"SZF, aha-aha, nav darba" jeb ko domā students parastais?

Pagājis precīzi viens gads un 11 dienas, kopš mana pirmā ieraksta šajā blogā, kurš, starp citu, nozīmīgs bija ar to, ka tajā rakstīju par savu pirmo pieredzi studenta kārtā. (bloga raksts: http://zaneskujina.blogspot.com/2012_10_01_archive.html) Toreiz arī nespēju saprast, kas vēlos būt nākotnē un ko cilvēkiem nākotnē ar savu izglītību varētu sniegt. Lai gan tikai bloga ieraksts, tomēr atklāja manas personības šķautnes un lieliski parādīja manu toreizējo attieksmi pret Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātņu nodaļu (uh, sarežģīti un pārāk gari, tāpēc turpmāk - LU SZF Kom.Zin. ). Kas īsti ir mainījies? Daudz, bet varbūt arī ne tik ļoti daudz. 

Pirmkārt, nav mainījies fakts, ka topošajam studentam, ja vien nav 100% pārliecināts par savu turpmāko karjeru, ir grūti saprast, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas. Bieži vien informācija par fakultāti nav pārāk patiesa un ir subjektīva - to zinu no savas pieredzes, jo negribas jau par savu Alma Mater teikt sliktu, bet cilvēki, kas tajā fakultātes/universitātes vidē nav, gluži vienkārši neko nesaprot, bet tikai stāsta. It kā. 

Lielos vilcienos nav mainījies arī mans viedoklis par LU SZF Komunikācijas zinātņu nodaļu un universitāti kopumā. Es nesaku, ka LU ir slikta universitāte, vai SZF - slikta fakultāte - nebūt ne! Katrs cilvēks paņem no fakultātes to, ko vēlas un cik vēlas paņemt, un tas, cik daudz iegulda mācību procesā, arī atkarīgs no viņa paša. Tomēr kaut kas īsti nav, kā vajadzētu, un nerodas tā pārliecinātības sajūta, ka iegūtā izglītība kaut kur arī noderēs.

Nav mainījies arī fakts, ka joprojām studēju LU SZF Komunikācijas zinātnes un ka vēlos vecākiem pierādīt, ka neesmu ņuņņa, ka padodas pie pirmajām grūtībām. (Lai cik ļoti nevēlētos to atzīt, SZF palieku arī vecāku dēļ - nevēlos likt viņiem vilties.)

Kaut kas tomēr ir mainījies - es neesmu budžeta grupā, bet studēju par personīgo finansējumu. Tas, saprotams, nav jauki. Tāpat citi teiktu, ka, iespējams, pati esmu vainīga (nesaku, ka neesmu, vienmēr jau var labāk, vai ne?). Interesanti, bet nav pārliecības, ka maksāju par izglītību, bet gan par diplomu, t.i., maksāju, lai iegūtu papīru, ka es skaitos absolvējusi augstskolu.

Mazliet par SZF Komunikāču 2.kursu. Ir tiešām interesanti priekšmeti, kuri ir ne tikai aizraujoši, bet arī noderīgi, taču ir tādi, kuri ir pilnīgi nevajadzīgi un uz kuriem cilvēki atļaujas nenākt. Tāpat daži pasniedzēji, šķiet, speciāli nākuši strādāt uz universitāti, lai tikai viņiem būtu kāds, kas ir mazāks un nevarīgāks, nenozīmīgāks, uz kuru varētu izgāzt savu žulti. Brīžiem šķiet, ka pasniedzēji laikus ierāda mums, studentiem, savu īsto vietu - to, kas zemāka par zāli.

Kas attiecas uz studējošo skaitu, tad pirmajā semestrī studijas uzsāka 197 cilvēki, savukārt pašlaik studējošo skaits ir 132 cilvēki. Mana prognoze - ceturtā semestra sākumā būsim mazliet vairāk par 110 cilvēkiem, bet ceturtā semestra beigās būsim apmēram 100.

Nav tā, ka šis ir mans vienpersonisks viedoklis (lai gan, iespējams, ir gan!), jo es ikdienā komunicēju arī ar saviem kursa biedriem. Arī mani kursa biedri(atļaušos piebilst - ne visi!), ja sākumā domājuši, ka SZF ir īstā vieta, kur studēt, tad tagad ir pilnīgā izmisumā un nesaprot, ko te dara.

Ja runājam par jaunajiem censoņiem un absolventiem, tad jaunuļi parasti uz LU SZF nāk trīs iemeslu vadīti:

1. "LU SZF nav jāmācās matemātika, fizika un citi priekšmeti ar skaitļiem" - kas ir biežāk dzirdētais no jaunajiem studentiem. Bet tas ir tāds BULL-SHIT! Ar tādu domu vispār nedrīkst iet meklēt vietu, kur studēt, jo jāmācās ir kaut kas, kas saista, nevis jāizvēlas vieglākais ceļš. Piedevām, matemātika ir visa pamats.
2. "Nezināju, uz kurieni doties, tādēļ izvēlējos LU SZF, jo tas ir universāls" - jā, ja vien ar universāls tiek domāts pašsaprotamas lietas, ko iemāca dzīve/ikdiena. Aptaujā piecus pirmos sastaptos žurnālistus un pajautā, kuram no viņiem ir augstākā izglītība.
3. "Tiku budžetā, man vienalga, kur studēt" - šie ir diezgan bezcerīgi varianti.

Savukārt absolventi nenožēlo savu izvēli par labu SZF, taču atzīst, ka bieži iegūtais darbs nav saistīts ar iegūto izglītību. Tātad, tie, kuri cer kļūt par ūber-mega-giga lieliskajiem žurnālistiem vai reklāmas speciālistiem, der atcerēties, ka ne visi ir topošie Arņi Krauzes vai Ēriki Stendzinieki.

BET! Slavenais sauklis "SZF, aha-aha, nav darba!" - nestrādā, ir tas darbs, ir. :)

LU SZF es varētu salīdzināt ar šokolādes konfekti, gluži kā Forests Gamps. Taču šajā gadījumā esmu droša, ka konfektes papīrītis ir spožs, skaists un spīdīgs, taču pildījums rūgts un noteikti nav pa prātam visiem.

Kas attiecas uz mani, pēc LU SZF absolvēšanas, ja vien pusceļā nesajukšu prātā un nemetīšu plinti krūmos, noteikti došos studēt uz kādu fakultāti, kur reizi pa reizei jāiekustina pelēkā viela, piemēram, skaitot, rēķinot, kāpinot, risinot logoritmus un domājot, kāpēc Ņūtonam uz galvas uzkrita ābols.

Veiksmes!