Svētki, kuros viss smaržo labi

Mani mīļākie svētki vienmēr bijuši Ziemassvētki. Tie man mūždien asociējušies ar siltiem gaļas pīrādziņiem, tēju, piparkūku aromātu, reibinoši daudz mandarīnu un, protams, spožos papīros ietītām dāvanām. Lai gan, dāvanas noteikti nav vissvarīgākās, ir patīkami saņemt kādu nieciņu no mīļajiem.

Piemēram, visjaukākā dāvana, ko esmu saņēmusi, ir žagaru bunte pilna ar konfektēm. To gan es saņēmu diezgan agrā vecumā un pieļauju, ka toreiz biju to pelnījusi. :)

Šogad Ziemassvētki pagadījušies tādi...nekādi. Dāvanas jaukas, skaistas un, protams, sen gaidītas, taču nav tā ikgadējā Ziemassvētku prieka. Iespējams, jo esmu kļuvusi vecāka.Iespējams,
jo nav sniega. Iespējams,iespējams,iespējams. Nezinu. Lai arī šī gada Ziemīši noteikti bijuši vieni no vislabākajiem pēdējo gadu laikā, nepamet šī nepabeigtības sajūta, jo liekas, ka kaut kas īsti līdz galam nav izdarīts. Laikam trūkst tā apbrīnojami skaistā Ziemassvētku sajūta, kas tev rodas mazam esot. Jā, tas noteikti ir tādēļ.

Vairākas dienas pēc kārtas centos radīt Ziemassvētku noskaņu - cepu piparkūkas, cepu pīrādziņus. Tāpat saiņoju dāvanas, bet pirms to saiņošanas - izvēlējos skaistākos ietinamos papīrus, bantes un lentes. Centos arī izpušķot "eglīti", kas šogad, atšķirīgi no pagājušā gada ceriņa zara, bija istabas stūrī zaļojoša palma. Taču smieklīgākais ir tas, ka visīstāko Ziemassvētku sajūtu guvu neilgi pēc lapu sārtošanās procesa sākuma - septembrī, kad kopā ar Arti, Māri, Lindu un Margaritu sēdējām Māra Brīvības ielas rezidencē un klausījāmies Ziemīšsvētku karoļļus. ^_^ Tobrīd es nedomāju par neko. Es biju es, Artis bija Artis, Māris bija Māris un tā tālāk. Un es tiešām jutos tā, kā gaidītu gada skaistākos, baltākos un gaišākos svētkus.

I tried. I tried, but I failed. I failed trying.  

Lai nu kā, Ziemassvētki pēc apmēram 4 minūtēm būs aizgājuši nebūtībā, spožais dāvanu papīrs izmests miskastē un daļa ikdienā nevajadzīgo dāvanu nonāks kaut kur istabas iekārtas tālākajā nostūrī. Skaistas, saticīgas un gaišas nākamās 364 Ziemassvētku gaidīšanas dienas.

Bezsakars bez sakara.

Pavisam nesen, kādā ne visai saulainā dienas vidū, sēdēju gultā ar mandarīniem un siltu tēju(ļoti svarīgs fakts). Domāju par lietām. Visādām. Nonācu pie secinājuma, kuru vēl tā īsti nespēju aptvert - ar katru dienu, kļūstot vecākai, saprotu, ka pasaule negriežas tikai ap mani. Nu, nav tā, ka es kādreiz tā esmu domājusi,nebūt ne. Pasaule apaļa, cilvēku daudz, katram savas stāsts aiz muguras. Un tieši par to - šis ieraksts.

Tagad ārā snieg. Nē, puteņo. Vējš plosa koku zarus, asfalts noklāts neskaitāmām peļķēm, jo sniedziņš vēl ir tik vārgs, ka pats lāgā nevar noturēties. Un sniegpārslām nevar saskatīt formu, jo tās kā aptrakušas metas kaislīgā dejā(arī svarīgs fakts).

Tad nu pie tā svarīgā ķeroties...Ak, jā. Pareizi - par to, ka katram ir savs stāsts. Nesen man kāds pavaicāja, kādēļ tad, kad iepazīstos ar cilvēkiem, esmu atvērta, komunikabla un draudzīga, bet tad, kad šī draudzība turpinās ilgāk, es noslēdzos un nepielaižu cilvēkus sev klāt. Tā nav, es pielaižu cilvēkus sev klāt, taču manu uzticību ir jāiegūst un bieži vien cilvēkiem apnīk censties. Well, there is this thing - esmu dzīvē pārāk daudz vīlusies. Pārāk. Gluži kā suns, kuru izmet no mājām vairākas reizes pēc kārtas, bet kurš turpina atgriezties, cerībā tikt ielaists siltumā. Aiz visa labā es vienmēr saskatu kaut kādas sazvērestības - liekas, iedraudzēšos ar cilvēkiem un viņi par mani aizmirsīs ( jo, jāsaka, es cilvēkus neaizmirstu, tiešām), vai, piemēram, iedraudzēšos, mēs kopā izklaidēsimies un - BOOM! - viss vienā jaukā brīdī pazudīs. Un cik reižu nav bijis, ka esi "draugs" tik ilgi, kamēr no tevis kādam kaut kas ir nepieciešams?

Šodien aizdomājos, ka noteikti neesmu vienīgā, kurai ir savs stāsts, nezinu, līdzīgs vai nē. Citreiz, cenšoties iepazīt cilvēku, par viņu atklājas dažādi fakti, piemēram, tas, ka ārējais, smaidīgais puisis vai meitene varbūt iekšēji nemaz tā nejūtas. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atklāj savas patiesās jūtas vai stāsta par to, kas ar viņiem pagātnē noticis. Un es viņus saprotu, jo arī viņi, iespējams, dzīvē ir vīlušies un, nevēloties izskatīties vāji, vienkārši noklusē lietas.  

Vēl par tiem stāstiem, ko esmu sapratusi pēdējo dienu laikā - tu dalies ar savu stāstu un kāds tev pastāstīs savējo. Tas gan ir visai reti, bet pastāstot kaut ko cilvēkam- ļoti privātu vai emocionāli intīmu - cilvēks jūt, ka var tev uzticēties un pastāsta lietas arī tev. Tā tas vienkārši ir. 

Un, ar šo es vēlējos pateikt, ka, pirmais, neskati vīru pēc cepures(nodrāzti, bet tomēr - taisnība!)  un, otrais, nevajag uzskatīt, ka visa dzīve griežas tikai ap tevi. Katram ir savs stāsts, katram bijuši pārdzīvojumi, labi un slikti notikumi, un, tikai tāpēc, ka šķiet, "jā, viņam noteikti ir viss un viņam dzīvē ir paveicies", nevajag uzskatīt, ka tā patiesi ir. Jo tā nav.

Un tāpēc - 5 fakti par Zani. 

1st edition.

1. Mīļākie ziedi - frēzijas. Kāpēc? Tās ir skaistas, trauslas, bet reizē - ļoti izturīgas, kā arī smaržo lieliski. 
2. Zanei ļoti patīk peldēt. Ziema, vasara, ūdens, peļķe, jūra vai baseins - peldēšana tik ļoti atbrīvo. Tu peldi zvaigžņotā vasaras naktī uz muguras un vēro, kā no debesīm gāžas miljoniem nelielu zvaigznīšu. 
3. Zane mīl dziedāt. Karaoke vai duša - pat koka kaste ielas malā var būt skatuve! Un es dziedu visu, pat tad, ja nemāku un nezinu vārdus. Č-č-č-čandžēes!
4. Man garšo daudz, bet negaršo rozīnes, melnā šokolāde, sēnes, speķis, lakrica, vīģes, īsts lauku piens u.c. 
5. Man bail no zirnekļiem, tumsas un vientulības. Zirnekļi, jo viņiem ir vairāk kāju, nekā kukaiņiem, kā arī viņi no dibena šauj tīklus. Tumsa, jo bērnībā ieguvu traumu no "The x files". Vientulība, jo laiks iet uz priekšu, bet esmu mazliet viena. 

Nu, redz'! Nav nemaz tik traki atklāt pāris lietas. Un kuram katram es to neatklāju. ^_^

Vienā elpas vilcienā - Grieķija

Nu jau pirms vairāk nekā nedēļas atgriezos no pasakaini skaistas zemes, par kuru biju dzirdējusi vien skolas vēstures stundās - Grieķijas, taču atmiņas par tikai četras dienas ilgo ceļojumu vēl ir pavisam svaigas. :)

Un tagad, kad Latvijā termometra stabiņš noslīdējis mazliet zem nulles, tā vien gribas atpakaļ silto dienvidu vēju, smaržīgo mandarīnu aromātu un daudzās, labirintiem līdzīgās šaurās ieliņas, kuras necaurejamas padara palmas. Taču par visu pēc kārtas - tā, kā tam jābūt. ;-)

1.diena jeb "Kur ir saule, nebeidzams karstums un jūra?"

Vakarā ierodoties Grieķijā, jūra tehniski bija - tāda slapja un miglai līdzīga gāzās no debesīm. Apsolītais siltums - pazudis, jo, kā minēja lidostā strādājošie grieķi, mēs, latvieši, noteikti atvedām lietu no Rīgas ( jā, jo lietus skrien man līdzi visur!). Tas arī lauza manu stereotipu par Grieķiju, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ biju ieņēmusi galvā, taču, kā izrādās, Grieķijā NAV mūžīgā vasara ar miljons grādu karstumu.

