Filmas apskats: Dirty Dancing (1987)

    Kādus tik nostāstus par šo burvīgo filmu nebiju dzirdējusi no mammas - dejas, aizliegta mīlestība, slapstīšanās, izlikšanās, draudzība - īsāk sakot, lieliska piektdienas vakara kombinācija! ;) Tas bija viens no iemesliem, kādēļ kādu laiku atpakaļ nolēmu, ka tieši šī būs tā filma, kuru skatīšos. Mana mamma nebija kļūdījusies-  filma ir pilna ar aizraujošu mīlestību, noslēpumiem un labi dejojošiem aktieriem. 

   Filma ir par bagātu meiteni, kas dodas uz lauku kūrortu atpūsties no pilsētas burzmas ar saviem vecākiem. Sākotnēji meitene, protams, ir neapmierināta un tā tālāk un tā jau projām, taču tad viņa ierauga seksīgo deju pasniedzēju Džoniju un neprātīgi viņā iemīlas(ak, cik neparedzami!).

     Pirmā doma - wow! Tad, lūk, no kurienes ir radušās salkanās jauniešu komēdijas! Taču ātri vien šī doma pazūd un, iedziļinoties stāstā, saproti, ka, iespējams, neko tik labu un tīru vēl neesi redzējis. Mūsdienu kino bieži vien sastāv no fotošopētām meitenēm, specefektiem, modernas mūzikas(tas jau nav slikti ;D ). Šī filma,manuprāt, ir pretstats mūsdienu kino. Pēc scenārija noteikti kaut ko līdzīgu var atrast, kaut vai tas pats "Step up". "Dirty dancing" pieturās pie cilvēka spēka un tā, ko viņš pats ir spējīgs izdarīt, pie dabas, šķīstuma.

    Kā jau var noprast, filma ir veca. Taču tā nenoveco - kā jebkurā labā filmā, arī šajā tiek atspoguļotas sabiedrībā svarīgas tēmas, īpaši tās, kuras attiecās uz konkrēto laika periodu. Un tās vecums netraucē. Citreiz t.s. oldschool filmas mēdz būt dikti naivas, pārpildītas ar šķietami acīmredzamiem notikumiem un teikumiem, taču šī ir...Ne tāda, kā citas. Lai arī šajā filmā uzpeld interesantas un neizprotamas ainas un brīžiem gribas klusi nopūsties, izmantojot skanīgo angļu valodas vārdu "Seriously? ", bet šī filma tomēr lika pasmaidīt, nevis raudāt par to, cik kino industrija agrāk bija naiva. 

    Manuprāt, šī filma ir viens lielisks Holivudas kino gabals. Lai arī vecs, tā morālā vērtība nenoveco. Man ļoti patika - tāda forša sajūta, skatoties kaut ko, kas nav jaunāks par 2000.gadu. Parādās relitātes sajūta, jo šajā filmā galvenās lomas atveidotāja reāli nemāk dejot un visu iemācās pakāpeniski, nevis jau pēc pirmās deju nodarbības iekaro visas deju grīdas. Tāpēc bez liekas runāšanas - šī filma ir must see gabals, turklāt - pelnīti.

Filmas apskats: Django Unchained (2012)

      Kādu laiku atpakaļ garlaicības mākta nolēmu doties uz kino un uz pilnīgu "dullo" iegādājāmies biļetes uz "Django Unchained" vakara seansu. Tā bija viena no retajām filmām, kuras īso reklāmas rullīti nebiju redzējusi, taču galvā jau stereotipizēju, kāda filma varētu būt - Tarantino taču! Kas tad tur tāds jēdzīgs var būt? Katrā ziņā, devos uz filmu par to neko nezinot, izņemot to, ka tas ir viens no slavenā režisora Tarantino meistarstiķiem. Un ziniet? Nebiju vīlusies.

     Filmas pamatā ir stāsts par laika posmu ASV, kad afroamerikāņi bija tikai vergi un lētais darbaspēks(kuriem, patiesībā, neviens nemaksāja un kuri tika izmantoti dažādos veidos pēc saviem ieskatiem). Visa darbība pārsvarā ir ap diviem cilvēkiem - vācieti doktoru Kingu Šulcu un afroamerikāni Džango, viņu savstarpējo savienību, kas kļūst nešķirama pēc šķietami neiespējama notikuma. Abi izveido savu "baru" un dodas atgūt Džango mīļoto sievieti.

