Mani mīļākie svētki vienmēr bijuši Ziemassvētki. Tie man mūždien asociējušies ar siltiem gaļas pīrādziņiem, tēju, piparkūku aromātu, reibinoši daudz mandarīnu un, protams, spožos papīros ietītām dāvanām. Lai gan, dāvanas noteikti nav vissvarīgākās, ir patīkami saņemt kādu nieciņu no mīļajiem.
Piemēram, visjaukākā dāvana, ko esmu saņēmusi, ir žagaru bunte pilna ar konfektēm. To gan es saņēmu diezgan agrā vecumā un pieļauju, ka toreiz biju to pelnījusi. :)
jo nav sniega. Iespējams,iespējams,iespējams. Nezinu. Lai arī šī gada Ziemīši noteikti bijuši vieni no vislabākajiem pēdējo gadu laikā, nepamet šī nepabeigtības sajūta, jo liekas, ka kaut kas īsti līdz galam nav izdarīts. Laikam trūkst tā apbrīnojami skaistā Ziemassvētku sajūta, kas tev rodas mazam esot. Jā, tas noteikti ir tādēļ.
Vairākas dienas pēc kārtas centos radīt Ziemassvētku noskaņu - cepu piparkūkas, cepu pīrādziņus. Tāpat saiņoju dāvanas, bet pirms to saiņošanas - izvēlējos skaistākos ietinamos papīrus, bantes un lentes. Centos arī izpušķot "eglīti", kas šogad, atšķirīgi no pagājušā gada ceriņa zara, bija istabas stūrī zaļojoša palma. Taču smieklīgākais ir tas, ka visīstāko Ziemassvētku sajūtu guvu neilgi pēc lapu sārtošanās procesa sākuma - septembrī, kad kopā ar Arti, Māri, Lindu un Margaritu sēdējām Māra Brīvības ielas rezidencē un klausījāmies Ziemīšsvētku karoļļus. ^_^ Tobrīd es nedomāju par neko. Es biju es, Artis bija Artis, Māris bija Māris un tā tālāk. Un es tiešām jutos tā, kā gaidītu gada skaistākos, baltākos un gaišākos svētkus.
I tried. I tried, but I failed. I failed trying.
Lai nu kā, Ziemassvētki pēc apmēram 4 minūtēm būs aizgājuši nebūtībā, spožais dāvanu papīrs izmests miskastē un daļa ikdienā nevajadzīgo dāvanu nonāks kaut kur istabas iekārtas tālākajā nostūrī. Skaistas, saticīgas un gaišas nākamās 364 Ziemassvētku gaidīšanas dienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru