Ko darīt, ja Latvijas pavasaris vēl kaut kur aizkavējies? Vienkārši - doties pavasari meklēt pašiem! Izmantojot Lieldienu brīvdienas, sešu cilvēku sastāvā nolēmām doties nelielā stopēšanas ceļojumā, traucoties cauri Itālijas ziemeļiem, Šveicei un Francijai, un aplūkojot šo valstu toleranci pret stopētājiem. Dažādu piedzīvojumu pavadīti, esam atgriezušies ar pilnām kabatām pieredzes un dažādu notikumu, par kuriem var palasīt šeit! :)
Sākums
Mūsu stopēšanas piedzīvojums sākas brīdī, kad vēlā ceturtdienas vakarā sēžam pie Ulda un pētām lidmašīnas biļešu cenas - konkrēta mērķa nav, tāpēc meklējam kaut ko siltu, kaut ko skaistu un kaut ko mums izdevīgu. Pēc apmēram stundas ilgas prātuļošanas vienojamies par maršrutu un plānu - lidosim no Viļņas uz Milānas lidostu, stopēsim apmēram 1000km, un tad uz mājām lidosim atpakaļ no Parīzes. Kad biļetes bija kabatā, vēl aplūkojām pāris iespējamos stopēšanas maršrutus, bet nedēļu vēlāk jau varējām kravāt somas un mesties piedzīvojumā!
Somas saturs
Mācoties no iepriekšējās pieredzes, kad četras dienas stopējām pa Norvēģiju, īsi pirms došanās uz Itāliju nolēmu iegādāties šādam ceļojumam paredzētu somu. Lai gan tā maksāja mazliet virs 150 Eur (veikals "Virsotne", Osprey Kyte 46l), esmu droša, ka tas ir ieguldījums krietni ilgam laika periodam, turklāt apmēram 15 kg smagā soma ikdienā neradīja nekādu diskomfortu - to ir ērti pielāgot jebkurai ķermeņa formai un muguras augstumam, kā arī tā ērti "guļ" uz gurniem un ir pieejama dažādās krāsiņās. Kāpēc neizvēlējos lielāku somu? Kā teica pārdevējs - jo mazāka soma, jo mazāk lieku lietu Tu paņemsi līdzi, un tā patiešām ir taisnība.
Tas, ko iemācījos no pirmās stopēšanas pieredzes Norvēģijā, ir neņemt pārāk daudz lieku mantu - bļodiņas vietā vienmēr var izmantot to pašu katliņu, kurā ēdiens gatavots. Vairāku nažu, dakšu un karošu vietā var izmantot t.s. sporku jeb karoti/dakšu vienā instrumentā, bet ūdeni vienmēr varēs nopirkt pa ceļam kādā benzīntankā vai ieliet no vietējā avota, ja vien plānā nav stopēšana pa pilnīgu nekurieni. Noteikti nevajag žēlot vietu kādam siltākam apģērba gabalam, īpaši, ja zini, ka plāno doties cauri kalnu apvidum - ja pilsētā tie ir +22 grādi, tas kalnos šī temperatūra samazinās vismaz divreiz, pat nerunājot par to kalna daļu, kas vēl klāta ar sniegu - diemžēl, man šī ceļojuma laikā to nācās izbaudīt "the hard way", jo līdzi man bija plāna sporta jaka un krosenes. Atskatoties uz piedzīvoto, noteikti prasījās kāda silta jaka aukstajiem brīžiem un kalnainiem apvidiem piemēroti apavi. Šoreiz ļoti noderēja arī līdzi paņemtais bagātīgais aptieciņas saturs, tādēļ vietu un resursus nevajag žēlot arī tam, un ieteicams nodrošināties visiem dzīves gadījumiem - sasitumiem, nobrāzumiem, sliktai dūšai vai vēdergraizēm, temperatūrai, galvas sāpēm un citām kaitēm. Galu galā, nekad nevari zināt, kad pēkšņi atlidos kāds vīruss vai bacilis, kas var izbojāt tik ļoti patīkamo ceļošanu ar stopiem. Pati pārliecinājos, ka dubults neplīst, tāpēc noteikti jāpaņem vismaz divi bikšu pāri un džemperi, kurus mitra laika gadījumā var pārvilkt. Nu, un kāds silts zeķu pāris neskādēs, jo galvenais, lai kājas būtu siltas! Pārējais kā parasti - ierastās lietas gatavošanai, nakšņošanai, drošībai, komfortam un apetītes apmierināšanai. :)
Stopēšana
1.diena. Saulē apdeguši ķermenīši un saldējums Šveices kūrortpilsētā Lugano
Rīts iesākas nesteidzīgi - laiski izbaudām silto un vasarīgo Itālijas laiku, ieturam brokastis, novācam teltis, kā arī rakstām pirmos pilsētu nosaukumus uz a3 lapām. Vēl pirms pašas stopēšanas dodamies uz turpat netālu esošo sporta un aktīvās atpūtas preču piederumu veikalu, lai iegādātos mājās aizmirsto - Austris nopērk prīmusu un jostas somu, bet es - pašpiepūšamo matracīti, tādēļ varam apgalvot, ka pat tad, ja mājās aizmirsies kaut kas ceļošanai vitāli nepieciešams, Bergamo lidostas apkārtnē ir ne tikai milzīgs lielveikals, bet arī dažādi specializētu preču veikali, kur iegādāties var patiešām visu. Ir arī Jysk - ja nu aizmirstas paķert kādu vienreizējo lietusmēteli vai cimdu pāri. Nu, vai spilvenu - ko nu kam kārojas. Turpat netālu ir arī pārtikas veikali, tādēļ, ja baida nododamās somas svars, ēdienu un ūdeni noteikti var iegādāties arī tur.
Pati stopēšana sākas tikai ap 12, ko, piemēram, nevarējām atļauties darīt oktobrī, kad ceļojām pa Norvēģiju, jo rudenī satumst krietni ātrāk. Ar Austri nolemjam nedoties pārāk tālu un izvēlamies stopēt nelielā autobusu pieturā, tāpēc atvadāmies no saviem ceļa biedriem, sarunājot tikties konkrētās dienas vakarā, un viņi čāpo tālāk. Nepaiet ne 20 minūtes, kā pie mums piestāj auto un piedāvā aizvest uz pareizā ceļa, kas dodas virzienā uz mums nepieciešamo Como - kā izrādās, ceļš uz kura stāvam, nemaz neved ārā no Itālijas, bet gan uz Milānu, uz kuru jau no sākta gala vienojāmies nedoties. Braucot pareizajā virzienā, abi mašīnā sēdošie vīrieši ir pārsteigti, ka esam nolēmuši stopēt tik lielus attālumus, brīdinot, ka itāļi stopētājus nelabprāt uzņem savās mašīnās un visticamāk piedāvās aizvest uz vilciena staciju. Kad pasakām, ka mūsu šīsdienas mērķis ir nostopēt apmēram 200km līdz Šveices pilsētai Meiringen, abi vīrieši neticīgi pasmaida, novēl mums veiksmi un izlaiž šķietami apdzīvotas šosejas malā. Pēc tam stopēšana iet no Como, pilsētā Lecco, kurā jūtama vasaras svelme, visapkārt stiepjas tirkīz-zils ezers un kalni, it visur staigā smaidīgi cilvēki un beidzot tiešām jūtamies kā atvaļinājumā! Mazliet izbaudām apkārtni, papriecājamies par draiskajām zivīm turpat ezera krastā un čāpojam uz benzīntanku, kurā neilgā laikā nostopējam kādu dārznieku - saka, ka dodas prom no darba, varot mūs pavest kādu gabaliņu un izlaist vietā, kur varam stopēt. 20 minūtes un 30 km vēlāk kungs mūs izlaiž un pēc mazāk kā 10 minūtēm neviļus nostopējam divus auto vienlaicīgi - fūri un baltu busiņu, tomēr, ņemot vērā, ka fūres sākotnējos manevrus pārpatām un šķita, ka tā vienkārši "apmeta riņķī", iekāpām baltajā busiņā, kur mūs uzņēma kāds izskatīgs itālis. Viņš ir komunikabls un lepni stāsta, ka nodarbojas ar solāriju sistēmu uzstādīšanu, un šobrīd dodas uz Como tālāko galu, lai veiktu pēdējo šīs dienas darbu. Tas, ka viņš dodas gandrīz līdz Como pilsētas robežai, mūs ar Austri ļoti priecē - tas nozīmē lielāku iespēju atrast kādu labu vietu tālākai stopēšanai. Iebraucot Como, mūs pārsteidz iepriekš neparedzēts sastrēgums, kas uz priekšu iet visai raiti - kā rādās, vienā no galvenajām pilsētas ielām ir Lieldienām veltīts gadatirgus, kurā iedzīvotāji un pilsētas viesi labprāt iepērk gardumus svētku galdam. Sastrēgums pārvarēts, itāļa nepacietība notestēta un jau pēc nepilnām 15 minūtēm stāvam nākamajā stopēšanas vietā. Izvelkam iepriekš sagatavoto zīmi ar uzrakstu "Lugano" un gardām mutēm ēdam līdzi paņemtos šokolādes batoniņus, kad pārdesmit metrus tālāk apstājas glauns Porsche markas automobilis, kurā esošais pāris piedāvā mūs nogādāt Lugano - vilinošajam piedāvājumam piekrītam un pēc neilga mirkļa jau esam ceļā uz mūsu nākamo pieturas punktu. Lai cik klišejiski neizklausītos, Daniels, kurš ar sievu dodas līdz mājām Lugano, strādā Šveices bankā un nodarbojas ar riska finanšu pārvaldību, bet viņa sieva ir latīņu un itāļu valodas skolotāja vietējā skolā. Abi ir ieinteresēti mūsu ceļojumā, un mēs ar Austri labprāt dalāmies šīs dienas stopēšanas pieredzē, priecājoties par Šveices skaistumiem, kuri sākās jau pie pašas valsts robežas. Tieši tajā brīdī arī saņemam īsziņu no mūsu draugiem Lindas, Lauras, Ulda un Denisa, kuri tikai tagad, ap plkst. 16.00, nostopējuši automašīnu, kas dodas no Milānas uz Parīzi, bet mēs jau nemanāmi tuvojāmies Lugano centram.
Jāatzīst, ka viena no kļūdām, ko pieļāvām, bija došanās uz pašu pilsētas centru - jaukais pāris, kuru nostopējām, vēlējās kā labāk un, braucot cauri Lugano, norādīja uz, viņuprāt, labākajām apskates vietām. Abi ar Austri bijām apburti un pat neiedomājāmies, ka ievešana centrā nozīmēs lielas grūtības no turienes tikt laukā, kad turpināsim stopēt.
Kad bijām ieēduši pa saldējumam un uztaisījuši smukbildītes ar kalniem un dzidru ezera ūdeni, nolēmām sākt stopēt kādā autobusa pieturā netālu no šosejas. Iekārtojamies ērtāk un gaidām. Gaidām pusstundu, kas pārvēršas stundā un pēc kāda mirkļa šķiet, ka esi stāvējis tur bezgalību, līdz pie mums piesoļoja kāds ungārs - saka, ka esot mūs redzējis pirms apmēram 30 minūtēm un nolēmis painteresēties, vai kā nevar palīdzēt. Vīrietis ir ļoti laipns un atsaucīgs, pat piedāvātu aizvest, ja vien būtu ar ko... Viņš iesaka aiziet uz kādu hosteli tepat netālu un palikt pa nakti tur, jo ir drošs, ka ir pārāk vēls, Lielā piektdiena un visticamāk pie mums neviens vairs nepiestās. Un viņam ir taisnība, jo pēc vēl apmēram 20 minūšu stopēšanas metam tai mieru un dodamies hosteļa virzienā. Brīdī, kad esam turpat netālu, saņemam ziņu arī no mūsu ceļa biedriem - visi četri nokļuvuši līdz Meiringenai.
Pārsteidzoši, bet hostelis Albergo Montarina, kuru mums ieteica, patiešām bija relatīvi lēts - nu, vismaz Šveices standartiem. No cilvēka tie ir 29 franki, un ir pieejama virtuve, ēdamistaba, aizslēdzami skapīši, pagrabstāvā var izmazgāt ne tikai galvu, bet arī drēbes un ir pat peldbaseins, kuru gan neizmantojam, jo ārā ir krietni satumsis. Visapkārt palmas un jautrs noskaņojums starp hosteļa iedzīvotājiem, bet kopumā viss ir sakopts, tīrs un vakariņas ieturam ar naksnīgu skatu uz vienu no kalniem.
2.diena. Pieredze ar Šveices policiju, izpalīdzīgi iedzīvotāji un pusnakts kāpiens kalnā
Pēc laba miega nākamajā rītā ceļamies un veļamies, lai dotos tālākajā piedzīvojumā - šodien jānostopē apmēram 220km. Kārtīgi ieturam brokastis, lai būtu spēks atlikušajai dienai - starp citu, Dobeles dzirnavnieka ātri vārāmās trīs graudu pārslas ir lielisks risinājums, jo, pieberot cukuru, ogas vai kādu riekstu, brokastis būs sātīgas un ļoti gardas, bet cena par 500g iepakojumu ir nieka 0.89 centi. Brokastojot Austris ir izpētījis, ka vakardien iedotās bezmaksas transporta biļetes, ko administratore laipni izsniedza brīdī, kad samaksājām par hosteli, ir derīgas, lai dotos ar sabiedrisko transportu no Lugano uz Airolo, kas ir apmēram 70 km mums vēlamajā virzienā. Parasti šāds ceļš izmaksātu apmēram 40 eur no cilvēka, kamēr mēs apmēram stundu garajā pārbaucienā dodamies bez maksas ar vilcienu, kas vairākkārt met lokus ap skaistiem kalniem, pārbrauc ieplakas, brauc cauri tuneļiem un jau pēc neilga brīža redzam pirmos, augstos kalnus ar sniegotām galotnēm, kuras iemūžinām ne tikai mēs, bet arī citi vilcienā sēdošie tūristi - tiesa, citu tūristu tur ir maz un vagonā jūtamies kā taksī.
Izkāpjot Airolo, esam noskaņoti pozitīvi - ir sajūta, ka viss izdosies un stopēšana tā teikt ies no rokas. Ieejam turpat esošajā veikalā, nopērkam kolu un pāris šokolādītes gan sev, gan draugiem, un, priecājoties par pieklājīgo automašīnu plūsmu pilsētā, dodamies uz kādu ērtāku vietu, kur stopēt. Mums par nelaimi, līdz vietai, kuru kartes rāda kā lieliski vietu, kur stāvēt, jāiet apmēram 3km. Nu, neko darīt - iesim! Ejam,ejam, līdz attopamies pie ceļa remontiem, kur priekšā stāv vīrietis oranžā jakā un aizliedz mums doties tālāk - viens no 15km garajiem tuneļiem esot iebrucis, satiksme tiekot organizēta pa vienu no tiem, tādēļ tālāk kājāmgājējiem iet aizliegts. Lielceļš, uz kura stopēt aizliegts (pagaidiet, kad tiksiet līdz stāstam par pēcpusdienas stopēšanu, hehe!), atrodas vien pāris metrus tālāk, tomēr vīrietis skaidrā vācu valodā mums stopēt tur aizliedz, sakot, ka visizdevīgāk ir doties uz mums nepieciešamo vietu ar sabiedrisko transportu vai čāpot atpakaļ uz pilsētu, kurā varam mēģināt sarunāt šoferi. Apmiju ar viņu vēl pāris vārdus, bet, saprotot, ka viņu pierunāt neizdosies, dodamies kādu gabaliņu atpakaļ un nolemjam stopēt tur. Lieki piebilst, ka paliek aukstāks un vējaināks - ja sākumā bēdājos, ka esmu paņēmusi par maz šortus un krekliņus (jo Itālijā un Lugano bija pieklājīgs jūlija vidus), tad šeit priecājos par papildus legingiem, termo krekliem un citām siltajām drēbēm. Padoms - vienmēr turēt kādu siltu apģērba gabalu viegli pieejamā vietā, lai nav jāvandās pa visām mantām.
Apmēram trīs reizes mainot stopēšanas vietu un kādas 50 mašīnas un 3 h vēlāk pie mums piestāj kāda pavecāka kundze - saka, ka esot apmaldījusies, dodas uz Lucernu un piedāvā mūs pavest kādu gabaliņu. Viņai priekšā sēž ruds kaķis, bet kaut kā pamanāmies ar Austri iespraukties aizmugurējā sēdeklī, lielās somas turot uz ceļiem. Viņa runā tikai vāciski, tāpēc izmantoju iespēju un mazliet paklačojamies (paldies, vācu valodas skolotājai Renātei!) - izrādās, viņas draudzene nākot no Rīgas, tāpēc zina šo to pastāstīt par mūsu skaisto galvaspilsētu un viņas pieredzi, ceļojot pa Latviju. Klačas beidzam apmēram pēc 30 km, kad viņa mūs izlaiž uz autobāņa pie pilsētas Wassen, no kuras mums jāstopē pa taisno uz Interlakenu, tāpēc pasakām paldies par vešanu un nevilcinoties čāpojam uz pilsētas centru.
Ilgi gan mūsu stopēšana neturpinās, jo pienāk kāda tante un vāciski saka, ka ceļš, uz kuru šobrīd stopējam, ir slēgts slikto laika apstākļu dēļ - atmiņā atausa Lindas un Ulda teiktais par kādu slēgtu ceļu šajā reģionā, tomēr domājām, ka tas ir slēgts tikai uz vienu dienu. Laikam kļūdījāmies... Nākamā mācība - pārliecināties, ka ceļi, pa kuriem vēlies stopēt, konkrētajā laika posmā ir atvērti.
Mazliet izbesījušies un salijuši nolemjam riskēt un stopēt uz autobāņa, kur mums būtu lielāka iespēja dabūt kādu mašīnu, tomēr pēc nepilnām 10 minūtēm tālumā manām balti oranžu automobili ar zilām bākugunīm, un abi ar Austri saprotam, ka nu patiešām viss ir slikti. Policija pie mums apstājas nekavējoties un saka, ka stopēšana uz autobāņiem Šveicē ir aizliegta. Izliekamies pārsteigti un sakām, ka tūdaļ dosimies stopēt kaut kur, kur tas ir atļauts, tomēr policijas darbinieki ir neatlaidīgi un pieprasa mums uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Pēc nelielas diskusijas viņi mūs nolemj nogādāt vietā, kur mēs oficiāli drīkstam stopēt- tiesa, iela, kur pēc 5 minūšu gājiena nokļūstam, ir izmirusi un tajā brīdī mums zūd cerības par nokļūšanu Interlakenā. Pa to laiku policijas darbinieki mums ir izrakstījuši soda kvītis 20 franku apmērā katram par nelikumīgu stopēšanu, kuras apmaksājam ar kredītkarti, jo mūsu centieniem ieskaidrot, ka mums nav lieku līdzekļu, viņi netic. Viņi ir arī pārsteigti par to, "kā mēs varam šajos laika apstākļos gulēt teltīs un stopēt", kas, jāatzīst, bija viens no biežākajiem jautājumiem no cilvēkiem kopumā. Ar policijas darbiniekiem vēl mazliet pajokojam, apmijam pāris vārdus, tomēr viņu kopējā attieksme pret mums šķiet vairāk negatīva, tāpēc šķiramies un ar Austri turpinām stopēt.
Apmēram 30 minūtes vēlāk esam izmirkuši slapji, tomēr mums izdodas nostopēt kādu pavecāku pāri, kas dodas uz pilsētu aiz Cīrihes - lai gan viņiem mūsu maršruts nav pa ceļam, viņi piedāvā mūs izvest līdz Lucernai, kas ir viens no punktiem, lai nokļūtu galamērķī. Kad viņi izdzird, kur mums šovakar jānokļūst, viņi piedāvā mūs pavest vēl apmēram 50km tuvāk Interlakenai, un esam priecīgi, ka nostopēt izdodas tieši šos šveiciešus. Mašīnā ir silti un patīkami, un no mūsu šoferīša un viņa sievas staro sirsnība - abi runā tikai vāciski, tomēr cenšas ar mums komunicēt un interesējas, kā esam nokļuvuši tur, kur esam. Padalāmies savā stāstā, pastāstam par policistiem un to, ka domājām, ka nevienu vairs nenostopēsim. Tikmēr Austris rūpīgi pēta savu karti un mēs saprotam, ka esam daudz tuvāk Interlakenai, nekā mūs solīja aizvest, un ka mūs ved taisnā ceļā uz mūsu galamērķi. Esam superlaimīgi, jo ārā turpina līņāt, bet abi esam nosaluši, noguruši un visu dienu neēduši.
Nonākot Interlakenā, atvadāmies no jaukajiem cilvēkiem un sazināmies ar Lindu, Uldi, Lauru un Denisu, kuri jau ir mūsu nākamās dienas aktivitātes - kalnā kāpšanas - takas sākumā, tāpēc ar Austri sākam mērot ceļu līdz blakus esošajam miestam Gsteigwiler, kurā sākas mūsu taka. Kad bijām nokļuvuši tur, kur mums šķita, ir jābūt mūsu draugiem, secinām, ka tas ir takas pats sākums, nevis nakšņošanas vieta un mums nākas tumsā un lietū mērot ceļu augšup pa krietnu stāvumu - visu laiku ar Austri atkārtojām mantru, ka drīz būs ēdiens un ugunskurs, drīz varēs noaut slapjos apavus un mazliet piesēst, jo diena tiešām bijusi gara. Jāsaka, ka mūsu draugu "nedaudz esam pakāpušies uz augšu pa trasi" vainagojās ar apmēram stundu augstu kāpienu kalnā, pa slideniem akmeņiem vīngliemežu un aitu pavadībā, tomēr pēc apmēram četrām viltus "es sajūtu ugunskura aromātu" reizēm esam nokļuvuši līdz mūsu nakšņošanas vietai, kur mūsu draudziņi jau sagatavojuši svētku vakariņas, mazliet sildošu dzērienu un pie ugunskura dalāmies ar saviem stopēšanas stāstiem.
3.diena. Kāpiens 2000m augstumā, viesmīlīga slēpošanas būdiņa un nakšņošana pie publiskajām tualetēm
Nakti pavadām ar lietu un mazliet slidinoties pa matracīti, jo teltis uzbūvētas manāmā slīpumā, tomēr no rīta pamostamies pie fantastiska skata - visapkārt kalni, lejas, mākoņi un sniegotas virsotnes, kuras priecīgi cenšamies iemūžināt fotoattēlos. Ilgi neuzkavējoties sakrāmējam līdzi ņemamās somas, paņemot līdzi vien pašu nepieciešamāko - uzkodas, ūdens, papildus apģērba gabali, lietus mēteļi un tamlīdzīgi, bet pārējās somas paslēpjam mazliet zem mūsu ugunskura vietas, kur tās apklājam ar telts pārklāju un apberam ar lapām - drošs paliek nedrošs.
Taka, kuru izvēlamies, aprakstā tiek minēta kā 15km gara un 6h ilga, kā arī blakus ieteikums to veikt divās dienās, nevis vienā, tomēr esam optimistiski noskaņoti un kāpienu uzsākam ar smaidiem. Mūsu mērķis - uzkāpt augšā un nokāpt lejā vienas dienas laikā. Cenšamies iet raitā solī, un, kā Linda bija minējusi savā ceļojuma aprakstā, ikviens cīnījās ar sevi, jo kāpiens, lai gan relatīvi vieglāks par to, kas bija Norvēģijā, nav viens no elementārākajiem - traucē lietus un mitrums, slideni akmeņi un lapas, kā arī pakāpeniski pieaugošais augstums. Ik pa laikam kāds novelk arī nost kādu lieku drēbju kārtu, jo kamēr ārā ir vidēji +8 grādi, kāpiena laikā paliek patīkami silti. Pēc pirmajiem veiktajiem kilometriem kājas izjūt slodzi, un esmu tiešām priecīga, ka somas atstājām vietā, kur nakšņojām.
Pēc apmēram pusotras stundas kāpiena nokļūstam pirmajā labi pārredzamajā vietā- priekšā paveras iespaidīgs, miglas skauts skats, kas atgādina pilnīgi citu pasauli - divu ezeru tikšanās vieta kalnu ielenkumā un pavisam mazītiņas mājiņas kaut kur kalna pakājē. Kamēr uzņemam bildes, lietus pārvēršas slapjā sniegā un pēc vēl apmēram 30 minūšu kāpiena esam nokļuvuši vēl mazliet augstāk, kur priekšā stāvēja kāda vientuļa mājiņa. Piesardzīgi to aplūkojam, pieklauvējam, tomēr neviens neatsaucas un nolemjam pārbaudīt, vai durvis ir vaļā. Pāris soļus vēlāk jau esam iekštelpās, kurās skan jestra mūzika, bet pēc pāris minūtēm no ēkas dziļākā gala iznirst kāds jauns vīrietis - viņš šķiet mazliet pārsteigts, tomēr neiebilst, ka piesēžam uz stundiņu, lai kaut ko iekostu un mazliet pasildītos. Vēl vairāk - pēc apmēram 15 minūtēm viņš mums atnes termosu, sešas lielas tējas krūzes, cukuru un tēju, iekurina turpat esošo plītiņu un stāsta, ka pārstāv kādu Šveicē bāzētu slēpošanas klubu, kura dalībnieki var apmesties kalnu mājiņā kad vien paši to vēlas, iepriekš laikus saskaņojot ar kluba vadību. Esam patiešām priecīgi par iespēju sasildīties un, aplūkojot tālumā esošās sniegotās galotnes, baudām siltumu un līdzpaņemtos gardumus. Kad esam apmēram pusē un jau lēnām domājam par došanos augstāk kalnā, puisis atnes kādu grādīgu dzērienu ar tekstu "we are not trying to make you drunk, we are just trying to keep you warm", un tad saprotam, ka šveicieši patiesībā ir ļoti draudzīgi un pretimnākoši.