         Vai Tev ir šī filma jāredz? Jā! Filma, patiesībā, ir ļoti izcila, pat neskatoties uz daudziem asiņainiem kadriem filmas gaitā, kas vairāk vai mazāk ir Kventina Tarantino paraksts. Kā jau katrā filmā, arī šī filma bija piesātināta ne tikai ar spriedzi, bet arī ar humoru(melnu un ne tik baltu) īstajās vietās un brīžos. Arī mīlestība. Daudz mīlestības, kas tāda tipa filmā parasti ir retums. Atļaušos teikt, ka lielisku filmu padarīja arī fantastiskais aktieru kokteilis - piemēram, komēdiju žanra Džona Hils(Jonah Hill) nelielā epizodiskā loma, kas sniedza skatītājiem ieskatu ļauno cilvēcīgajā pusē, un, protams, izcili noslēpumainais Leonardo DiKaprio(Leo Di Caprio), kurš filmā ieņem nozīmīgu lomu, tēlojot tirānu un pilnīgāko ļaundari - kādas kokvilnas plantācijas īpašnieku. Filma uzbur tādu savdabīgu noskaņojumu un man, kā skatītājam, radīja iespaidu, ka esmu pēkšņi nonākusi 19.gs. ASV.

     Šķiet, ka vienīgais mīnuss, kas pašlaik nāk prātā, ir tas, ka sākumā austiņās dūrās rupjais melnādaino cilvēku apzīmējums uz burta "n", taču pēc pirmajām...30 reizēm?Jā, 30, austiņas sāka aprast. Starp citu, kāds interesants fakts vēsta, ka šis lamuvārds filmā minēts 110 reizes.

Filma ir jāredz, jo tā sniegs neatsveramu ieguldījumu un mazliet uzlabos zināšanas par dažiem ASV vēstures aspektiem. "Oskars" noteikti ir godīgi iegūts un, ja man ir tāda iespēja izteikties, domāju, ka šī ir 2012. gada otra labākā filma(uzreiz aiz "Argo" :)).

9/10

Filmas apskats: Silver Linings Playbook (2012)

     Šī bija viena no tām retajām filmām, kuru noskatījos kinoakadēmijas gada balvas Oscar iespaidota. Ja pārējās nominētās filmas man bija iespēja noskatīties īsi pirms Oskariem, nezinot, ka tās tiks nominētas prestižajai kino balvai, tad šī - Silver Linings Playbook - bija filma, kuru noskatījos, jo tā bija nominēta ne tikai gada labākās filmas statusam, bet arī abi galvenie varoņi nominēti attiecīgi "gada labākais aktieris" un "gada labākā aktrise" tituliem. Kas tad tajā filmā ir tik īpašs?

     Filma ir visnotaļ savdabīga. Tās pamatā ir stāsts par vīrieti, kurš pieķēris savu sievu afērā ar vietējās skolas vēstures skolotāju un tā dēļ nokļūst psihiatriskajā klīnikā. Galvenie filmas notikumi gan risinās jau ārpus klīnikas - Pats (Bradley Cooper) ievācas dzīvot pie saviem vecākiem un cenšas darīt visu iespējamo, lai atkal saietu kopā ar savu sieviņu, taču viss paliek arvien sarežģītāks, kad Pats satiek Tifāniju(Jenifer Lawrence) - meiteni, kurai ir pašai savas problēmas. 

   Filma, patiesībā, bija ļoti pamācoša un tās apakšā slēpās nopietna tēma, pat neskatoties uz to, ka šī drāma /slash/ romantiskā filma bija ar savu humoru tieši tur, kur nepieciešams. Filma ir veidota tik tuvu realitātei, ka nav sarežģīti iejusties galvenā varoņa ādā - nav īstu draugu, ģimene neatbalsta un sieva iesniegusi policijā prasību par tuvošanās aizliegumu. Arī tad, kad Tifānija parādās kadrā - ļoti labi var saprast galvenā varoņa šaubas un neizlēmību - vai viņam palīdzēt meitenei vai nē, lai pats sasniegtu savu mērķi? 

      Parasti tādas filmas ir ļoti paredzamas un, jā, atzīšos, arī šī tāda vairāk vai mazāk bija, taču bija interesanti vērot tālāko notikumu attīstību un to, kā viss atrisināsies. Tu pats smadzenēs sāc "funktierēt" par dažādiem sīkumiem filmā, tu jau it kā nojaut, kas notiek patiesībā, bet tajā pašā laikā šaubies par savu pieņēmumam. Nu, labi, neatklāšu par daudz, citādi paliks neinteresanti. :)

       Lieliska un slavējama bija arī aktieru spēle( galu galā, ne velti Dženifera Lorenca saņēma Oskaru kā gada labākā aktrise tieši par šo filmu) - zināmas sejas, kas rada uzticību un jau instingtīvi var saprast, ka filma būs labs gabals. 

     Kopumā filma vērtējama kā ļoti pozitīvs kino piemērs. Es pieļauju, ka tiem, kas ir redzējuši tādās filmas kā "This is kinda funny story", "Crazy, Stupid, Love" un "Perks of Being a Wallflower", šis gabals noteikti patiks, jo tajās var noteikti atrast kaut ko savstarpēji līdzīgu. ;-) Atkārtošos, taču arī šis ir labs "must see" variants.