Nesen kādā universitātes lekcijā noskatījos Stīva Džobsa runu Stenfordas
universitātes izlaiduma klasēm – ak, laimīgie, kuriem šo runu izdevās dzirdēt „dzīvajā
izpildījumā”! Lai vai kā, nav runa par to.
Noklausoties šo iedvesmojošo runu, sāku domāt, kas ir šis Stīvs Džobss un
kāpēc viņš, būdams cilvēks bez universitātes izglītības, māca dzīvot studentus,
kuri teju teju pabeiguši universitāti? Kāpēc tieši viņam ir tik milzīga ietekme
uz cilvēkiem, un nevis Bilam Geitsam vai Ričardam Brensonam? Arī viņi skolā
nebiji izcilnieki, taču neesmu viņus redzējusi uzstājoties publikas priekšā,
īpaši universitātes izlaiduma dienā. Nu,
ja, Stīvs Džobs ir(bija) milzīgās kompānijas „Apple” dibinātājs. Neslikti kādam, kurš
nav pabeidzis universitāti!
Taču, patiesībā, arī par to nebūs šeit rakstītais. Viss sākās ar šīs uzrunas,
manuprāt, 5 minūti, kad Džobss skaidri pauda savu nostāju par universitāti –„dariet
un mācieties tikai to, kas jums patiesi patīk. Dariet tā, lai jums būtu prieks,
lai paši justos laimīgi un darītu to, kas patīk.” Žēl, ka šo runu nedzirdēju tad, kad izvēlējos
savu nākotnes profesiju. Mūsdienu studentam ir sasodīti grūti saprast, kas
nākotnes cilvēkiem būs nepieciešams. Ir grūti atrast kādu tukšu nišu, jo nišā,
kas jau ir aizņemta un „iesildīta”, ir ļoti grūti izsisties. Tas būtu tas pats,
kā mēģināt nojaukt māju, katru dienu no fasādes izņemot pa vienam ķieģelim. Nesen
dzirdēju piemēru no pasniedzēja X – „žurnālu izdevniecības „Santa” īpašniece ir
miljonāre! Kāpēc gan jūs nevarētu sekot viņas pēdās?” Nu, nebūs gan tā. Toreiz,
kad tika dibināta „Santa”, jā, arī šī drošās meitenes sāka ar vienu žurnālu,
kas vēlāk izvērtās par milzīgu žurnālu izdevniecību ar vairāk nekā 20 žurnāliem
zem izdevniecības „Santa”! Taču tolaik, kad „Santa” tika veidota, bija
nepieciešamas jaunas dvesmas. Tas bija brīdis, kad Latvijai savu žurnālu īsti
nebija. Tāpēc arī šis projekts izvērtās tik veiksmīgs, ienesīgs. Vai tad man
nav daļa taisnības, mister X?
Katru gadu aizvien vairāk apjukušu studentu izvēlas studēt profesiju, kas
nav viņu īstā profesija. Parasti studenti ieiet divās galējībās. Pirmā galējībā
– vidusskolas beidzēji izvēlas studēt to, kas, viņuprāt, nākotnē būs labi
apmaksāta profesija. Topošie studenti neaizdomājas, ka varbūt tieši tas, kas
iesākts studēt, ir pilnīgi pretējs tam, ko viņš patiesībā grib studēt. Anniņa
aizgāja studēt uz t.s. „komunikāčiem”, bet patiesībā būtu sasodīti laba
optometriste. Jānis devās studēt „mediķos”,
bet patiesībā viņa kaislība ir arhitektūra, fizika un ģeometrija. Otrā galējība – topošie studenti vairāk
ieklausās savos vecākos. Ja mamma ir dakterīte, arī meitai vai dēlam jābūt dakterītim.
Ja vectēvs un tētis ir jurists, arī dēlam jābūt juristam. Kāds viņiem
pavaicāja, vai viņiem patīk medicīna un jurisprudence?
Kāpēc es vispār aizgāju līdz šim visam...Ak, jā. Esmu pirmā kursa studente
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciajs nodaļā. Un arī
man šķiet, ka vieta, kur studēju pašlaik, nav mana vieta. Nav mana ĪSTĀ vieta. Sākotnēji, man bija grūti izvēlēties, ko darīt
ar savu dzīvi. To, ka vēlos studēt, es sapratu uzreiz, galvenais jautājums bija
par vietu, kur studēt. Arī universitāti, neslēpšu, biju izvēlējusies. Tad
atlika visgrūtākais – fakultātes un nodaļas izvēle. Izvēlējos, bet domāju ilgi.
Un arī prioritātes vairakkārt dabūju pārkārtot, jo mazā balstiņa visu laiku
atgādināja – tev jābūt paraugam, tev jāparāda vecākiem, ka esi izvēlējies īsto
profesiju! Lielu lomu, protams, nospēlēja arī naudas faktors, jo tā nodaļa, uz
kuru vēlējos iet, piedāvāja tikai 3 budžeta vietas. 3! Cik ļoti jāziedojas, lai
iekļūtu vienā no šīm vietām un cik ļoti jāziedojas, lai noturētos TOP 3?
Jā, es pieļauju, ka nebiju vienīgā, kura vīlās, kad 17.jūlijā ielogojās portālā
latvija.lv un saprata, ka kārotā vieta, kur mācīties, nav iegūta un ir jāpaliek
ar otro izvēlēto studiju programmu. Ar otro. Tāpēc jau to sauc par otro – jo tā
nav pirmā...
Lai vai kā arī būtu, gribēju tikai izklāstīt savu viedokli un mazliet
pasūdzēties baltajai lapai. Mister Džobss, tev bija pilnīga taisnība – dzīve IR
pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk. Tāpēc jācenšas darīt to, kas patīk. Mans
liktenis pagaidām ir nezināms. Taču neviens nezina savu likteni, vai ne?
