Gruzija - vieta, kurai piemīt dvēsele!

Lai gan pagājis teju pusgads, kopš viesojāmies Gruzijā, atmiņas joprojām ir visai spilgtas un vēlme dalīties par siltajā vīna zemē pieredzēto nav rimušas. Īsumā - abi ar Austri centāmies noķert vasaru aiz astes un vēl maaazliet pabaudīt tos laiskos brīvbrīžus pirms mesties lielajos darbos un nedarbos. Mūsu draugu lokā Gruzija nemanot bija kļuvusi par vienu no populārākajiem galamērķiem un bijām dzirdējuši tik daudz traku stāstu, ka nolēmām doties turp paši un pārliecināties, vai stāsti atbilst patiesībai!

Aplūkojot biļešu cenas, tās savu cenu nemainīja vairākas nedēļas, tādēļ nolēmām daudz negaidīt un iegādājāmies tās "Turkish Airlines" par EUR 186 (divas nododamās bagāžas iekļautas!) vienai personai - tas, starp citu, bija viens no lētākajiem piedāvājumiem konkrētajā brīdī. Tiesa, šī cena iekļāva arī 11 h layover jeb gaidīšanu Stambulas lidostā, tāpēc, daudz nedomājot, ieķērām sabiedrisko transportu no lidostas līdz centram, un mūsu piedzīvojums varēja sākties! Izpētījām ne tikai lielo tirgu, bet arī pamielojāmies ar dažādiem austrumu gardumiem, pastaigājām pa pilsētas lielākajām mošejām un pēc garda saldējuma notiesāšanas devāmies atpakaļ uz lidostu. Un tur tad mūsu lielais piedzīvojums arī varēja sākties. :)

Tbilisi. 1.diena

Mūsu pirmie soļi lieliskajā Gruzijā sākās ap pulksten 4 naktī, kad izkāpām no lidmašīnas reisa Stambula – Tbilisi, un jau pašā sākumā bijām patīkami pārsteigti, jo lidostā jebkurā diennakts laikā iespējams iegādāties vietējo sim karti, kas, starp citu, ir lielisks risinājums saziņai svešajā valstī. Sim kartes ir bez maksas, bet to papildināšanai jāizmanto apmēram 10 lari (Gruzijas vietējā naudiņa) - ar to pilnīgi pietiek trīs nedēļu pilnīgai interneta izmantošanai, vietējiem zvaniem un īsziņām.Izejot ārā pa lidostas durvīm, degunā iesitās agra vasaras rīta smarža, valdīja tveice, un kādā brīdī no Gruzijas mitruma aizsvīda arī briļļu stikliņi. Lai gan cilvēku lidostā bija maz, lielāko masu radīja pie ārdurvīm stāvošie taksisti, kuri ar ērgļa aci raudzījās uz saviem potenciālajiem klientiem, kliedzot, raustot, ķerstot un rievu valodā piedāvājot "vislētākos braucienus uz centru". Iepriekš nepārliecinoties, cik vidēji maksā brauciens ar taksi, no visiem desmitiem taksistu, kas vilina pie sevis klientus, vieglprātīgi izvēlējāmies vienu un par 40 lariem nokļuvām 20 kilometrus attālajā pilsētas centrā. Vislabākais variants ir konkrēti vienoties par summu, kas jāmaksā par braucienu - citādi var gadīties, ka taksists summai pieliek klāt kādu papildu nullīti vai pārliecinoši stāsta, ka jāmaksā vairāk. 

Iesaku, esot Gruzijā, tomēr vairāk pakaulēties ar vietējiem, jo viņi zina, ka esi ārzemnieks, un par ceļu no lidostas līdz pilsētas centram prasa divas reizes lielāku summu nekā tā ir patiesībā – 25 lari par 20 kilometru braucienu būtu bijusi ļoti pieklājīga summa. Starp citu, no lidostas iet arī "shuttle bus", kas ir burtiski 80 reizes izdevīgāks cenas ziņā, nekā brauciens ar taksi – nieka 0,17 centi jeb 0,50 lari. Jāsaka, ka lielais mīnuss gan ir tas, ka šie autobusi uz un no lidostas kursē vien divas reizes dienā, tomēr pie lielākas vēlmes ietaupīt, šis ir ļoti ekonomisks variants.

Traucoties pa vietējo šoseju, tumsā pavīdēja palmu silueti, kaut kur tālumā bija manāmas pilsētas gaismas un sejā sitās tik ļoti patīkamais vasaras aromāts. Tajā brīdī sapratu – esam ārpus Latvijas, tropiskā karstumā ar absolūti citādu kultūru mums apkārt, un ir ļoti agrs, tomēr esam gatavi pirmajiem piedzīvojumiem! Mūsu šoferis ātruma ierobežojumiem līdzi neseko, tādēļ 20 kilometrus saullēkta aizsegā pieveicam ļoti ātri - jau ap pieciem no rīta esam pie Austra paziņas Natijas, kas viesmīlīgi piedāvājusi Tbilisi nakšņot pie sevis.

Otrais rīta cēliens sākas ap pulksten 10, jo ilgāk vienkārši nav iespējams pagulēt. Kamēr Austris guļ istabā ar kondicionieri, es pavadu nakti istabā, kurā šādas ekstras nav. Interesanti, ka gruzīniem ir ļoti spēcīgas tikumības tradīcijas un vīrietis ar sievieti, kuri nav precēti, gulēt vienā istabā nedrīkst. Tas gan neattiecas uz viesnīcām, bet var gadīties kādā tālākā Gruzijas nostūrī, piemēram, paliekot viesu mājā. Jautājums par to, vai ar Austri esam precēti, ceļojuma laikā izskanēja vismaz 6 reizes, tādēļ pēc pirmā šāda jautājuma neapjukām, un pārliecinoši mājām ar galvu, norādot uz mums pirkstos esošajiem vidusskolas žetongredzeniem.

Paēduši kārtīgas gruzīnu brokastis – pankūkas ar sieru, hinkaļi (lieli, ar gaļu pildīti pelmeņi), omleti, maizītes un gardu tēju, četru cilvēku kompānijā dodamies iekarot Tbilisi. Lai gan pēc Natijas ieteikuma pastaigā pa pilsētu dodamies rīta pusē, ārā, kā paredzams, valda tveice, un termometra stabiņš aizlēcis līdz kārtīgai +35 grādu svelmei, tomēr ir cilvēki, kuri pa ielām labprāt pārvietojas džinsos un džemperos. Natija, kura ir vietējā gruzīniete, apgalvo, ka tas esot absolūti normāli, un arī pati pa pilsētu ar mums staigā džinsos.

Jau pēc pirmajiem soļiem pilsētā ir sajūta, ka Tbilisi ir kontrastu pilsēta – mazliet aizdomīgs, tomēr ļoti autentisks metro, kas saglabājies no PSRS laikiem, tuneļu dzīlēs paslēpti veikali, kuros var iegādāties visu, sākot no avīzēm un rotaļlietām, beidzot ar sadzīves tehniku, bet tam visam pa starpai burvīgas baznīcas un modernas būves. Tbilisi vecpilsēta mazliet atgādina Itāliju ar tās šaurajām ieliņām un oranžajiem, saulē nokaitētajiem jumtiem, bet pāris kilometrus tālāk slejas moderni tilti un pavīd arī pa kādai augstceltnei. Šķiet, ka tieši šajā brīdī sapratu, ka esam krietni tālāk no Latvijas, nekā patiesībā šķiet.

Pastaigājoties pa pilsētu, šķērsojam Gruzijas pēckara tiltu, kas būvēts 2008. gadā, un dodamies uz vienu no galvaspilsētas populārākajām vietām – trošu vilcieniņu, kas uzved tā pasažierus pašā kalna galā pie "vietējās Mildas" – Mātes Gruzijas. Māte Gruzija ir statuja, kurai vienā rokā ir trauks ar vīnu, bet otrā – zobens. Natija saka, ka Māte Gruzija savus draugus sagaida ar vīnu, bet ienaidniekiem rāda zobenu. Tieši tāpēc lielā statuja ir lieliski pamanāma no pilsētas centra, kur uz to ikdienas noraugās tūkstošiem Gruzijas viesu.

Pie trošu vilcieniņa nākas stāvēt nelielā rindā, kur čum un mudž no tūristiem. Daudz var dzirdēt krievu valodu, bet tieši tikpat daudz manāmi arī Ķīnas un Japānas tūristi, kas ar lielajiem fotoaparātiem ķer katru bildēšanas vērtu momentu. Lai gan Gruzija ir iecienīts galamērķis arī latviešiem, brīdī, kad pie trošu vilciena esam mēs, latviešus gan nemanām. Rinda paiet nemanot, pats vilcieniņa brauciens ir īss, turklāt par trīs minūšu braucienu samaksājam vien nepilnus 2 eiro. Skats, kas paveras dodoties augšup, ir patiesi elpu aizraujošs, un tā vien gribas līdzināties veiklajiem Ķīnas fotogrāfiem un ar zibspuldzēm zibināt tiem līdzi. Interesanti, ka arī paši gruzīni nesmādē trošu vilcieniņa dodās iespējas, un labprāt dodas augšup kalnā. Mazliet tomēr rodas sajūta, ka Gruzija vēl nav apguvusi tūrisma mākslu, jo suvenīru bodītes kalna galā ir visai maz, un lielākais kārums, ko var iegādāties, ir gabaliņos sagrieztas arbūza šķēles par apmēram vienu eiro. Lieki teikt, ka par šo summu Gruzijas tirgū var iegādāties veselu arbūzu! :)

Kalna galotnē skats ir vēl labāks, nekā raugoties no trošu vilciena. Pulkstenim tuvojoties diviem, svelme pieaug un atpūtnieki steidz atsvaidzināties, aplejoties ar aukstu ūdeni. Natija māk stāstīt, ka viena no labākajām vietām, kur atrasties šajā laikā, ir neliels ūdenskritums tepat Tbilisi Botāniskā dārza robežās. Botāniskajā dārzā ieeja maksā 1 lars jeb 0,36 centi studentiem, bet 2 lari jāmaksā tiem, kam studentu apliecības nav. Ūdenskritums ir ļoti neliels, tomēr gan vietējiem, gan atpūtniekiem sniedz veldzi kartajā laikā, un aukstais ūdens tik ļoti patīkami atvēsina kājas, ka prom no turienes dodamies tikai ap četriem, kad sakārojas iekost. 

Ja jāsaka par TOP vietām, kur Tbilisi paēst, tad šajā jautājumā spēs palīdzēt Tripadvisor. Mūsu gadījumā lielisks palīgs bija Natija, kas pārzināja apkārtni, tāpēc nobāzējamies kādā nelielā ēstuvē, un kopīgi spēlējam spēli "Kurš apēdīs vairāk hinkaļus". Citādi - Tbilisi ir pilna ar krietnu čupiņu ēstuvju katrai gaumei! 

Pēc nelielām pudienām iekarojam arī vietējās suvenīru bodītes. Pats centrs gan ir visai dārgs un to var noprast pēc cenām vīna veikalos – vīns Gruzijā citviet ir lētāks par ūdeni. Pat ļoti labs vīns nemaksās vairāk par trim eiro, kas parastam gruzīnam ir jau ļoti liela summa. Noskaidrojam, ka nereti vietējie mēdz "uzskrūvēt" cenas arī ļoti nekvalitatīviem vīniem, un tad tūristi no Gruzijas dodas prom mazliet vīlušies. Abi ar Austri par vīnu, čurčellām (uz diega uzvērti augļu un rieksti, kas iemērcēti kārtīgā marmelādes slānī) un čaču (kandžas, šmakovkas tipa dzēriens) Tbilisi atstājam mazliet virs EUR 60, kas par apmēram 8 litriem dzēriena un saldumiem mūsu ģimenei un draugiem, ir ļoti neliela summa. Tos iegādājāmies kādā tunelī, cenšoties izvairīties no dārgajiem tūristu veikaliem.

Vakaru aizvadām īstenā gruzīnu stilā – atpūšamies, ēdot melones un arbūzus, hinkaļus un kukurūzas plāceņus ar kazas sieru, kas, starp citu, Gruzijā ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem. Ļoti specifisks, tomēr noteikti pagaršojams! Izmantojam iespēju arī izbraukt ar funikulieri, kas maksā apmēram EUR 3, tomēr noteikti tā vērts, un īpaši - vakarā un saulrieta pusi. Tad gan arī rinda ir visgarākā, taču tas neradīja nekādas problēmas - viss virzās raiti, jo pats funikulieris augšup iet apmēram 4 minūtes, un tieši tik pat laika nepieciešams, lai tas nonāktu lejā. Augšā ir restorāns ar burvīgu skatu uz Tbilisi, kā arī iespēja izklaidēties dāžādos karuseļos lieliem un maziem, iekost garšīgus augļus un vafeles vai vienkārši pasēdēt uz soliņa un izbaudīt patīkamo siltumu!

Batumi. 2.diena 

Izpētot ērtākos veidus, kā nokļūt no Tbilisi līdz Batumi, nolemjam iegādāties vilciena biļetes Gruzijas nacionālajā vilcienu servisa mājaslapā. Biļetes iegādāties internetā var ērti un vienkārši, turklāt izvēlēties var starp dažādiem laikiem, kad ceļotājam ērti doties - iespējas variē arī starp dienas un nakts braucieniem. Kopā samaksājot EUR 14 (par braucienu, kas ir gandrīz 400 km garš) ar Austri esam sev garantējuši iespēju doties no Tbilisi uz Batumi ar vilcienu plkst. 8.00 no rīta. Esam pārsteigti, kad, ieveļoties vilcienā, ieraugām A+ klases vilcienu ar gaisa kondicionieri, Wi-Fi un plašu un ērtu salonu. Brauciens tajā pazib nemanot, un pēc piecām stundām nonākam Batumi pilsētā. Aši uzvelkam ko ērtāku, un sākam domāt, kā nokļūt līdz Batumi centram - var jau iet ar kājām, bet slinkums mūs pārvar un nolemjam paņemt taksometru. Pie stacijas sākās pirmie piedzīvojumi – divi taksisti teju sakaujas par to, kurš mūs vedīs uz pilsētu. Pēc vienošanās savā starpā, taksisti katrs iet savu ceļu, no kuriem viens mūs aizved līdz adresei, kur dzīvo Georgi – vīrietis, kurš caur platformu "Couchsurfing" laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās.

Batumi ir tik pat kotrastaina kā Tbilisi. Rodas neskaidrība par to, vai pilsēta šobrīd ir savā attīstības stadijā vai tieši otrādi – bankrotējusi un neviens vairs neko nedara. Ja vienā šķērsielā ir glauns asfalts, tad pāris metrus tālāk – izdangāts zemes ceļš. Ja vienā vārtrūmē pārdod stikla burkas un alumīnija katlus, tad jau pāris metrus tālāk var iegādāties zeltlietas, elektropreces un visu, kas nepieciešamas mājas remontam. Batumi ir pilna ar nepabeigtām mājām (kā jau minējām, ir visai grūti saprast, vai tās tiek atjaunotas vai celtas no jauna), turklāt uz katra soļa ir piedāvājums Batumi ieguldīt savus līdzekļus, iegādājoties privātīpašumu, kuri, starp citu, bija ļoti, ļoti lēti. Lai gan diena ir apmākusies, labprāt izbaudām to, ka mūsu ādas nededzina saule un dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu.

Secinājām, ka labākais pārvietošanās veids Batumi ir velosipēdi, ko pa nepilnu "piečuku" uz trim stundām var noīrēt ik uz soļa, un nobraukāties līdz nelabumam! Īrēt var izmantojot gan pašvaldības pakalpojumu (iegādājoties par 15 lariem velosipēda karti) vai privātajiem kungiem visapkārt pilsētas centram. Batumi mazliet atgādina Jomas ielu, tādēļ veloceliņu infrastuktūra gar jūru ir burvīga! Un tā mēs divi braucām - vērojot saulrietu, atpūtniekus un pilsētas viesus. Pats Batumi centrs pa dienu ir tukšs, un šķiet, ka visi strādā vai atpūšas un slēpjas no karstuma. Ap 16.00 pilsētā kūsā dzīvība - atveras bāri un dažāas izklaides vietas, ieslēdzas muzikālās strūklakas - naskākie uzņēmēji pat izīrē iespēju pazvilnēt guļamtīklos - par 1h svilnēšanu jāmaksā 0,36 centi. Batumi atklājums - lidosta un pludmalīte veloceliņa beigās - lieliska iespēja, kur pabūt divvientulībā un mazliet pabaudītu to mieru, ko sniedz jūra, vai vērotu lidmašīnas un saulrietu. 

Vēl kāds atklājums, par kuru bijām sajūsmā, bija augļu tirgus mazliet nostāk no centra, kas, mums par pārsteigumu, darbojās 24/7- ja nu sakārojas kādu arbūziņu vasaras karstajā naktī. Protams, ne visi veikali ir atvērti, tomēr vairums veikalnieku sēž un labprāt skatās televizoru, arī naktī gaidot nākamos klientus. Cenas un garšas attiecība pārsteidzoši lieliska - 6-8kg smags arbūzs maksā 2 larus jeb 0,64 centus, bet ja kārojas mīksti, sulīgi, dūres izmēra persiki, tie maksās apmēram 1 laru. Jāsaka gan, ka mūsu neapdomīgā ātrā augļu ēšana rezultējās nelielā puncīša nepatikā pret nemazgātajiem augļiem, bet kopumā - totāli tā vērts!

Vakarpusē pie mūsu hosta Gerogija, kas ik pa laikam slavēja Latvijas meiteņu skaistumu, nodevāmies nelielai muzicēšanai, pieredzes apmaiņai un sarunām par mūsu nākamajām dienām, kuras plānojam pavadīt augstu, augstu kalnos – Svaneti, kur pēc draugu rekomendācijām, nolēmām tālāk doties baudīt neskartos dabas stūrīšus un ainavisko burvību.

Mazeri. 3.diena

Ceļu sākām Batumi autoostā, kas bija pilna ar apšaubāmas kvalitātes mikroautobusiem, kur galvenā ēka vairāk atgādināja tirgu. Informācijai - lokāli populārākais transporta līdzeklis Gruzijā ir "maršrutka". Orientēties šajā lieliskajā vietā var tikai ar vietējo kungu palīdzību - pēc jautājuma, kura no maršrutkām dodas mums vajadzīgajā virzienā, kāds laipns puisis mums liek viņam sekot, un jau pēc apmēram 5 minūtēm, esam ne tikai atraduši īsto transportu, bet pat iegādājušies biļetes (kas patiesībā ir ar roku aprakstīts papīra gabaliņš). Turklāt jāņem vērā, ka maršrutkas ceļā dodas tikai tad, kad braucēji aizpildījuši visas vietas, tomēr tas notiek visai ātri, jo cilvēku pieprasījums pēc transporta ir visai liels. Papildu braukt gribētājiem ir iespēja sēdēt uz koka beņķīša - ja vari noturēties un 4 h laikā nenogāzties, cepuri nost! Šķiet, šis ir arī mirklis, kurā saprotam gruzīnu braukšanas manieres, jo, dodoties aizvien augstāk uz kalnu pusi, šoferīši veiksmīgi izvairījās ne tikai no govīm, bet arī cilvēkiem, turklāt nesamazinot ātrumu. 

Pilsētā Zugdidi mēs apmainām maršrutku, šoferis labprāt somas uzliek uz transporta jumta un mēs turpinām ceļu, ik pa laikam piestājot un apstājoties, lai uzpildītu ūdens pudeles ar turpat blakus esošajiem avotiem, vai, piemēram, uztaisītu kādu smuku "Instagram" bildīti. Bijām izpētījuši karti un nolēmuši kāpt ārā 20 kilometrus pirms mikroautobusa galamērķa (Mazeri), mērodami pēdējos septiņus kilometrus kājām, jo pilsētu, uz kuru devāmies, nevar sasniegt ar nevienu sabiedrisko transporta līdzekli. Lieliska sakritība bija mirklī, ka ar mums ārā izkāpa arī jauks pāris no Vācijas, ar kuriem kopā pavadījām turpmākās divas dienas. Septiņus kilometrus līdz Mazeri pilsētai mērot kopā bija jautrāk, un laiks paskrēja nemanot. 

Ierodoties pilsētā, viss apkārt izskatījās kā pasaku zemē – nelielas, kalnu ieskautas mājiņas, teju pie katras otrās piekārta pašdarināta zīmē ar uzrakstu "Guest House", kas piedāvā izguldīt, pabarot un par nopērt, ja atrodi mājinu ar pirti. Lai nesanāk vilties - "baņa" visticamāk nebūs pirts, bet gan parasta duša. :) Kaut kur redzami vēl pēdējo lauku darbu veicēji, kas labprāt ar mums parunā, bet mums garām aiziet kāds pavecāks pāris, kura zirga pajūgā sakrauta paprāva kaudzīte siena. Visapkārt skraida cūkas, redzam arī pa kādai govij. Un tie kalni... Kaukāza kalnu grēda ar burvīgu sniegu pašā galotnē un visdažādākajās saulrieta krāsās! Skaisti! Starp citu, jebkurā Mestijas viesu mājā var palikt teju par sviestmaizes cenu. Mūsu jauniegūtie draugi no Vācijas par trim naktīm ar brokastīm, pusdienām un vakariņām samaksāja nepilnus EUR 50, kas, mūsuprāt, bija ļoti pieņemama summa par viesu nama izmantošanu. Šajā naktī mēs ar Austri nolēmām riskēt un pa nakti palikt šīs viesu mājas nelielajā ābeļdārzā, guļot guļamtīklos - ļoti ērti, lieliski un piedevām - gulēšanas svaigā gaisā!

Mazeri un Mestia. Ushba ledāja iekarošana. 4.diena

Mūsu nākamās dienas plāni bija skaidri - no Mārča, kas pirms kāda brīža bija paviesojies Gruzijā, noskaidrojām, ka jāiekaro turpat blakus esošais Ushna ledājs, kas ir viens no augstākajiem punktiem Gruzijā. Visotnes, kas mazliet atgādina Latvijas kontūru (skat. šeit), sasniedzams apmēram pusotras dienas kāpienā, atkarībā no vēlmes pa ceļam atpūties. Brokastojot ar jauniegūtajiem draugiem no Vācijas, beigās nolemjam tomēr Ushba ledājā nekāpt Tiesa, mēs bijām mazliet piezemētāki, un tā vietā, lai dotos Ushba ledājā, nolēmām aiziet līdz turpat blakus esošajam ūdenskritumam Shdugra.

Pirms izejam, paņemam ēdienu, iepildām pudelēs ūdeni un ieziešamies ar pretapdegumu krēmu, jo diena solās būt karsta. Diemžēl, sauļošanās krēms ar SPF "10" šādos laika apstākļos nekam neder, tāpēc iesaku ieziesties ar maksimāli spēcīgu saules aizsargkrēmu. Vēl pēdējās sarunas ar nama māti, kas laipni piedāvā zirgus, lai mēs nokļūstam galamērķī, no kura gan satsakāmies, un tad jau esam gatavi sākt mūsu nelielo pārgājienu.

Saules briesmas nenojauzdami, daloties ceļojumu stāstos un citos piedzīvojumos, pat nemanām, cik ātri nonākam līdz Gruzijas lielākajam ūdenskritumam pavisam netālu no paša ledāja. Ceļā vērojam vienu no skaistākajām ainām, ko bijām redzējuši. Visu ceļu mūs pavadīja arī upe, kuras krāces likās tik spēcīgas, ka aprītu jebkuru nejaušu iekritušu būtni. Pusceļā ieraugām arī robežsardzi ar ieročiem, tērptus uniformās. Taču tie vien pavaicā, kad dosimies atpakaļ, un uzzinājuši, ka vairāk par dienu kalnos nepavadīsim, papildjautājumus neuzdod - kā rādās, ja ir vēlme nakšņot pa nakti šajos mežos ar teltīm, ir nepieciešama speciāla atļauja no robežsarga, jo tā esot divu valstu robežvieta.

Kalnu upītes un avotiņi bija tie, kas ceļā mūs atbalstīja visvairāk – atveldzēšanās un ūdens krājumu papildināšana tik tiešām likās kā Dieva dāvana karstajā dienā. Tikuši līdz ūdenskritumiem, nolemjam tālāk neiet, lai paspētu pa dienasgaismu atpakaļ līdz viesu mājām. Pie ūdenskrituma ir patīkami vēss - vējš pūš ūdens pilienus tieši virsū, un atpūtnieki, kas mērojuši to pašu ceļu, kuru mēs, labprāt bauda dzestrumu. Pie ūdenskritumiem iekožam pāris našķus, ko bijām paņēmuši līdz, atpūtinām kājas un dodamies atpakaļ. Ceļš lejup šķiet krietni raitāks un patīkamāks, un šeku-reku, pat pamanāmies ieraudzīt pāris cilvēkus, kas ceļu uz šo vienu mērojuši ar zirgu... Tātad - visai izplatīta aktivitāte. :)

Uz vakaru sākam just saules apskautos plecus un sejas, tomēr vēl nenojaušam, kas mūs gaida pāris stundas vēlāk. Nonākuši līdz mūsu viesu mājai, nomazgājamies, sapakojamies un vienojamies ar viesu mājas ģimenes galvu, ka viņš mūs nogādās līdz Mestijai, kas ir vienīgā loģiskā vieta, kurā varam "noķert" transportu no viena Gruzijas gala līdz Tbilisi. Dzīvē jau nekas nenotiek tā, kā plānots, tāpēc arī nebijām pārāk pārsteigti, kad vīrietis, kas mūs laipni atveda no Mazeri uz Mestiju, un solīja aizvest uz Tbilisi, pēc apmēram stundu ilgas nesekmīgas pasažieru meklēšanas atmeta tam ar roku, no sirds atvainojās un devās prom atpakaļ uz Mazeri. Savukārt mēs, saprotot, ka no Mestijas ir tiešā maršrutka līdz Tbilisi par nepilniem 10 eiro no cilvēka, govju pavadībā devāmies meklēt naktsmājas Mestijā. Jā, govis uz ielām gan te ir dikti daudz!