Lai gan puisis brīdina mūs augšā nedoties, jo tuvojas tumsa un laika apstākļi nelutina (kalna pakājē joprojām līst lietus, bet apmēram 200 m uz augšu putina sniegs), mēs tomēr nepaklausām viņa ieteikumam, paņemam mantas un dodamies atpakaļ aukstumā. Pēc apmēram puskilometra kāpiena sniegs mums jau ir teju līdz potītēm un mēs brienam cauri maģiski piesnigušam mežam, kas ieskauts milzu priedēs, un cenšamies izvairīties no kraujas, kas draudīgi paliek ceļa labajā pusē - no noslīdēšanas šķir vien lielāks tizlums un pāris desmiti centimetri starp botu un nogāzes malu. Ak, jā, botas! Pārgājienam es izvēlējos savus uzticamos apavus - rozā botas -, kas vairāk būtu paredzētas skriešanai pa asfaltu, nevis kalnos kāpšanai. Citu piemērotu apavu mājās man nebija, turklāt domāt, ka citus, piemērotākus apavus, man nevajadzēs, bija viena no lielākajām šī ceļojuma kļūdām. Lielākās problēmas sagādāja tieši apavu zoles saķere ar sniegu, jo kamēr maniem draugiem bija pārgājienu zābaki vai botas, es lavierēju pa sniega kupenām kā apjucis kaķis, cenšoties nenoslīdēt zemāk par zemi.
Sniegs nerimstas un kādā brīdī mūsu foršā draugu grupiņa sadalās divās - es, Laura un Austris nolemjam doties lejā un ceļu neturpināt (iemesls tam bija ne tikai mani lieliskie apavi, bet arī mazais nogurums un nepatīkamā doma, ka lejupceļu nāksies veikt naktī), bet Linda, Deniss un Uldis soļo augšup.
Pēc apmēram divām stundām, es, Laura un Austris esam sačubinājuši savas somas, nokāpuši lejā un pat paguvuši turpat blakus esošajā benzīntankā iegādāties vislētāko, bet visgaršīgāko šokolādes pienu, kādu esmu dzērusi. Mēs klīstam apkārt un meklējam kādu vietu, kas būtu piemērota telšu celšanai un nakšņošanai, tomēr pat pēc diviem vietējo iedzīvotāju ieteikumiem, mēs nevaram atrast neko pietiekami jēdzīgu. Kādā brīdī mums iesaka meklēt netālu esošu kempingu, kurā varot celt teltis, un kamēr soļojam kempinga virzienā, saņemam ziņu no otras trijotnes par to, ka viņi nokļuvuši līdz somām un soļo lejup no kalna. Nonākot pie kempinga, izrādījās, ka tas nav kempings, bet gan vienkārši bērnu spēļu laukums, un pēc sarunas ar divām sievietēm, saprotam, ka publiska nakšņošana Šveicē ir nelegāla. Austris ar Lauru vēl pāris minūtes apmet loku pa tuvāko apkārtni (tajā brīdī es biju palikusi super nīgra un jau baidījos, vai maz mani ceļa biedri mani vēl izturēs), bet jau pēc mirkļa mūs atrod otra latviešu grupiņa, kas atgriezusies ar pavisam vārga paskata Uldi - viņam kalna lejas daļā palika slikti, tādēļ nolemjam vairs nemeklēt vietu, kur nakšņot, un iekārtojamies turpat blakus esošajā zāles pleķītī iepretim publiskajām tualetēm. Kamēr Uldis cīnās ar savu vājumu un, kā izrādījās vēlāk, ar rota vīrusu, mēs viens otram palīdzam operatīvi uzcelt teltis, uzklāt guļvietas un sākt gatavot ēdienu. Jāatzīst, ka viss šķita kā tādā sliktā seriālā, jo vienam no mūsu draugiem bija ļoti slikti, mums nebija iespējas kurināt ugunskuru, jo kāds no vietējiem var izsaukt policiju, un mēs sildījāmies publiskajā tualetē, jo tā bija vienīgā sausā un siltā vieta. Viss, protams, nebija tik traki, jo šajās tualetēs ir brīvi pieejams dzeramais ūdens, tualete, arī neliels radiators un papīra dvieļi - ja ārā būtu
bijis aukstāks, tur totāli varētu gulēt. Kad runāju par publisko tualeti, es nedomāju par vietu, kur zemē ir caurums un kurā jāmaksā 0.30 centi par tualetes papīru - es runāju par tādu tualeti, kāda ir pieejama jebkurā hotelī - tīra, forša, sausa, silta, un, kā izrādās, gluži nesen atvērta (ziemas periodā šīs tualetes pie kempingiem parasti ir slēgtas, jo viņu kempošanas sezona sākas vien maijā). Kamēr Uldis guļ, mēs nomazgājam netīros apavus, uz prīmusa pagatavojam vakariņas, sasmērējam vēl pēdējās maizītes ar buržujisko šokolādes krēmu, pārrunājam dienas notikumus un pavisam drīz dodamies gulēt, jo manāmi piezogas nogurums. Protip - kāpjot kalnā un zinot, ka tas būs vairāku stundu kāpiens, rūpīgi jāplāno līdzi ņemamo lietu sarakstu
- ūdens, enerģijas batoniņi vai saldi našķi ir pats minimums, īpaši
dienās, kad ir karsti. Jāņem vērā, ka, jo vēsāks laiks, jo mazāk
kārosies dzert, bet siltā laikā tas būs pretēji.4.diena. Mazas automašīnas, Lieldienu brīvdienu sastrēgumi un bezmaksas naktsmājas Bāzelē
Ceturtā stopēšanas diena iesākas nesteidzīgi - lēnīgi pieceļamies, sakopjam sevi turpat blakus esošajās tualetēs un ieturam gardas brokastis, kas, starp citu, sastāvēja no veikalā Rimi iegādātiem konserviem, kuros ir ne tikai gaļa, bet arī pupiņas, paprika un kukurūza. Sajaucot tos ar visparastākajiem roltoniem, garšo vienkārši lieliski! Esam noskaņoti priecīgi, jo Uldis jūtas labāk un esam par soli tuvāk mūsu mērķim - Parīzei, līdz kurai atlicis mazliet vairāk par 500km. Visapkārt slejas sniegotas kalnu virsotnes, un es noteikti iesaku nakšņot kalnu tuvumā - no rīta pamosties ar čalojošu upi pie sāniem un skatu uz vienu no Eiropas augstākajām virsotnēm - Jungfrau -, bija tiešām, tiešām lieliski. Ciemats, kurā mēs palikām, bija pavisam neliels, tādēļ cilvēki, kas ik pa laikam mums pagāja garām, noskatījās divreiz. Visas mājas šķita vienādas un ik pēc 100 m atrodama milzīga akmens vanna, kas pildīta ar kalnu ūdeni - sākumā esam piesardzīgi, jo nezinām, no kurienes tas ūdens nācis, bet pēc tam saprotam, ka garšo labi un to var sapildīt tukšajās pudelēs. Dārziņi ir kopti, zaļi un pilni pavasara ziedu, un cilvēki izbauda vēl pēdējo brīvo dienu pirms darba nedēļas sākuma.
