Par lēmumiem

Lēmumi, lēmumi. Vēl lēmumi. Vai cilvēks jebkad pārstāj lemt un izdarīt izvēli? Un kā cilvēks, kurš nupat izdarījis izvēli, var zināt, ka viņa izvēle ir pareiza? Lēmumi, lēmumi.

Līdzīgi kā puisēns, kurš izmisīgi dīdās pie saldējuma stenda, cenšoties izvēlēties sev tīkamo saldējuma bumbiņas garšu, arī pieaugušo pasaulē netrūkst neizlēmības un šaubas par spertajiem soļiem. Nu, kaut vai par to pašu saldējumu. Vai kādreiz esiet iegājuši milzīgā Gelatto veikalā un nespējuši izvēlēties vienu vienīgo saldējuma bumbiņu starp tām simts, kas kāri lūkojas Tev pretim? Jā, man tā ir ikreiz.

Pieņemsim, ka vidēji cilvēks ikdienā saskaras ar divdesmit, divdesmit pieciem lēmumiem dienā. Nu, piemēram, par to, kā pavadīs nedēļas nogali, kā uzcirtīsies. Kā ieveidos matus. Ko ēdīs vakariņās vai, piemēram, ko dāvinās mīļajiem svētkiem. Principā, arī izvēle iet dušā ir izvēle - lēmums, ko cilvēks veic pirms gulētiešanas vai teju, teju pēc pamošanās, kur saskaras ar smago dzīves nastu - dušoties vai pagulēt un ietaupīt miegu un ūdeni? (miedziņš...) Un pieņemsim arī to, ka reizi gadā cilvēks veic 4-5 nozīmīgi lēmumi - jauna darba vieta, ceļojums, attiecības, dzīvokļa iegāde un tamlīdzīgi. 

Zinu cilvēkus, kuriem lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, nekā paslīdēt uz slidenas ietves - izdomā, apsver un nolem, ka darīsi tā vai citādi. Es neesmu šis cilvēks - es savus lēmumus pieņemu rūpīgi apsverot visus plusus un mīnusus, katru lietu, kas mainīsies manā dzīvē, ja es veikšu lēmumu. Manā gadījumā, tās var būt pārdomas vairāku dienu, pat mēnešu un gadu griezumā. Neizlēmība, es zinu. Es esmu ļoti, ļoti neizlēmīga. Tomēr, kad veicu lēmumu, mani vienmēr māc šaubas, jo šķiet, ka pieņemtais lēmums nav vislabākais risinājums, vai, piemēram, tas izmainīs manu dzīves ritējumu un padarīs ikdienu... pelēku. Vai tieši otrādi - haotisku un bez konkrētas sapratnes, kā rīkoties. Ko darīt.

Pēdējo divu nedēļu laikā, tuvojoties gada noslēgumam, esmu sākusi pieņemt lēmumus, par kuriem domāju jau vairākus mēnešus. Varbūt mazliet pārsteidzīgus. Vai arī nē. Lēmumi ir izdarīti gana daudz. Tomēr tas man nesagādā prieku. Nesagādā ne kripatiņas prieku. Tādēļ te ir arī mana pretruna - kā cilvēks var zināt, ka konkrētais lēmums ir īstais un vienīgais? Vai cilvēks jūtas atvieglots un pacilāts? Un ja nu nedēļu pēc pieņemtā lēmuma domā, ka esi rīkojies nepareizi - kā rīkoties tālāk? Turpināt sadzīvot ar domu, ka pieņemtais lēmums ir nepareizs un esi visu "salaidis dēlī", vai censties vērst visu par labu, kamēr vēl nav par vēlu? Saka jau, ka izlietu ūdeni nesasmelsi... Vai tomēr?

DEC

Decembris. Tas šogad piezadzies nemanāmi ātri un zibenīgi, pārsteidzot pat mani (un cilvēki labi zina, ka mani pārsteigt nav tik vienkārši!). Šeku - reku, jau otrā Advente aiz muguras, bet vaiņagā ievietotās sveces saīsinās viena pēc otras. 

Patiesībā, decembris vienmēr bijis tāds...Nezinunekonegribudarīt mēnesis. Vismaz man. Līdz kādam 23.decembrim tā parasti ir - sesijas, eksāmeni, arī darbā sava daļa darāma, cilvēki, kas jāsatiek un darbi, kas jāpadara. Tas ir arī pārdomu laiks. Jo tuvojas jaunais, svaigais gads, kurā cilvēki parasti sāk pildīt apņemšanās. Manā gadījumā - man nav apņemšanās un jauno gadu, bet ir lietas, kuras vēlos pabeigt, līdz beidzas vecais gads. Vecais, ar lietām pilnais un piedzīvojumiem bagātais gads. Un pēdējais mēnesis ir brīdis, kad gribas nokārtot vecos parādus, saistības un... Visu pārējo, ko vien var nokārtot, lai jaunais gads iesāktos kā labi koptas un izmantotas dienasgrāmatas lapa, kas vēl ir balta. Vai sarkana - atkarībā, kāds plānotājs un kam pagadījies.

Nu, tad par tām baltajām dienasgrāmatas lapām.

Pa kādai vīna glāzei.

Un izplēstai lapai.

Riodežaneiro - 7 dienas Leiputrijā

Kopš manas atgriešanās no pasakainās Brazīlijas pagājis pavisam nedaudz, tomēr vēl nespēju attapties no tā, kas noticis, piedzīvots un paveikts. Jo bija tieši tik labi, lai pārstātu skaitīt dienas. Bija tieši tik labi, lai izbaudītu mirkli. Un tieši tik labi, lai pazaudētu realitāti,un atrast mūsdienu Leiputriju ar ķīseļu upēm un mannas krastiem. Tieši tā (un, patiesībā, ne citādi) varētu rakstīt par vien nepilnā nedēļā piedzīvoto vienā no pasaulē skaistākajām, saulainākajām un fantastiskajām vietām - Riodežaneiro.

Mans ceļš uz svešo kontinentu sākās Rīgā, kad steigšus somā liku (lasīt - paniski metu) pēdējās mantas, jo tētis, ar kuru biju sarunājusi transportu uz lidostu, ieradās 15 minūtes par ātru.

Bet tas nekas - lidostā nokļuvu laicīgi, lidmašīnā arī iekāpu un pēc 2.5h ilga lidojuma attapos Parīzē. Tur mani gaidīja pirmais pārbaudījums - gribēju doties apskatīt skaisto, leģendām apvīto pilsētu. Piegāju pie metro stacijas. Atradu biļešu servisu. Nospiedu nepieciešamās pogas, un...Tomēr neaizbraucu. Lai gan bija palikušas vismaz 3 stundas, kuras veltīt Eifeļa torņa apskatei, līdz Parīzes sirdij tā arī nomākt neizdevās. Kāpēc? Līdzīgi, kā savā dziesmā dzied "Prāta Vētra" - par pārāk cietiem spilveniem un šaurām segām, par miegu, kas par cauru - man bija mazliet bail apmaldīties un, zinot manu veiksmi, nu, nē - labāk palikšu lidostā, paskatīšos, kā lielas lidmašīnas lidinās, palasīšu makulatūru un skatīšos griestos. Tieši tādēļ - pēc apmēr 5 h izlidoja mana nākamā lidmašīna, kas bija ceļā uz Brazīlijas pilsētu Riodežaneiro. Vēderā patīkami kņud. Pasaule mazliet rozā. Iekāpjot lidmašīnā - mazliet šoks, jo pirmo reizi savā dzīvē redzēju tik (T I K) lielu lidaparātu. Un liels, liels prieks par vienreizējo iespēju doties maaaaazliet tālāk par ierasto Eiropu.

1.diena - Jet lag, Lativija un "auksta ziema"

Daudz nerunājot par to, kā nodarbināju sevi 11 stundas ceļā uz citu kontinentu, pirmā doma, kas ieviesās prātā, redzot Riodežaneiro pirmo reizi savām acīm - gribas mājās. Ļoti. Pirmkārt, ārā lija - manas ekspektācijas par siltu un saulainu laiku izčabēja jau nosēžoties Riodežaneiro lidostā. Otrkārt, tas, ko redzēju ceļā no lidostas uz viesnīcu, lika manai mutei atkārties - mājas, kas veidotas no pāris ķieģeļiem un dažādiem būvgružiem, kurām jumta vietā lepni slejas kāds politiskās reklāmas baneris. Cilvēki, kas autobusu gaida, sēžot uz zemes. Grafiti - uz mājām, uz mašīnām, pieļauju, ka arī uz mājdzīvniekiem un cilvēkiem, ja labi pameklētu. Klaiņojoši suņi, klaiņojoši kaķi un ļoti izmisīgi cilvēki, kas uz ielām pārdod visu, ko vien vari iedomāties - biskvītus, maizi, cepumus, šokolādes, dzērienus, un, jā, pat "zālīti". Pirmais iespaids - mazliet biedējošs, tomēr kultūra ir tāda, kāda tā ir - jāpieņem, jāiepazīst un jācenšas pieņemt. Cilvēki nav raduši redzēt gaišus cilvēkus - blondi mati, gaišas acis un āda ir eksotika, un, kur vien gāju - pa viesnīcas priekštelpu, uz veikalu, līdz pludmalei - tā kāda cilvēka acis vienmēr pievērstas tev.

Šobrīd Brazīlijā ir ziema, tomēr tas nav jūtams, jo gaisa temperatūras tādas pašas, kā mums Latvijā Jūlija vidū - +23 - +32. Vienīgi mums Latvijā tas mitrums krietni mazāks, jo ārā te visu laiku smaržo pēc svaigi pielijuša meža. Vietējie min, ka šogad esot bijusi saudzīga ziema, tomēr citreiz gaisa temperatūras nokrītot pat līdz +16 grādiem - tad brazīļi no sava lielā, vasaras drēbēm pildītā skapja, izvelk ziemas kamzoli, šalli un cepuri, visi paliek neapmierināti ar dzīvi un sildās zem četrām biezajām segām- kā nu ne, viņi nezina, ko nozīmē "heating system". Pateicu, ka Latvijā  ziemā mēdz būt -25C un zemāk, uz ko šie neticīgi pakratīja ar galvu un sacīja, ka tādā laikā visi Brazīlijā dzīvojošie visticamāk apsprāgtu. Lai viņus sabiedētu vēl vairāk, minēju, ka -5C grādu salā daudzi latvieši mēdz doties peldēt āliņģī, vai, piemēram, gulēt teltī, kā arī +8 grādu silts ūdens ir lielisks atspirdzinājums Fizmatu Laivu braucienos. Nē, nē, tā nedrīkstot būt un uz Latvju viņi arī nebrauks, jo tas esot kaut kur ellē ratā ļoti tālu (kas, principā, nav visai tālu no patiesības).

Runājot par to, ka Baltijas valstis ir ellē-ratā-ļoti-tālu, šodien arī sapratu, ka cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par to, kur atrodas tāda neliela valstiņa kā Latvija. Kad vienam no Marokas pārstāvjiem centos ieskaidrot, ka Latvija nav Āfrikā un ka mums pat ir sava valoda, nācās dzirdēt pārsteiguma pilnu jautājumu par to, kādēļ Latvijai nepieciešama sava valoda, ja reiz esam tikai 1.9 miljoni iedzīvotāju. Paralēli tam, apmēram 2 reizes dzirdēju, kā Latviju kļūdaini nosauc par Lietuvu, bet vismaz 8 reizes man nācās skaidrot, no kura zemes nostūra ģeogrāfiski esmu nākusi un pastāstīt, ka neesam Krievijas sastāvdaļa. Tāpat manīju, ka cilvēki Latviju sauc par "Lativiju". Ja man būtu mājaslapa ar BUJ jeb FAQ, drošvien viens no jautājumiem būtu par to, kā nākas, ka mēs esam tik nedaudz.

Pirmajā dienā ir arī mazliet grūti saprast laika joslu, jo pulkstenis Latvijā rāda mazliet pāri 00:00, kamēr Riodežaneiro vēl ir 18.00 - nereāli nāk miegs un nomodā palīdz noturēties kāda asa sižeta filma, kuras laikā es tāpat noplīstu. Tomēr mani var saprast - ārā jau ap plkst. 18.00 iestājas absolūta tumsa un tas notiek tik ātri, ka nepagūsti vēl noskatīties saulrietu, kā mani, kā pilsētu ieskauj krēsla - tāpēc ir sajūta, ka ārā vajadzētu būt krietni vēlākam, nekā patiesībā ir.

2.diena - veikali, vidējās algas un aizliegums doties vienai pa Rio

Mana otrā diena citā kontinentā sākās ap plkst. 6.00 pēc vietējā laika, jo organisms, kas pieradis dzīvot Latvijas laika joslā, nolemj celties ap 12.00 pēc dzimtās zemītes laika. Patiesībā, ķermenī tāds nogurums, ka nolemju vēl pāris stundas bezmiegā pavārtīties pa gultu un tikai ap 9.00 saņemos, lai dotos brokastīs.

Brazīļi brokastīs ēd diezgan ikdienišķas lietas - ar sīpoliem ceptas desiņas, groziņi, kas visai līdzīgi Kurzemes vietējiem sklandraušiem, milzīgu daudzumu dažādu kūciņu, kā arī tonna ar dažādiem augļiem - marakuja, papaija, persiki, aprikozes, āboli, bumbieri, melones, arbūzi, citādākas melones un arbūzi, vēl citas melones un arbūzi. Tēju šie arī galīgi nemīl - kad apvaicājos, vai brokastīs ir iespēja dabūt tēju, vīrietis, kurš nupat grasījās liet krūzīte kafiju, apmulsa un pārprasīja, vai tiešām vēlos melno tēju vai tomēr pārteicos un vēlos kafiju.

Šodien, sarunā ar pāris vietējiem un brīvprātīgajiem, kas darbojas viesnīcā, daudz uzzināju par valsts ekonomiku. Brazīlijā ir ļoti izteikta atšķirība starp algām - te tādas vidējās algas neesot, un ikreiz, kad apvaicājos kādam par to, cik vidēji cilvēks mēnesī pelna, vienota viedokļa nav. Ir cilvēki, kas pelna ļoti maz - tie arī ir tie, kas dzīvo no būvgružiem veidotajās mājās ar reklāmas baneri jumta vietā. Bet uz ielām var redzēt arī šikus Poršus, pēdējos Bentlijus, kā arī citas luksus mašīnas - tie pārsvarā ir cilvēki, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās vai ir iegādājušies kādu nelielu īpašumu netālu no būtiskākajām pilsētas ēkām. Principā, vai nu tu esi ļoti bagāts vai izdzīvo, kā māki (vai dzīvo zem tilta, jo tādu cilvēku te ir daudz). No dzirdētā, kā arī no pašas piedzīvotā šo divu dienu laikā, var secināt, ka cenas ir visai pieklājīgas un draudzīgas gan vietējiem, gan tūristiem. Lai gan mana kolēģe no Ukrainas, kura te dzīvo jau vairāk nekā pusgadu, minēja, ka te salīdzinoši viss dārgāk, nekā Ukrainā, priekš Latvijas cenām Brazīlija ir lētāka. Brauciens ar taksi 15km robežās te maksā apmēram ~10 EUR. Piemēram, Snickers batoniņš te maksā 1,79 R$ Brazīlijas reālus (0,40 centi), bet Converse kedas, kas Latvijā parasti iet krietni pāri 40 Eur atzīmē, te ir iegādājamas par nepilniem 25 Eur ( jā, es nopirku pārīti arī sev :3 ). Dzeramais ūdens maksā 0,30 centus, šampūni un zobu pastas- vidēji 1 - 2 EUR robežās. BET - lētas ir tikai vietējās preces, jo tās, kas tiek importētas, ir apliktas ar milzīgu nodokli. Tas arī ir iemesls, kāpēc lielāko daļu Brazīlijā ražo uz vietas, nevis importē, piemēram, no ASV. Protams, veikalu plauktos atrodami Pringles čipsi par 7,99 R$ (~1.90 eur) u.tml., tomēr importa preces kopumā redzamas reti.

Bet ko tur daudz par ekonomiku - Zane nebūtu Zane, ja neietu piedzīvojumus meklēt Riodežaneiro ielās. Un es devos! Diemžēl, vēl šodien ārā ir mini vētra un līst jau otro dienu pēc kārtas, tādēļ slavenākie objekti Brazīlijā vēl paliek neapskatīti, tomēr nolēmu nesēdēt viesnīcā un devos uz tuvāko (un lielāko) lielveikalu. Apmēram 5 km attālumā atradu vienu, kur solīts, ka tas ir 1.5km garš un sevī ietver vairāk nekā 700 veikalu un restūžu (tā vismaz brošūrā, cerams, ka nemeloja). Ceļš gan visai vienmuļš - visa tā garumā redzēju vien 6 cilvēkus, kuri lielākoties bija apsargi, kas stāvēja pie daudzdzīvokļu māju iebrauktuvēm. Tas liek noprast, ka vietējie par savu transporta līdzekli izvēlas automašīnu - un, kā nu ne? Degvielas cenas svārstās no 0.80 līdz 0.90 centiem galonā, bet, kā mani piekodināja viesnīcas darbinieks, nevienam nevajadzētu pa Brazīlijas ielām doties vienatnē - esot jābraukā ar auto. Nu, es gan gāju vienatnē, bet potenciālas briesmas nejutu (lai gan labajā malā man visa ceļa garumā draudīgi slējās aizauguši džungļi un kanāls, kas varētu būt vismaz 30x netīrāks par to, kas atrodams Rīgā).

Atpakaļceļā cilvēkus redzēju vairāk - iedomājaties, Brazīlijā šie pieņēmuši uz baznīcu doties svētdienas vakarā, kad visi darbi padarīti - ejot gar kādu baznīcu, manīju, ka tās stāvlaukums piepildās kā sēnes pēc lietus. Dodoties mājup tumsas ieskauta, daudz domāju par savu drošību, tāpēc pilsētas karti, mobilo un citas vērtīgas mantas ieliku mugursomā, lai nepievērstu sev uzmanību. Bet vispār nopratu, ka ir trīs vispārīgi varianti, kas saistīti ar noziegumu līmeni Riodežaneiro:

• (1) Stāsti par noziedzības līmeni šajā valstī ir pārspīlēti;
• (2) Šodien man vienkārši paveicās (kas ir diezgan nereāli, jo, jau lidojot uz šejieni, paspēju pazaudēt mobilo telefonu, bet, īsi pēc atlidošanas - noslīcināt maku un čības);
• (3) Noziedzības līmenis ir lielāks Riodežaneiro centrālajā daļā.

Minēt nav vajadzības, jo noskaidroju, ka te, kur esmu šobrīd, noziedzības līmenis patiešām esot krietni mazāks, nekā populārākās tūristu vietās - tur gan esot jāizvairās no braukšanas autobusos, atrašanās tumšās ielās bez apgaismojuma, kā arī tūristiem ieteiks nenēsāt juvelierizstrādājumus un neņemt līdzi pasi, bet gan tās kopiju. Bahha pludmale, kurā atrodas arī mana viesnīca, ir tapusi vien pirms 30 gadiem, tādēļ viss vēl ir nosacīti svaigs un jauks. 

Arī šodien man mazliet gribas mājās, jo esmu vienīgā no Latvijas un parunāties tā īsti nav ar ko. Izbaudu siltu vannu, garšīgus saldumus, kas iegādāti veikalā un dodos gulēt ar atvērtu logu - lai varētu dzirdēt okeānu.

3.diena - Good guys lietuvieši, Caipirinha un Cashaca!

Diena iesākās ar ūber-mega-ņammīgām brokastiņām, kuras pat var ieēst, jo organisms vēl dzīvo pēc Latvijas laika. Tomēr pēc tam es pievienojos saviem Lietuvas kolēģiem, kuri satika lietuvieti, kas te Brazīlijā dzīvo jau divus gadus, un, kā pats minēja - "nemaz neplānojot atgriezties Eiropā, kur nu vēl Lietuvā - tur taču sniegs!". Viņš ne tikai zināja portugāļu valodu, bet mācēja pastāstīt arī par brazīļa-parastā ikdienas gaitām. Piemēram, viņš nestrādā vispār - pārtiek tikai no tā, ko nopelna kā otrā plāna aktieris seriālos, kā arī pārdodot paša uzņemtās bildes internetā. Saka, ka šādi dzīvo daudzi brazīļi. Puisis gan minēja, ka pēc likuma Brazīlijas iedzīvotājam nedēļā obligāti jānostrādā 44h, tomēr lielākā daļa šo likumu neievēro, jo brazīlis pēc dabas esot slinks - vēlas maz strādāt, bet saņemt daudz. Lietuvietis arī pastāstīja, ka parasti Brazīlijā var  labi izdzīvot ar 2000 R$, kas ir apmēram 500 EUR, tomēr liela daļa pelna krietni mazāk.

Šodien arī bija saviesīgais semināra atvēršanas pasākums, kurā satiku ne tikai sen neredzētas sejas, bet nobaudīju arī tipiskākos Brazīlijā gatavotos ēdienus un dzērienus. Pēc nogaršotā var secināt, ka brazīļi ir lieliski ēdiena gatavotāji, jo ēdams ir gandrīz viss (izņemot mīdijas vai kāds gliemezis, kurus var atrast uz galda). Tomēr atmiņā palikušas pāris lietas, kuras varētu izcelt un uzslavēt:

• Açaí ogu smūtijs - ļoti atspirdzinošs, auksts un patīkams. Mazliet garšoja pēc vīnogām un ābolu sulas, bet tas esot tipisks Brazīlijā patērēts garšīgums. 
• Cachaca - šis laikam ir tāds kā Latvijas kandžas variants. Garšo ļoti līdzīgi tekilai, tomēr tas nav tik spēcīgs. Esot dažādās variācijās, stiprumos un parasti cenās no 10 R$ līdz 50 R$. Laba Cachaca ir brūnā krāsā - tas nozīmējot, ka tā ilgāk nostāvējusi koka mucās.
• Caipirinha - kokteilis "Jā, šito tu ļoti gribi pamēģināt". Burtiski. Ledus, kas sajaukts ar Cachacu un daudz laima, pasniegts ļoti auksts. Tiem, kam garšo Mojito, šis dzēriens būs īsta bauda. Ir arī dažādas variācijas - marakujas Caipirinha bija izcila!
• Marmelada - milzīgs klucis ar džemu, kas saldāks par jebkuru saldāko cukuru, kas birst no ausīm. Sākumā šķita, ka tās ir aknas, kas iepakotas vakuumā, jo tieši tik nepievilcīgi tas izskatās, bet garša neaizmirstama. 
• Guaraná - dzēriens, kas pasniegts ledus auksts, garšo ļoti saldi un ir milzīgs enerģijas lādiņš. Ir tieši tik pat salds, cik marmelada, tikai šķidrs, jo marmelada ir veidots no cukurniedru cukura un guaranas.
• Agua de coco - nopērkams gandrīz uz katra stūra un visos kioskos, tas ir lielisks atspirdzinājums karstā vasaras dienā, jo pēc garšas līdzinās cukurotam ūdenim. Šķiet, šo viņi patērē vairāk, nekā parastu saldējumu.
• Pão de Queijo - tradicionāla Brazīļu uzkoda brokastīs vai pie pusdienām, kas principā ir nelielas, siltas un apaļas siera bulciņas, un, kā teiktu mana ome - ir tieši tik mīksti kā pūpēdīši. 
• Cepti banāni - ceptie banāni pēc skata gan ir vizuāli nepievilcīgi, tomēr tos viņi ēd ne tikai saldajā, bet arī pirmajos ēdienos. Garšo labi, īpaši, ja tie vēl ir pavisam silti.
• Fogo de Chão - tas gan nav ēdiens, bet restorāna nosaukums, tomēr tā ir tipiska vieta, kur iegūt tradicionālus gaļas ēdienus - tāds kā steiku nams. Tajā nogaršoju arī vistas sirdi- tas esot normāls, tipisks ēdiens un patiesībā nemaz negaršoja tik slikti.

Viena no lietām, kuru nevēlies iegādāties Brazīlijā, noteikti ir vīns. Tas esot briesmīgi nedzerams, tāpēc vietējo vīnu plauktā ir vai nu ir ļoti maz vīnu, vai arī ļoti dārgi vīni. Patiesībā, brazīļi ir tādi lieli gardēži - mīl izbaudīt lēnas, pamatīgas pusdienas un vakariņas, nesteidzas arī pie brokastu galda un pilnīgi noteikti necenšas visu norīt pēc iespējas ātrāk.

Šķiet, ka šeit jāmin punkts, kurā sāku iemīlēt Riodežaneiro. Ja pirms tam domāju par to, kurā brīdī man būs iespēja lidot mājās, tad pēc šīs dienas sapratu, ka te tomēr nav tik slikti un patiesībā - ir vairāk nekā labi. Šķiet, ka Rio sāk iekarot manu sirdi un prātu.

4.diena - bērni nebrauc ar velosipēdu, bet jāj ar zirgiem, virs pilsētas lido maitas putni un mēness te smaida kā Češīras kaķis.

Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo kultūršoks, tad es asociatīvi teiktu "Riodežaneiro". Absolūti noteikti. Attapties no tā, kas te apkārt darās, ir ļoti grūti. Mana viesnīca atrodas rajonā, kur turīgie cilvēki dzīvo daudzdzīvokļu mājās, apkārt staigā bruņoti apsargi un visā visumā, šis Barra rajons ir ļoti mierīgs. Tomēr šī bija diena, kad mēs devāmies apskatīt Paralimpisko spēļu norises vietas, kas atrodas ne tik labos rajonos. Un tur var redzēt visu. Nu, piemēram, te manīju, ka mazie bērni velosipēdu vietā izvēlas jāt ar zirgiem, jo iemesli. Vai ielas vidu guļ strādnieki, kas atpūšas no darba. Sadegušas mašīnas, miskastes kalni uz katra stūra un tamlīdzīgi. Šī bija arī pirmā siltā diena Brazīlijā kopš manas ierašanās. Nu, karstā manā izpratnē, jo temperatūra vietām krietni pārsniedz +30 grādu atzīmi. Tā Riodežaneiro iedzīvotājiem gan esot pieklājīga ziemas diena, kad neesot jāsalst. 

Atgriežoties pie kultūršoka... Jā. Šī diena lika uz lietām skatīties mazliet plašām un kaut kādos vilcienos var manīt arī to, ko teica mana Ukrainas paziņa - tur patiešām ir rajoni, kuros attapties vienam nebūtu forši - šauras un nelielas ieliņas, cilvēki, kas pastiprināti pievērš uzmanību kādam, kas vēl pirms tam nav redzēts. Apsardze pie nozīmīgākajām pilsētas rajona ēkām un tamlīdzīgi. Ir manāma atšķirība, kad dodies prom no Barra rajona un ierodies Favelu rajonos, jo viss ir apzīmēts ar grafiti, mājas ir uzbūvētas no sazin kā, mazajos stūra veikaliņos var nopirkt visu no ēdiena līdz santehnikas piederumiem, turpat blakus bērnu dārzam mētājas milzīga atkritumu kaudze. Ir interesanti.Visur, protams, nav tik traki - bijām arī vienā no drošākajiem rajoniem - De Odoro, kurš ir mazliet līdzīgs Latvijas Ādažiem, tikai krietni pilnāks ar dažādām armijas/bruņoto spēku iestādēm un cilvēkiem ar milzīgiem ieročiem. Tur var manīt arī pa kādam tankam, bet, kā apgalvo paši iedzīvotāji, tad šis patiešām esot visdrošākais rajons visā Riodežaneiro - tiesa, tas ir procentuāli lielākais rajons, kurā var trast kādu ar šaujamieroci.

Vakarā pēc neliela kultūršoka devas, mums bija noorganizētas vakariņas vienā no slavenākajiem steika bāriem Riodežaneir, par kuru jau ieminējos -  Fogo de Chao. Te iemīlējos ne tikai pilsētā un ēdienā, bet arī ļoti, ļoti garšīgās Caipirinhās, kā arī satiku ļoti jauku un runātīgu puisi vārdā Felipe.  Felipe piesēdās pie vakariņu galda brīvā krēsla, tieši blakus man. Viņš ir izbijis tenisa spēlētājs, zina, kur ir Latvija (!!!) un ir pārliecināts, ka vislabākās lietas notiek neplānoti. Viņš drosmīgi var apgalvot, ka Anglija viņam ļoti nepatīk, viņam ir vecāks brālis un viņš ļoti ciena savus vecākus. Starp citu, cieņa šajā valstī ir liela - īpaši pret vecākiem, māsām un brāļiem, kā arī pret saviem tuvajiem draugiem. Brazīlis- parastais no saviem tuvajiem atvadās tos apskaujot, uzspiežot buču uz pieres vai vaiga.

Vakarā, kad devos mājup (lasīt - uz viesnīcu), pamanīju kaut ko ļoti, ļoti interesantu, kas lika smaidīt un divreiz pārliecināties, vai man nerēgojas - mums tik ļoti ierastais mēness, kas parasti ir augošs vai dilstošs no sāna, šajā kontinentā ir kā smaidiņš uz augšu vai uz leju - pietrūkst vien acis! Mazie dzīves prieciņi! ^_^

5.diena - Samba, de Janeiro!

Lai gan lielākā dienas daļa tiek pavadīta seminārā, vakarā mums tiek solīts lielisks atalgojums patīkamas atpūtas formā vienā no slavenākajiem krogiem/sambas bāriem pilsētā -Rio Scenarium-Pavilhão da Cultura, kas ir tāda kā antīkās kultūras meka - daudz spoguļu, vecu pulksteņu, zupas katliņu. Tajā pašā laikā - mūsdienīgs iekārtojums, sambas ritmi un skaisti skati, kas paveras no balkona malas.

Un tur patiešām solītā kultūra bija - kamēr drosmīgākās dāmas metās dančos bez kurpēm un mācīja, kā pareizāk uztaisīt tiltiņu, nesalaužot sprandu un citas noderīgas muguras daļas, citi stūrītī stāvēja un malkoja Caipirinhas (yes, šis kokteilis ir tieši tik populārs, ka tiek pasniegts visur, visiem un visu laiku. Visu. Laiku. Visu!), nobriestot lielākām kaislībām atlikušajā vakara daļā.

Kādu brīdi viesu ausis priecēja gaumīga Samba ar populāru dziesmu pavadījumu, bet pēc tam uz skatuves kāpa vesela sambas mūzikas skola ar vairākiem dejotājiem - arī tādām sievietēm, kuras parasti var redzēt uz Riodežaneiro karnevāla brošūras vāka - knaps kostīmiņš, kas tā īsti nosedz varbūt 20cm2 no visa ķermeņa platības. 

Tad arī manīju to atbrīvoto brazīļa garu - bez stresa, lēnām un mierīgi, nesatraucoties par pasaulē notiekošo un dzīvojot tikai tam konkrētajam momentam. Fantastiska sajūta, kas principā pārņem visus telpā esošos cilvēkus kā tāda labā baktērija. Neaizmirstams mirklis. :)

6.diena - Corcovado kalns, viens no pasaules brīnumiem un Riodežaneiro naksnīgās debesis

Jāsaka atklāti, ka man ir tieši tik labi, ka neatceros ne to, kas šodien pa dienu, ne to, kas par datumu un arī laika izjūta mazliet sapiņķerējusies meistarībā. Patiesībā, laiks Brazīlijā skrien. Jo ir tik silts, patīkams un cilvēki tik jauki! Visur smaidi un lietas/vietas, ko redzēt - neizsmeļami daudz.

Šodien arī nolēmām doties uz Corcovado jeb vienu no septiņiem pasaules brīnumiem - Cristo Redentor, kas atrodas 710m augstā kalnā. To laipni palīdzēja noorganizēt viens no Starptautiskās Paralimpiskās komitejas dzinējspēkiem, kurš piezvanīja savam personīgajam šoferim un mani nogādāja Corcovado kalnā. Es ne reizi savā mūžā nebiju redzējusi kaut ko tik, tik ļoti skaistu. Skats, kas paveras no Kristus statujas augšas, ir tik ļoti elpu aizraujošs, ka pirmās 5 minūtes es vienkārši stāvēju un skatījos, cenšoties saprast, vai gadījumā šis nav sapnis un es patiešām esmu šeit. Vārdu, lai paskaidrotu, cik skaisti tas bija, man nav vēl tagad, lai arī pagājis mazliet vairāk par nedēļu. Brīnišķīgi, apburoši, pasakaini? Šie vārdi ir pārāk vienkārši tam, ko redzēju, jo, nu... Tas ir tieši tik, tik, nu... T I K!, ka nav iespējams loģiski domāt, kad tur nokļūsti. Viss pārvēršas putrā un acis kā nelieli fotoaparātiņi cenšas ķert katru kadru un sajūtu. Fantastika, ne realitāte. Kosmoss. 

Pēc Cristo Redentor satujas (un kādas stundu ilgas klusēšanas no sajūsmas), devāmies arī uz Copacabana pludmali, kas ir viena no tūristu apmeklētākajām vietām Riodežaneiro. Tur veicām apmēram stundu garu pastaigu, vērojot mazos futbolistiņus un sērfotājus, kā arī volejbola spēlētājus - šie trīs sporta veidi ir tieši tik tipiski, ka ar to nodarbojas visi un visur. Izstaigājām pāris tirdziņus, kur par saprātīgām naudiņām varēja iegādāties daudz jauku un foršu lietu, kā arī suvenīrus, bet pēc tam devāmies atpakaļ uz viesnīcas pusi, kur nopeldējāmies okeānā, izbaudot patīkami lielos viļņus.

Ar to mana pēdējā diena Riodežaneiro nebeidzās - tas turpinājās ar Felipes laipno piedāvājumu padarīt manu pēdējo vakaru šajā pilsētā neaizmirstamu. Un viņam tas izdevās. Pilnīgi noteikti. Viņš mani sagaidīja pie viesnīcas ap 22, kad satiksme ārā jau bija pierimusi, un mēs devāmies iepazīt, kā pats Felipe minēja, īsto Rio, nevis to, kā to redz tūrists -parastais. Felipe dzīvo Riodežaneiro kopš dzimšanas un pārzina pilsētu labāk kā savu kabatu, tādēļ vispirms viņš man parādīja savu vidusskolu, kur esot mācījies. Tā atradās pie neliela līča, kur cilvēki vēl tik vēlā vakara stundā makšķerēja, atpūtās, spēlēja galda spēles un malkoja dzērienus. Pēc tam devāmies uz skaistu promenādi (par to skatu, kas pavērās, varētu atdot kādas 3 vai 4 savas dzīves, jo, ieraugot to, man pazuda valoda - atkal), kas iet ap Rodrigo de Feitas ezeru. Tur mēs nosēdējām kādu stundu un pirmais iespaids liecināja, ka Brazīlijā ballītes ceturtdienās nenotiek. Tur ar Felipi parunājām par to, ka viņš nav atrodams nevienā sociālajā tīklā, viņam, viņam patīk sērfot un agrāk viņš ir bijis profesionāls tenisists, kura profesionālā karjera izgaisa pēc nelaimes gadījuma. Un tad mēs dzirdējām skaļu, skaļu mūziku ezera pretējā krastā. Un ziniet, ko mēs darījām? Ielēcām mašīnā un braucām meklēt ballīti - jo, kā rādās, Brazīlijā ceturtdienās cilvēki tomēr dara lietas! Brazīlijas kultūra krietni atšķiras no tās, kas mums Rīgā, un tieši tas pats attiecas arī uz izklaidēšanos un ballēšanu. Ceturtdienas un sestdienas esot dienas, kad visas populārākās ielas ir pārpildītas ar cilvēkiem, bet piektdienās cilvēki uzvedas mierīgi. Mierīgāk.

Mēs attapāmies kādā nelielā laukumā, kas esot tipisks Riodežaneiro ceturtdienas vakars- cilvēki sēž milzīgā laukumā un apkārtesošajās ielās, dzer, runā, spēlē ģitāras un dejo salsu, apskaujas, ēd, dzīvo un dara vienkārši neiedomājami daudz foršas lietas. Tur nav bāru, tādi, kādi ir tipiska latvieša izpratnē - tur ir nelieli veikali, kuros visu diennakti var iegādāties alkoholu un turpat uz ielas arī iemalkot - atvērtas alkohola pudeles Brazīlijā nav nekas neparasts un tas nav likuma pārkāpums. Ja tev slinkums iet uz kādu no blakus esošajiem veikaliņiem - ik pēc 15, 20 min apkārt cirkulē pavecāki kungi ar milzu leduskasti, no kuras var iegādāties jebkuru dzērienu, kuru sirds vien kāro. Un tās sajūtas, esot tur... Tu nejūties apdraudēts, jo cilvēkiem ir vienalga par pasauli, un kādu brīdi tu pats esi neliela daļa Rio kultūras. Īpaši, ja sāc dejot sambu kādas random mūzikas grupas pavadībā - sajūtas ir vairāk kā patīkamas. Un arī tas, ka es izlecu no visa pūļa, neko nenozīmēja, jo tajā brīdī visi bija viens. 

Izrādās, šādi laukumi Riodežaneiro un Brazīlijā vispār esot ļoti tipiska parādība, jo cilvēki šajā kontinentā vēlas savstarpēju komunikāciju. Tāpēc mēs devāmies uz vēl vienu kvartālu, kur nobaudīju briesmīgu alu (nopietni, alus Brazīlijā riktīgi nav labs, garšo pēc ūdens), padejoju, paspēlējos ar suni, paklausījos sambas ritmus un uzzināju, ka Brazīlijā nedrīkst braukt ar automašīnu, ja esi iedzēris kaut mazliet. Un visā visumā tas bija maģisks, skaists un ļoti piepildīts vakars, kura dēļ Riodežaneiro pamest bija vēl grūtāk. Cilvēki tur šķiet vairāk atvērti, jauki un pozitīvi. Runājas un izpalīdz, kad nepieciešams. Izbauda dzīvi un... Nu, jā, izbauda dzīvi. Dienu noslēdzu ar atziņu, ka mango aug kokos, tie ir ļoti gardi, kad svaigi plūkti un šajā sezonā tajos dzīvo milzu sikspārņi, kuri esot ļoti labi kaimiņi.

7.diena - dienās, kad lidlauks pārāk tāls, gara, gara diena, rudens kā rudens un citas skumjās "Prāta vētra" dziesmas

Piecelties bija grūtāk kā jebkad. Nopietni. Šodien bija jādodas prom no skaistās un saulainās pilsētas, kuras cilvēki un apkārtne iekaroja manu sirdi, tāpēc katra koferī liktā manta šķita smagāka kā jebkad. Izmantoju vēl pēdējo izdevību un devos nopeldēties dzidrajā un ļoti sāļajā ūdenī, apskatīt apkārtni un pabaudīt sauli.

Staigājot gar pludmali, apmēram 200m rādiusā ar mani vēlējās iepazīties 3 dažādi vīrieši. Visos variantos viss sākas (1)ar nelielu sarunu par to, no kurienes esi, kāpēc staigā viena. Pēc tam seko (2)iepazīšanās - brazīlis noskūpsta roku. Tad seko (3)uzaicinājums uz kopīgu Caipirinhas vai alus glāzi, uz ko gan nācās teikt nē, jo transports uz lidmašīnu bija burtiski pēc 30 minūtēm. Tad notiek (4)atvadīšanās - brazīlis maigi ieķeras matos pie skausta, pievelk tuvāk un uz vaiga uzspiež slapju skūpstu. Un tā tie brazīļi tās latviešu meitenes apbur! :)

Viens puisis bija sērferis, kurš mani pārķēra pa ceļam uz viesnīcu, pārjautājot, vai patiešām esmu tam puisim iedevusi savu numuru. Tā sākas saruna, kas atkal noved pie aicinājuma uz kādu kopīgu dzērienu un maigs skūpsts uz vaiga. Tas pat nebija traucējoši, jo brazīļi satiekoties viens otru sabučo uz abiem vaigiem tā vien ka šmaukst! Tas bija patīkami, tas lika sarkt, smaidīt un vēlēties parunāt ar konkrēto puisi ilgāku brīdi. Lai vai kā, konkrētais puisis pastāstīja par to, ka jau vairāk kā gadu nestrādā un paņēmis pauzīti darbam. Pelnīšanai gan ne - viņš, līdzīgi kā lietuvietis, ko satikām pirmajā dienā, pelna pārdodot paša uzņemtas fotogrāfijas. Kad jautāju, vai nav garlaicīgi veselu gadu neko nedarīt, viņš noplātīja rokas, pasmaidīja un pateica, lai apskatos sev apkārt - ir tik daudz kas darāms bez darba, nu, piemēram, sērfošana. Un to viņš katru dienu arī dara. 

Sēdēju lidostā un vēroju vēl pēdējo saulrietu citā kontinentā, skumstot par došanos prom, tomēr priecājoties par iepazītajiem cilvēkiem un izbaudītajām 7 dienām pilnīgi citā, nereālā realitātē. Doties prom Zane negribēja un sad Zane was sad. Very, very sad. Tomēr raksts ir tapis - un to es nedarīju Riodežaneiro, jo ikdiena bija pārāk piesātināta ar dažādību, vienkārši nebija laiks domāt par citām lietām. Tātad- esmu mājās. Un šoreiz pat neesot bad luck Zane - viss gāja kā pa diedziņu.

Man šķiet, ka pirmo reizi noķēru sajūtu, kurā sapratu - ja man būtu iespēja doties prom uz kādu brīdi no Latvijas, tā būtu Brazīlija. Pilnīgi noteikti. Šobrīd tai pieder mana sirds un veselais saprāts. Un Riodežaneiro maina cilvēkus - nē, tu nekļūsti piesardzīgs un nesāc sargāt savas mantas (nu labi, tas arī), bet tu kļūsti atbrīvotāks, atvērtāks, vienaldzīgāks pret lietām, kuras nevari mainīt. Un laimīgāks.

Obrigado, amigos! Vemos vocês no próximo ano!

Diena, pēc kuras vajag brīvdienu

Sen šeit nekas nav rakstīts - Zane izbauda vasaru. Izbauda tā, ka laika rakstīšanai ir pārāk maz. Patiesībā, laiks nav arī gulēšanai - diena ir krāsaina, pilna. Tomēr šī tiešām bija diena, pēc kuras bija nepieciešams kāds ieraksts blogā (un arī atpūta), līdzīgi kā tas reizēm mēdz būt pēc tāda gruntīga un spēcīgi pavadīta festivāla. 

Patiesībā, diena iesākās kā parasti - nozvana modinātājs, vārtos pa gultu, aizguļos (jā, es parasti aizguļos un nokavēju svarīgas lietas). Pamostos, apskatu apkārtni un saprotu, ka ir mazliet pāri desmitiem rītā. Saule spēcīgi silda manu istabu un kājas, kas palikušas bez segas, tomēr ārā manāmi pāris skaisti un formīgi mākoņbērni (jā, es mēdzu pētīt debesis ik rītu, kad pamostos). Tikai tad sapratu, ka esmu pamodusies nevis pati, bet no telefona vibrācijas, kur zvanītājs bija mans tētis. Pacēlu klausuli.

-Čau. Ko dari?

-Guļu.

-Guli? Jābeidz gulēt, jau pāri desmitiem.

-Jā, es zinu.

-Nu, braucam?

-Kur?

-Uz laukiem!

-Kādiem laukiem? Vai tad mēs...

-Davaj, taisies, braucam. Pēc 30 minūtēm būšu.

-Bet...

-Viss, čau!

Tad sapratu, ka diena nebūs kā parasta ceturtdiena. Nomazgājos, saģērbos, sapakojos un pavisam drīz iesēdos tēta glaunajā mašīnā, kur aizmugurē sēdēja Beatrise un Tomass. 

Ceļš uz laukiem bija neparasti neierasts. Parasti, dodoties uz Kārļiem pie Amatas, kur ir manas lauku mājas, braucam cauri Siguldai, tomēr šodien tētis bija nolēmis braukt caur "Sēnīti" un Murjāņiem. Mašīnā daudz runājām. No tēta uzzināju, ka padomju laikā "Sēnīte" esot bijusi ļoti glauna un iecienīta vieta - cilvēki no Rīgas un citām Latvijas pilsētām devās uz "Sēnīti" kā uz restorānu, kur svinēt jubilejas, dzimšanas dienas un citus svētkus. Tas bija kā mini kūrorts un tajā atļauties uzdzīvot varēja vien tajos laikos turīgie cilvēki. Tētis arī stāstīja, ka kaut kad viņam tur strādāja draugs un, ceļā uz Igauniju, viņš reiz tētim iedevis žāvētas vistiņas, kas tolaik bijis deficīts. Tētis gan minēja, ka iekšā nekad neesot bijis.

Braucot sāka līt. Nelielas pilītes uz stikla lika noprast, ka diena tomēr nebūs tik silta, kā plānots, tomēr nenokārām degunus - gadās jau visādi, neesam no cukura. Kaut kādā brīdī sasniedzām Plāci. Arī tā ir atmiņām bagāta vieta - Plācī (labi, mazlieeeet aiz tā) atrodas Riebiņu ezers, kurā ar tēti jau vairākus gadus vismaz reizi gadā cenšamies pavadīt quality laiku ar ģimeni. Diemžēl, pēdējos desmit gados esam tur palikuši kādas 4 reizes, tomēr tas ir labāk nekā nekas. Arī šodien tur paviesojāmies. Tur nekas nav mainījies - tā pati pussabrukusī laipiņa, niedres un tīrais ūdens. Tas pats pleķītis, kur savos septiņos gados uzcītīgi pūtu piepūšamo matraci un cēlu telti, jo man tas šķita kaut kas ļoti foršs. Tur jau projām  ir tā smukā egle, kas slejas tieši pie konkrētā pleķīša ieejas. Varbūt papildus iepriekšējiem mežiem, uzaudzis kāds krūms, tomēr vieta ir tāda pati, kātu to atceros. 

Pats pirmais, ko izdarījām - uzkūrām ugunskuru no sausām lapām un turpat atstāto malku. Iemesla to darīt nebija, jo palikt pa nakti vai dzīvoties pie ezera vairākas stundas plānā arī nebija (patiesībā, tētis aizmirsa nopirkt desas un citus gardumus, ko pagrauzt pie ezera). Tad mēs nopeldējāmies. Riebiņu ezera ūdens ir fantastiski silts un pietiekami tīrs, lai, iepeldot dziļumā, tu redzētu savas kājas. Iemācīju mazajam brālim nirt, un tad tas bija vienīgais, ko šis darīja, sajūsmināti spiedzot par to, ka ūdens ir silts. Izrāpjoties ārā, vējš gan nelutināja, bet saulītē apgulties un kādas 30 minūtes pažūt bija diezgan fantastiski. Fonā skanēja "Prāta vētra" un es zināju, ka šī diena jau ir izdevusies. 

Pēc neilgas pabūšanas pie dabas krūts un nožēlas par to, ka pasaule ir netaisnīga un mēs nevaram šajā burvīgajā vietā nakšņot, devāmies uz Kārļiem, pa ceļam izbraucot cauri Cēsīm. Cēsīs mēs iepirkām gaļu un kūku, mazliet saldējuma, kaut ko graužamu un dzeramlietas, turpinot ceļu uz Kārļiem, kur atrodas mani lauki. Kad vecvecmamma bija dzīva, laukos viesoties sanāca krietni biežāk. Atceros, ka, ikreiz, kad biju atbraukusi ciemos, vecomīte man rokās pirms došanās prom iespieda 2 latu monētu. Citreiz iedeva piecīti. Tā bija liela nauda, kad biju mazāka. Šķiet, tas varēja būt 2002. gads - toreiz man bija 8 gadi un par diviem latiņiem varēju nopirkt kaudzi saldumu turpat vietējā Kārļu veikalā. Kopš vecvecmammas nav, laukos dzīvību uztur viņas mazbērna ģimene un viņa mazie ķipari, kas kā īsti dabas bērni staigā ar plikām kājām, kāpj kokos, ēd ogas no krūma un principā izbauda fantastisku bērnību laukos. 

Jā, atgriežoties pie došanās uz laukiem... Devos uz laukiem. Tur mūs jau gaidīja - bija uzvārīti kartupeļi, uztaisītas gardas cūku ribiņas, mazliet mazsālītu gurķu un pavisam neilgā laika sprīdī, netālu no abiem dīķiem, kuri bērnībā bija mans galvenais rotaļu laukums, tika uzklāts jauks galdiņš. Es gulēju uz krēsla, ļaujot siltajai saulei sildīt kājas un rokas, vēderu un seju. Kamēr māsa sūdzējās par to, ka novēlusies no koka, daudz atminējos par to, kāda bija mana bērnība - nekādu telefonu vai datoru, tikai grāmatas, klades un rakstāmpiederumi. Patiesību sakot, brālis mājupceļā vēl pajautāja, kā tas var būt, ka manā bērnībā nebija datora un interneta. Šķiet, ka tagad viņa acīs esmu varone, jo spēju izturēt tik ilgu laiku, neizmantojot interneta visvareno spēku. Lai gan mana bērnība ļoti atšķīrās no tās, kāda tā bija lielākajai daļai bērnu, arī mana ikdiena mēdza sastāvēt no nepatikšanu vārīšanas, krišanas, velosipēda vai skrituļslidām, rāpšanās kokos un dabūšana pa ausīm ikreiz, kad pieej pārāk tuvu akai.

Kamēr Tomass ar Beatrisi skraidīja un burtiski ganīja Gauju, kas ir māju iemīļotā gotiņa, klausījos tēta atmiņās par viņa bērnību - mamma viņu ar brāli Kārļos izmetusi maija beigās un savākusi tikai septembra sākumā, kad sākusies skola. Tāpēc tētim nepatīk ne sienu vākt, ne kartupeļu vagām cauri iet, ne avenes lasīt - bērnībā tas viss darīts tik daudz un tik bieži, ka iestājies neliels apnikums. Brīvajā laikā gan - abi ar brāli devušies uz Amatu makšķerēt, spēlējuši futbolu un galda spēles. Daudz braukuši pie dabas un tētis reiz pat esot nejauši salauzis atslēgas kaulu, uzkāpjot uz metāla mucas un ripojot lejā pa kalnu. Šo dzirdot, esmu pilnīgi droša, ka esmu tēta meita.

Tad atkal sarunas pierima. Iedomājies skatu - stāv Zane, uzrotījusi krekla piedurknes un nosēdusies pie jāņogu krūma, ēd odziņas turpat no krūma. Pienāk mazā māsa un izbrīnā vaicā, kāpēc es nemazgāju ogas pirms tās ēdu. Tad es pasmaidīju. Pasmējos. Turpināju ēst ogas tieši no krūma, pa vienai vien metot mutē. Pa vienam ķekaram*, nevis pa vienai odziņai.

Šodien mani laikam nogurdināja nekā nedarīšana, nevis fizisks darbs. Sēdi un ēd, klausies par to, ka  lauki atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, tādēļ nedrīkst neko patvaļīgi celt. Runā par to, ka Tavs brālēns vedis pastu pašam Andrim Bērziņam, kurš, izrādās, turpat netālu pa vasarām ogojot. Runā par to, kā agrāk Jāņos cauri mežam devāmies uz kaimiņu māju, lai ielīgotu svētkus un par to, ka vislabākās olas dēj vistiņas, kurām pirms tam uzkāpis gailis. Tā nu tas ir.

Mājupceļš bija kluss. Ja turp braucot mēs runājām par visu un neko (ironija, ak!), tad tagad mēs nerunājām. Pilnīgi nemaz. Saule lēnām meta riņķi uz rietu un fonā skanēja "Prāta Vētra", kuru ik pa laikam nomainīja kāds smagāks metāla gabals. Diena bija ļoti izdevusies. Ļoti izdevusies - sen nebiju pavadījusi tik daudz laika ar tēti un mazajiem. Izbaudīju katru minūti.

Viss patīkamais ir atrodams nelielos priekos, sīkumos un niekos - šodien pilnībā aizmirsu izmantot telefonu, tādēļ man nav nevienas bildes ne no jāņogu krūma, ne tēta centieniem iekurināt grilu, ne mazā brāļa lieliskos lēcienus ūdenī. Neesmu arī atbildējusi uz e-pastiem un telefona zvaniem, aizmirsu arī atbildēt uz īsziņām. Šodiena vienkārši bija. Un tā bija fantastiska. 

Līdz nākamajam ierakstam drošvien kāds brīdis būs, bet pagaidām var šādi -  Klikšķis te!

Itālija un citas krāsas

Jūnijā saprotot, ka vasara atkal kaut kur ar pavasari ballējas, nolēmu doties to meklēt uz saulaino un silto Itāliju - cik tad var gaidīt, vai ne? :) Sapakoju somiņu, sametu tajā visus īsākos un trūcīgākos drēbju gabalus (a.k.a. kleitas, šorti, krekliņi un visādi citādi nelieli brīnumi) un 8.jūnija pēcpusdienā, uzreiz pēc Bakalaura darba nodošanas, iekāpu lidmašīnā ar reisa numuru BT 635 (atceros, jo pēc lidojuma man pazuda koferis. jā, atkal.), un pēc nepilnām trim stundām biju sasniegusi Romas lidostu.

Patiesībā, Zane nebūtu Zane, ja tai ceļojuma laikā nenotiktu pilnīgi dīvainas lietas, tādēļ, saprotams, ka jau brīdī, kad lidmašīna vēl nebija nosēdusies, Itālijā gaidīja skaists, izcils negaiss, kas bija aizņēmis plašu Romas teritoriju. Kamēr gaismas lidmašīnas salonā bija izslēgta, ik pēc 30 sekundēm to piepildīja spilgta, bāla gaisma - līdzīgi, kā to mēdz darīt zibspuldze, kad kāds draugs tevi tumsā cenšas nofotografēt nesagatavotu. Neskatoties uz slideno skrejceļu, kas lika pasvīst arī lidmašīnā esošajiem pasažieriem, pēc vēl papildus 3h braukšanas autobusā, nonācu savā galamērķī - nelielā, jaukā pilsētiņā Itālijas rietumu daļā - Grosseto.

Tā patiešām ir ļoti burvīga vieta un, ja man liktu aprakstīt to trijos vārdos, es nespētu, jo, gluži vienkārši, tas būtu par maz. Pilsēta atrodas apmēram 10 km braucienā no Vidusjūras krasta, apmēram 2.5h stundu attālumā no Romas un kopumā līdzinās nelielam, kompaktam Itālijas kūrortiņam. Pilsēta ir pilna ar tipiskām Itālijas arhitektūras stila mājām un, salīdzinot ar Romu, tā arī ir ļoti zaļa - ziedi podos, ziedi zemē, koki visur, palmas virs galvas, pie galvas, zem galvas - visur. Un smarža - neaprakstāmi skaista, salda un tāda...jā, neaprakstāma. Nelielās divstāvu un trīsstāvu mājiņas atgādināja bērnībā redzētos Meksikas seriālus, kur no skaistiem, labi dizainētiem balkoniem uz leju stiepjas neiedomājami skaistas puķes un visādi citādi brīnumi. Grosseto vispār mazliet atgādināja tādu nomali, jo, it kā pilsēta ar labu loģistiku un infrastruktūru (ir par viens lielveikals, kurš bija tiešām liels), bet tajā pašā laikā nepamet sajūta par tādu Cēsu tipa pilsētiņu.

Jāatzīst, ka iespaids par Itāliju šajā pilsētā mainījās uz labo pusi - kad pirms gada martā ar Arti un Princesi Alexu ceļojām pa Eiropu, iegriezāmies arī Itālijā, kur Florencē, Venēcijā un Romā es redzēju ļoti atšķirīgu Itāliju no tās, kuru redzēju šogad. Iespējams, acis redz skaidrāk, nosvērtāk un mana nelielos sīkumus, kuru pilsētā netrūkst, tomēr gribētu teikt, ka viedokli mainīja nelielie pilsētas izmēri - Venēcija un Roma, kā jau varētu noprast, bija tūristu pārpildītas. Tomēr Grosseto ielas pa dienu ir gandrīz tukšas - nebraukā ne mašīnas, ne motorolleri. Ik pa laikam var redzēt kādu dāmu ar iepirkumu maisiņu, dodoties mājup no ikdienas iepirkumu rutīnas. Var manīt pa kādam suņa saimniekam, kurš pastaigājas ar savu mīluli, tomēr ielas ir tukšas. Vakarpusē parādās dzīvība - cilvēki dodas nelielās pastaigās, parādās pirmie satiksmes sastrēgumi un straujāk kursē arī vilcieni, bet pavecākas kundzes sēž zem palmu zariem, kuri sniedz ēnu, un aprunā pagalma jaunumus. Šī ir tāda get away pilsēta brīžos, kad gribas patverties no sevis, dzīves un cilvēku burzmas. Lai gan apskates objektu te tikpat kā nav, iekārtojums un apelsīnu koki visur, kā arī ziedi, kas smaržo  absolūti reibinoši, tāpat arī mājas un atmosfēra vien ir vērta, lai dotos apskatīt šo Toskānas burvīgo stūrīti. Kā jau minēju iepriekš, arī pavisam netālu ir jūra, kas ir ļoti sāļa, tomēr tīra un bārstīta ar patīkamām, smalkām smiltiņām. 

Cilvēki šeit ir ļoti jauki. Patiesībā, itāļi ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā tava otrā ģimene - ieej veikalā un tevi sveicina kā vecu draugu - Ciao, Ragazzo! var dzirdēt teju visur, pat vienkārši dodoties pāri ielai un nejauši sastopoties ar kādu vietējo sirmgalvi. Un tas man ļoti patika, jo tas padara atlikušo dienas daļu jaukāku. Grosseto iedzīvotāji, lai gan angļu valodā nav spēcīgi, tomēr centās palīdzēt ar dažādiem padomiem un tad, kad nedaudz apjuku, meklējot vieglatlētikas stadionu, mēģināja man sazīmēt pareizo ceļu turp, izmantojot žestus. Jāpiekrīt, ka angļu valoda te nav iecienīta - līdzīgi kā tas bija mūsu Eirotripa laikā, kad sapratām, ka ar itāļiem kaut ko sarunāt angļu valodā ir nereāli, arī šajā Itālijā pavadītajā nedēļā secināju, ka, lol nau verc runāt angliski, jo varbūtība, ka kāds sapratīs, ir visai neliela. Bet es neiebildu runāt ar žestiem. Izdevās. 

Secinājums no nedēļas ilgās dzīvošanas Itālijā - itāļi diezgan ļoti pieturas pie noteikumiem, neriskē tikt apvainoti, un, skatoties futbolu, ēd saldējumu. Jā, kādā vakarā, īsi pirms došanās mājup, es, Diāna, Dmitrijs un Andrejs, no viesnīcas devāmies uz šosejas malu (šoseja atradās apmēra 1.4 km attālumā no viesnīcas, kas bija zaļu priežu, ciedru un citādu zaļumu ielenkumā), lai apskatītu turpat netālu manīto bāru. Interesanti, ka skatlogā nav rakstīt - jā, draugi, te var nopirkt aukstu, veldzējošu aliņu.  Nē, nē, totāli nē. Skatlogā lieliem, sulīgiem burtiem, kā arī pie paša uzraksta "BAR", atrodama zīmīte par to, ka konkrētajā iestādījumā pieejams Gellato jeb saldējums. Alus arī. Bet futbolu īsti itāļu vīri vēro ar saldējuma konusu rokās. Kādu brīdi mēs pasēdējām šajā bārā, ārpusē. Ievēroju, ka, piemēram, sievietes tur nav, tikai pārdevējas, un vietējā piemājas bāriņā labprāt izklaidējas vīrieši vecumā no 20 līdz 65, runājot par sievietēm, saldējumu un futbolu (vismaz es tā pieļauju, itāļu valodu zinu tieši tik daudz, cik nezinu nemaz).

Vēl kāda svarīga atziņa, par ko pārliecinājos jau otro reizi - Itālijā neeksistē ceļu satiksmes noteikumi. Te mani veiktie secinājumi par to, kā itāļi brauc:

• Sarkans aplis ar baltu ķieģeli - braukt drīkst, nekas nenotiks;
• Apstāties aizliegts - apstāties nav aizliegts, vienkārši to neiesaka darīt, bet mēs to darām tāpat;
• Divu joslu divvirzienu ceļš - apdzīt drīkst, pretējā joslā braucošais noteikti nobremzēs;
• Aplis - man ir liela mašīna, tādēļ man ir priekšroka izbraukt uz ceļa;
• Straujš pagrieziens pa labi - braukšu ar 90km/h, lai labāk izņemtu līkumu, jo iemesli;
• Drošības jostas - sprādzēties drīkst, bet tikai pēc tam, kad pasažieris ir sadauzījis galvu pret mašīnas stiklu. Divreiz;
• Gājējs uz gājēju pārejas - uspīpināšu, pamāšu ar roku un cerēšu, ka nākamais aiz manis šo paķers līdzi; 
• Krustojums - krustojums? Kāds teica krustojums? Kas tas tāds?

Jokus pie malas - itāļi tiešām brauc pašnāvnieciski - vismaz trīs reizes, mērojot ceļu no Grosseto uz apmēram 5km tālāk esošo viesnīcu, nācās izbaudīt 4 avārijas situācijas, 3 ļoti dīvainas situācijas, 2 pavisam dīvainas situācijas un vienu ļoti, ļoti pavisam dīvainu situāciju. Bet paši itāļi joko - tu taču esi vienā gabalā, vai ne? Tad viss ir lieliski! He, he, jāaaa, smieklīgi.

Ja neskaita šausminošo satiksmi, ka visas Itālijā pavadītās dienas man nācās strādāt, bija vēl trīs lietas, kuras es absolūti izbaudīju - nakts peldes peldbaseinā, saldējum un ēdiens.

Un vai man tiešām vēl jāsniedz komentāri par ēdienu? Nē? Nu, labi, es tomēr kaut ko piebildīšu. Ēdiens bija lielisks, fantastisks, burvīgs, stindzinoši labs. Lai gan gaļa viņiem tāda sausa un no tās ēšanas gluži vienkārši arī tādēļ izvairījos, jūras veltes un dažādu veidu makaroni ir kaut kas, kā dēļ Itālijā varētu dzīvot vēl kādu nedēļu. Vai divas. Vai četras. Vai vairāk. Pusdienās un vakariņās dažādu veidu makaroni bija neatsverama sastāvdaļa, bet zivs un mocarellas siers bija tas, ko pie pusdienu galda varēja dabūt vairumā. Un, lai gan galda tīrības kultūra konkrētajā iestādē bija visai zema (drupačas, netīrs galdauts u.c. skaistumi), nopratu, ka itāļu mentalitāte kopumā tāda arī esot un par to nevajagot satraukties - jābauda siltais ēdiens, jāēd daudz pastas, tortellini, pennes, spaghetti un citi brīnumi, kā arī jābauda tomāti ar zaļumiem un balsamico etiķi.Jā, arī saldie bija izcili - Panna Cotta, Tiramisu, augļu maisījumi, absolūti svaigi un tikko no koka plūkti persiki, apelsīni, kā arī ļoti saldi un lieliski kivi. Nommm. Nu, un, saldējums, protams. :)

Bet peldes naktīs bija neaprakstāmas. Tas viss sākās ar atklāsmi, ka viesnīcas absolūti lielais un fantastiskais baseins strādā no 10.00 līdz tieši 20.00, tāpēc pēc 20.00 neviens tur netiek ielaists. Bet vakarā no pilsētas atgriezāmies ap 21.00 un, saprotams, peldbaseins bija slēgts. Bet vai tad latviešiem kaut kas ir šķērslis? Sadabūju labu kompāniju, uzvilku peldlietas un devos iekarot baseina sētu, cerībā, ka tur tikšu. Un ziniet, ko? Tiku arī. Pāris veiklas kustības un biju otrpus žogam, mazliet izbijusies un neizpratnē par to, vai kāds mani pieķers vai nē. Tajā brīdī galvai šaudījās cauri tūkstošiem domu par to, kādi sodi pienākas Itālijā Latvijas pilsonim par mazo huligānismu. Bet ūdens naktī bija vēl labāks - neviena netraucēta pārpeldēju vairākus ~20m baseinus šurpu un turpu, paralēli vērojot anormāli skaistās, zvaigžņotās debesis, kas atstarojās pret peldbaseina ūdens virsmu. Lieliski.

Man ļoti patika arī viesnīca, kurā biju, jo neizjutu sajūtu, ka tā ir viesnīca. Šķita pārāk mājīgi un jauki. Foršs balkoniņš, kur ap 17.45 regulāri iespīd karstie Vidusjūras saules stari, visapkārt rudzu un kviešu lauki, priedes, ciedri un visādi citādi brīnumi.

Pēc šīs neilgās viesošanās Itālijā, sapratu, ka, iespējams, tā ir viena no vietām, kur labprāt padzīvotu mazliet ilgāk. Pabaudītu ēdienu, dabu, kultūru un citas foršas lietas. Jā, un ēstu saldējumu ar bad- ass itāļi vīriem. 

P.S. Paldies Margaritai par aizlienēto fotoaparātu. :3

Dalītas bēdas un pusbēdas

Tad tu rādi man novītušas puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu.
Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?
Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat pie mana sliekšņa ar saviem padošanās karogiem? Jā, tu svied pār savu sētu manā sētā novītušas puķes un saplīsušas vāzes. Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā.

Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? Kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai to tu sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā kā- ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. 

Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.
Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām. Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?

/Imants Ziedonis/

Dom,dom,dom.

-Sagribējās paklausīties Codplay. Lai atrauj ribas vaļā.

-Es ar savu sirdi jau smērēju sienas.

-Mhm, cool. Varētu pievienoties.

-Droši brauc ciemos.

Atziņa - cik dīvaini būtu, ja cilvēki krāsas vietā izmantotu kaut ko, kas nav krāsa.

Bet tā īsti cilvēks nekad nedabū to, ko grib

Rakstot virsrakstu šim ierakstam, iedomājos par Coldplay dziesmu, kur skaisti virmo vārdi - when you get what you want, but not what you need. Jā, šobrīd es nezinu, ko es vēlos un pat ja zinu, neesmu droša, vai tas ir tas, kas man nepieciešams.

Es sēžu istabā un domāju par bakalauru, klausos smeldzīgu mūziku un nespēju saprast pasauli. Liekas, viss apgriezies kājām gaisā un mazliet jūtos kā tālajā 2013.gadā īsi pēc Laivu brauciena - apjukusi, neizpratnē un pilnīgi izmesta no laivas - pārnestā nozīmē, protams.

Ir ļoti dīvaini, tomēr tiešām šķiet, ka cilvēki tā īsti nekad nedabū to, ko vēlas. Un cik skumji gan tas ir, vai ne? Centies, rāpies, kārpies, bet dzīve parasti iedod smuku pigu. Vai arī ļauj paiet gabaliņu un tad saka - nē, piedod, draugs, šodien tālāk neiesim. Pamēģināsim pēc gada. Vai diviem. 

Mēs viens bez otra tā kā akmeņi ceļmalā. 

Tā vismaz tikko nodziedāja man ausī Fomins, kas jau 3h riņķo pa manām bungādiņām. 

Gribēju tikai pasūdzēties baltajam papīram. Tas vienmēr uzklausa, nekad neiebilst un ir patiešām jauks klausītājs, jo tam patīk arī skumjas sejas, skumji raksti un mazliet smeldzes.

Back to work - bakalaurs negaida, tāpat arī zinātniskos rakstus manā vietā neviens neķidās, vai ne? 

Citreiz vajag tieši šādus ierakstus un viss. Jo pasaule vienmēr nevar būt pūkaina un rozā. 

Skandināvijas divstūris

Pavisam nesen darba ietvaros man nācās doties uz Zviedriju un Somiju. Zviedrijā pavadot vien nepilnas 24h, bet Somijā- mazliet vairāk par trim dienām, man radās savs viedoklis ne tika pa valsti, bet arī par tās cilvēkiem un tradīcijām. Interesanti, ka iepriekš esot šajās valstīs, viedoklis, kas man radās, nebija viens no pozitīvākajiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka pirms pāris gadiem manā Somijas Tamperes hotelī pie gultas bija izlietne. Un arī tualetē bija izlietne. Visur bija izlietnes. Savukārt par Zviedriju mans iespaids bija radies īsi pēc nokāpšanas no prāmja - biju nogurusi, nepaēdusi un negulējusi, ārā bija auksts un vējains, tāpēc pilsētā nekādu skaistumu neredzēju, viss šķita slikti un pārāk līdzīgi Rīgai, es ātrāk gribēju nokļūt siltā, mīkstā gultiņā, tāpēc, jā, tādu īstu Stokholmas sajūtu nepaguvu izjust.

Šogad mans viedoklis lielā mērā mainījās par abām šīm valstīm un, jāsaka atklāti - es patiešām vēlējos palikt šajās valstīs mazliet ilgāk, atpūsties, pabaudīt dabu un kultūru.Iespējams, tas bija kompānijas dēļ, iespējams, tas bija patīkamās pavasara smaržas dēļ, kuru Rīgā vēl nepaguvu sajust, tomēr nepilnu nedēļu ilgā prombūšana bija patīkama.

Mans ceļš uz Stokholmu sākās no rīta, uzreiz pēc praktiskā darba prezentēšanas. Sakrāmēju mantiņas, devos uz lidostu, aizlidoju un, mazliet nokavējot semināra sākumu, veiksmīgi nokļuvu arī viesnīcā. Jauka, mīlīga istabiņa, pēc semināra - interesantākā daļa, kuras mēdz dēvēt par vakariņām. Devāmies uz ļoti fancy restorānu ar nosaukumu "Gondolen" - tā bija viena no augstākajām vietām Stokholmas centrā ar skatu uz pašu pilsētas sirdi. Tur atskārtu, ka laikam neesmu īstais cilvēks, kam garšo "tūkstošs dažādu garšu vienuviet, garšu baudījums un citi labumi", vismaz ne tādā kombinācijā, kā es to nobaudīju - pīļu un vistas aknu pastētes gabaliņi ar pistācijām un marmelādi. Nope, nope, a big nope, kaut kā negāja pie sirds. Otrais un saldais bija ļoti nom-nom, tāpēc, rūpīgi piestūķējoties ar ēdienu, devāmies uz pilsētas centru, lai izvēdinātu galvu un pēc tam devos gulēt, jo nākamajā dienā bija prāmis no Stokholmas uz Helsinkiem Somijā.

Pavadot nepilnas 24h Stokholmā, sākās mana nelielā ceļojuma visdīvainākā daļa. Īstenībā, visa šī gada un, iespējams, pēdējo divu gadu viens no lielākajiem WTF momentiem. Un ar WTF es tiešām domāju WTF (nu, labi, neskaitot nesen notikušo Laivu Braucienu pie Ogres).

Visi labi stāsti sākās ar "So, there was this guy..." vai, piemēram, "Mēs uzkāpām uz prāmja un tad...", bet šis nebūs viens no tiem stāstiem. Jā, mēs uzkāpām uz prāmja un, jā, tur bija arī cilvēki, bet stāsts patiesībā sākas prāmja restorānā, kur divas stundas malkojām atspirdzinošos dzērienus, ēdām un atpūtāmies. Pēc tam devāmies izpētīt kuģa klāju, nosoloties, ka nedosimies dziedāt karaoki, un taisnā ceļā aizgājām līdz vietai, kur skanēja mūzika. Gribēju nopirkt kokteili, bet kolēģis no Zviedrijas pasteidzās pirmais un, skaļi bārā nokliedzoties - "I just ordered 10 different coctails!", pasniedza man vienu maigi rozā, kas garšoja pēc zemeņu piena. Cenas uz prāmja bija nosacīti demokrātiskas - sākot no EUR 6  par glāzi alus, beidzot ar EUR 12 par Pina Colada un EUR 21 par litru ar kaut kādu ļoti dīvaina nosaukumu kokteili ar tik pat dīvainu izcelsmi. 

Runājot gan par politiku, gan darbu, gan ik pa laikam pavērojot deju grīdu, ievēroju pāris dīvainības - piemēram, pirmo reizi redzēju tik daudz pavecākus kungus un dāmas. Vecumā mazliet virs 60, visas dāmas, saskrullējušas matus un uzvilkušas savas labākās kleitas, dancoja ar tik pat veciem vīriešiem labākajos gados. Parasti jau pierasts, ka prāmjus izmanto jaunieši, lai rūpīgi sagaršotos alkoholu un labi pavadītu laiku ar draugiem, tomēr šeit tas viss bija pilnīgi otrādi - jaunieši ātri nozuda, bet vecie seniori turpināja slīpēt deju grīdas dēļus vēl ilgi pēc tam, kad es biju ap diviem naktī devusies gulēt. Ar pāris kolēģiem no Vācijas arī veicām socioloģisku pētījumu ar nosaukumu "Saderēsim, kurš no abiem vīriešiem vislabāk savaldzinās vienu sievieti un dosies kopīgi uz kajīti". Piekrītu, ka nosaukums, iespējams, mazliet jāuzlabo, piemēram, uz  "SKNAVVSVSUDKUK", tomēr ideja paliek skaidra un nemainīga. Sākotnēji pievērsām uzmanību vīrietim, kas novilka kreklu, tad izrāva no biksēm jostu un tad sāka izģērbās pilnībā- tajā brīdī kuģa apkalpe viņu "sapakoja" un palīdzēja nokļūt savā kajītē. Tad sākām pētīt sievieti, kas gados apmēram 50, cenšas savaldzināt puisi, kas varētu būt knapi sasniedzis 20. Arī šajā interesantajā ķīmijā gan nekas neizdevās un beigās jauneklis uz savu kuģa kajīti(vai kur nu viņš devās) devās viens.Visinteresantākais norisinājās ar kādu dāmu, kas, savām blondajām matu cirtām plīvojot, pie katras dziesmas spiedza tik skaļi, cik vien varēja. Viņa vakara gaitā paguva nomainīt 8(!!!) interesentus un beigās devās prom no deju grīdas ar diviem sirmiem kungiem. Jāsaka, ka no rīta pētīt paģirainus cilvēkus pie brokastu bufetes bija ļoti, ļoti smieklīgi, īpaši tāpēc, ka lielākā daļa bija krietni vecāki par maniem vecākiem. :)

Somijā ieradāmies ap 11 no rīta, pēc tam dodoties uz viesnīcu pilsētas centrā. Somija man vispār patika - Helsinkos dīķī dzīvo meža zosis un pīles, no kurām, skrienot garām, nākas dzirdēt neapmierinātus gārdzienus. Tāpat cilvēki šķita ļoti jauki, tomēr mazliet vēsi, vismaz pret iebraucējiem. Kautrēties gan somi nekautrējās - sacīja, ko domāja, gan par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, gan politiskajām kaislībām un savu viedokli pie sevis neturēja nevienā brīdī. Mani mazliet aizvainoja suvenīru un apskates objektu trūkums pilsētā - iespējams, es vienkārši meklēju nepareizajās vietās, tomēr man radās iespaids, ka visi apskates objekti atrodas 2km rādiusā viens no otra, kā arī suvenīru veikalos nav jaukas pastkartītes, kuras nosūtīt draugiem, radiem un paziņām. Ievēroju arī to, ka somi, kā jau Skandināvijas valstij pienākas, lielā mērā pārtiek no zivīm - lasis, forele, garneles, mīdijas, marinētas siļķes, ceptas siļķes, ilgi izturētas siļķes, siļķes- siļķes, mencas un citi jūras brīnumi dienās, kad atrados Somijā, lija kā no pārpilnības raga. Paguvu nogaršot arī šņabī marinētu siļķi - ļoti interesanta, piesātināta, tomēr maiga garša. Otrreiz laikam neēstu gan. ;D

Pēdējā diena Somijā bija patiešām fantastiska un, atklāti sakot, pirmo reizi visa projekta ietvaros, tā dalībniekiem beidzot bija iespēja mazliet atpūsties, pabūt pie dabas un mirkli nedomāt par darbu, bet tiešām izbaudīt citas valsts burvību. Jāsaka gan, ka diena sākās ļoti ierasti - ar nelielām brokastīm 9:00, branču 11:00 un semināru līdz ~13:00,(jā, acīmredzot ēst visu laiku tur ir modē), bet tad mūsu nelielo darba grupiņu sadalīja vēl smalkāk un nostādīja fakta priekšā, pasakot, ka, redz, viena grupa pa labi vispirms dosies spēlēt kērlingu, bet otra - dosies iepazīties ar Somijas lāčiem un tad šīs abas grupas mainīsies vietām. Sacīts- darīts. Biju otrajā nelielajā grupā un mūsu uzdevums bija pie meža satikt gidu un doties apmēram ~5km neilgā pastaigā pa Somijas zaļajiem, sūnām apaugušajiem mežiem. Un kas tā bija par burvību... Izrādās, mežs, kurā mēs bijām, ir aizsargājams un tā dabiskajā vidē nekad neviens nav iejaucies - koks, kas nokritis, tur apaugs ar sūnām un ar laiku satrūdēs, bet dzīvnieku veidoto alu vietās ik pa laikam veidojas dziļi, ķērpjaini dobumi. Patīkamā atslodze un atpūta pie dabas, nevis ierastā sēdēšana, patiešām deva milzīgu enerģijas lādiņu. Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ gadījās, ka mums līdzi devās ļoti pieredzējis un zinātkārs puisis (nu,okay, drīzāk pieaudzis vīrietis), kurš jau 15 gadus staigā pa konkrēto apvidu un to vien dara, kā mīl un apčubina visas mežā sastopamās būtnes. Viņš mācēja stāstīt, ka Somijā redzēt lāci esot tas pats, kas aiziet salasīt dzērvenes vietējā purvā. Un dzērvenes somiem ir ļoti daudz. Viņš arī piebilda, ka nesen konkrētajos mežos redzējis vilku baru - parasti tādi klaiņojot vismaz 400km no Helsinkiem, bet šis nelielais vilku bariņš, sala vadīts, bija nokļuvis apmēram 40km no Helsinku centra. Tāpat viņš arī minēja, lai uzmanoties un nekad neuzticas takām - Somijas meži, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir ļoti citādi un atšķirīgi no tiem, kurus iespējams sastapt Latvijā. Ja Latvijas mežos varēsi orientēties pēc kāda krūma vai pudura, tad Somijā, tieši klinšu un lielo akmeņu dēļ, orientēšanās mēdz būt apgrūtinoša. Apkārtne ir līdzīga, tomēr ik pēc 100 m kaut kas mazliet izmainās un tu jau esi apmaldījies, pat neskatoties uz lielo skaitu norāžu.

Pēc labas un zaļas pastaigas pa mežu, mēs ar otru grupu apmainījāmies pozīcijām - viņi devās izbaudīt dabas skaistumu, tomēr mēs, kuri to jau bija paguvuši izdarīt, devāmies iemēģināt kērlinga halles ledu. Wooow, jāatzīst, nekad nebiju spēlējusi tik tehnisku sporta veidu. Kērlings vispār vienmēr šķitis ļoti lēns sporta veids, bet patiesībā - apdomīgs. Jādomā par ātrumu, iegriezumu, ledus krišanas ātrumu un ieliekuma/izliekuma leņķi, par kājas kustību, par otras kājas kustību, par trešās kājas kustību, pleciem, muguru un astoto nieri, un tas viss norisinās burtiski pāris sekunžu laikā, kurā jāpagūst apdomāt visas jau iepriekš minētās komponentes. Iespējams, tieši fizika šajā sporta veidā iesaistīta visvairāk. Spēlējām komandās 3:3, kur vienā bija visi Somijas cilvēki, bet otrā - divi latvieši un igaunis (galvā tas skanēja, kā trīs vīri laivā, bet, nē, uz ledus). Tehniskais sporta veids mani gan pārāk nemīlēja, tāpēc pēc nelielas tuntulēšanās uz ledus, komanda, kurā biju es, zaudēja. Somu profesionalitātes dēļ, protams. :) Kērlings man mazliet atgādināja slidošanu uz vienas kājas savienojumā ar ledus tīrīšanu, jo ledus tīrīšana var paātrināt vai palēnināt slīdošos, ~20kg smago akmeni', izmainīt virzienu, rotāciju un vēl, un vēl, un vēl, vēl, vēl. Kopumā šis ļāva iekustināt dažādas sen neizmantotas muskuļu grupas un atsvaidzināt iemaņas koordinācijā, kā arī līdzsvara turēšanā.

Trešais un šajā vakarā pēdējais jaukais notikums, ja vien neskaita patīkamas vakariņas turpat blakus esošā nelielā restorānā, bija tradicionālā somu sauna. And now all the weird things begins. Izrādās, somi pirtiņas un saunas izmanto tieši relaksēšanās un attīrīšanās procesam, ne tik ļoti socializēšanās aspektam. Šķiet, ka latvieši raduši abas lietas- i' nomazgāties, i' parunāties un beigās vēl garu attīrīt, turklāt sievietes un vīrieši parasti to dara kopā. Somijā noteikumi un tradīcijas citas - sievietēm ir viena neliela telpa, vīriešiem otra, mazliet lielāka, un viss notiek norobežoti, turklāt iet saunā ar peldkostīmu esot ne tikai nepieņemami, bet pat nepieklājīgi un var būt aizskaroši. Pēc tam izdevās iemēģināt ledus aukstu ezera ūdeni - ļoti atsvaidzinoši un  patīkami stindzinoši. Starp citu, sievietēm neesot pieņemts doties uz ezeru pēc pirts plunčāties - tā esot tradīcija, kas vairāk raksturīga vīriešiem. Man laikam bija vienalga (te jābūt ļoti plati smaidošai emotikonai), jo ūdenī ielīst bija patiesi jauki.

Ar to lielā mērā arī noslēdzās mans nelielais Skandināvu trijstūris - man patika, bija tiešām interesanti apskatīt Somiju un Zviedriju citām acīm. Mazliet nobriedušāku redzējumu, iespējams, jo pirms tam, ceļojot pa šīm valstīm, nekad tā īsti nebiju sastapusies ar milzīgo kultūras aspektu, kas pavīdēja. Parasti 1h laikā nākas izstaigāt pilsētu un tad, jau nākamajā rītā, ir jādodas prom. Noteikti arī nostrādāja cilvēku faktors - laiks, kas pavadīts ar patīkamiem cilvēkiem, ir patīkams, tāpēc labprāt aizbrauktu, piemēram, uz Somiju vienkārši tāpat, pabaudot dabu, maldoties pa mežu un dzīvojot kaut kur meža ielokā. Sounds good for me. :)