Mestija mazliet atgādina Šveici, jo tajā ir tik ļoti tipiskie kalnu namiņi, govis un daudz tūristu, kurus galīgi neredzējām Mazeri. Nopērkam pa kādam litriņam Gruzijas saldās limonādes, un, izmantojot norādes, atrodam kādu nelielu motelīti, kurā par 10 lariem vienojamies iekārt savus guļamtīklus pagalma kokos - visticamāk varējām sarunāt arī par brīvu, bet zinājām, ka dodamies prom, un Gruzijas lari kādu brīdi mums nebūs vajadzīgi. Uztaisījām sev mīlīgu nakts guļu, blakus novietojot abus guļamtīklus, tajos ielikām savus piepūšamos matracīšus un guļammaisus, un, iekārtojušies ērtāk, vērojam Kaukāza kalnu grēdu, aiz kuras manāms pamatīgs vasaras negaiss. Tiesa, naktī pagulēt ir gandrīz neiespējami, un īpaši sāpīgi tas ir Austrim – viņš neveiksmīgi apdedzinājis saulē muguru tik ļoti, ka uz pleciem redzamas mazas čūlas. Man izdodas aizmigt, tomēr karstums un tveice nepalīdz – ik pa laikam mostos, lai redzētu, ka Austris vēl ap pieciem no rīta neguļ.

Iespējams, tieši tādēļ mūsu nākamā diena bija tāda, kāda tā bija – piecēlāmies ļoti agri, lai varētu abi pagūt uz "maršrutku" uz Tbilisi, Austrim ir nodeguši pleci, neesam īsti izgulējušies, steigšus jānovāc mūsu guļamā vietiņa, turklāt esam samiegojušies, tamdēļ pat patīkamie +17 agrajā rīta stundā šķiet dzestri. Ejot uz maršrutku pieturvietu, pilsētā valda lauku miers - pa vidu čalo upe, kaut kur uz tilta manāmas govis, bet lēnām sāk mosties pirmie ciemata bērni.  Nonākot pie maršrutkām, Austris drosmīgi ieņem vietu pirmajās rindās, jo tās ir tukšas, tomēr šoferis dusmīgi klaigā gruzīnu valodā un mēs apjūkam. Ko? Te nevar? Nu labi, pārsēdīsimies. Ā, te arī nevar? Nu... Labi. Šeit? Nevar, ja? Okay... Tajā brīdī saprotam, ka vienīgās vēl brīvās vietas atrodas pašā mikroautobusa aizmugurē, kas nozīmē, ka Austrim, kuram ir īpaši garas kājas pie viņa 1.97 metriem, jāsēž deviņos līkumos, lai vispār spētu kaut cik ērti nosēdēt. Turklāt – tas nav viss! Cerība, ka aizmugurē būs kāda brīva papildu vieta, izgaist brīdī, kad "mikriņš" ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, vienīgais gaisa apmaiņas avots ir atvērti logi, un mūsu ceļš līdz Tbilisi ilgst vairāk nekā 8 stundas. Jūs teiksiet - hahaaa, skopais maksā divreiz! Tomer patiesībā, maršrutka ir viens no labākajiem pārvietošanās veidiem. Ieteikums - iegādājoties biļetes, vienojaties ar pārdevēju, ka viņš sazvanīs maršrutkas šoferi un formāli aizņems jums vietu. Ja mēs būtu zinājuši, ka ir šāda opcija, iepriekšējā dienā būtu ar šo tikuši galā. Šādu informāciju nezinot, nācās sēdēt pašā aizmugurē, maršrutkas stūrītī. 

Tbilisi 5., 6.diena

Tbilisi, protams, nokļūstam, tomēr esam saguruši, nosvīduši, neizgulējušies, stīvi un tieši tik izmisuši, ka Austris kādā brīdī pat sāk dzert Borjomi (kas Latvijā, visticamāk, nekad nenotiktu). Starp citu, Borjomi tur garšo krietni citādi, nekā Latvijā, tāpēc pat tiem, kam tas negaršo, iesaku to nobaudīt. Mēs esam neizsakāmi laimīgi, nokļūstot Tbilisi, jo zinām, ka turpmāko dienu līdz pat lidojumam pavadīsim pie Natijas, kura mūs laipni piekrita izguldīt. Un pēc tam - viss, kā ierasts ar lidostu un došanos mājup. :)

Iekļauties nelielā rezumē par Gruziju būtu ļoti grūti, jo tas nāktos slavināt Gruzijas lieliskos ēdienus, draudzīgos cilvēkus un garšīgo vīnu, tomēr tas visticamāk neietilptu vienā lapā. Gruzija ir maģiska vieta, kas pievelk tūristus, un ne velti tie, kas tur jau bijuši, atzīst, ka tieši Gruzijā gribas atgriezties visvairāk! Noteikti iesaku turp doties un izbaudīt atšķirīgo kultūru - Gruzija ir viena no interesantākajām vietām, kur sev tīkamo nodarbi un pilsētu varēs atrast ikviens ceļotgribētājs!

TOP 5 lietas, ko vēl vērts atgādināt -

1. Nevērtē maršrutku pēc izskata! - varbūt izskatās slikti, bet kopumā šoferi ir pieredzējuši, un dažas maršrutkas no iekšpuses izskatās krietni labāk, nekā no ārpuses! :)
2. Regulāri mazgā rokas! - noteikti regulāri jāievēro personīgā higiēna. Roku mazgāšana ir tikai neliela daļiņa no tā, ko ieteicams darīt. Esot Gruzijā, bijām neapdomīgi, ēdot nemazgātus augļus vai nenomazgājot rokas pēc vizītes ārpasaulē, un tas sekmēja nepatīkamas sekas arī veselībai, jo latviešu punčiem ne vienmēr patīk neierastas lietas.
3. Rūpīgi skaties, ko ēd! - protams, ja esi ar izturīgu vēderu, šim nevajadzētu sagādāt problēmas, tomēr, ja šis apgalvojums nav par Tevi, noteikti aplūko, kas ir tas, ko ēd. Mums izdevās nobaudīt kazas pienu, kazas sieru, ļoti treknu jogurta dzērienu, ļoti asus un treknus dzērienus, un tas sekmēja antibiotiku lietošanu Latvijā (lai gan mans vēders ir totāli ļoti izturīgs!)
4. Saules aizsargkrēms, kas ir vismaz SPF 50 - Gruzijas saule ir ļoti spēcīga - pat 50 minūtes atklātā saulē ir ļoti sāpīgas ādai. Par to pārliecinājāmies arī paši, pēc saules apdeguma ārstējot nelielas čūlas.
5. Esat atvērti jauniem izaicinājumiem - gruzīni ir ļoti draudzīgi! Jo atvērtāks būsi, jo pretimnākošāna attieksme sagaida arī no vietējiem iedzīvotājiem.

Atskats uz 2017.gadu

Gada nogale ir brīdis pārdomām, kurā ar smaidu sejā atminamies visu to skaisto, labo un lielisko, kas gada laikā tomēr ir paveikts un izdarīts. Esam priecīgi par cilvēkiem, kurus sastapām, par piedzīvojumiem, kurus izdzīvojām, sapņiem, kurus piepildījām un mīļajiem vārdiem, kurus esam teikuši saviem tuvajiem. Un tad pulkstenis jau atkal sit divpadsmit. Kāds lej laimītes, cits malko šampānieti, bet kaut kur pa vidu tam visam stāvi Tu - mazliet viltīgu smaidu, laimīgs, un ar skatu uz turpmākajiem 12 mēnešiem!

Šogad arī es nolēmu atskatīties uz to, kas gada laikā izdarīts. Neaplūkošu apēsto kūku daudzumu (jo šogad to bijis krietni daudz), un visticamāk neanalizēšu gulēto stundu skaitu (jo, atšķirīgi no kūkām, to gan bijis mazāk, kā parasti), tomēr uzlikšu uz papīra šķietami svarīgākos šī gada punktus, no kuriem esmu guvusi kādu mācību, un/vai kuri šķituši svarīgi, lai tos pieminētu, atskatoties uz kalendārā gada laikā paveikto. Aiziet!

Kā Austris un Zane uz Maltu lidoja jeb pirmo reizi mūžā nogulēts lidojums

Lai cik komiski tas arī neskanētu, 2017.gadā pirmo reizi kopā ar Austri piedzīvojām ko patiešām traģikomisku - nedzirdējām savus modinātājus un nogulējām lidojumu uz Maltu. Pēc plāna mums bija jāceļas ap plkst. 4.00, tomēr pamodāmies ap 6.00, kas nozīmēja, ka uz lidojumu vairs pagūt nevaram. Atminos mirkli, kad, pamostoties siltumā, ielūkojos spilgtajā telefona ekrānā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri 6. Tajā brīdī pamodies bija arī Austris. Un es, domājot, ka viņš mani ir izjokojis, pārliekot pulksteņa laikus telefonā, gardi sāku smieties. Lielas bija manas skumjas, kad Austris nokāra galvu un pateica, ka patiešām esam aizgulējušies un šis nav joks. Lai vai kā, pateicoties mammas idejai un atbalstam, ar otro mēģinājumu tās pašas dienas 16.00 uz Maltu tomēr aizlidojām, ar mācību vienmēr parūpēties, lai kāds zinātu par mūsu lidojumu, un īstajā mirklī pamodināt.

Padoms, kā labāk (ne)nostopēt policiju Šveicē

Man ļoti patīk ceļot, tomēr nereti tas nav lēts prieks. 2016.gada nogalē atklājām vienu no šķietami lētākajiem veidiem, kā ceļot pa pasauli - stopēšana. Lai arī 2017.gads būtu piepildīts interesantiem piedzīvojumiem, nolēmām stopēt no Milānas līdz ikoniskajai Parīzei. Viss sākās ar stopēšanu nepareizajā virzienā (sākotnēji bijām nostājušies nepareizajā ielas pusē), bet pāris dienas vēlāk mani un Austri apturēja Šveices policija, jo, acīmredzot, stopēt mašīnas uz lielceļa ir aizliegts. Tikām cauri ar diviem nelieliem sodiem, kurus turpat arī samaksājām (Šveices likuma kalpi bija nepielūdzami), tomēr vislabākā sajūta u smaids uz sejas rodas brīdī, kad saproti, ka viņi centās nosūtīt mums protokolus, bet adrese "Saldus, Rukšu ciems, Ābēļdārzu pagasts, LV-452637" vienkārši neeksistē.  Mācība, ko guvām no šī piedzīvojuma, ir gluži vienkārša - stopējot likumus pārkāpt nedrīkst, tomēr, ja izdodas, jāpajautā policijai, vai viņu iecirknis gadījumā nav mums vajadzīgajā virzienā un vai nevar mūs paķert līdz. :)

Stiprs plecs = labākā lieta pasaule! 

Mūsu stopēšanas piedzīvojums Lieldienu brīvdienās trīs no sešiem ceļotājiem izvērtās krietni nepatīkams - noķērām briesmīgus vīrusus, par kuru izcelsmi mums vēl nav ne jausmas, tomēr temperatūra, drebuļi, vēdergraizes un citas ekstras šim nāca bonusiņā. Šķiet, esot apmēram 500 km no Parīzes, secināju, ka man blakus ikdienā ir cilvēks, uz kuru vienmēr varu paļauties - Austris. Par spīti visām nedienām, kas mūs skāra, mēs viens par otru rūpējāmies, palīdzējām, un centāmies uzmundrināt. Pat, ja viss nešķita tik saulaini, bija patīkami apzināties, ka šajā neveiklajā situācijā neesi viens. Šogad man daudz palīdzējusi arī mamma, tētis, ome, Diāna un tuvākie draugi - gan ar dažādiem padomiem, gan pamatīgu smieklu devu gada garumā. Tieši tāpēc arī nākamajā gadā svarīgi rūpēties par tiem, kas mums ir tuvi un mīļi - lai arī viņi zinātu, ka jebkurā situācijā viņi var paļauties uz Tevi.

Labāk vēlāk, nekā nekad - Pasaulē augstākās celtnes iekarošana

Nu jau ceturto reizi Dubaija kļuva par vienu no maniem šī gala mērķiem - kopā ar paralimpiešiem devāmies uz vieglatlētikas sacensībām, kurās cīnījāmies ne tikai ar pretiniekiem, bet arī ar lielo tveici. Katru reizi esot tur, domāju par iespējām doties uz pasaulē augstāko celtni Burj Khalifa, tomēr visu šo gadu laikā man tas nebija izdevies - sākumā domāju, ka tur tikt nav iespējams, tad vienkārši nebija laika, jo sportistiem katru dienu bija starti. Bet šogad nolēmu sadūšoties un īstenot vēl neīstenoto - doties augšup uz 420. stāvu, lai paraudzītos uz Dubaiju no augšas. Samaksājot  EUR 13, patiešām redzams viss! Turklāt apskate neilgst vairāk par stundu (ieskaitot stāvēšanu rindās pie liftiem, kas uz 420.stāvu dodas apmēram 1 minūtes ātrumā). Sajūtas - sirreālas! Galvenā gūtā atziņa - labāk vēlāk, nekā nekad!

Izmežģīto potīšu klubs

Zane jau nebūtu Zane, ja gada laikā kaut ko nebūtu sev nodarījusi. Kādā ļoti lietainā septembra rītā, kopā ar draudziņiem devāmies uz Līgatni, lai piedalītos vienā no fantastiskākajiem organizācijas "Jaunie Vanagi " rīkotajiem pasākumiem - Dublis 2017. Bijām gatavojušies - mums bija ne tikai īpaši gatavots Jamaikas Bobsleja komandas apģērbs, bet arī melnas, ar guašām nosmiņķētas sejas un pat pašiem savas bobsleja kamanas, kuras visu trasi arī nesām līdzi. Tiesa, mans skrējiens sacensībās aprāvās kaut kur pie 5.punkta, kur neveikli noslīdēju no slackline un paaaamatīgi izmežģīju potīti. Atminos vien ļoti griezīgu kaulu un skrimšļu čirkstošu skaņu, absolūtu klusumu uzdevuma izpildes vietā un kāda puiša jautājumu - "Vai tā skaņa nupat bija viņas kāja?". Jā, tieši tik nepatīkami un sāpīgi tas arī bija turpmākos 2 mēnešus, kamēr kāja atguva savu iepriekšējo krāsu un aprises. Mamma jau teiktu, ka galvenā gūtā mācība ir būt piesardzīgam un nepakļaut sevi liekam riskam, piedaloties šādās sacensībās, tomēr, manuprāt, tas, ko no šī ieguvu, ir pārliecība, ka ne vienmēr viss jāizdara pašai, un paļauties uz cilvēkiem ir pilnīgi ok. Tas nenormālais atbalsts un piedāvātās palīdzības daudzums, ko jutu no saviem līdzcilvēkiem, kamēr kādu brīdi pārvietojos ar kruķiem, bija fantastisks!

Brokastis upes krastā, svaigs gaiss un rūpes par savu garīgo "es" - pārgājienu burvība Latvijā

Savā dzimšanas dienā saņēmu vienu ļoti burvīgu dāvanu - "Abi divi" pārgājienu, kas sevī ietvēra  Latvijas dabas takas, agru celšanos, gulēšanu teltīs un nebeidzamas sarunas ar līdzgājēju par pasaulīgām tēmām. Tas bija viens ļoti skaists piedzīvojums, kurā iemācījos, kā ar prīmusu iekurināt slapju malku, kā labāk nomazgāt pārgājiena trauciņus un kā pareizi runāt ar govīm. Otrs pārgājiens bija mazliet lielākā cilvēku pulkā, kur kopā ar Uldi un divām Kristīnēm devāmies pārgājienā, līdzi ņemot kūku un saldumus, lai atzīmētu Ulda džubileju. Dabā patiesi ir kas maģisks, jo tā sajūta, ejot gar upi, ir tribāla (kā Austris teiktu - tāda, kā no saknēm nākusi). Pats galvenais - tā ir lieliska iespēja iepazīt Latviju, ceļot arī ikdienā un būt harmonijā ar sevi un savām domām, jo pārgājienā patiesi var pabūt ar sevi.

Dzīvot zaļi - pāreja no plastmasas uz auduma maisiņiem

Šogad sāku apjaust, cik vidēji iztērēju par vienu iepirkuma maisiņi veikalā. Iepērkoties teju katru dienu, ikdienas iztērēju 0.13 centus, lai savus iepirkumus ievietotu plastmasas maisā. Matemātiski parēķinot, tie ir mazliet vairāk nekā EUR 40, ko iztērēju maisiņos. Tajā mirklī saprastu, ka tā vairs darīt negribu - ņēmu piemēru no Austra, un ikdienā aizvien vairāk sāku izmantot auduma maisiņus, kas paņemti no mājām, vai iegādāties papīra maisiņus, kas ir ne tikai lētāki, bet arī dabai draudzīgāki. Lai gan tas ir tikai neliels solis visā plašajā visumā, tomēr tas jau ir solis uz priekšu manā ikdienā. Saprotams, arī man bija grūti sākt - auduma maisiņš nereti aizmirsās mašīnā vai mājās, un tad nekas cits neatlika, kā iegādāties plastmasas maisiņu pirkumiem. Tomēr, ja ņemat uz veikalu līdzi jau iepriekš lietotu iepirkumu maisiņu (pat tad, ja tas ir plastmasas), tas ir daudz veselīgāk, kā katru dienu tērēt 0.13 centus par lielo iepirkumu maisu. Šī ir viena no lietām, par ko man pašai īpašs prieks, jo šādā veidā samazinu gan savu ietekmi uz dabu, gan papildinu savu naudas maciņu.

Pirmais atlūgums jeb kāpēc ikvienam kādreiz jāpastrādā valsts pārvaldē 

Šis gads man bijis arī īpašs ar paša pirmā atlūguma rakstīšanu manā mūžā - pēc pašas vēlēšanās devos prom no Valsts kancelejas, kur strādāju mazliet vairāk kā pusotru gadu. Darbs, kas man patiesi patika, jo redzēju mērķi tajā, ko daru. Tomēr dzīvē notiek dažādi - mainās cilvēki, un līdz ar to arī kopējais mikroklimats komandā, kas pēdējos darbības mēnešus kļuva mazliet citāds. Un tas ir pilnīgi normāli, jo arī cilvēkam nepieciešamas pārmaiņas! Nepārprotiet - darbs tiesām bija ļoti labs ar foršiem kolēģiem, daudz stresa un ikdienas rutīnām, interesantiem pasākumiem, kampaņām. Šī noteikti ir vieta, kur smēlos zināšanas gan no kolēģiem, kas no pašas darba vietas un valsts pārvaldes kopuma. Lielākā no šī laika posma gūtā atziņa ir tā, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam tiešām patīk - galu galā, vairāk nekā 8 h dienā pavadām darbā, tieši tāpēc ir svarīgi, lai darbs sagādātu gandarījumu. Un tad, kad saproti, ka neesi īstajā vietā, ir jāsaprot, kas tad ir tas, ko vēlies darīt un doties konkrētajā virzienā. Otra lieta, par ko esmu pilnīgi pārliecināta, ir tā, ka ikvienam kādreiz būtu kāds brīdis jāpastrādā valsts pārvaldē, jo tur gūtās zināšanas par dažādu procesu norisi ir neaptveramas!

Ceļošana - viena no lieliskākajām lietām, kurā ieguldīt!

Ja es varētu, es ceļotu katru dienu. Nopietni! Pieļauju, ka kādreiz apniktu, un tās slāpes pēc dzimtās zemītes piezagtos nemanot, tomēr ceļošana tiešām ir viens no lieliskākajiem veidiem, kur tērēt naudiņas. Vieni teiktu - eh, es savu naudu labāk ieguldu nekustamajā īpašumā! Citi varētu piebilst - Nē, nē, es savu naudu ieguldu tikai kriptovalūtās! Protams, un labi, ka tā, jo katra izpratne par to, kur ieguldīt, ir atšķirīga. Un tas galīgi nav slikti! Vienkārši mana šī brīža sajūta saka, ka gribas iepazīt jaunas kultūras, redzēt vēl neredzēto, sajust neskartas dabas pieskārienus, iepazīties ar cilvēkiem no citām valstīm... Ceļot un pieredzēt! Arī šogad kopā ar Austri devāmies uz Rummu karjeru Igaunijā, Maltu, stopējām no Milānas uz Parīzi, kā arī pabaudījām mazliet Gruzijas brīnumaino skaistumu. Un ziniet - bija lieliski! Piedevām tam, ar Paralimpisko komiteju devos uz Pasaules čempionātu vieglatlētikā Londonā, kas norisinājās turpat, kur pirms pieciem gadiem arī Paralimpiskās spēles, bet gada sākumā par medaļām cīnījāmies Dubaijā. Visai krāšņi, visai skaisti un piepildīti, cerot, ka arī nākamais gads mums nesīs jaunus piedzīvojumus ceļojot! :)

Gads tiešām bijis raibs, un, jāsaka, ka te noteikti nav puse no 2017.gadā gūtajām mācībām. Atskatoties uz paveikto, aiz vien vairāk saprotu, ka mums nevienam nav pareizās dzīves formulas, un visi vienmēr cenšamies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Mēs nevaram nosodīt tos, kas, mūsuprāt, dzīvo nepareizi, jo varbūt mūsu "nepareizi" ir viņa "pareizi". Rakstniece Anna Brigadere reiz teica, ka "Cilvēks ir pats sev tā lielākā mīkla, un tomēr viņš mēģina citus uzminēt" - tāpēc vispirms uzminēsim paši sevi, bet tikai tad - minēsim citus. :)

Izmantojot izdevību, Jaunajā gadā vēlos novēlēt trīs būtiskas lietas - laiku, mīlestību un cilvēcību. Laiku, jo tas mums vienmēr būs par maz. Mīlestību, jo tā ir visa pamatā. Un cilvēcību - lai mēs būtu atklāti un iecietīgi pret sevi un saviem līdzcilvēkiem, un arī 2018.gadā vienmēr darītu lietas pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Priekā!

Meklējot pavasari - ar stopiem no Milānas līdz Parīzei

Ko darīt, ja Latvijas pavasaris vēl kaut kur aizkavējies? Vienkārši - doties pavasari meklēt pašiem! Izmantojot Lieldienu brīvdienas, sešu cilvēku sastāvā nolēmām doties nelielā stopēšanas ceļojumā, traucoties cauri Itālijas ziemeļiem, Šveicei un Francijai, un aplūkojot šo valstu toleranci pret stopētājiem. Dažādu piedzīvojumu pavadīti, esam atgriezušies ar pilnām kabatām pieredzes un dažādu notikumu, par kuriem var palasīt šeit! :)

Sākums

Mūsu stopēšanas piedzīvojums sākas brīdī, kad vēlā ceturtdienas vakarā sēžam pie Ulda un pētām lidmašīnas biļešu cenas - konkrēta mērķa nav, tāpēc meklējam kaut ko siltu, kaut ko skaistu un kaut ko mums izdevīgu. Pēc apmēram stundas ilgas prātuļošanas vienojamies par maršrutu un plānu - lidosim no Viļņas uz Milānas lidostu, stopēsim apmēram 1000km, un tad uz mājām lidosim atpakaļ no Parīzes. Kad biļetes bija kabatā, vēl aplūkojām pāris iespējamos stopēšanas maršrutus, bet nedēļu vēlāk jau varējām kravāt somas un mesties piedzīvojumā!

Somas saturs

Mācoties no iepriekšējās pieredzes, kad četras dienas stopējām pa Norvēģiju, īsi pirms došanās uz Itāliju nolēmu iegādāties šādam ceļojumam paredzētu somu. Lai gan tā maksāja mazliet virs 150 Eur (veikals "Virsotne", Osprey Kyte 46l), esmu droša, ka tas ir ieguldījums krietni ilgam laika periodam, turklāt apmēram 15 kg smagā soma ikdienā neradīja nekādu diskomfortu - to ir ērti pielāgot jebkurai ķermeņa formai un muguras augstumam, kā arī tā ērti "guļ" uz gurniem un ir pieejama dažādās krāsiņās. Kāpēc neizvēlējos lielāku somu? Kā teica pārdevējs - jo mazāka soma, jo mazāk lieku lietu Tu paņemsi līdzi, un tā patiešām ir taisnība.

