Bezsakars bez sakara.

Pavisam nesen, kādā ne visai saulainā dienas vidū, sēdēju gultā ar mandarīniem un siltu tēju(ļoti svarīgs fakts). Domāju par lietām. Visādām. Nonācu pie secinājuma, kuru vēl tā īsti nespēju aptvert - ar katru dienu, kļūstot vecākai, saprotu, ka pasaule negriežas tikai ap mani. Nu, nav tā, ka es kādreiz tā esmu domājusi,nebūt ne. Pasaule apaļa, cilvēku daudz, katram savas stāsts aiz muguras. Un tieši par to - šis ieraksts.

Tagad ārā snieg. Nē, puteņo. Vējš plosa koku zarus, asfalts noklāts neskaitāmām peļķēm, jo sniedziņš vēl ir tik vārgs, ka pats lāgā nevar noturēties. Un sniegpārslām nevar saskatīt formu, jo tās kā aptrakušas metas kaislīgā dejā(arī svarīgs fakts).

Tad nu pie tā svarīgā ķeroties...Ak, jā. Pareizi - par to, ka katram ir savs stāsts. Nesen man kāds pavaicāja, kādēļ tad, kad iepazīstos ar cilvēkiem, esmu atvērta, komunikabla un draudzīga, bet tad, kad šī draudzība turpinās ilgāk, es noslēdzos un nepielaižu cilvēkus sev klāt. Tā nav, es pielaižu cilvēkus sev klāt, taču manu uzticību ir jāiegūst un bieži vien cilvēkiem apnīk censties. Well, there is this thing - esmu dzīvē pārāk daudz vīlusies. Pārāk. Gluži kā suns, kuru izmet no mājām vairākas reizes pēc kārtas, bet kurš turpina atgriezties, cerībā tikt ielaists siltumā. Aiz visa labā es vienmēr saskatu kaut kādas sazvērestības - liekas, iedraudzēšos ar cilvēkiem un viņi par mani aizmirsīs ( jo, jāsaka, es cilvēkus neaizmirstu, tiešām), vai, piemēram, iedraudzēšos, mēs kopā izklaidēsimies un - BOOM! - viss vienā jaukā brīdī pazudīs. Un cik reižu nav bijis, ka esi "draugs" tik ilgi, kamēr no tevis kādam kaut kas ir nepieciešams?

Šodien aizdomājos, ka noteikti neesmu vienīgā, kurai ir savs stāsts, nezinu, līdzīgs vai nē. Citreiz, cenšoties iepazīt cilvēku, par viņu atklājas dažādi fakti, piemēram, tas, ka ārējais, smaidīgais puisis vai meitene varbūt iekšēji nemaz tā nejūtas. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atklāj savas patiesās jūtas vai stāsta par to, kas ar viņiem pagātnē noticis. Un es viņus saprotu, jo arī viņi, iespējams, dzīvē ir vīlušies un, nevēloties izskatīties vāji, vienkārši noklusē lietas.  

Vēl par tiem stāstiem, ko esmu sapratusi pēdējo dienu laikā - tu dalies ar savu stāstu un kāds tev pastāstīs savējo. Tas gan ir visai reti, bet pastāstot kaut ko cilvēkam- ļoti privātu vai emocionāli intīmu - cilvēks jūt, ka var tev uzticēties un pastāsta lietas arī tev. Tā tas vienkārši ir. 

Un, ar šo es vēlējos pateikt, ka, pirmais, neskati vīru pēc cepures(nodrāzti, bet tomēr - taisnība!)  un, otrais, nevajag uzskatīt, ka visa dzīve griežas tikai ap tevi. Katram ir savs stāsts, katram bijuši pārdzīvojumi, labi un slikti notikumi, un, tikai tāpēc, ka šķiet, "jā, viņam noteikti ir viss un viņam dzīvē ir paveicies", nevajag uzskatīt, ka tā patiesi ir. Jo tā nav.

Un tāpēc - 5 fakti par Zani. 

1st edition.

1. Mīļākie ziedi - frēzijas. Kāpēc? Tās ir skaistas, trauslas, bet reizē - ļoti izturīgas, kā arī smaržo lieliski. 
2. Zanei ļoti patīk peldēt. Ziema, vasara, ūdens, peļķe, jūra vai baseins - peldēšana tik ļoti atbrīvo. Tu peldi zvaigžņotā vasaras naktī uz muguras un vēro, kā no debesīm gāžas miljoniem nelielu zvaigznīšu. 
3. Zane mīl dziedāt. Karaoke vai duša - pat koka kaste ielas malā var būt skatuve! Un es dziedu visu, pat tad, ja nemāku un nezinu vārdus. Č-č-č-čandžēes!
4. Man garšo daudz, bet negaršo rozīnes, melnā šokolāde, sēnes, speķis, lakrica, vīģes, īsts lauku piens u.c. 
5. Man bail no zirnekļiem, tumsas un vientulības. Zirnekļi, jo viņiem ir vairāk kāju, nekā kukaiņiem, kā arī viņi no dibena šauj tīklus. Tumsa, jo bērnībā ieguvu traumu no "The x files". Vientulība, jo laiks iet uz priekšu, bet esmu mazliet viena. 

Nu, redz'! Nav nemaz tik traki atklāt pāris lietas. Un kuram katram es to neatklāju. ^_^