām kopā ar kāpējiem no Polijas, tad pievienojāmies kādam Kanādas tūristam, kurš gāja divatā ar savu gidu, taču lielāko takas daļa devāmies trijatā. Un ko tik pa ceļam nevar redzēt - dāmas pilnīgi baltos bikškostīmos un žaketēs, desmitiem mūļu, kas devās turp un atpakaļ ar krietni lielāku bagāžu, nekā man un Uldim uz muguras, un, protams, jaunākā ekipējuma parādi.

Jāsaka, ka uz ceļa visu laiku ir "sastrēgums", un pat tad, ja šķiet, ka ej viens vai divatā ar gidu, taciņa ceļā uz Tubkālu ir ārkārtīgi iecienīta - cilvēki soļo šurpu turpu, un ikreiz, kad kāds Tev paiet garām, nākot no Tubkāla, iekšējais bērns sajūsmā iekliedzās, ka vairs neesam tālu no mūsu starta punkta kāpienam. Kāpiens uz bāzes nometni ir savā ziņā arī komercializēts - pa ceļam uz Tubkāla bāzes nometni, protams, var iegādāties visu vajadzīgo un mazāk vajadzīgo - mēs labprāt baudījām svaigi spiestas apelsīnu sulas par 15 MAD, kas ir apmēram 1,50 EUR, kā arī ieķērām Pringles čipsu paciņu apmēram 3000 m augstumā, taču pa ceļam varēja nopirkt arī bižutēriju, suvenīrus, t-kreklus ar Tubkāla simboliku un pat paklājus. Kopumā gan cilvēki tur nav pārāk uzmācīgi, taču kaulēšanās spēle tur strādā tik pat labi kā Marakešas tirdziņos. Kā minēju iepriekš, ceļā uz bāzes nometni ir trīs punkti, kuros tiek piefiksēti kāpēju dati - šiem punktiem nevar paiet garām un pase ir obligāts nosacījums kāpienam!

Tuvojoties bāzes nometnei, mākoņi sāka izklīst (vai arī mēs vienkārši uzkāpām krietnu gabaliņu virs mākoņiem), un pavērās pirmie iespaidīgie skati - sniegotas kalnu galotnes, neiekarotas un bīstamas kalnu virsotnes, krāčaina upe un stāvas nogāzes. Te arī izjutām straujas temperatūras maiņas - ja kopumā kāpiena laikā bija +12 grādi un vējains, tad, parādoties saulītei, kļuva krietni siltāks un līdz bāzes nometnei aizgājām t-kreklos. Kāpjot aizvien augstāk, bija skaidrs, ka nebūs viegli - es aizelsos daudz ātrāk, nekā tas bija zemākā augstumā, daudz biežāk vēlējos iepauzēt un atpūtas pauzes kļuva garākas. Taču mūsu gids, kas bija teju kalnu kazas ātrumā, galīgi neiebilda un arī Uldis bija pacietīgs. Tā, solīti pa solītim, bāzes nometnē nonācām līdz ar saulrietu un pēdējo grupiņu, kas priecīgi kāpa lejup no virsotnes.

Bāzes nometnes auru izjutu pirmo reizi - līdzīgi kā kopmītnēs, divas lielās ēkas ir sadalītas vairākās istabiņās, kurās mīt 4-8 cilvēki, turpat ir liela virtuve, kurā šiverējas vietējie beberi, savukārt koptelpās ir pieejami pusdienu galdi, atpūtas stūrītis un kamīns. Lejastāvā ir ļoti vienkāršas tualetes un dušas ar silto ūdeni, kas pēc garā ceļa ir totāla ekstra! Visi čalo, savstarpēji labprāt papļāpā, visapkārt murdz dzīvība un tiekam ievietoti vienā telpā ar 4 dāmām no Spānijas. Gultas ir vienkāršas, taču tur ir viss nepieciešamais - sega, tīrs palags, spilvens, vieta, kur novietot mantas.

Pēc dušas un guļvietu iekārtošanas, ap 21:00 kārtīgi pavakariņojām - uz galda tika celta baltmaize, silts buljons, liela tadžīna ar vistu, kuskusu un dārzeņiem, kā arī piparmētru tēja un apelsīni saldajā. Drīz pēc vakariņām visas skaņas norimstas arī pašā namiņā, jo vairums kāpēju savu ceļu augšup sāk ap 4:00, lai laikus pagūtu redzēt saullēktu.

Ap 22:00 namiņā valdīja pilnīgs klusums un teju visi bija ieslīguši dziļā miedziņā ar skaistiem sapņiem par Tubkāla virsotni. Runājot par pašsajūtu, pāris reizes naktī pamodos ar sāpošu galvu un slāpēm, kas visticamāk bija saistītas ar augstumu un spiedienu, taču kopumā nakts tika aizvadīta mierīga. Ik pa laikam rausos augšup, lai būtu droša, ka neaizgulēšos - laikam iekšējais pulsktens signalizēja tuvojošos notikumu. Mūsu modinātājs zvanīja ap plkst. 4:30. Man pašai liels prieks, ka mēs pirms gulētiešanas laicīgi sagatavojām līdzi ņemamās lietas, kramponus un velkamās drēbes, jo no rīta sevi sagrupēt bija visai grūti - šķita, ka esi pamodies ziemā, jo ārā vēl valdīja tumsa un -2 grādu aukstums. Kad izvēlāmies ārā no namiņa, pirmie kāpēji jau bija ceļā uz Tubkālu - kā mazi jāņtārpiņi ar saviem lukturīšiem kāpēji soļoja viens aiz otra, dodoties augšup uz virsotni, lai pagūtu uz saullēktu. Dažas drosmīgas gaismiņas varēja vērot ceļā uz virsotni, kas bija iepretim Tubkālam - šis kāpiens jau no malas izskatījās krietni sarežģītāks, daudz tehniskāks un nešķita, ka vienkāršs cilvēks bez priekšzināšanām būtu spējīgs tur uzkāpt.

Uzvilkām kājās kramponus, piepūtām vaigus un sākām soļot augšup, sekojot stāvajai taciņai. Jāsaka, ka tad, kad sākām kāpt, bija skaidrs, ka uz saullēktu nepagūsim, jo sapratām, ka esam izgājuši pārāk vēlu, taču tas nekadā veidā nemazināja mūsu patīkamo satraukumu. Šķiet, ka, lai pagūtu uz saullēktu, jāiziet ap plkst. 3:30, taču mēs izgājām īsi pēc 5:00.

Kāpiens no bāzes nometnes uz Tubkāla virsotni bija fiziski pietiekami grūts - viss ceļš bija klāts sniegā un ledū, turklāt jākāpj bija teju 1000 m vertikāli, kas agrajā rīta stundā galīgi nešķita vienkārši. Vismaz man noteikti nē. Man ir ļoti grūti aprakstīt tās sajūas, kas mani pārņēma brīdī, kad bijām pievarējuši apmēram 1/3 daļu no visa kāpiena - bija ārkārtīgi grūti atelpoties, vējš purināja no visām pusēm, kājas šķita smagākas kā parasti un fakts, ka vēl jāpieveic divas trešdaļas ceļa, mani neiepriecināja. Tajā brīdī es nolēmu kāpt sistemātiski - paejot vismaz 40 soļus un tad iepauzējot, lai atvilktu elpu. Esot apmēram trešdaļu no galamērķa, man šausmīgi sala, tāpēc nolēmu par labu slēpošanas biksēm, kuras Mustafa un Uldis man palīdzēja uzvilkt - īsti nezinu, kas ar mani bija noticis, bet kustēties bija ārkārtīgi grūti un tas, ka man sala, radīja iekšēju paniku. Negribēju būt kāds, kuru steigšus ved lejā, jo kaut kas noticis greizi. Ap to laiku man bija palicis vēl grūtāk, un plaušās šķita tāds kā smagums, bija grūtāk elpot un atelpoties, tāpēc centos elpot maksimāli mierīgi, soļus spert apdomīgi un sekot Mustafam - Uldis čāpoja man aiz muguras.

Šķiet, ka tādu lielāko izmisumu piedzīvojumu apmēram 30 minūtes pirms uzkāpšanas virsotnē, kur uz 30 sekundēm izlauzās mana iekšējā kašķīgā meitene, kurai pēkšņi spieda apģērbs, bija par aukstu un vispār saule par spožu, un, aiziet, kāpjam lejā, jo es vairs negribu šito visu, un kāpēc pasaulei ir jāgriežas... Nu, kaut kā tā. Tajā brīdī biju tuvu spēku izsīkumam un es tiešām neredzēju galu mūsu jau tā ilgajai kāpšanai.

Uldis piedāvāja ieķerties viņa somā, lai kāpiens būtu vieglāks. Tā arī darīju - spēru solīšus aiz Ulda, kamēr viņš varonīgi devās augšup pa stāvo nogāzi un mana roka ļengani turējās vienā no viņa somas lencēm. Tobrīd manī radās lielāka miera sajūta, zinot, ka Uldis un Mustafa ir šeit, lai par mani parūpētos un palīdzētu. Tad jau manījām lejup kāpjot pirmos Tubkāla iekarotājus, kuri, rotājušies ar platu smaidu, iedrošināja mūs, sakot, ka virsotne ir teju aiz stūra - tad parādījās septītā elpa un pēdējie soļi līdz virsotnei šķita ļoti viegli. Brīdī, kad ieraudzīju virsotnē esošo trijstūri, es nespēju noticēt savām acīm - mēs patiešām bijām sasnieguši augsto virsotni! Kopā ar mūsu vakar iepazīto draugu no Kanādas apmainījāmies ar klusiem murmulējumiem par to, cik skaisti un nereāli tas viss izskatās un cik ļoti bija vērts iet cauri šim struggle, lai nokļūtu te. Asaras birst pāri vaigiem no prieka, apzinoties, ka esmu to paveikusi. Es. Esmu. Virsotnē.

Tubkāla virsotnē cilvēku nav daudz, un šķiet, ka esam notrāpījuši uz mirkli, kad viena lielāka cilvēku grupa nupat nokāpusi, bet otra - vēl ir ceļā. Mēs bildējamies, pierodam pie aukstā vēja, piesēžam un ar acīm apēdam visu to skaistumu, kas mums tagad atrodas zem kājām. Sajūtas tiešām ir neaprakstāmas, un es tik ļoti ar sevi lepojos, ka biju gatava visai pasaulei izkliegties, ka nupat esam sasnieguši virsotni. We did it! Virsotnē arī valda ārkārtīgi jauka atmosfēra, jo cilvēki labprāt dalās ar našķiem un ēdienu, ar savām emocijām par kāpienu.

Pēc krietna daudzuma bildēm un mazas atpūtas pošamies lejup - tas process mums iet krietni ātrāk, jo jau pēc apmēram 1h esam pie mūsu maršruta sākuma punkta. Lejup ejot, piepampa pirksti - pieņemu, ka no slodzes un aukstuma/siltuma maiņas. Un, protams, nokāpjot lejup - milzu gandarījums par izdarīto, jo mēs paveicām kaut ko, kas pirms pāris stundām šķita teju nereāls!

Īss pēcvārds

Tubkāls ir izcila pirmā virsotne, ja turpmāk ir vēlme nodarboties ar kalnos kāpšanu. Maršruts zināms, taciņas izstaigātas, zinoši cilvēki visapkārt un drošības sajūta. Ja man jautātu, vai es kaut ko tādu darītu vēlreiz, es nekavējoties atbildētu apstiprinoši. Sajūtas, ejot augšup, ir vairāk kā grūtas un tā tiešām ir īsta cīņa ar sevi - īpaši, ja kalnos kāpšana iepriekš nav bijusi kā ikdienas aktivitāte. Kāpiena grūtības pakāpe būs atkarīga no ļoti daudz mainīgajiem, un nekad nevar zināt, kā veiksies, ejot augšup. Uldim šis šķita kā pastaiga parkā. Man tas bija līdz šim grūtākais kāpiens. Novēlu arī jums patestēt spēju robežas un spert soli pretim nezināmajam - tā var iemācīties ļoooti daudz! :)

Foto:
Uldis Lasmanis
Zane Skujiņa

Vasara Latgalē - 4 dienu velomaršruta brīvdienas

Jau kādu laiku manā darāmo lietu sarakstā kautrīgi vīdēja Latgales vārds, kam blakus - neveikli uzzīmēts velosipēds. Lai gan ideja par Latgales apceļošanu ar ciskudriļļiem bija radusies jau sen, līdz šim Zilo ezeru zeme vienmēr palika otrā plānā, priekšroku dodot Eiropas galamērķiem. Šogad nolēmu beidzot izpildīt sev doto solījumu un pazust Latgalē ar velosipēdiem, lieliskiem draugiem un, ja sākotnēji nenojautu, cik tas būs izcils vasaras "get away", tad tagad pilnīgi droši varu teikt - tas ir šīs vasaras viens no spilgtākajiem notikumiem! Par to, kā mēs baudījām lokālo skaistumu, kādu maršrutu izvēlējāmies un ko noteikti ņemt vērā, dodoties turp, var uzzināt šajā nelielajā apkopojumā!

1.diena -  Rēzekne, Janapole, Ismeri, Lūznava un Lūznavas muiža, Zosna, Maltečka (48 km)

Mūsu VeloLatgale 2019 sākas agrā sestdienas rītā, kad, bruņojušies ar brokastu maizītēm, banāniem un ūdeni, iekāpjam vilcienā "Rīga - Zilupe", plānojot kāpt ārā pieturā "Rēzekne 2". Draugu brīdināti uz vilcienu ierodamies laikus, jo vilciens vasaras sezonā ir krietni pieprasīts - par spīti lielajam vagonu skaitam, piesēst varējām vien pēc Jēkabpils stacijas. Ap to laiku bijām secinājuši, ka arī grīda ir diezgan ērta, turklāt sēžot pie durvīm, īpaši labi var izbaudīt vilcienā valdošo auru - tantuki gardumu pilniem maisiem, ģimenes ar čupiņu bērnu, pavecāki kungi ar kortelīti žaketes kabatā... Tur tiešām bija novērojama plaša cilvēku un raksturu buķete un nospriedām, ka tā varētu būt izcila vieta kārtīgam sociālajam eksperimentam! 

No Rīgas startējot ap 9:50, jau plkst. 13:33 ierodamies Rēzeknes stacijā un esam gatavi sākt ceļojumu pa Latvijas austrumu galu! Mūsu pirmās dienas galamērķis - Krišjāņa lauku mājas netālu no Maltečkas, tāpēc kilometrus vācām nesteidzīgi. Maršrutu sākot Rēzeknē, devāmies uz Janapoli, cauri Ismeriem, piestājot uz nelielu peldi arī Ismeru ezerā, lai mazliet atveldzētos. Pēc tam- nedaudz garāka pauze Lūznavā, parciņā iepretim Lūznavas muižai. Turpat blakus esošajā veikalā nopirkām arī kādu gardumu, papildinājām dzērienu krājumus un kādu stundu piknikojām tur esošajā zālītē.

Lūznavas muižas apkārtne ir ārkārtīgi sakopta - tur ir neliela skatuvīte, pāris šūpoles, forša ūdenstilpne, bagātīgs mežiņš turpat blakus. Šķita, ka Lūznava bija mums vieniem, jo, kamēr bijām tur, nesastapām nevienu cilvēku, ja, protams, neskaita vietējā veikaliņa pārdevēju un tur apkārt staigājošo suņu puiku. Maršruts gan, pretēji maniem priekštatiem par velobraucienu, kopumā bija veicams pa grants ceļu un tas bija pietiekami grūti, turklāt smagās somas uz bagāžas nodalījuma situāciju daudz neuzlaboja. Ceļa situācija mainās, kolīdz iebraucam Zosnā - tur mūs sagaida svaigi liets asfalts, pa kuru braucot šķiet, ka vidējais ātrums paātrinās vismaz par divām reizēm. :)

Maltečka bija viens no gaidītākajiem dienas mirkļiem, jo zinājām, ka tā būs iespēja noskalot dienas laikā uz ādas uzkrājušos putekļu un sviedru kārtu. Maltečku atpazīt var pēc tur blakus esošās ēkas drupām un skaisti izveidotu ceļu, kuru no abām pusēm ieskauj koka bluķi, veidojot nelielu pāreju starp ūdenskrātuvi un Maltas upi. Tieši šī pāreja bija dienas spilgtais mirklis, jo, ūdenim krītot lejup no apmēram 1.5m augstas malas, veidojas neliels ūdenskritums, pie kura var ērti tikt un noskaloties. Tas ir kā dabīgs ūdens izpriecu parks, tikai ar vienu - īpaši izcilu - atrakciju, jo ūdens bija teju dušas siltumā un bija ārkārtīgi patīkami atveldzēties pēc garā ceļa. Turpat blakus ir arī neliels strautiņš, kurā uzpildīt tukšās ūdens pudeles, kā arī vecas muižas drupas. 

Pēc nelielas atveldzēšanās Maltas upē, saulrieta pavadīti devāmies uz Krišjāņa lauku mājām Plīna Romanos, kuras ir vairāk kā 100 gadu vecas. Mežu ieskauta tās atrodas neliela kalna galā, kur 100 metrus no mājām skrien Malta, un visapkārt paveras mežu masīvi. Pilnīgs miers, klusums un izolētība bija tieši tas, kas pirmo vakaru Latgalē padarīja īpaši skaistu. Papildu tam - izcila kompānija un kārtīga ugunskura zupa, papildināta ar lauku krējumu un zaļajiem lociņiem. Un šķiet, ka mums arī vairāk neko nevajadzēja! 

Dienas ceļamaize

- No Rīgas ēdienu ņemt līdzi nav vērts - Latgalē ir ārkārtīgi daudz lielāku vai mazāku veikalu krājumu papildināšanai;

- Latgalē var dabūt interesentus tepat Latvijā un Baltkrievijā ražotus gardumus - sākot no saldējumiem un končām, beidzot ar dažādas izcelsmes dzeramajiem un sadzīves precēm;

- Bankomātu vajadzības gadījumā jāapmeklē Rēzeknē, taču visur var norēķināties ar karti;

- Velosipēdu somas ir baigā lieta - manuprāt, arī daudz ērtāk par mugursomu;

- Ja gribas braukt ātri - jābrauc pa asfaltu, ja gribas aplūkot mazāk zināmas vietas - jāizvēlas zemes ceļi;

- Vairumā gadījumu asfalts Latgalē ir ekstra. 