Tas, ko iemācījos no pirmās stopēšanas pieredzes Norvēģijā, ir neņemt pārāk daudz lieku mantu - bļodiņas vietā vienmēr var izmantot to pašu katliņu, kurā ēdiens gatavots. Vairāku nažu, dakšu un karošu vietā var izmantot t.s. sporku jeb karoti/dakšu vienā instrumentā, bet ūdeni vienmēr varēs nopirkt pa ceļam kādā benzīntankā vai ieliet no vietējā avota, ja vien plānā nav stopēšana pa pilnīgu nekurieni. Noteikti nevajag žēlot vietu kādam siltākam apģērba gabalam, īpaši, ja zini, ka plāno doties cauri kalnu apvidum - ja pilsētā tie ir +22 grādi, tas kalnos šī temperatūra samazinās vismaz divreiz, pat nerunājot par to kalna daļu, kas vēl klāta ar sniegu - diemžēl, man šī ceļojuma laikā to nācās izbaudīt "the hard way", jo līdzi man bija plāna sporta jaka un krosenes. Atskatoties uz piedzīvoto, noteikti prasījās kāda silta jaka aukstajiem brīžiem un kalnainiem apvidiem piemēroti apavi. Šoreiz ļoti noderēja arī līdzi paņemtais bagātīgais aptieciņas saturs, tādēļ vietu un resursus nevajag žēlot arī tam, un ieteicams nodrošināties visiem dzīves gadījumiem - sasitumiem, nobrāzumiem, sliktai dūšai vai vēdergraizēm, temperatūrai, galvas sāpēm un citām kaitēm. Galu galā, nekad nevari zināt, kad pēkšņi atlidos kāds vīruss vai bacilis, kas var izbojāt tik ļoti patīkamo ceļošanu ar stopiem. Pati pārliecinājos, ka dubults neplīst, tāpēc noteikti jāpaņem vismaz divi bikšu pāri un džemperi, kurus mitra laika gadījumā var pārvilkt. Nu, un kāds silts zeķu pāris neskādēs, jo galvenais, lai kājas būtu siltas! Pārējais kā parasti - ierastās lietas gatavošanai, nakšņošanai, drošībai, komfortam un apetītes apmierināšanai. :)

Stopēšana

1.diena. Saulē apdeguši ķermenīši un saldējums Šveices kūrortpilsētā Lugano

Mūsu nelielais Eirotrips sākas Bergamo lidostā, kurā ielidojam relatīvi vēlā ceturtdienas vakarā. Paņemam mantas, sakārtojam tās mazliet ērtāk un uzsākam pirmās naktsmītnes meklējumus. Lai gan esam saģērbušies atbilstoši Latvijas pavasarim, Itālija mūs pārsteidz nesagatavotus un pat naktī šķiet, ka ir teju jūnija vidus - esam laimīgi, jo viss ir zaļš un smaržo pēc vasaras un svaiguma, koki ir pilnā plaukumā un gar ceļmalām stiepjas jau labu laiku augusi zāle. Gaisā patiešām virmo kārtīgas vasaras aromāts, un esam tiešām priecīgi par iespēju novilkt kādu lieku drēbju kārtu. Paralēli nakšņošanas vietas meklējumiem cenšamies atrast arī kādu diennakts veikalu vai benzīntanku, kur iegādāties ūdeni, tomēr tas beidzas nesekmīgi. Nolemjam daudz neuzkavēties "meklējoties" un dodamies uz kādu no lidostas netālu esošu pļavu, kas ir patiešām perfekta mūsu pirmajai naktij teltīs - esam nost no ceļa, neviens mūs neredz, bet zemi klāj pateicīga, mīksta zālīte. Ieturam nelielas vakariņas ar Lauras un Lindas gatavotajām tostermaizēm, kā arī ar sausā spirta un metāla plītiņas palīdzību uztaisām buržuju ēdienus - meža gaļas konservus ar kartupeļu biezputru un ātri vārāmās nūdeles ar gaļas konserviem. Mazliet apspriežam nākamās dienas plānus un ilgi nekavējoties dodamies gulēt.

Rīts iesākas nesteidzīgi - laiski izbaudām silto un vasarīgo Itālijas laiku, ieturam brokastis, novācam teltis, kā arī rakstām pirmos pilsētu nosaukumus uz a3 lapām. Vēl pirms pašas stopēšanas dodamies uz turpat netālu esošo sporta un aktīvās atpūtas preču piederumu veikalu, lai iegādātos mājās aizmirsto - Austris nopērk prīmusu un jostas somu, bet es - pašpiepūšamo matracīti, tādēļ varam apgalvot, ka pat tad, ja mājās aizmirsies kaut kas ceļošanai vitāli nepieciešams, Bergamo lidostas apkārtnē ir ne tikai milzīgs lielveikals, bet arī dažādi specializētu preču veikali, kur iegādāties var patiešām visu. Ir arī Jysk - ja nu aizmirstas paķert kādu vienreizējo lietusmēteli vai cimdu pāri. Nu, vai spilvenu - ko nu kam kārojas. Turpat netālu ir arī pārtikas veikali, tādēļ, ja baida nododamās somas svars, ēdienu un ūdeni noteikti var iegādāties arī tur.

Pati stopēšana sākas tikai ap 12, ko, piemēram, nevarējām atļauties darīt oktobrī, kad ceļojām pa Norvēģiju, jo rudenī satumst krietni ātrāk. Ar Austri nolemjam nedoties pārāk tālu un izvēlamies stopēt nelielā autobusu pieturā, tāpēc atvadāmies no saviem ceļa biedriem, sarunājot tikties konkrētās dienas vakarā, un viņi čāpo tālāk. Nepaiet ne 20 minūtes, kā pie mums piestāj auto un piedāvā aizvest uz pareizā ceļa, kas dodas virzienā uz mums nepieciešamo Como - kā izrādās, ceļš uz kura stāvam, nemaz neved ārā no Itālijas, bet gan uz Milānu, uz kuru jau no sākta gala vienojāmies nedoties. Braucot pareizajā virzienā, abi mašīnā sēdošie vīrieši ir pārsteigti, ka esam nolēmuši stopēt tik lielus attālumus, brīdinot, ka itāļi stopētājus nelabprāt uzņem savās mašīnās un visticamāk piedāvās aizvest uz vilciena staciju. Kad pasakām, ka mūsu šīsdienas mērķis ir nostopēt apmēram 200km līdz Šveices pilsētai Meiringen, abi vīrieši neticīgi pasmaida, novēl mums veiksmi un izlaiž šķietami apdzīvotas šosejas malā. Pēc tam stopēšana iet no Como, pilsētā Lecco, kurā jūtama vasaras svelme, visapkārt stiepjas tirkīz-zils ezers un kalni, it visur staigā smaidīgi cilvēki un beidzot tiešām jūtamies kā atvaļinājumā! Mazliet izbaudām apkārtni, papriecājamies par draiskajām zivīm turpat ezera krastā un čāpojam uz benzīntanku, kurā neilgā laikā nostopējam kādu dārznieku - saka, ka dodas prom no darba, varot mūs pavest kādu gabaliņu un izlaist vietā, kur varam stopēt. 20 minūtes un 30 km vēlāk kungs mūs izlaiž un pēc mazāk kā 10 minūtēm neviļus nostopējam divus auto vienlaicīgi - fūri un baltu busiņu, tomēr, ņemot vērā, ka fūres sākotnējos manevrus pārpatām un šķita, ka tā vienkārši "apmeta riņķī", iekāpām baltajā busiņā, kur mūs uzņēma kāds izskatīgs itālis. Viņš ir komunikabls un lepni stāsta, ka nodarbojas ar solāriju sistēmu uzstādīšanu, un šobrīd dodas uz Como tālāko galu, lai veiktu pēdējo šīs dienas darbu. Tas, ka viņš dodas gandrīz līdz Como pilsētas robežai, mūs ar Austri ļoti priecē - tas nozīmē lielāku iespēju atrast kādu labu vietu tālākai stopēšanai. Iebraucot Como, mūs pārsteidz iepriekš neparedzēts sastrēgums, kas uz priekšu iet visai raiti - kā rādās, vienā no galvenajām pilsētas ielām ir Lieldienām veltīts gadatirgus, kurā iedzīvotāji un pilsētas viesi labprāt iepērk gardumus svētku galdam. Sastrēgums pārvarēts, itāļa nepacietība notestēta un jau pēc nepilnām 15 minūtēm stāvam nākamajā stopēšanas vietā. Izvelkam iepriekš sagatavoto zīmi ar uzrakstu "Lugano" un gardām mutēm ēdam līdzi paņemtos šokolādes batoniņus, kad pārdesmit metrus tālāk apstājas glauns Porsche markas automobilis, kurā esošais pāris piedāvā mūs nogādāt Lugano - vilinošajam piedāvājumam piekrītam un pēc neilga mirkļa jau esam ceļā uz mūsu nākamo pieturas punktu. Lai cik klišejiski neizklausītos, Daniels, kurš ar sievu dodas līdz mājām Lugano, strādā Šveices bankā un nodarbojas ar riska finanšu pārvaldību, bet viņa sieva ir latīņu un itāļu valodas skolotāja vietējā skolā. Abi ir ieinteresēti mūsu ceļojumā, un mēs ar Austri labprāt dalāmies šīs dienas stopēšanas pieredzē, priecājoties par Šveices skaistumiem, kuri sākās jau pie pašas valsts robežas. Tieši tajā brīdī arī saņemam īsziņu no mūsu draugiem Lindas, Lauras, Ulda un Denisa, kuri tikai tagad, ap plkst. 16.00, nostopējuši automašīnu, kas dodas no Milānas uz Parīzi, bet mēs jau nemanāmi tuvojāmies Lugano centram.

Jāatzīst, ka viena no kļūdām, ko pieļāvām, bija došanās uz pašu pilsētas centru - jaukais pāris, kuru nostopējām, vēlējās kā labāk un, braucot cauri Lugano, norādīja uz, viņuprāt, labākajām apskates vietām. Abi ar Austri bijām apburti un pat neiedomājāmies, ka ievešana centrā nozīmēs lielas grūtības no turienes tikt laukā, kad turpināsim stopēt.

Kad bijām ieēduši pa saldējumam un uztaisījuši smukbildītes ar kalniem un dzidru ezera ūdeni, nolēmām sākt stopēt kādā autobusa pieturā netālu no šosejas. Iekārtojamies ērtāk un gaidām. Gaidām pusstundu, kas pārvēršas stundā un pēc kāda mirkļa šķiet, ka esi stāvējis tur bezgalību, līdz pie mums piesoļoja kāds ungārs - saka, ka esot mūs redzējis pirms apmēram 30 minūtēm un nolēmis painteresēties, vai kā nevar palīdzēt. Vīrietis ir ļoti laipns un atsaucīgs, pat piedāvātu aizvest, ja vien būtu ar ko... Viņš iesaka aiziet uz kādu hosteli tepat netālu un palikt pa nakti tur, jo ir drošs, ka ir pārāk vēls, Lielā piektdiena un visticamāk pie mums neviens vairs nepiestās. Un viņam ir taisnība, jo pēc vēl apmēram 20 minūšu stopēšanas metam tai mieru un dodamies hosteļa virzienā. Brīdī, kad esam turpat netālu, saņemam ziņu arī no mūsu ceļa biedriem - visi četri nokļuvuši līdz Meiringenai.

Pārsteidzoši, bet hostelis Albergo Montarina, kuru mums ieteica, patiešām bija relatīvi lēts - nu, vismaz Šveices standartiem. No cilvēka tie ir 29 franki, un ir pieejama virtuve, ēdamistaba, aizslēdzami skapīši, pagrabstāvā var izmazgāt ne tikai galvu, bet arī drēbes un ir pat peldbaseins, kuru gan neizmantojam, jo ārā ir krietni satumsis. Visapkārt palmas un jautrs noskaņojums starp hosteļa iedzīvotājiem, bet kopumā viss ir sakopts, tīrs un vakariņas ieturam ar naksnīgu skatu uz vienu no kalniem.

2.diena. Pieredze ar Šveices policiju, izpalīdzīgi iedzīvotāji un pusnakts kāpiens kalnā

Pēc laba miega nākamajā rītā ceļamies un veļamies, lai dotos tālākajā piedzīvojumā - šodien jānostopē apmēram 220km. Kārtīgi ieturam brokastis, lai būtu spēks atlikušajai dienai - starp citu, Dobeles dzirnavnieka ātri vārāmās trīs graudu pārslas ir lielisks risinājums, jo, pieberot cukuru, ogas vai kādu riekstu, brokastis būs sātīgas un ļoti gardas, bet cena par 500g iepakojumu ir nieka 0.89 centi. Brokastojot Austris ir izpētījis, ka vakardien iedotās bezmaksas transporta biļetes, ko administratore laipni izsniedza brīdī, kad samaksājām par hosteli, ir derīgas, lai dotos ar sabiedrisko transportu no Lugano uz Airolo, kas ir apmēram 70 km mums vēlamajā virzienā. Parasti šāds ceļš izmaksātu apmēram 40 eur no cilvēka, kamēr mēs apmēram stundu garajā pārbaucienā dodamies bez maksas ar vilcienu, kas vairākkārt met lokus ap skaistiem kalniem, pārbrauc ieplakas, brauc cauri tuneļiem un jau pēc neilga brīža redzam pirmos, augstos kalnus ar sniegotām galotnēm, kuras iemūžinām ne tikai mēs, bet arī citi vilcienā sēdošie tūristi - tiesa, citu tūristu tur ir maz un vagonā jūtamies kā taksī.

Izkāpjot Airolo, esam noskaņoti pozitīvi - ir sajūta, ka viss izdosies un stopēšana tā teikt ies no rokas. Ieejam turpat esošajā veikalā, nopērkam kolu un pāris šokolādītes gan sev, gan draugiem, un, priecājoties par pieklājīgo automašīnu plūsmu pilsētā, dodamies uz kādu ērtāku vietu, kur stopēt. Mums par nelaimi, līdz vietai, kuru kartes rāda kā lieliski vietu, kur stāvēt, jāiet apmēram 3km. Nu, neko darīt - iesim! Ejam,ejam, līdz attopamies pie ceļa remontiem, kur priekšā stāv vīrietis oranžā jakā un aizliedz mums doties tālāk - viens no 15km garajiem tuneļiem esot iebrucis, satiksme tiekot organizēta pa vienu no tiem, tādēļ tālāk kājāmgājējiem iet aizliegts. Lielceļš, uz kura stopēt aizliegts (pagaidiet, kad tiksiet līdz stāstam par pēcpusdienas stopēšanu, hehe!), atrodas vien pāris metrus tālāk, tomēr vīrietis skaidrā vācu valodā mums stopēt tur aizliedz, sakot, ka visizdevīgāk ir doties uz mums nepieciešamo vietu ar sabiedrisko transportu vai čāpot atpakaļ uz pilsētu, kurā varam mēģināt sarunāt šoferi. Apmiju ar viņu vēl pāris vārdus, bet, saprotot, ka viņu pierunāt neizdosies, dodamies kādu gabaliņu atpakaļ un nolemjam stopēt tur. Lieki piebilst, ka paliek aukstāks un vējaināks - ja sākumā bēdājos, ka esmu paņēmusi par maz šortus un krekliņus (jo Itālijā un Lugano bija pieklājīgs jūlija vidus), tad šeit priecājos par papildus legingiem, termo krekliem un citām siltajām drēbēm. Padoms - vienmēr turēt kādu siltu apģērba gabalu viegli pieejamā vietā, lai nav jāvandās pa visām mantām.

Apmēram trīs reizes mainot stopēšanas vietu un kādas 50 mašīnas un 3 h vēlāk pie mums piestāj kāda pavecāka kundze - saka, ka esot apmaldījusies, dodas uz Lucernu un piedāvā mūs pavest kādu gabaliņu. Viņai priekšā sēž ruds kaķis, bet kaut kā pamanāmies ar Austri iespraukties aizmugurējā sēdeklī, lielās somas turot uz ceļiem. Viņa runā tikai vāciski, tāpēc izmantoju iespēju un mazliet paklačojamies (paldies, vācu valodas skolotājai Renātei!) - izrādās, viņas draudzene nākot no Rīgas, tāpēc zina šo to pastāstīt par mūsu skaisto galvaspilsētu un viņas pieredzi, ceļojot pa Latviju. Klačas beidzam apmēram pēc 30 km, kad viņa mūs izlaiž uz autobāņa pie pilsētas Wassen, no kuras mums jāstopē pa taisno uz Interlakenu, tāpēc pasakām paldies par vešanu un nevilcinoties čāpojam uz pilsētas centru.

Ilgi gan mūsu stopēšana neturpinās, jo pienāk kāda tante un vāciski saka, ka ceļš, uz kuru šobrīd stopējam, ir slēgts slikto laika apstākļu dēļ - atmiņā atausa Lindas un Ulda teiktais par kādu slēgtu ceļu šajā reģionā, tomēr domājām, ka tas ir slēgts tikai uz vienu dienu. Laikam kļūdījāmies... Nākamā mācība - pārliecināties, ka ceļi, pa kuriem vēlies stopēt, konkrētajā laika posmā ir atvērti.

Mazliet izbesījušies un salijuši nolemjam riskēt un stopēt uz autobāņa, kur mums būtu lielāka iespēja dabūt kādu mašīnu, tomēr pēc nepilnām 10 minūtēm tālumā manām balti oranžu automobili ar zilām bākugunīm, un abi ar Austri saprotam, ka nu patiešām viss ir slikti. Policija pie mums apstājas nekavējoties un saka, ka stopēšana uz autobāņiem Šveicē ir aizliegta. Izliekamies pārsteigti un sakām, ka tūdaļ dosimies stopēt kaut kur, kur tas ir atļauts, tomēr policijas darbinieki ir neatlaidīgi un pieprasa mums uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Pēc nelielas diskusijas viņi mūs nolemj nogādāt vietā, kur mēs oficiāli drīkstam stopēt- tiesa, iela, kur pēc 5 minūšu gājiena nokļūstam, ir izmirusi un tajā brīdī mums zūd cerības par nokļūšanu Interlakenā. Pa to laiku policijas darbinieki mums ir izrakstījuši soda kvītis 20 franku apmērā katram par nelikumīgu stopēšanu, kuras apmaksājam ar kredītkarti, jo mūsu centieniem ieskaidrot, ka mums nav lieku līdzekļu, viņi netic. Viņi ir arī pārsteigti par to, "kā mēs varam šajos laika apstākļos gulēt teltīs un stopēt", kas, jāatzīst, bija viens no biežākajiem jautājumiem no cilvēkiem kopumā. Ar policijas darbiniekiem vēl mazliet pajokojam, apmijam pāris vārdus, tomēr viņu kopējā attieksme pret mums šķiet vairāk negatīva, tāpēc šķiramies un ar Austri turpinām stopēt.

Apmēram 30 minūtes vēlāk esam izmirkuši slapji, tomēr mums izdodas nostopēt kādu pavecāku pāri, kas dodas uz pilsētu aiz Cīrihes - lai gan viņiem mūsu maršruts nav pa ceļam, viņi piedāvā mūs izvest līdz Lucernai, kas ir viens no punktiem, lai nokļūtu galamērķī. Kad viņi izdzird, kur mums šovakar jānokļūst, viņi piedāvā mūs pavest vēl apmēram 50km tuvāk Interlakenai, un esam priecīgi, ka nostopēt izdodas tieši šos šveiciešus. Mašīnā ir silti un patīkami, un no mūsu šoferīša un viņa sievas staro sirsnība - abi runā tikai vāciski, tomēr cenšas ar mums komunicēt un interesējas, kā esam nokļuvuši tur, kur esam. Padalāmies savā stāstā, pastāstam par policistiem un to, ka domājām, ka nevienu vairs nenostopēsim. Tikmēr Austris rūpīgi pēta savu karti un mēs saprotam, ka esam daudz tuvāk Interlakenai, nekā mūs solīja aizvest, un ka mūs ved taisnā ceļā uz mūsu galamērķi. Esam superlaimīgi, jo ārā turpina līņāt, bet abi esam nosaluši, noguruši un visu dienu neēduši.

Nonākot Interlakenā, atvadāmies no jaukajiem cilvēkiem un sazināmies ar Lindu, Uldi, Lauru un Denisu, kuri jau ir mūsu nākamās dienas aktivitātes - kalnā kāpšanas - takas sākumā, tāpēc ar Austri sākam mērot ceļu līdz blakus esošajam miestam Gsteigwiler, kurā sākas mūsu taka. Kad bijām nokļuvuši tur, kur mums šķita, ir jābūt mūsu draugiem, secinām, ka tas ir takas pats sākums, nevis nakšņošanas vieta un mums nākas tumsā un lietū mērot ceļu augšup pa krietnu stāvumu - visu laiku ar Austri atkārtojām mantru, ka drīz būs ēdiens un ugunskurs, drīz varēs noaut slapjos apavus un mazliet piesēst, jo diena tiešām bijusi gara. Jāsaka, ka mūsu draugu "nedaudz esam pakāpušies uz augšu pa trasi" vainagojās ar apmēram stundu augstu kāpienu kalnā, pa slideniem akmeņiem vīngliemežu un aitu pavadībā, tomēr pēc apmēram četrām viltus "es sajūtu ugunskura aromātu" reizēm esam nokļuvuši līdz mūsu nakšņošanas vietai, kur mūsu draudziņi jau sagatavojuši svētku vakariņas, mazliet sildošu dzērienu un pie ugunskura dalāmies ar saviem stopēšanas stāstiem.

3.diena. Kāpiens 2000m augstumā, viesmīlīga slēpošanas būdiņa un nakšņošana pie publiskajām tualetēm

Nakti pavadām ar lietu un mazliet slidinoties pa matracīti, jo teltis uzbūvētas manāmā slīpumā, tomēr no rīta pamostamies pie fantastiska skata - visapkārt kalni, lejas, mākoņi un sniegotas virsotnes, kuras priecīgi cenšamies iemūžināt fotoattēlos. Ilgi neuzkavējoties sakrāmējam līdzi ņemamās somas, paņemot līdzi vien pašu nepieciešamāko - uzkodas, ūdens, papildus apģērba gabali, lietus mēteļi un tamlīdzīgi, bet pārējās somas paslēpjam mazliet zem mūsu ugunskura vietas, kur tās apklājam ar telts pārklāju un apberam ar lapām - drošs paliek nedrošs.

Taka, kuru izvēlamies, aprakstā tiek minēta kā 15km gara un 6h ilga, kā arī blakus ieteikums to veikt divās dienās, nevis vienā, tomēr esam optimistiski noskaņoti un kāpienu uzsākam ar smaidiem.  Mūsu mērķis - uzkāpt augšā un nokāpt lejā vienas dienas laikā. Cenšamies iet raitā solī, un, kā Linda bija minējusi savā ceļojuma aprakstā, ikviens cīnījās ar sevi, jo kāpiens, lai gan relatīvi vieglāks par to, kas bija Norvēģijā, nav viens no elementārākajiem - traucē lietus un mitrums, slideni akmeņi un lapas, kā arī pakāpeniski pieaugošais augstums. Ik pa laikam kāds novelk arī nost kādu lieku drēbju kārtu, jo kamēr ārā ir vidēji +8 grādi, kāpiena laikā paliek patīkami silti. Pēc pirmajiem veiktajiem kilometriem kājas izjūt slodzi, un esmu tiešām priecīga, ka somas atstājām vietā, kur nakšņojām.

Pēc apmēram pusotras stundas kāpiena nokļūstam pirmajā labi pārredzamajā vietā- priekšā paveras iespaidīgs, miglas skauts skats, kas atgādina pilnīgi citu pasauli - divu ezeru tikšanās vieta kalnu ielenkumā un pavisam mazītiņas mājiņas kaut kur kalna pakājē. Kamēr uzņemam bildes, lietus pārvēršas slapjā sniegā un pēc vēl apmēram 30 minūšu kāpiena esam nokļuvuši vēl mazliet augstāk, kur priekšā stāvēja kāda vientuļa mājiņa. Piesardzīgi to aplūkojam, pieklauvējam, tomēr neviens neatsaucas un nolemjam pārbaudīt, vai durvis ir vaļā. Pāris soļus vēlāk jau esam iekštelpās, kurās skan jestra mūzika, bet pēc pāris minūtēm no ēkas dziļākā gala iznirst kāds jauns vīrietis - viņš šķiet mazliet pārsteigts, tomēr neiebilst, ka piesēžam uz stundiņu, lai kaut ko iekostu un mazliet pasildītos. Vēl vairāk - pēc apmēram 15 minūtēm viņš mums atnes termosu, sešas lielas tējas krūzes, cukuru un tēju, iekurina turpat esošo plītiņu un stāsta, ka pārstāv kādu Šveicē bāzētu slēpošanas klubu, kura dalībnieki var apmesties kalnu mājiņā kad vien paši to vēlas, iepriekš laikus saskaņojot ar kluba vadību. Esam patiešām priecīgi par iespēju sasildīties un, aplūkojot tālumā esošās sniegotās galotnes, baudām siltumu un līdzpaņemtos gardumus. Kad esam apmēram pusē un jau lēnām domājam par došanos augstāk kalnā, puisis atnes kādu grādīgu dzērienu ar tekstu "we are not trying to make you drunk, we are just trying to keep you warm", un tad saprotam, ka šveicieši patiesībā ir ļoti draudzīgi un pretimnākoši.

Lai gan puisis brīdina mūs augšā nedoties, jo tuvojas tumsa un laika apstākļi nelutina (kalna pakājē joprojām līst lietus, bet apmēram 200 m uz augšu putina sniegs), mēs tomēr nepaklausām viņa ieteikumam, paņemam mantas un dodamies atpakaļ aukstumā. Pēc apmēram puskilometra kāpiena sniegs mums jau ir teju līdz potītēm un mēs brienam cauri maģiski piesnigušam mežam, kas ieskauts milzu priedēs, un cenšamies izvairīties no kraujas, kas draudīgi paliek ceļa labajā pusē - no noslīdēšanas šķir vien lielāks tizlums un pāris desmiti centimetri starp botu un nogāzes malu. Ak, jā, botas! Pārgājienam es izvēlējos savus uzticamos apavus - rozā botas -, kas vairāk būtu paredzētas skriešanai pa asfaltu, nevis kalnos kāpšanai. Citu piemērotu apavu mājās man nebija, turklāt domāt, ka citus, piemērotākus apavus, man nevajadzēs, bija viena no lielākajām šī ceļojuma kļūdām. Lielākās problēmas sagādāja tieši apavu zoles saķere ar sniegu, jo kamēr maniem draugiem bija pārgājienu zābaki vai botas, es lavierēju pa sniega kupenām kā apjucis kaķis, cenšoties nenoslīdēt zemāk par zemi.