Taču viss nebija tik peļami, jo, izkāpjot no autobusa, kurš mūs nogādāja viesnīcā, kas atradās aptuveni 3km rādiusā no visiem populārākajiem apskates objektiem, ieraudzīju kaut ko, kā dēļ mana sirds salēcās( un mana sirsniņa tā vienkārši apkārt nelēkā!) - palmas, palmas visur! Koki, kādus vairāk biju redzējusi vien botāniskajā dārzā, tagad lepni slējās turpat pie viesnīcas ieejas. Kā arī jāsaka, ka gaiss smaržoja tāpat, kā tas parasti smaržo Latvijā agrā pavasarī - kad tikko nokusis sniegs un sāk plaukt pirmie pavasara ziedi.

2.diena jeb "Afrodīte, marmors, krievvalodīgie un saulriets"

Saprotot, ka esi Grieķijā, pirmais, ko vēlies darīt, ir mesties nebeidzamos piedzīvojumos un izpētīt tuvāko apkārtni, tāpēc, bruņojusies ar trīs(!!!) pilsētas kartēm, uzsāku ceļu uz Akropoli. Pirmais, kas iespiežas acīs - maz gājēju pāreju, gandrīz neviena sakarīgi strādājoša luksofora, kā arī pilnīgi traki un karstasinīgi braucēji. Starp citu, arī te, līdzīgi kā Francijā, dominē motocikli, motorolleri un citi moto-(insert word) un (insert word)-cikli, tikai lielākā atšķirība ir tā, ka grieķi nelabprāt domā ar galvu par savu galvu - braucot ar motociklu apmēram 100km ātrumā, tikai katrs trešais uzskatīja, ka vēlams uzvilkt ķiveri. Tāpat mani atkal pārsteidza nenormāli lielais mandarīnu koku daudzums pilsētas centrā, jo, kur vien ej, priekšā milzīgs, kupls koks, kurā vīd garšīgie augļi. :)

Pēc apmēram 30 minūšu gājiena, nokļuvu Akropolē, kur mani jau gaidīja vismaz pieci pārsteigumi. Pirmais pārsteigums, kas mani patiesi iepriecināja, bija pieklājīgs grieķis, kurš pacietīgi apgleznoja māla traukums. Viņš labā angļu valodā pavaicāja, vai zinu, kur eju un vai man nav nepieciešama palīdzība, jo izskatoties, ka esmu apmaldījusies. Jāatzīst, ka ar visām trim kartēm, es patiesi biju mazliet novirzījusies no sākotnējā galamērķa, taču šī nelielā kļūme mani atveda līdz skaistajai Akropolei. Otrs pārsteigums mani sagaidīja pie turpat netālu esošā suvenīru kioska - kā jau īstenam tūristam, man ir tieksme iegādāties klišejiskas lietas - jā, arī ledusskapja magnētiņus. Un šis pārdevējs bija tik jauks un pretimnākošs, ka iegādājos 3 magnētiņus par EUR 7.00, kā arī dabūju trīs bez maksas - vienu, jo tā vienkārši vajag, otru, jo pārdevējam likos jauka un trešo, jo to man iedeva svešs garāmgājējs. Trešais pārsteigums man parādīja grieķu savdabīgo tirgošanās manieri - "Give me as much money, as you have", teica sieviete, cenšoties man notirgot milzīgu šalli, kas esot ražota tepat Grieķijā, taču piecas minūtes ar viņu strīdoties, sapratu, ka te "nebūs aršanas" un vienkārši devos prom, kad ar mani notika otrās dienas ceturtais pārsteigums - piebrauc klāt motocikls un uz tā sēdošie vīrieši pieklājīgā krievu valodā aicina mani doties viņiem līdzi un apskatīt kažokus. Savukārt piektais pārsteigums mani sagaidīja Akropolei blakus esoša kalna virsotnē, no kura, saprotams, pavērās pasakains skats - visa ieleja kā nosēta ar mazām, baltām mājiņām, palmām un citiem labumiem. Biju viena un nebija neviens, kas mani iemūžinātu fotogrāfijā, kad pēkšņi ar mani sāk runāt krievvalodīga sieviete un saka, ka ir fotogrāfe, kura man var palīdzēt. Success! Noslēgumā, mēs ne tikai lieliski parunājām, bet kalna virsotnē arī izbaudījām Grieķijas saulrietu.

Cenas Grieķijā ir ļoti pieņemamas. Un, lai gan paciņa cigarešu maksā apmēram divreiz dārgāk, nekā Latvijā, suvenīri, šokolādes, ūdens, siers un gaļa bija tik lēti, ka sākotnēji šķita, ka cenu esmu pārpratusi. Atpakaļceļā uz viesnīcu, ievēroju, ka grieķiem izplatīti ir nelieli restorāni un kafejnīcas, taču, kad vienā kebabu ēstuvē ierējās suns...Nu, jā, saprotiet paši, ko cilvēks tādā situācijā var nodomāt.Un vispār, klaiņojoši suņi Grieķijā  nav nekas īpašs - to tur ir apmēram tik daudz, cik mums pagalmos kaķu.

 3.diena jeb "selfiji, garšīgi ēdieni un vairāki WTF momenti"

Arī trešajā dienā nolēmu izmantot savu laiku lietderīgi, tādēļ devos tālākos Atēnu pētījumos. Dodoties aizvien dziļāk, pamani nestandarta darba laikus - tā, piemēram, apskates objekts "Zeva templis", darbojās tikai no 9.00 līdz 14.00. Tāpat - sestdienas dienā nestrādāja ne aptiekas, ne auto servisi, ne tūristu informācijas biroji, nekas. Līdz ar to, sestdienās notiek absolūta "bumbulēšana" pa pilsētu.

Maldoties ar savām trim Atēnu kartēm, kuras, satrp citu, katra rādīja savu virzienu kā nokļūt galamērķī, nonācu t.s. Atēnu tirgus laukumā jeb Plakā. Ar marmoru klātas, slidenas ieliņas un daudz cilvēku, kuri, gluži kā no skudru pūžņa izlīduši, skraidelē kur nu kurais. Un šajā tirgū noteikti var atrast dažādas lietas - sākot no tradicionālajiem Grieķu saldumiem, kā baklava, beidzot ar dažādiem austrumu talismaniem, juvelierizstrādājumiem un citām lietām. Un grieķi noteikti mīl kaulēties - to es iesaku īpaši. ;)

Šīs pašas dienas vakarā bija arī kāda pasākuma noslēguma vakariņas, kurās varēja izbaudīt dažādu valstu gardumus. Piemēram, kāds mammas paziņa no Armēnijas, ieradās ar pašdarinātu tekilu un īstu armēņu konjaku, savukārt viesis no Guzijas bija sagādājis neaptverami garšīgu sarkanvīnu (omnomnomnomn). Tāpat nogaršoju dažādus grieķu sierus, un tie ēdieni, kas ir pieejami Latvijā, Grieķijā garšoja citādi - garsīgāk. Vēl noteikti jāatzīmē, ka grieķiem ir patīkamas garšvielas, kuras padara ēdienu...nezinu, iespējams, eksotisku? Jā, drošvien. Katrā ziņā, ēdiens ir ļoti garšīgs, baudāms un pat pildītas olīvas, kuras citreiz man neiet pie sirds, garšoja fantastiski!

Šajā vakarā arī iepazinos ar kādu Bilu no Kanādas, par kuru sākotnēji neko nezināju. Vārds pa vārdam un izrādās, ka viņš ir bijušais hokeja komandas Edmontonas Oilers īpašnieks, kā arī bijušais Starptautiskās paralimpiskās komitejas vadītājs un viņam pieder zirgu stallis. Tāpat viņam ir meita, kura ikdienā nodarbojas ar izpletņlēkšanu un ir pilote. Vai nav lieliski?

4.diena jeb "orkāns, vakariņas un ciešs miegs"

Interesanti,ka gaiss Grieķijā smaržoja pēc tāda, kāds mums parasti novērojams agrā, agrā pavasarī. Un vēl mazliet citrona pieskaņa. Patīkami. Bet, grieķi ir salīdzinoši nekārtīgi un uz ielām bieži vien redzami cigarešu paciņu iepakojumi, papīri un cita draza. 

Ceturtā diena tikai pa dienu bija skaista - saulīte, siltums un vējiņš. Vējiņš kļuva par vējeli, vējelis par vēju un vējs kļuva par huge orkānu. Lai gan Latvijās tāds vējš būtu pupu mizas. Jā, bija pāris nogāztas sētas un daži nolauzti koki, bet kam gan negadās? 

Tāpat, šī bija tā diena, kas sapratu, ka grieķiem ir svarīgi labi paēst. Un ēstgribu parasti veicina sarkanvīns, sveču gaisma, vista un meitene pie sāniem. Bet, ja nevaru atrast meiteni, tad uz ielas pilnas malas ar eskorta pakalpojumu mājām, piemēram, "Lido" vai "Wall st.".

Jāatzīst, ka šī bija tā diena, kad izbaudīju mieru un nekā nedarīšanu, kā arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem, lietainā laika iespaidota, noskatījos pāris seriālus. :)

Kopumā neilgā dzīvošanās ārvalstīs man patiesi patika - cita ikdiena, cita vide un fantastiska daba ar kalniem, lejām, ielejām, vīnogulājiem, olīvkokiem, lauru lapu kokiem, mandarīniem un citām garšīgām lietām!