2.diena - Mākoņkalns, Volkenbergas pils, Lipuški, Rāznas ezers, Ežezers, Dagda un Dagdas ezers, Okras ezers (73 km)

Otrā diena Latgales velobraucienam iesākās ar kārtīgu grants ceļu no mūsu naktsmājām līdz pat Mākoņkalnam, pa ceļam aplūkojot rudzu un miežu lauku hektārus, priecājoties par reibinoši skaistām pļavām un nelielajām svētnīcām, kuras Latgalē ir gana daudz. Ik pa laikam var redzēt pa kādai dabas pārņemtai mājai - no kādas ēkas pat izstiepies ozols, parādot dabas varenību. Cilvēku un automašīnu šajā maršrutā tikpat kā nebija, kas ļoti atviegloja pašu braukšanu - grants ceļš nereti bija ar risēm, bedrēm vai mīksts, tāpēc manevrēšana no viena ceļa malas uz otru ļoti palīdzēja. Mākoņkalns kā apskates objekts gan bija diezgan apmeklēts - mēs nebijām vienīgie tūristi Latgalē, un kamēr bijām tur, sastapām vairākus Latgales baudītājus.

Mākoņkalnā ved kriets daudzums pakāpienu, taču skats, kas paveras no skatu laukumiņa ir gleznains - visapkārt meži, pļavas, ūdeņi un mazliet pārņem sajūta, ka Latgales skaistā daba visai droši varētu kļūt par nākamo Microsoft ekrāntapeti. Neskaitot skaistos skatus, turpat blakus atrodas arī Volkenbergas pils drupas ar nelielu estrādīti - baumojot, ka pili reiz nopostījis meteorīts.

Mūsu nākamais pieturas punkts bija Rāznas ezers, uz kuru devāmies caur Lipuškiem, un tur parādījās arī pirmā lielā Latgales populācija - vietējie labprāt baudīja silto laiku, plunčājoties pa ezeru, piknikojot, braucot pa ezeru ar dažādiem peldamrīkiem un citādi pavadot svētdienas pēcpusdienu. Arī mēs nolikām velosipēdus, atveldzējāmies dzirdrajā Rāznas ezerā un pēc nelielas pauzītes ceļu turpinājām. Pēc tam, protams, turpinājām mīties, un pusdienu maltīti ieturējām turpat pie slavenā Ežezera, kas ir Latvijas ar salām visbagātākais ezers. Turpat - smuka laipiņa, vairākas labiekārtotas pusdienu vietas un ērta piekļuve arī pašam ezeram. 

Pirms naktsmāju meklēšanas, spēkus pasmeļamies arī Dagdā un pie Dagdas ezera. Man jāsaka, ka Dagdā sajutām arī mazliet PSRS garšas - ik pa laikam manāmi uzraksti krievu valodā "Slavu darbam", pa pārītim sirpja un āmura simbolu, turpat netālu manāms arī ēka ar uzrakstu "Komjaunietis" un rodas sajūta, ka esi atgriezies teju 30 gadus senā pagātnē. Taču Dagda kopumā ir ļoti skaista un sakopta pilsēta, kurā, atšķirīgi no citām mūsu pieturvietām, čumēja dzīvība. Turpat atrodas Dagdas ezers ar vairākām peldvietām un atpūtas vietām, un šķiet, ka tapa arī jauni pludmales volejbola laukumi. Turpat ir arī pa kādam spēļu laukumam un smilšu kastei gados jaunākajiem Dagdas iedzīvotājiem un viesiem. Mani īpaši priecēja mājas ar krāsainām no koka veidotām logu ailēm - tās mūsu Latgales velosipēdu braucienā redzējām daudz, taču Dagdā šo kopumu varēja novērot visvairāk. Dagdā arī piestājam veikalā, lai nopirktu visu nepieciešamo vakariņām - ūdeni, pāris makaronu pakas, pupiņas, dārzeņu konservējumus un, protams, šokolādi un banānus brokastīm! Nu, un, protams, Latgales klasika - čalis ar BMW, kurš cita čaļa AUDI lej degvielu no baltas kanniņas. :) 

Mūsu kilometriem bagāto velodienu noslēdzām pie Okras ezera, kur palikām patiešām nejauši atrastā iekoptā pleķītī paša ezera krastā. To pamanījām no ceļa. Nebijām droši, vai šī vietiņa kādam piederēja vai vienkārši bija ļoti labi iekārtota, taču turpat varēja atrast malciņu un sauso tualeti, apmešanās vieta bija svaigi izpļauta, bija jauks galdiņš un krēsli, kā arī neliela laipiņa laiska vakara baudīšanai. Atšķirīgi no pirmās nakts, šo nakti pavadījām guļot teltīs un šūpuļtīklos, un jāsaka atklāti, ka man vēl nekad nebija bijis tik labs miedziņš, guļot ārā, kā šajā naktī!

Dienas ceļamaize

- Mīšanās ziņā šī maršruta daļa ir ārkārtīgi izaicinoša ar vairākiem kilometriem pa zemes ceļu, kā arī augstākiem un zemākiem kalniņiem, kuriem ar velosipēdu tikt pāri nebija viegli;

- Sāpošiem muskuļiem palīdz magnijs - tas gan nepalīdz pret sāpošu dibenu, kas nospiests uz velosēdekļa;

- Braukt vienam aiz otra kolonnā ir daudz drošāk, nekā izsēti, turklāt aizmugurējie patērē mazāk enerģijas;

- Ik pa laikam iesaku piestāt vienkārši tāpat, lai pabaudītu to nenormāli skaisto klusumu, kas ieskauj, kad stāvi tukšas šosejas malā;

- Ja velosomai vai mugursomai nav lietus pārvalka, lieliski noder miskastes maisi

3.diena - Aglonas Bazilika, Kristus Karaļa kalns, Čertoks, Krāslava, Varnaviči, Z/S Stirnmeži (76 km)

Diena iesākās visai gausi, un šķita, ka neviens nevēlas pamest savu ērto guļamvietu. Pēc nelielas pļāpāšanas un jokošanu par lāčiem, kas dzīvo Okras ezera tuvumā, ieturam kārtīgas brokastis, lai pietiek pirmajam dienas cēlienam, un dodamies ceļā. Dibens gan sāk momentā protestēt, taču pēc pirmā kilometra visi esam pieraduši un droši dodamies tālāk. Te laikam ieteikums iepriekš aplūkot kādu ērtāku velo sēdekli vai iegādāties velošortus ar polsterējumu - izskatās smieklīgi, bet totāli palīdz un ir daaaaudz ērtāka braukšana. Mūsu pirmā dienas pietuvieta bija Kristus Karaļa kalns, kas ir, iespējams, viena no savdabīgākajām vietām, kādu esmu redzējusi - visur slejas simtiem koka grebumu, kas attēlo Bībelē redzētos tēlus. Eņģeļi, zvēriņi un pat Noasa šķirsts iekārtots nelielā parciņā pie baznīcas un no kalna gala paveras burvīgs skats uz turpat blakus esošo ezeru. Šī vieta izskatās visai apmeklēta - kopā ar mums parkā ir arī vairākas ģimenes un pat kāds tūristu pāris no Igaunijas. Turpat ir arī mājiņa, kurā mīt kalna uzturētāji - kā nopratām, iepriekš piesakot grupu, var tikt arī pie organizētas ekskursijas.

Pēc nelielas pauzītes Kristus Karaļa kalnā tālāk ripināmies uz Aglonu, kurā, protams, aplūkojam skaisto, skaisto Aglonas Baziliku. Parks, kurā tas atrodas, ir teju tukšs - mazliet tālāk strādā vien trīs puiši, bruģējot celiņu uz turpat blakus esošo avotiņu. Aglonas Bazilikā var ieiet arī iekšā, taču pie durvīm ir liela norāde, kas aicina respektēt ģērbšanās noteikumus - vīriešiem nosegti pleci, garās bikses, sievietēm - svārki zem ceļa, bikses, nosegti pleci. Man šķiet, ka pašiem to nemaz nenojaušot, pārkāpām šīs normas, taču neviens par mūsu ziņkāri daudz neiebilda un varējām netraucēti izpētīt baznīcas skaisto iekšpusi. Aglonas Bazilika iekšpuse arī ir krietni gaišāka, nekā man būtu šķitis un kopumā noteikti vērts mierīgā garā to mazliet pabaudīt.

No vienas ļoti svētas vietas uz citu - pēc nosaukuma mazliet velnišķīgāku - Čertoku! Nopērkot visu nepieciešamo pusdienu pauzei (un 1l šmakovkas no vietājā, kurš apgalvoja, ka viņa šmakovka esot dzidra kā asaras), devāmies uz izslavēto dabas liegumu - Čertoka ezeru. Čertoks atrodas blakus Jazinka ezeram apmēram 10 km no Aglonas. Ezers ir izslavēts ar tā dzidro, zaļganās nokrāsas ūdeni un noteikto apaļo formu. Tajā ir aizliegts peldēties, turklāt tas ir apvītas dažādām teikām un mītiem - tam piemīt sliktā enerģija, tas radies no meteorīta, tam ir nenosakāms dziļums un tamlīdzīgi. Ezeru ieskauj skaists mežiņš, turpat ir arī forša platforma, kas ļauj pieiet ezeram tuvāk, kā arī jauka nojumīte, kur piesēst un ieturēt pusdienas. Ja gribas atveldzēties, iesaku doties uz Jazinka ezeru - tas esot daudz dzidrāks un tīrāks par Čertoku un atrodas teju 500m attālumā no Čertoka. 

Traucoties garām Kazanovām un Kombuļiem, lietus pavadīti virzījāmies Krāslavas virzienā, kur pēc apmēram 30 km brauciena piestājām uz atpūtas pauzīti Krāslavas Vēstures un Mākslas muzeja parkā. Pēc tam - neliela pieturas pauze veikalā, kur ieķērām arī Krāslavas vietējo alu un pēc tam - ceļš uz mūsu pēdējo pieturvietu Stirnmežos. 16 km garais grants ceļš no Krāslavas līdz mūsu pirtiņai Stirnmežos galīgi nelutināja, un tie 100 m ar asfaltu bija daudz, daudz par īsu. Ņemot vērā, ka atradāmies ļoti tuvu Baltkrievijas robežai, jau laikus bijām uztaisījuši pierobežas uzturēšanās atļaujas caur portālu Latvija.lv - izrādās, braucot pierobežas zonā, šādas atļauajs ir "a must" un par to pārliecinājāmies arī paši, kad mūs apturēja robežsardze. Viņi gan bija ārkārtīgi jauki un šķiet pat priecīgi, ka viņu ikdienā noticis kas citāds, kā vienkārši regulāra dežūra, tāpēc pēc dokumentu pārbaudes un abpusējiem laba vakara vēlējumiem atvadāmies. Dodoties dziļāk Latgalē un tuvojoties Baltkrievijas robežai, aizvien vairāk pamanāmas vecas, mazliet iešķības koka mājas, svētnīcas un aizvien pavecākus ļaužus. Pēc teju 3 km mīšanās (lasīt - iešanas) pa smiltīm nokļuvām mūsu pēdējā šīs dienas pieturas punktā - Stirnmežu pirtiņā. Kad iebraucām pagalmā, man šķita, ka internets mūs ir apmuļķojis un esam noīrējuši kaķi maisā, taču viss skaistums slēpās aiz saimniecības ēkām - tur slējās skaista, neliela un ļoti omulīga pirts māja, kurai pretim liels ezers, laipiņa un airu laiva ūdens izpriecām. Tā bija perfektā vakara nolēguma vieta ar iespēju uzkurt ugunskuru, izgulēties tīros un svaigos palagos, baudīt pirts priekus un veldzēties Varnaviču ezerā. Kungs, kas mums savu pirtiņu izīrēja, bija ārkārtīgi sirsnīgs un jauks, labprāt palīdzēja iekurināt pirtiņu un mazliet pat pārdzīvoja, ka nākamajā dienā neplānojam palikt ilgāk. :) Viņa kontaktus var atrast internetos, un, ja gribas aizmukt no civilizācijas pavisam (burtiski pazaudējot Tele2 vai cita Latvijas mobilo operatora zonu), šīs vieta ir jāapmeklē!

Dienas ceļamaize

- Apmeklējums Latgales maizes un šmakovkas muzejam jāpiesaka laikus, citādi var gadīties tajā netikt.
- Jazinka ezers esot dzidrāks par Čertoku - paši nepārbaudījām, bet tādas leģendas klīst;
- Latgalē ir daudz skaistu viesu māju par saprātīgām naudiņām! Mani favorīti - Stirnmeži un Skerškāni. Abas viesu mājas maksā 50 eur par nakti (pirtiņa, guļvietas, malciņa u.c. ekstras iekļautas!)
- Krāslavā ir vērts uzturēties ilgāk, baudot lokālās ēstuves, vietējo dabu un tās skaistumu, kā arī dažādo arhitektūru.
- Pirms doties uz Baltkrievijas robežas pusi (Teņķi, Varnaviči), nepieciešams iepriekš pieteikt atļauju, kas ļauj atrasties pierobežas zonā - to ērti var izdarīt vietnē Latvija.lv
- Ja gribas nopirkt šmakovku, vienkārši skaļi jārunā par šmakovku - pārdevējs atradīsies pats!

4.diena - Baltkrievijas - Latvijas robeža (30 km)

Pēc vairākkārtīgām pirts kūrēm, veldzēšanos Varnaviču ezerā un krietnu daudzumu follijā ceptu kartupeļu, devāmes laikus gulēt, lai no rīta celtos un dotos tuvāk pierobežai. Jāsaka, ka rīts bija tik saulains un jauks, ka nevienam no mums īsti negribējās doties, taču laiks bija ierobežots - mūsu plānā bija pagūt līdz vilcienam, kas veda no Daugavpils uz Rīgu, ap plkst. 17:30. Ilgi neuzkavējoties, atvadījāmies no pirtiņas saimnieka, kurš naski pļāva zāli, un ar velosipēdiem devāmies meklēt Baltkrievijas robežu. Un, ak, cik grūti bija doties pretēji Krāslavas virzienam pa to pašu grants ceļu, baudot kalnus un lejas, taču - tā vien gribējām atrast kādu robežas stabiņu, tāpēc nekas cits neatlika kā lielajā svelmē doties pretim piedzīvojumiem.

Iepriekšējā vakarā robežsargi mūs piekodināja nekādā gadījumā nepieiet pārāk tuvu Baltkrievijas robežai, jo "pirmie 12 m esot mūsējie", taču tas ir ļoti bīstami un principā ir likumpārkāpums. Pētot 2001.gada Krāslavas tūrisma karti, Elvis un Reinis bija atraduši vietu, kur pavisam netālu Daugava pārdalās divās daļās - Latvijas un Baltkrievijas daļā, tāpēc brīdī, kad pie meža masīva pamanījām apmēram 25m augstu modernu skatu torni, sapratām, ka šim punktam esam tuvu. Pie Daugavas mēs tikām, taču pašu lielo akmeni, kuram it kā simboliski jāiezīmē abu valstu robežu, neatradām - tas gan mūs netraucēja nopeldēties Daugavas ūdeņos īsi pirms došanās atpakaļ uz Krāslavu.

Pēc peldes mēs devāmies vēl mazliet dziļāk Austrumos, meklējot kartē atzīmētu skatu torni. Nonākot kartē atzīmētajā vietā, uzdūrāmies kādai viensētai, kurā mūs aizdomīgi aprēja mājas sargsuns, bet mazliet tālāk pa dobēm rušinājās tantuks - pie viņas arī devāmies, lai noskaidrotu, kur šis mītiskais skatu tornis ir pazudis. Omīte ilgi nedomājot sāka stāstīt, ka te patiesi esot robežpunkts, kur abas valstis - Latviju un Baltkrieviju - atdala Robežupe, taču par torni viņa neko nezinot. Viņa mūs aicina sekot, un pēc apmēram 3 minūšu gājiena mēs patiešām atrodam meklēto - stabu, kas iezīmē Baltkrievijas robežu, kura ir teju rokas stiepiena attālumā. Sabildējamies, atvadāmies no jauniegūtās paziņas, lecam uz ciskudriļļiem un dodamies uz 16km attālo Krāslavu. Un kas tā bija par sajūsmu, kad uzbraucām uz Krāslavas ielu aslfatu!

Krāslavā mēs daudz nesteidzāmies - pretēji sākotnējai idejai mīties uz Daugavpili, nolēmām izmantot autobusa maršrutu "Krāslava - Daugavpils", lai pagūtu uz autobusu, kas no Daugavpils kursēja uz Rīgu ap plkst. 18.30. Starp citu, autobusos arī var itin viegli iemīcīt velosipēdu - bagāžas nodalījumi ir lieli!

Savukārt pirms došanaš mājup, nolemjam ieturēties vietējā Krāslavas Sushi vietā "Tokyo Town", kur par saprātīgām cenām varējām ne tikai pieēsties, bet arī nobaudīt pa kādam vietējam kokteilim.

Rīgā ieripojam īsi pirms saulrieta, ap plkst. 22:30.

Dienas ceļamaize:
- Ūdeni jāņem līdzi vairumā - var gadīties karstumā izdzert, bet strautiņus vai citas ūdens uzpildes vietas pa ceļam nemanījām. Bija gan pāris akas pa ceļam, kuras nepārbaudījām.
- Ja nu gadās šmuce ar velosipēdu, Krāslavā ir vismaz trīs dažādi takšu servisi, kas varēs palīdzēt nogādāt no punkta A uz punktu B.
- Velobrauciena maršruta veikšanai iesaku ierēķināt ilgāku laiku, jo nereti ceļi tiešām ir grūti izbraucami un vajag ilgākas atpūtas pauzītes.
-Latgale ir lieliska!

Pēcvārds

Latgale tiešām atstāja ļoti patīkamu pēcgaršu, kas liek domāt, ka šis noteikti nebūs pēdējais ceļojums pa mūsu zemītes Austrumu galu. Patiešām autentisks, krāsains un zaļš palicis iespaids, kuru aicinu ikvienam satvert un nobaudīt arī pašam - ejot, braucot ar velosipēdiem vai vienkārši aizbraucot ar autobusu kādā mazākā ekskursijā, jo tas tiešām ir tā vērts!

P.S. Ja ir vēlme aplūkot tuvākus un tālākus pārgājienus un piedzīvojumus tepat Latvijā, aicinu piesekot manu draugu lieliskajai Facebook lapai "Jūra līdz ceļiem" - tur ir dažādi maršruti, kas patiks gan velocienītājiem, gan kājāmgājējiem, gan tiem, kas priekšroku dod plostošanai pa upi! Šo to par tuvākiem vai tālākiem ceļiem var atrast arī manā Instagram profilā!

Priekā!

6 dienu snovošanas piedzīvojums Gudauri

Kalni mani ir vilinājuši jau sen - teju reizi gadā ar draugiem cenšamies atrast kādu spicīti, kurai apiet apkārt, kurā uzkāpt vai uz kuru paskatīties no tālienes. Šogad pirmo reizi kalnus izbaudīju kā īstens kūrorta apmeklētājs, dodoties uz Gruzijas kūrortu Gudauri - tur 6 dienas nodevos braucieniem augšup un lejup pa kalnu nogāzēm, krājot zilumus uz visneiedomājamākajām ķermeņa daļām un katru dienu priecājoties par elpu aizraujošajiem skatiem. Un skati tur tiešām ir tādi, ka gribas slēpošanas trasēs uzturēties pēc iespējas ilgāk, jo neticas, ka šāds skaistums vispār pastāv...

Likumsakarīgi, ka vienā brīdī ar draugiem nolēmām - ir laiks doties uz lielajiem kalniem! Iegādājāmies aviobiļetes no Rīgas uz Tbilisi, lai pēc tam dotos uz Gudauri - Gruzijā iecienītu slēpošanas un snovošanas kūrortu. Gruzijā pavadījām 6 dienas, un par to, kā mums veicās, centos īsumā ietīt pāris rindkopās!

Lidojums + došanās uz Gudauri

Iegādājoties lidojuma biļetes, vienojāmies par labu aviokompānijai Turkish Airlines, kura ziemas sezonā labprāt pārvadā sporta bagāžu bez maksas. Samaksājot vidēji 120 EUR, Tev pienākas ne tikai biļete uz Tbilisi, uz mirkli piestājot Stambulā, bet arī viena 20 kg nododamā bagāža un 23 kg nododamā bagaža sporta ekipējumam. Lai gan oficiālajos noteikumos minēts, ka pārvadāt drīkst tikai 1 slēpošanas vai snovošanas komplektu, mans sporta ekipējums (sniega dēlis+zābaki) tika salikts kopā ar līdzbraucēja ekipējumu, un tas bez aizķeršanās nokļuva Tbilisi. Galvenais, lai sporta ekipējuma soma nepārsniedz pieļaujamo svaru.

Viens no aktuālajiem jautājumiem, kuri virmoja īsi pirms došanās uz kūrortu, bija saistīts ar nokļūšanu no Tbilisi lidostas uz apmēram 2.5h attālo kalnu ciematiņu Gudauri. Apsvērām gan autobusus, gan maršrutkas, kas būtu šķietami vislētākais variants, taču beigās palikām pie trešā un, manuprāt, vislabākā varianta - privāta auto un šofera. Šādu servisu Gruzijā nodrošina GoTrip.ge, kas patiešām bija lieliska ideja ne tikai laika un naudas izteiksmē, bet arī komfortā, jo lielajā auto varējām ievietot gan visus koferus un somas, gan sorta ekipējumu 5 personām. Kopumā šis serviss piedāvā noīrēt jebkāda izmēra auto, atkarībā no klientu prasībām. Astoņvietīgs minivens mums izmaksāja precīzi 222₾ jeb apmēram 74 EUR.

Dzīvošana

Uzreiz jāatzīst, ka dzīvošana kūrortā šķita visai dārga, ja salīdzina ar iepriekšējo pieredzi Gruzijā, tomēr ar to būs jārēķinās. Šķiet, ka 5 cilvēku dzīvošana apmēram 35 kv/m studio tipa dzīvoklī izmaksāja ap 500 EUR, kas ir vidēji 16 EUR no cilvēka par vienu nakti. Visas 6 dienas mēs pavadījām ļoti jaukā un mājīgā, nesen remontētā mājā, kas bija burtiski 60 m attālumā no pacēlājiem - tas pēc garas dienas uz kalna nebija mazsvarīgi! Dzīvojām New Gudauri, kas ir ciematiņš apmēram 3km augšup no Gudauri, un pilnīgi noteikti nebijām vīlušies. Savas naktsmājas meklējām caur platformu AirBNB.

Dzīvoklī, kurā dzīvojām, bija viss nepieciešamais ēst gatavošanai (arī vīns 5 l bundulī, kuru gan baidījāmies nobaudīt), taču laika taupības nolūkos un apzinoties, ka pēc 5-7h uz kalna būsim noguruši, nolēmām lielākoties ēst ārpus dzīvokļa.

Brokastīs ēdām to, ko nu katrs pats nopirkām turpat blakus esošajā veikalā, piemēram, jogurtu ar brokastu pārslām vai kādu auglīti, bet pusdienās izlīdzējāmies ar līdzi paņemtajiem našķiem uz kalna vai izmēģinājām kādu mazo ēdiena vietiņu kalna pakājē. Starp citu, Shawarma hut bija viens gardākajiem pusdienu kebabiem, bet neesmu droša, vai tāpēc, ka tiešām garšīgi, vai tādēļ, ka vienkārši ļoti gribējās ēst. Kopumā mazajās kalna pakājes ēstuvītēs var nobaudīt dažādus nacionālos ēdienus, piemēram, hačapuri, harčo zupu, vistas buljonus, dārzeņu sautējumu un citus gardumus. Teju katrā no šīm būdiņām būs arī frī kartupeļi un pa kādai desai, ko likt uz kādā zoba, ja nu Gruzijas gardumi pie sirds īsti neiet. Tā bija arī forša vieta, kur mazliet iečilot, atpūsties, iemalkot karstvīnu un iepazīt jaunus cilvēkus.

Pēc lielajām sniega aktivitātēm un atvaidzinošas dušas, vakariņās mēs devāmies baudīt kādā no blakus esošajiem restorāniņiem. Pirmajās dienās mēs notestējām vietu ar nosaukumu "Drunk Cherry", kuram bija ļoti plaša ēdienkarte, taču nevienu no mums ēdiens līdz galam neuzrunāja, tāpēc pēc Lienes un Krišjāņa ieteikuma, nākamās dienas mēs vakariņas ieturējām bārā ar nosaukumu "Black Dog" , kurš izvēles ziņā varbūt nebija tik bagātīgs, taču kvalitāte - nenoliedzami augstāka, nekā iepriekš izmēģinātajā vietā. Turklāt šis bārds bija ļoti draudzīgs veģetāriešiem, tajā bija pieejami ne tikai dažādi vietējie vīni, bet arī virkne vietējo un importēto aliņu. Vidēji par vakariņām mēs katru vakaru kopā tērējām 150 - 200₾, kas ir apmēram 10 EUR par vakariņām vienam cilvēkam, ieskaitot alkoholu. Protams, ka viss ir atkarīgs no tā, cik ekonomisks šis brauciens ir plānots, jo ēdienu var gatavot arī dzīvoklī, savukārt ēdot ārpus mājām, var iztikt arī bez alus vai vīna u.tml. Vēl kāds variants, ko ievērojām, bija ārvalstu viesu došanās uz Gudauri ciematu ar taksi, jo Gudauri ir vairāk pārtikas veikalu ar lielāku izvēli un zemākām cenām, tiesa - jāmaksā par taksi vai jāmēro ceļš ar kājām. 

Būtiskie essentials - apdrošināšana, ekipējums un pacēlāja īre

Manuprāt, pašsaprotami, taču noteikti iesaku iegādāties labu ceļojumu apdrošināšanu. No visiem izskatītajiem piedāvājumiem, man īpaši patika Seesam apdrošināšana, kura bija izdevīga arī atlīdzības piešķiršanas ziņā. Ceļojuma laikā nokļuvu situācijā, kuras dēļ uz kalna saplīsa viens no maniem īrētajiem sniega dēļa stiprinājumiem. Šajā gadījumā ceļojuma apdrošināšana sedz 1) īres maksu jaunam dēlim/stirpinājumiem vai 2) jaunu stiprinājumu iegādi.

Vienmēr jāatceras, ka, pat tad, ja esi super-slēpotājs vai izcils snovborda kantētājs uz kalna, kāds cits, braucot aiz Tevis vai Tev priekšā, tāds var nebūt, tāpēc ceļojuma apdrošināšana, dodoties uz Gudauri, ir vitāli nepieciešama!

Pacēlāja īre Gudauri izmaksā lētāk, nekā 4 dienas uz Riekstukalna - uz 6 dienām par pacēlāju samaksājām ~80 EUR. Savukārt ekipējumu nolēmām īrēt Latvijā un ņēmt tos līdzi uz Gruziju (Burusportā dēļa īre uz 10 dienām izmaksāja ap 45 EUR), taču, ja negribas maksāt par bagāžu vai ir bail, ka ceļojuma laikā kaut kas saplīsīs/ pazudīs, Gudauri ir iespēja noīrēt pilnu ekipējumu - dēļa īre uz 1 dienu maksā vidēji 10 EUR. Turpinot par ekipējumu, ne mazāk svarīgi ir padomāt par sejas un acu drošību. Pēc 5 dienu šļūkšanas pa kalnu, mana seja bija pārvērtusies Polijas karogā, iegūstot tumši sarkanu nokrāsu - vēja, saules un aukstuma ietekmē biju pamatīgi to saskādējusi un ar sekām, izmantojot Panthenol, cīnījos vēl 4 dienas pēc brauciena. Tāpēc iesaku regulāri mitrināt sejas ādu ar kārtīgu kārtu barojoša krēma, un pasargāt to no vēja, aukstuma un saules ietekmes. 

Pāris secinājumi, esot Gudauri

Uz Gudauri var doties arī tad, ja Tev šķiet, ka snovo "drīzāk slikti, nekā labi"

Mans primais brauciens ar sniega dēli notika 16 gadu vecumā, un kopš tā laika uz kalna Latvijā esmu bjusi reizes 25, tāpēc, saprotams, man bija šaubas par to, vai es vispār spēšu nobraukt lejup pa lielajiem kalniem Gruzijā. Vienu brīdi pat nodomāju, ka nebūtu jau arī nekas traks, ja visas 6 dienas lejup pa kalnu dotos bremzējot...

Manas šaubas un bailes izgaisa pēc 1 nobrauciena - kuru, starp citu, nobraucu tikai bremzējot, taču tajā brīdī sapratu, ka Gudauri slēpošanas un snovošanas kūrorts piedāvā virkni vienkāršu un lēzenu nobracienu, kas būs pa spēkam arī kādam, kas uz sniega dēļa vai slēpēm uzskāpis nesen. Tāpat, kūrortā ir vairāki pacēlāji - gan gondolu tipa, gan sēžamie, tāpēc arī tos var izvēlēties pēc sirds patikas un prasmju līmeņa. Ņemot vērā, ka Gudauri ir iecienīts kūrorts arī vietējo vidū, ir iespēja noīrēt instruktorus un savas prasmes attīstīt uz pavisam nelieliem kalniem. Tāpēc, ja nu lasi šo un baidies par savām prasmēm, tad zini, ka patiesībā nav tik traki un arī es, cilvēks ar pavisam nelielu pieredzi, varēju pievarēt arī pa kādai stāvākai nogāzei.

Gudauri kūrorts nebūs vieta, kur meklēt gastronomiskus gruzīnu ēdienus

Lai gan teju ik uz soļa redzams pa kādam glaunam restūzītim vai ēdamvietai, mēs līdz galam neguvām to garšas baudījumu, kur mēs teiktu "o, jā, šis tiešām ir kaut kas izcils!". Ēdiens kopumā bija normāls un galīgi ne slikts, taču garšu ceļojumam iesaku meklēt citas vietas.

Cenas Gudauri ir augstākas, nekā Tbilisi centrā

Kā rīdziniekam, cenas par pārtiku veikalā un ēdienu kādā restūzītī, šķita ļoti pieņemamas, taču tās tāpat bija augstākas, nekā Tbilisi. Lai sniegtu nelielu salīdzinājumu cenu atšķirībā, par vakarņām 5 cilvēkiem Gudauri maksājām vidēji 150₾, bet Tbilisi centrā samaksājām tikpat par ēdienu 6 cilvēkiem.

Nobeigumā varu teikt tikai vienu - es noteikti atgriezīšos Gruzijā vēlreiz! Emocijas un adrenalīns, traucoties lejup pa kalnu, ir neaprakstāms. Tieši to pašu varu teikt arī par ārkārtīgi skaistajiem skatiem, kuru skaistums liek acīm iemirdzēties un sirsniņai pukstēt straujāk. Patiesībā, pirmās divas dienas bija grūti noticēt, ka tas, ko redzi, ir realitāte (Is this the real life? Is this just fantasy?)

Pirmais solis ir gribēt doties uz Gudauri, otrs - saņemties, bet trešais - izkāpt no savas komforta zonas un padarīt to par neaizmirstamu pasākumu kopā ar lieliskiem draugiem! Visbaisākais ir pirmas nobrauciens, bet, kad attopies kalna pakājē, viss, ko vēlies, ir atkal lēkt iekšā pacēlājā un joņot lejup pa kalnu! Starp citu, viena no lielākajām laimēm bija vakari, kad iegūlies zem mīkstas un siltas segas, zinot, ka no rīta atverot acis, šis skaistums nekur nebūs pazudis!


Foto: Krišjānis Beitāns, Mārcis Nīmants