Sniegs nerimstas un kādā brīdī mūsu foršā draugu grupiņa sadalās divās - es, Laura un Austris nolemjam doties lejā un ceļu neturpināt (iemesls tam bija ne tikai mani lieliskie apavi, bet arī mazais nogurums un nepatīkamā doma, ka lejupceļu nāksies veikt naktī), bet Linda, Deniss un Uldis soļo augšup.

Pēc apmēram divām stundām, es, Laura un Austris esam sačubinājuši savas somas, nokāpuši lejā un pat paguvuši turpat blakus esošajā benzīntankā iegādāties vislētāko, bet visgaršīgāko šokolādes pienu, kādu esmu dzērusi. Mēs klīstam apkārt un meklējam kādu vietu, kas būtu piemērota telšu celšanai un nakšņošanai, tomēr pat pēc diviem vietējo iedzīvotāju ieteikumiem, mēs nevaram atrast neko pietiekami jēdzīgu. Kādā brīdī mums iesaka meklēt netālu esošu kempingu, kurā varot celt teltis, un kamēr soļojam kempinga virzienā, saņemam ziņu no otras trijotnes par to, ka viņi nokļuvuši līdz somām un soļo lejup no kalna. Nonākot pie kempinga, izrādījās, ka tas nav kempings, bet gan vienkārši bērnu spēļu laukums, un pēc sarunas ar divām sievietēm, saprotam, ka publiska nakšņošana Šveicē ir nelegāla. Austris ar Lauru vēl pāris minūtes apmet loku pa tuvāko apkārtni (tajā brīdī es biju palikusi super nīgra un jau baidījos, vai maz mani ceļa biedri mani vēl izturēs), bet jau pēc mirkļa mūs atrod otra latviešu grupiņa, kas atgriezusies ar pavisam vārga paskata Uldi - viņam kalna lejas daļā palika slikti, tādēļ nolemjam vairs nemeklēt vietu, kur nakšņot, un iekārtojamies turpat blakus esošajā zāles pleķītī iepretim publiskajām tualetēm. Kamēr Uldis cīnās ar savu vājumu un, kā izrādījās vēlāk, ar rota vīrusu, mēs viens otram palīdzam operatīvi uzcelt teltis, uzklāt guļvietas un sākt gatavot ēdienu. Jāatzīst, ka viss šķita kā tādā sliktā seriālā, jo vienam no mūsu draugiem bija ļoti slikti, mums nebija iespējas kurināt ugunskuru, jo kāds no vietējiem var izsaukt policiju, un mēs sildījāmies publiskajā tualetē, jo tā bija vienīgā sausā un siltā vieta. Viss, protams, nebija tik traki, jo šajās tualetēs ir brīvi pieejams dzeramais ūdens, tualete, arī neliels radiators un papīra dvieļi - ja ārā būtu

bijis aukstāks, tur totāli varētu gulēt. Kad runāju par publisko tualeti, es nedomāju par vietu, kur zemē ir caurums un kurā jāmaksā 0.30 centi par tualetes papīru - es runāju par tādu tualeti, kāda ir pieejama jebkurā hotelī - tīra, forša, sausa, silta, un, kā izrādās, gluži nesen atvērta (ziemas periodā šīs tualetes pie kempingiem parasti ir slēgtas, jo viņu kempošanas sezona sākas vien maijā). Kamēr Uldis guļ, mēs nomazgājam netīros apavus, uz prīmusa pagatavojam vakariņas, sasmērējam vēl pēdējās maizītes ar buržujisko šokolādes krēmu, pārrunājam dienas notikumus un pavisam drīz dodamies gulēt, jo manāmi piezogas nogurums. Protip - kāpjot kalnā un zinot, ka tas būs vairāku stundu kāpiens, rūpīgi jāplāno līdzi ņemamo lietu sarakstu - ūdens, enerģijas batoniņi vai saldi našķi ir pats minimums, īpaši dienās, kad ir karsti. Jāņem vērā, ka, jo vēsāks laiks, jo mazāk kārosies dzert, bet siltā laikā tas būs pretēji.

4.diena. Mazas automašīnas, Lieldienu brīvdienu sastrēgumi un bezmaksas naktsmājas Bāzelē

Ceturtā stopēšanas diena iesākas nesteidzīgi - lēnīgi pieceļamies, sakopjam sevi turpat blakus esošajās tualetēs un ieturam gardas brokastis, kas, starp citu, sastāvēja no veikalā Rimi iegādātiem konserviem, kuros ir ne tikai gaļa, bet arī pupiņas, paprika un kukurūza. Sajaucot tos ar visparastākajiem roltoniem, garšo vienkārši lieliski! Esam noskaņoti priecīgi, jo Uldis jūtas labāk un esam par soli tuvāk mūsu mērķim - Parīzei, līdz kurai atlicis mazliet vairāk par 500km. Visapkārt slejas sniegotas kalnu virsotnes, un es noteikti iesaku nakšņot kalnu tuvumā - no rīta pamosties ar čalojošu upi pie sāniem un skatu uz vienu no Eiropas augstākajām virsotnēm - Jungfrau -, bija tiešām, tiešām lieliski. Ciemats, kurā mēs palikām, bija pavisam neliels, tādēļ cilvēki, kas ik pa laikam mums pagāja garām, noskatījās divreiz. Visas mājas šķita vienādas un ik pēc 100 m atrodama milzīga akmens vanna, kas pildīta ar kalnu ūdeni - sākumā esam piesardzīgi, jo nezinām, no kurienes tas ūdens nācis, bet pēc tam saprotam, ka garšo labi un to var sapildīt tukšajās pudelēs. Dārziņi ir kopti, zaļi un pilni pavasara ziedu, un cilvēki izbauda vēl pēdējo brīvo dienu pirms darba nedēļas sākuma.

Mūsu jaukais draugu pulks atkal sadalās - Uldis ar Lindu un Laura ar Denisu sākotnēji stopē kopā, bet mēs ar Austri nolemjam sākt atsevišķi. Esam priecīgi par lielo automašīnu plūsmu, kas brauc mums garām, un jau divas mašīnas vēlāk esam nokļuvuši Bernē, kur mūs nogādā pavisam maziņš -mazītiņš Fiat Punto, kur varbūt varētu ievietoties kādas dāmas rokassomiņa - tomēr mēs abi ar Austri tur burtiski iespiežamies divatā. Mūsu ceļa biedri mūs vēl pacienā ar diviem lieliem kūkas gabaliem, ko ved mājās no Lieldienu svinībām, un novēl veiksmi tālākajā ceļā.

Čāpojot uz vietu, kur nolēmām stopēt, nejauši uzejam Bernes rajonu, kas esot absolūti bez noteikumiem un pēc uz sienas atstātajiem grafiti tā tiešām šķiet  - viss čum un mudž no krāsām un tekstiem, zem tilta kā Amerikāņu filmās joņo bērni ar skrituļdēļiem, bet mazliet tālāk stāv apmēram 12 afroamerikāņi, kas, apstājuši ap noskrambātu tenisa galdu, aktīvi runā. Ilgi neuzkavējamies, jo ir sajūta, ka esi svešais starp savējiem, un uzsākam stopēšanu.

Līdz brīdim, kad sagaidām pirmo mašīnu, kas apstājas, paiet apmēram stunda, tomēr mēs baudām pavasara saulīti un nepārdzīvojam, jo lielākā daļa iedzīvotāju šķiet pozitīvi.

Lieta, par kuru iedomājāmies pārāk maz, bija Lieldienu brīvdienu sastrēgumi, jo dodoties Francijas vidienei, ievērojami sabiezēja arī satiksme, kas nobloķēja pat veselu lielceļu. Mūsu 4.stopēšanas diena iekrita tieši tad, kad Otrās Lieldienas, kas nozīmēja automašīnu plūsmu mājup - no vienas puses riktīgi forši, jo mašīnas tiešām bija daudz, bet no otras puses - liela daļa auto bija pārpildīti ar dažādām mantām, un, pat labi gribēdami, mēs ar Austri tur nevarētu ievietoties.

Neskatoties uz to, uz nākamo pilsētu, kas ir par soli tuvāk Parīzei, nokļūstam pietiekami laicīgi un esam priecīgi, jo šīs dienas stopēšana sokas raiti. Vismaz līdz brīdim, kad stāvam pusstundu, tad vēl vienu, tad vēl papildus stundu, bet no lielās automašīnu plūsmas neapstājas neviens. Saprotam, ka tā ir lieta, ar kuru jārēķinās stopējot, tādēļ nodrošināmies ar vietējā benzīntankā pirktu šokolādes pienu, sieru un pacietību, un gaidām, lūdzot visiem saules dieviem, kaut nesāktu līt lietus. Pēc kopumā trīs pavadītām stundām pilnīgā tukšā, kā arī mazliet izbaudot cilvēku nepatiku pret stopētājiem - kāda mašīna brauca garām un tajā sēdošie mums rādīja interesantus žestus, pie mums piestāj automašīna, kas ir kā glābējzvans, jo vīrietis, kas mūs aicina kāpt mašīnā, dodas uz mums nepieciešamo pilsētu.

Andre, kura vārdu uzzinām sarunas laikā, uz Bāzeli dodas pa mazākzināmu ceļu, kas ir garāks, jo ved caur kalniem, tomēr īsā laika posmā redzam veclaicīgas pilis un vietējās mājiņas, turklāt izvairāmies no vairāku stundu gariem sastrēgumiem. Viņš stāsta, ka vienmēr ņem stopētājus - reiz paņemti stopētāji kļuvuši par viņa labiem draugiem, un, ņemot vērā, ka jaunības dienās aktīvi stopējis pats, vienmēr cenšas izpalīdzēt cilvēkiem uz ielas. Andre stāsta, ka visiem šķiet, ka Šveicē dzīvot ir kā sapnis, tomēr atzīst, ka pat tie iedzīvotāji, kas ir Šveicē dzimuši, nereti nespēj "savilkt galus" - par mašīnas uzturēšanu vien Šveicē esot jāmaksā 200 franki mēnesī, nerunājot par degvielu, īri, obligāto veselības apdrošināšanu, kas mēnesī ir apmēram 400 franki, ēdienu un citām ekstrām. Viņš arī padalās ar informāciju, ka kopumā šveicieši esot ļoti birokrātiski un likumam paklausīgi cilvēki un ka viņam labpatīkas dzīvot Šveices ziemeļos - tas esot tuvāk Vācijas un Francijas robežai un cilvēki esot daudz draudzīgāki.

Esot Bāzelē, ārā sāk satumst un līst, tāpēc Andre piedāvā mums divas opcijas - parādīt savu mitekli un palikt pa nakti tur vai nogādāt mūs, viņaprāt, labā stopēšanas vietā. Ar Austri saskatāmies, mazliet padiskutējam un lemjam par labu naktsmājām, jo Andre sāk darbu 7.00, kas nozīmē, ka mums būtu agrs un veiksmīgs rīta cēliens, lai pietiekami ātri aizstopētu līdz Parīzei.

Andre dzīvoklis ir ļoti gaišs un plašs, un kā saka pats, te paliek tikai pa nakti, bet sestdienās un svētdienās dodas mājup, kas ir apmēram 40 km no Bāzeles. Viņš stāsta, ka Šveicē tā esot ierasta prakse, jo pat par nelielu mitekli Bāzelē, mēnesī var nākties šķirties no apmēram 2 000 eur, kas ne katram ir pa kabatai. Virtuvi viņš nelieto vispār, tāpat kā tur esošo internetu un televizoru, tāpēc viņš aicina mūs justies kā mājās, pat atvēlot mums savu lielo divguļamo gultu un pie vakariņām iedodot klāt divus aukstus aliņus. Tikmēr saņemam ziņu no mūsu draugiem, kur Uldis un Linda ir apmetušies kādā hostelī, bet Uldim ir tik slikti, ka viņš ir ar mieru no rīta pirkt autobusa vai vilciena biļetes uz Parīzi. Otra draugu čupiņa - Laura un Deniss - bija gluži netālu no Lindas un Ulda, tomēr jutās krietni labāk, un turpināja stopēt, sakot, ka stopēs līdz pilsētai Luca, kurā tad centīsies rast naktsmājas. Tikmēr Austris izmanto iespēju pagatavot vakariņas, no kurām Andre atsakās - pats saka, ka esot jau izmazgājis zobus un tik vēlu neēdot, bet mēs ar Austri smējāmies, ka tas drīzāk varētu būt no tā, ka viņš vienkārši nav drošs par mūsu konservu sastāvdaļām. Pie vakariņām vēl mazliet parunājam par Andre ikdienu un darbu, par Šveici kopumā, kā arī apmaināmies telefona numuriem un nolemjam, ka tad, kad būs nepieciešamība, viens ar otru sakontaktēsimies. Viņš arī aicina Šveicē viesoties ziemā, sakot, ka var aizvest mūs uz savu ļoti pieticīgo, tomēr pieklājīgo ziemas atpūtas mājiņu turpat kalnos.

Vakars noslēdzas ar pāris garām žāvām un karstu dušu, un pēc nākamās dienas plāna apspriešanas abi ar Austri dodamies gulēt, jau nākamajā dienā cerot satikt Lindu, Lauru, Uldi un Denisu.

5.diena. Coldrex, Sorbex un citi medikamenti ar -ex jeb kāpēc ceļojuma laikā noķerts rota vīruss nav foršs.

Domāju, ikviens varētu piekrist, ka slimot ir nepatīkami, īpaši ceļojot, tomēr tieši tas notika ar Uldi, mani un Austri. Kā jau iepriekš minēju, Uldis savu bālo norāva neilgi pēc kāpiena Schyinige Platte - sākotnēji domājām, ka tā ir kāda nelāga neēšanas un fiziskas piepūles kombinācija, kas mūsu draugu pataisījušas vārgu, tomēr pēc apmēram divām dienām arī es un Austris noķērām līdzīgu bacili.

Pieceļamies sešos no rīta, kad pusi nakts esmu nomocījusies ar bezmiegu, sāpīgu vēderu un ļoti dīvainas uzvedības kuņģi, kas šķita griežamies gluži kā karuselis. Saģērbšanās prasa milzīgu piepūli, turklāt ik pēc piecām minūtēm apmeklēju labierīcības, bet galva un ķermenis šķiet pilnīgi savārdzis. Saprotot, ka šodien stopējot jāveic mazliet vairāk par 500 km, ilgi nekavējamies - Andre mūs aizved līdz tuvākajai pieturai, nopērk mums pa kruasānam brokastīs un pēc apmēram stundas jau stopējam Parīzes virzienā. Kamēr cerīgi skatāmies uz mašīnām ar franču numuriem, neviens īsti nestājas, vien neticīgi lūko mūsu zīmi ar uzrakstu Paris un, braucot garām, uzsmaida vai parāda kādu "es jau labprāt, bet šoreiz nevaru" roku žestu. Tikmēr man ar katru stundu paliek aizvien sliktāk, tomēr vēl līdz galam neapjaušu, ko esmu noķērusi - maz kā, varbūt vakardienas vakariņas bija par daudz vai tā pēdējā maizīte ar sieru bija lieka...

Pēc apmēram 40 minūtēm nostopējam kādu kungu, kas dodas uz 40 km attālo Mulhouse, bet tad, kad esam nokļuvuši tur, jau pēc piecām minūtēm pie mums piestāj kāda jauna dāma - viņa runā tikai franciski, tomēr ar žestu un galvas māšanas palīdzību noprotam, ka viņa dodas uz Belfortu, kas ir virziens, kas nepieciešams. Ķermenis ir priecīgs par iespēju apsēsties un abi ar Austri pamīšu iemiegam. Tikmēr mūsu šofere ar mums cītīgi runā franciski, uzdodot jautājumus un vaicājoši skatoties mums acīs, tomēr saprotot, ka ar mums komunikācija neizdosies, viņa pasmaida, uzgriež skaļāk radio un turpina ceļu. Vien pēc pusstundas viņa uzsāk sarunu atkal - no sākuma uzdodot jautājumu, bet pēc tam cenšoties ar žestiem un vārdiem kā "yum-yum" un norāda uz savu muti. Austris neveikli pasaka "oui", un sieviete uzreiz piestāj pie kāda bulciņu veikala, kur pēc apmēram piecām minūtēm iznāk ārā ar lielām, brūnām papīra tuzām. Viņa vienu pēc otras sniedz Austrim, sakot, "dis for you, dis for you and dis for you", un saprotam, ka viņa mums abiem nopirkusi kārtīgas brokastis - katram pa lielai bagetei ar tunci, pa dzērienam un šokolādes kruasānam, kā arī divus eklērus. Mazliet apjukušus, tomēr ļoti pateicīgus viņa mūs izlaiž no sava auto, novēl veiksmi (vismaz tā nopratām), un dodas prom. Pa to laiku ir modušies arī mūsu draugi - Linda un Uldis uzsāk stopējienu ap plkst 13.00 no Besancon, bet Laura un Deniss savu stopējienu sāk no Luca.

Tālāk stopēšanas pieredze sāk pārvērsties nepatīkamā piedzīvojumā - lai gan stopējas raiti, ar Austri esam tik nolocīti, ka ik pēc piecām minūtēm maināmies ar lomām - kamēr viens stopē, otrs atpūšas. Francūži pie mums piestāj apmēram ik pēc stundas, un mēs esam pateicīgi, ka ārā spīd saulīte - tiesa, kamēr citi staigā džemperos, šortos un plānākās pavasara drēbītēs, mēs abi esam ietinušies vairākās sīpoliņu kārtās, jo šķiet, ka ārā ir pamatīgs aukstums.

Linda un Uldis stopē!

Atrodoties apmēram 300 km no Parīzes, ar Austri nolemjam stopēšanu pārtraukt - mūs izlaiž Dižonas centrā, kur sēžam autoostā un mēģinām rast plānu radušajai situācijai - esam noķēruši vīrusu, mums ir paaugstināta temperatūra un ir jāatrod veids, kā nokļūt līdz Parīzei. Viens variants, ko mums ieteica, ir BlaBlaCar, kas ir ride sharing jeb kopā braukšanas serviss, kurā vari atrast cilvēkus, kas dodas uz Tev vajadzīgo galamērķi. Labā lieta - patiešām daudzi cilvēki dodas Tev vajadzīgajā virzienā, turklāt ne tikai dienas agrajās stundās, bet arī vakaros. Arī cena par braucienu nav astronomiska - vidēji jāšķiras no ~ EUR 20. Sliktā lieta - šoferīša telefona numuru var iegūt tikai tad, kad veic samaksu, turklāt nav garantijas, ka šī persona runās angliski. Mūsu gadījumā bija vēl čābīgāk - vīrietis, kuru rezervējām kā mūsu šoferi, Muhameds, bija izslēdzis savu telefonu, turklāt mēs atradāmies apmēram 3km attālumā no vietas, kur mums būtu ar viņu jātiekas. Līdz izbraukšanas laikam tā arī ar viņu nesakomunicējām un palikām ar gariem deguniem ar EUR 50 mazāk. Labā ziņa - ja brauciens netiek veikts, vari iesniegt prasību aplikācijas izstrādātājiem, kuri nedēļas laikā iekasēto naudu atgriež, Mūsu otra opcija bija autobuss - te jāmin Ouibus un FlixBus, kuri par ļoti demokrātiskām naudiņām piedāvā pasažieru pārvadājumus pa Eiropu. Nu, piemēram, ja visu mūsu stopēšanas maršrutu no Milānas līdz Parīzei vēlējāmies veikt ar FlixBus, mums būtu jāmaksā 53 EUR, bet ar OuiBus tas maksātu vien 29 Eur. Abi ar Austri vienojāmies par autobusu, kas uz Parīzi devās plkst. 20.00, kopā samaksājot mazliet virs 40 eur, tomēr bijām absolūti laimīgi par to, ka varam mierīgi pasēdēt autoostā. Gaidot autobusu, Coldrex, Sorbex un citas līdzi paņemtās zāles gāja uz urrā, tieši tādēļ piezīme nākotnes man - neaizmirst par bagātīgi nodrošinātu aptieciņu!

Iedzerot temperatūru mazinošas zāles, ķermenim sāk palikt vieglāk, bet pilnībā labi nav, jo ik pēc brītiņa mūsu vēderi izspēlē interesantus jokus. Jāsaka, ka tās četras, piecas stundas, kuras gaidījām autoostā, bija ļoti smagas - iedomājies sevi ar vidēji +38 grādu temperatūru, bez iespējas apgulties un atpūsties, vai iedzert kādu siltu dzērienu, Tu esi nekurienes vidū un pēc apmēram 24h Tev ir lidojums no Parīzes uz Viļņu - tur totāli vēl pietrūka kāda sniega vētra vai kas tamlīdzīgs, lai visu padarītu vēl sliktāku.

Bet ko darīt, ka esi slims un ir jāturpina ceļš? Darījām to pašu, ko būtu darījis jebkurš - kustējāmies uz priekšu. Autobuss pēc mazliet ilgāka brauciena kā plānots naksnīgajā un tukšajā Parīzē iebrauc ap 1:30, un taisnā ceļā dodamies uz Ulda pirms tam norezervēto viesnīcu. Parīzē ir Uber un to tad arī izmantojām - apmēram 15 km brauciens mums izmaksāja 8.99 eur, bet komplektā dabūjām bezmaksas ūdeni un šoferi, kas galīgi nejēdz angliski un brauc teju aizmidzis.

Visi seši paliekam viesnīcā ar vienu zvaigzni, bet tā ir labāka, nekā pāris vietas, kurām piekabinātas divas un vairāk zvaigznes -viss ir tīrs, ērts, pieejams, ar bezmaksas wifi un viena nakts personai izmaksāja 25 eur un papildus 0.99 centi/naktī par Parīzē izmantoto kvadratūru, kas, manuprāt, ir vienīgais šāda tipa maksājums pasaulē. Austrim gulta gan bija krietni pa īsu, bet tas jau ir cits stāsts - pārējais priekš 1 zvaigznes viesnīcas bija pieņemami. Vēl pēdējie centieni salabot veselību, un pavisam drīz jau liekamies uz auss. 

6.diena. Pavasaris un tūristošana Parīzē

Par sesto dienu, kad lidojām mājup, daudz stāstu nav, vien varu atklāt, ka izgulējāmies, nopriecājāmies par saulaino laiku un ieturējām kārtīgas brokastis. Piedevām - visi, ieskaitot Uldi un Austri, jutāmies pārsteidzoši labi. Somas atstājām hotelī, lai nav jānes lieks smagums, un, izmantojot Parīzes ērto metro sistēmu, devāmies visādos ceļos un neceļos.

Lai gan ierobežotā laika dēļ Parīzē aplūkojām tieši tik daudz, lai būtu kāda smuka bilde sociālajiem tīkliem, apmeklējām, mūsuprāt, visiespaidīgāko un ērtāk pieejamo - Eifeļtorni un Triumfa arku, jo tā bija pa ceļam uz mūsu lidostas autobusa pieturu. Pie Eifeļtorņa biju bijusi septembrī, kad ar Arti un Elīnu atgriezāmies no Brazīlijas, tomēr tagad, pavasarī, šai pilsētai bija pilnīgi cits šarms, jo visur plaukst ziedi, sakuras un cilvēki ir pamodošies no ilgā ziemas perioda. Pašā Eifelī gan neuzbraucām, jo salīdzinot ar rudeni, rindas bija vismaz 10x garākas, cilvēku vismaz 10x vairāk, bet tieši tādā proporcijā bija palielinājies arī bruņotu armijnieku skaits.

Lai gan ārā ir relatīvi auksts un vējains, mēs izbaudām garu pastaigu pa parku, metro braucienus, Parīzes svešiniekus un tūristu pūļus. Protams, Parīzē jārēķinās arī ar paprāvu skaitu dažādu suvenīru tirgotāju, kas ik uz soļa piedāvā iegādāties 5 Eifeļtorņa piekariņus par 1 eur, vai iesmērēt kādu citu piemiņas velti, tāpēc izmantojām iespēju kaulēties.

Francijas galvaspilsēta šķiet ļoti pielāgota tūristiem, jo metro, vilcienu, autobusu un citu pārvietošanās līdzekļu biļešu iegāde ir vienkārša un saprotama - piemēram, biļeti autobusam no Parīzes centra līdz 70 km tālajai lidostai varēja elektroniski iegādāties turpat uz vietas. Dodoties prom, paliek daudz neizpētīta, tomēr šī noteikti nav pēdējā viesošanās reize Parīzē. :)

Noslēgums

Ja pirmajā reizē secināju, ka stopēšana ir reāli forša lieta, tad šis ceļojums to tikai apstiprināja. Protams, mūžu ceļo - mūžu mācies, un arī katrs šāds piedzīvojums ir viela pārdomām, kā arī iespēja iemācīties ko jaunu - nu, piemēram, ka ir svarīgi ieguldīt kvalitatīvās un ērtās ceļojuma lietās un noteikti nedrīkst pažēlot vietu kādai biezākai klozītei. Tomēr īpaši svarīgs fakts, ko iemācījos šajā stopēšanas tripā, ir saprast savas  spēka, spēju un veselības robežas - stopēt ir forši, ja neesi saslimis, bet tad, kad esi noķēris bacili, Tu apdraudi ne tikai sevi, bet arī citus, turklāt vairs nav nekāda prieka stopēt. Tas pats attiecas uz fizisko izturību - daudz prātīgāk ir laicīgi pateikt, ka nevari turpināt ceļu, jo esi noguris vai to nespēj, nevis pierādīt, ka esi baigais kēks un mēģināt pārspēt visus savus personīgos rekordus. Brīdī, kad būsi kalna galotnē, atceries, ka kaut kā būs jātiek arī lejā, tāpēc esi apdomīgs! Bet pavisam īsi noslēdzot- tie, kas vēl nav paguvuši iemēģināt roku stopēšanā, iesaku kaut vienu reizi to pamēģināt - kas zina, varbūt turpmākie ceļojumi būs tikai tādi! ;)