Mūsu jaukais draugu pulks atkal sadalās - Uldis ar Lindu un Laura ar Denisu sākotnēji stopē kopā, bet mēs ar Austri nolemjam sākt atsevišķi. Esam priecīgi par lielo automašīnu plūsmu, kas brauc mums garām, un jau divas mašīnas vēlāk esam nokļuvuši Bernē, kur mūs nogādā pavisam maziņš -mazītiņš Fiat Punto, kur varbūt varētu ievietoties kādas dāmas rokassomiņa - tomēr mēs abi ar Austri tur burtiski iespiežamies divatā. Mūsu ceļa biedri mūs vēl pacienā ar diviem lieliem kūkas gabaliem, ko ved mājās no Lieldienu svinībām, un novēl veiksmi tālākajā ceļā.
Čāpojot uz vietu, kur nolēmām stopēt, nejauši uzejam Bernes rajonu, kas esot absolūti bez noteikumiem un pēc uz sienas atstātajiem grafiti tā tiešām šķiet - viss čum un mudž no krāsām un tekstiem, zem tilta kā Amerikāņu filmās joņo bērni ar skrituļdēļiem, bet mazliet tālāk stāv apmēram 12 afroamerikāņi, kas, apstājuši ap noskrambātu tenisa galdu, aktīvi runā. Ilgi neuzkavējamies, jo ir sajūta, ka esi svešais starp savējiem, un uzsākam stopēšanu.
Līdz brīdim, kad sagaidām pirmo mašīnu, kas apstājas, paiet apmēram stunda, tomēr mēs baudām pavasara saulīti un nepārdzīvojam, jo lielākā daļa iedzīvotāju šķiet pozitīvi.
Lieta, par kuru iedomājāmies pārāk maz, bija Lieldienu brīvdienu sastrēgumi, jo dodoties Francijas vidienei, ievērojami sabiezēja arī satiksme, kas nobloķēja pat veselu lielceļu. Mūsu 4.stopēšanas diena iekrita tieši tad, kad Otrās Lieldienas, kas nozīmēja automašīnu plūsmu mājup - no vienas puses riktīgi forši, jo mašīnas tiešām bija daudz, bet no otras puses - liela daļa auto bija pārpildīti ar dažādām mantām, un, pat labi gribēdami, mēs ar Austri tur nevarētu ievietoties.
Neskatoties uz to, uz nākamo pilsētu, kas ir par soli tuvāk Parīzei, nokļūstam pietiekami laicīgi un esam priecīgi, jo šīs dienas stopēšana sokas raiti. Vismaz līdz brīdim, kad stāvam pusstundu, tad vēl vienu, tad vēl papildus stundu, bet no lielās automašīnu plūsmas neapstājas neviens. Saprotam, ka tā ir lieta, ar kuru jārēķinās stopējot, tādēļ nodrošināmies ar vietējā benzīntankā pirktu šokolādes pienu, sieru un pacietību, un gaidām, lūdzot visiem saules dieviem, kaut nesāktu līt lietus. Pēc kopumā trīs pavadītām stundām pilnīgā tukšā, kā arī mazliet izbaudot cilvēku nepatiku pret stopētājiem - kāda mašīna brauca garām un tajā sēdošie mums rādīja interesantus žestus, pie mums piestāj automašīna, kas ir kā glābējzvans, jo vīrietis, kas mūs aicina kāpt mašīnā, dodas uz mums nepieciešamo pilsētu.
Andre, kura vārdu uzzinām sarunas laikā, uz Bāzeli dodas pa mazākzināmu ceļu, kas ir garāks, jo ved caur kalniem, tomēr īsā laika posmā redzam veclaicīgas pilis un vietējās mājiņas, turklāt izvairāmies no vairāku stundu gariem sastrēgumiem. Viņš stāsta, ka vienmēr ņem stopētājus - reiz paņemti stopētāji kļuvuši par viņa labiem draugiem, un, ņemot vērā, ka jaunības dienās aktīvi stopējis pats, vienmēr cenšas izpalīdzēt cilvēkiem uz ielas. Andre stāsta, ka visiem šķiet, ka Šveicē dzīvot ir kā sapnis, tomēr atzīst, ka pat tie iedzīvotāji, kas ir Šveicē dzimuši, nereti nespēj "savilkt galus" - par mašīnas uzturēšanu vien Šveicē esot jāmaksā 200 franki mēnesī, nerunājot par degvielu, īri, obligāto veselības apdrošināšanu, kas mēnesī ir apmēram 400 franki, ēdienu un citām ekstrām. Viņš arī padalās ar informāciju, ka kopumā šveicieši esot ļoti birokrātiski un likumam paklausīgi cilvēki un ka viņam labpatīkas dzīvot Šveices ziemeļos - tas esot tuvāk Vācijas un Francijas robežai un cilvēki esot daudz draudzīgāki.
Esot Bāzelē, ārā sāk satumst un līst, tāpēc Andre piedāvā mums divas opcijas - parādīt savu mitekli un palikt pa nakti tur vai nogādāt mūs, viņaprāt, labā stopēšanas vietā. Ar Austri saskatāmies, mazliet padiskutējam un lemjam par labu naktsmājām, jo Andre sāk darbu 7.00, kas nozīmē, ka mums būtu agrs un veiksmīgs rīta cēliens, lai pietiekami ātri aizstopētu līdz Parīzei.
Andre dzīvoklis ir ļoti gaišs un plašs, un kā saka pats, te paliek tikai pa nakti, bet sestdienās un svētdienās dodas mājup, kas ir apmēram 40 km no Bāzeles. Viņš stāsta, ka Šveicē tā esot ierasta prakse, jo pat par nelielu mitekli Bāzelē, mēnesī var nākties šķirties no apmēram 2 000 eur, kas ne katram ir pa kabatai. Virtuvi viņš nelieto vispār, tāpat kā tur esošo internetu un televizoru, tāpēc viņš aicina mūs justies kā mājās, pat atvēlot mums savu lielo divguļamo gultu un pie vakariņām iedodot klāt divus aukstus aliņus. Tikmēr saņemam ziņu no mūsu draugiem, kur Uldis un Linda ir apmetušies kādā hostelī, bet Uldim ir tik slikti, ka viņš ir ar mieru no rīta pirkt autobusa vai vilciena biļetes uz Parīzi. Otra draugu čupiņa - Laura un Deniss - bija gluži netālu no Lindas un Ulda, tomēr jutās krietni labāk, un turpināja stopēt, sakot, ka stopēs līdz pilsētai Luca, kurā tad centīsies rast naktsmājas. Tikmēr Austris izmanto iespēju pagatavot vakariņas, no kurām Andre atsakās - pats saka, ka esot jau izmazgājis zobus un tik vēlu neēdot, bet mēs ar Austri smējāmies, ka tas drīzāk varētu būt no tā, ka viņš vienkārši nav drošs par mūsu konservu sastāvdaļām. Pie vakariņām vēl mazliet parunājam par Andre ikdienu un darbu, par Šveici kopumā, kā arī apmaināmies telefona numuriem un nolemjam, ka tad, kad būs nepieciešamība, viens ar otru sakontaktēsimies. Viņš arī aicina Šveicē viesoties ziemā, sakot, ka var aizvest mūs uz savu ļoti pieticīgo, tomēr pieklājīgo ziemas atpūtas mājiņu turpat kalnos.
Vakars noslēdzas ar pāris garām žāvām un karstu dušu, un pēc nākamās dienas plāna apspriešanas abi ar Austri dodamies gulēt, jau nākamajā dienā cerot satikt Lindu, Lauru, Uldi un Denisu. 5.diena. Coldrex, Sorbex un citi medikamenti ar -ex jeb kāpēc ceļojuma laikā noķerts rota vīruss nav foršs.
Domāju, ikviens varētu piekrist, ka slimot ir nepatīkami, īpaši ceļojot, tomēr tieši tas notika ar Uldi, mani un Austri. Kā jau iepriekš minēju, Uldis savu bālo norāva neilgi pēc kāpiena Schyinige Platte - sākotnēji domājām, ka tā ir kāda nelāga neēšanas un fiziskas piepūles kombinācija, kas mūsu draugu pataisījušas vārgu, tomēr pēc apmēram divām dienām arī es un Austris noķērām līdzīgu bacili.
Pieceļamies sešos no rīta, kad pusi nakts esmu nomocījusies ar bezmiegu, sāpīgu vēderu un ļoti dīvainas uzvedības kuņģi, kas šķita griežamies gluži kā karuselis. Saģērbšanās prasa milzīgu piepūli, turklāt ik pēc piecām minūtēm apmeklēju labierīcības, bet galva un ķermenis šķiet pilnīgi savārdzis. Saprotot, ka šodien stopējot jāveic mazliet vairāk par 500 km, ilgi nekavējamies - Andre mūs aizved līdz tuvākajai pieturai, nopērk mums pa kruasānam brokastīs un pēc apmēram stundas jau stopējam Parīzes virzienā. Kamēr cerīgi skatāmies uz mašīnām ar franču numuriem, neviens īsti nestājas, vien neticīgi lūko mūsu zīmi ar uzrakstu Paris un, braucot garām, uzsmaida vai parāda kādu "es jau labprāt, bet šoreiz nevaru" roku žestu. Tikmēr man ar katru stundu paliek aizvien sliktāk, tomēr vēl līdz galam neapjaušu, ko esmu noķērusi - maz kā, varbūt vakardienas vakariņas bija par daudz vai tā pēdējā maizīte ar sieru bija lieka...
Pēc apmēram 40 minūtēm nostopējam kādu kungu, kas dodas uz 40 km attālo Mulhouse, bet tad, kad esam nokļuvuši tur, jau pēc piecām minūtēm pie mums piestāj kāda jauna dāma - viņa runā tikai franciski, tomēr ar žestu un galvas māšanas palīdzību noprotam, ka viņa dodas uz Belfortu, kas ir virziens, kas nepieciešams. Ķermenis ir priecīgs par iespēju apsēsties un abi ar Austri pamīšu iemiegam. Tikmēr mūsu šofere ar mums cītīgi runā franciski, uzdodot jautājumus un vaicājoši skatoties mums acīs, tomēr saprotot, ka ar mums komunikācija neizdosies, viņa pasmaida, uzgriež skaļāk radio un turpina ceļu. Vien pēc pusstundas viņa uzsāk sarunu atkal - no sākuma uzdodot jautājumu, bet pēc tam cenšoties ar žestiem un vārdiem kā "yum-yum" un norāda uz savu muti. Austris neveikli pasaka "oui", un sieviete uzreiz piestāj pie kāda bulciņu veikala, kur pēc apmēram piecām minūtēm iznāk ārā ar lielām, brūnām papīra tuzām. Viņa vienu pēc otras sniedz Austrim, sakot, "dis for you, dis for you and dis for you", un saprotam, ka viņa mums abiem nopirkusi kārtīgas brokastis - katram pa lielai bagetei ar tunci, pa dzērienam un šokolādes kruasānam, kā arī divus eklērus. Mazliet apjukušus, tomēr ļoti pateicīgus viņa mūs izlaiž no sava auto, novēl veiksmi (vismaz tā nopratām), un dodas prom. Pa to laiku ir modušies arī mūsu draugi - Linda un Uldis uzsāk stopējienu ap plkst 13.00 no Besancon, bet Laura un Deniss savu stopējienu sāk no Luca.
Tālāk stopēšanas pieredze sāk pārvērsties nepatīkamā piedzīvojumā - lai gan stopējas raiti, ar Austri esam tik nolocīti, ka ik pēc piecām minūtēm maināmies ar lomām - kamēr viens stopē, otrs atpūšas. Francūži pie mums piestāj apmēram ik pēc stundas, un mēs esam pateicīgi, ka ārā spīd saulīte - tiesa, kamēr citi staigā džemperos, šortos un plānākās pavasara drēbītēs, mēs abi esam ietinušies vairākās sīpoliņu kārtās, jo šķiet, ka ārā ir pamatīgs aukstums.
 |
| Linda un Uldis stopē! |
Iedzerot temperatūru mazinošas zāles, ķermenim sāk palikt vieglāk, bet pilnībā labi nav, jo ik pēc brītiņa mūsu vēderi izspēlē interesantus jokus. Jāsaka, ka tās četras, piecas stundas, kuras gaidījām autoostā, bija ļoti smagas - iedomājies sevi ar vidēji +38 grādu temperatūru, bez iespējas apgulties un atpūsties, vai iedzert kādu siltu dzērienu, Tu esi nekurienes vidū un pēc apmēram 24h Tev ir lidojums no Parīzes uz Viļņu - tur totāli vēl pietrūka kāda sniega vētra vai kas tamlīdzīgs, lai visu padarītu vēl sliktāku.
Bet ko darīt, ka esi slims un ir jāturpina ceļš? Darījām to pašu, ko būtu darījis jebkurš - kustējāmies uz priekšu. Autobuss pēc mazliet ilgāka brauciena kā plānots naksnīgajā un tukšajā Parīzē iebrauc ap 1:30, un taisnā ceļā dodamies uz Ulda pirms tam norezervēto viesnīcu. Parīzē ir Uber un to tad arī izmantojām - apmēram 15 km brauciens mums izmaksāja 8.99 eur, bet komplektā dabūjām bezmaksas ūdeni un šoferi, kas galīgi nejēdz angliski un brauc teju aizmidzis.
Visi seši paliekam viesnīcā ar vienu zvaigzni, bet tā ir labāka, nekā pāris vietas, kurām piekabinātas divas un vairāk zvaigznes -viss ir tīrs, ērts, pieejams, ar bezmaksas wifi un viena nakts personai izmaksāja 25 eur un papildus 0.99 centi/naktī par Parīzē izmantoto kvadratūru, kas, manuprāt, ir vienīgais šāda tipa maksājums pasaulē. Austrim gulta gan bija krietni pa īsu, bet tas jau ir cits stāsts - pārējais priekš 1 zvaigznes viesnīcas bija pieņemami. Vēl pēdējie centieni salabot veselību, un pavisam drīz jau liekamies uz auss.
6.diena. Pavasaris un tūristošana Parīzē
Lai gan ierobežotā laika dēļ Parīzē aplūkojām tieši tik daudz, lai būtu kāda smuka bilde sociālajiem tīkliem, apmeklējām, mūsuprāt, visiespaidīgāko un ērtāk pieejamo - Eifeļtorni un Triumfa arku, jo tā bija pa ceļam uz mūsu lidostas autobusa pieturu. Pie Eifeļtorņa biju bijusi septembrī, kad ar Arti un Elīnu atgriezāmies no Brazīlijas, tomēr tagad, pavasarī, šai pilsētai bija pilnīgi cits šarms, jo visur plaukst ziedi, sakuras un cilvēki ir pamodošies no ilgā ziemas perioda. Pašā Eifelī gan neuzbraucām, jo salīdzinot ar rudeni, rindas bija vismaz 10x garākas, cilvēku vismaz 10x vairāk, bet tieši tādā proporcijā bija palielinājies arī bruņotu armijnieku skaits.
Lai gan ārā ir relatīvi auksts un vējains, mēs izbaudām garu pastaigu pa parku, metro braucienus, Parīzes svešiniekus un tūristu pūļus. Protams, Parīzē jārēķinās arī ar paprāvu skaitu dažādu suvenīru tirgotāju, kas ik uz soļa piedāvā iegādāties 5 Eifeļtorņa piekariņus par 1 eur, vai iesmērēt kādu citu piemiņas velti, tāpēc izmantojām iespēju kaulēties.
Francijas galvaspilsēta šķiet ļoti pielāgota tūristiem, jo metro, vilcienu, autobusu un citu pārvietošanās līdzekļu biļešu iegāde ir vienkārša un saprotama - piemēram, biļeti autobusam no Parīzes centra līdz 70 km tālajai lidostai varēja elektroniski iegādāties turpat uz vietas. Dodoties prom, paliek daudz neizpētīta, tomēr šī noteikti nav pēdējā viesošanās reize Parīzē. :)
Noslēgums
Ja pirmajā reizē secināju, ka stopēšana ir reāli forša lieta, tad šis ceļojums to tikai apstiprināja. Protams, mūžu ceļo - mūžu mācies, un arī katrs šāds piedzīvojums ir viela pārdomām, kā arī iespēja iemācīties ko jaunu - nu, piemēram, ka ir svarīgi ieguldīt kvalitatīvās un ērtās ceļojuma lietās un noteikti nedrīkst pažēlot vietu kādai biezākai klozītei. Tomēr īpaši svarīgs fakts, ko iemācījos šajā stopēšanas tripā, ir saprast savas spēka, spēju un veselības robežas - stopēt ir forši, ja neesi saslimis, bet tad, kad esi noķēris bacili, Tu apdraudi ne tikai sevi, bet arī citus, turklāt vairs nav nekāda prieka stopēt. Tas pats attiecas uz fizisko izturību - daudz prātīgāk ir laicīgi pateikt, ka nevari turpināt ceļu, jo esi noguris vai to nespēj, nevis pierādīt, ka esi baigais kēks un mēģināt pārspēt visus savus personīgos rekordus. Brīdī, kad būsi kalna galotnē, atceries, ka kaut kā būs jātiek arī lejā, tāpēc esi apdomīgs! Bet pavisam īsi noslēdzot- tie, kas vēl nav paguvuši iemēģināt roku stopēšanā, iesaku kaut vienu reizi to pamēģināt - kas zina, varbūt turpmākie ceļojumi būs tikai tādi! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru