5 ieteikumi, kas padarīs jū... - NĒ!

Nē, nē, noteikti nē. Nekādu ieteikumu, padomu vai mācīšana dzīvot, bet pieļaujau, ka virsraksts pievērsa uzmanību, vai ne? :) Īsāk sakot, pienācis Janvāra vidus, kas liecina par pirmo gada dienu veiksmīgu aizvadīšanu. Nu, vai arī ne tik veiksmīgu, taču noteikti pirmās 15 dienas ir pagājušas, kas var liecināt tikai par to, ka atlikušas106 līdz Fizmaru Laivu braucienam un tikai 351 diena līdz 2016.gadam, kas lielākajai daļai cilvēku visticamāk sāksies ar jaunām apņemšanām, cerībām un plāniem, vai sasniedzamajiem mērķiem.

Kamēr citi cilvēki aizņemti ar mērķu un Jaungada apņemšanu pildīšanu (šis, patiesībā, ir pirmais gads, kad pat līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kādas varētu būt manas Jaungada apņemšanās), pēdējās 15 dienas ir bijušas tieši tik krāsainas, ka esmu atradusi 5 lietas, kas pēdējo 15 dienu laikā aizpilda manu brīvo brīdi (jā, iespējams, rakstā būs daudz ciparu, kuriem galīgi nebūs nozīmes).

Viss sākās ar adīšanu. Jā, jā, adīšanu. Un, lai gan liela daļa cilvēku uzskata, ka adīšana paredzēta vecām omītēm, kurām vēlos ziemas vakaros nav ko darīt, Diāna un viņas istabas biedrene Iveta no Zellijas pierādīja pretējo - skaistas, pašadītas zeķes vai dūraiņi ir vienkārši burvīga dāvana Ziemassvētkos, lai ķepiņas vienmēr būtu siltumā. Diāna man uz Ziemassvētkiem sagādāja absolūti fantastiskus, tumši zilus dūraiņus, kuri ir tik vienkārši, bet skaisti, ka iet klāt pie visa un rokas vienmēr saglabā siltas. Meiteņu iedvesmota, arī es sāku adīt. Pēdējo reizi adāmadatas turēju rokās vēl skolas laikos, kad adīju šalli - tas riebās tik ļoti, ka uz liecības ailītē "Mājturība" gozējās skaists "4", lai gan vecākiem tas nešķita tik skaists, cik skaists tas bija man. Ah, yes, pareizi - pie tās adīšanas. ~18 stundas ar pārtraukumiem un arī man tapa pašai savi, brūni dūraiņi, kuri, protams, nav perfekti, taču man ļoti mīļi, jo tie ir mani pirmie. 

Adīšanu pārņēma lasīšanas drudzis. Ikdienas steigā gaaaaalīgi neizdodas pa grāmatai mēnesī izlasīt - vismaz tik, cik es gribētu, noteikti neizdodas. Tāpēc nolēmu ar jauno gadu laboties un 4.janvārī manās rokās nokļuva grāmata "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrarri". Lai gan grāmata nav pārāk bieza, vien nepilnas 300 lappuses, šobrīd esmu tikusi aptuveni līdz 20 lapai, kas noteikti nav daudz, taču tas ir tas smukais mazumiņš, ar kuru sākt. Grāmata patiesi ir laba. Esmu sajūsmā un lielākais prieks par to, ka pašai arī ir kāds brīdis, ko pavadīt lasot literatūru, kas pārmaiņas pēc nav kāds zinātniskais raksts, kas jālasa obligāti, lai izveidotu referātu universitātei. Otra grāmata, kas pie manis nokļuva Ziemassvētku dāvanas formā, ir jauka, mīļa un sirsnīga grāmata ar ironisku pieskaņu - "How to tell if your Cat is plotting to kill you". Šobrīd esmu pusē un esmu patīkami pārsteigta, cik ļoti pāris lapas ironisku un satīrisku joku var uzlabot Tavu garastāvokli un bēdas padarīt par nebijušām. :)

Anime. Jā, anime. Anime, iespējams, skan bērnišķīgi, taču noteikti ne. Tas, ka Pokemoni ir Anime, nenozīmē, ka anime ir paredzēta tikai bērniem (pie šī es vēlos teikt, ka tādai izcilai asu sajutu medībai noteikti jānoskatās Attack On Titan, The Death Note vai Elfen Lied, kur šīs animes ir, viegli sakot, izcili savdabīgas). Šobrīd gan es sevi vēl nevarētu saukt par šī žanra pārzinātāju un pieļauju, ka Artim un Mārim, kas ar šo ir aizrāvušies vairāk, būtu tūkstošiem piebilžu un vairākas "izniekotas dienas skatoties animi" (ja pareizi atminos, Artis bija izniekojis 89 dienas). Mana aizraušanās pašlaik ir Van Helsing. Woah, noteikti, arī ne bērniem paredzēta, taču ir ļoti fun-fun un ik pa laikam nākas aizrīties ar tēju vai kādu mandarīnu - pārsvarā no tā, kas norisinās konkrētā epizodē.

Ja neskaita animes, tad esmu aizrāvusies arī ar kādu datorspēlīti, kura nav "GTA:San Andreas", kuru pieminu regulāri, bet gan "The Binding of Isaac:Rebirth". Nekad nebūtu domājusi, ka aizraušos ar datorspēlēm. Nekad. Tas vienmēr licies tāds brīvā laika aizsišanas līdzeklis, kurš lielā daļā gadījumu var novest pie mini-atkarības, kura ievelk savā spēles pasaulītē. Taču tagad jāsaka, ka I've never been so mistaken in my life.  Jo spēlīte ne tikai attīsta reakciju, trenē roku muskulatūru, bet arī liek fantazēt. Spēle gan neaizņem pārāk lielu daļu mana brīvā laika - bez mācībām, darba, praksi un darbošanos radio man ir arī draugi, ar kuriem ļoti labprāt pavadu visu,visu savu brīvo laiku, jo bez tiem - nu, nekā. Laikam jāsaka paldies tam spēkam, kas iedalīja man manējos, jo mani draugi ir forši, forši! :) 

And the last, but not least - esmu lielā mērā aizrāvusies ar dzīvi. Jā, ļoti. Man patīk dzīvot un sajust to foršo sajūtu, kas ir pēc labi padarīta darba. Man patīk sajūta, kad viss ir izdarīts, bet vēl vairāk man patīk sajūta, kad nekas nav izdarīts, bet tev ir atļauts maaaazliet paslinkot. Katru rītu, protams, nesanāk celties ar smaidu līdz ausīm, bet vienmēr taču ir vērts meģināt, vai ne? Ir jau brīži, kuros nokaras deguns un par spīti tam, ka darāmā ir ļoti daudz, guli zem segas, iespiedis galvu spilvenā un ceri, ka telefons neiezvanīsies, e-pasts neatnāks un visi akadēmisko darbu termiņi pērkšni kļūs bezgalīgi. Bet es ceru, ka šādas dienas šogad būs mazāk. Jo pagājušogad bija visai daudz. 

Veiksmes un lai jauki,

Zane

Ziemīši, tie, kas Vācijā bija

Gluži kā Lūks Skaivolkers pret Dārtu Veideru, kā Harijs Poters pret Voldemortu, kā Gredzens pret Saurona aci...Nu, okay, nepārspīlēsim - drīzāk kā šokolādes saldējums ar plombīra saldējumu - līdzīgi saskārās kultūras arī manos Ziemassvētkos, kurus 2014.gada nogalē nolēmu pavadīt Vācijā, pie Diānas, kura tur dzīvo jau piekto gadu. Eh, Ziemassvētki pagājuši, Jaunais gads arī pienācis... Tāpēc nolēmu uzraktīt pāris rindas, lai pagremdētos atmiņās par nesen pieredzētajiem svētkiem. :)

Patiesībā, jau dodoties turp mani sagaidīja pirmie "Zane ceļo!" piedzīvojumi, kas ik pa laikam uzpeld, kad kaut kur dodos. Nu, piemēram, streiks Frankfurtē, kura dēļ netiku mājās laikā. Šoreiz gan tas nebija streiks, lai gan, iespējams, to tā varētu dēvēt. 30 minūtes pēc pacelšanās, pilots visai lidmašīnai laipni paziņoja, ka mums jādodas atpakaļ uz Rīgu, jo "lidmašīnai radušās tehniskas ķibeles". Tajā brīdī lidmašīnā vadīja neliels sasprindzinājums un arī manā galvā aši pavīdēja doma - hm, nu, ja reiz pienācis mans laiks, tad tas ir tagad.  Bet, ja reiz šis ieraksts tapis, tad esmu sveika un vesela, un pēc lidmašīnas veiksmīgas nomaiņas, atkal devāmies ceļā pie Diānas uz Trīri, kas ir pilsēta Vācijas rietumos, netālu no Luksemburgas robežas.

Nonākot tur mūs priekšā sagaidīja milzīgs kalns ar dāvanām, kādu redzēju pirmo reizi. Godīgi. Pilns ar lielām, skaisti saiņotām dāvanām, maziņam un rūpīgi saiņotām, spīdīgos papīros, ar atlasa lentēm... Labi, savu sajūsmu par to skaistumu, ko redzēju, tekstuāli izteikšu vēlāk, taču kaut kur šī bildīšbloga ieraksta maliņā varat redzēt skaisto dāvanu noklāto galdu. 

Interesanti, ka, lai gan Ziemassvētku tradīcijas lielos vilcienos ir līdzīgas tām, kādas mums ir Latvijā, tās tomēr bija pietiekami atšķirīgas, lai ar savu pieredzi dalītos. Ar to es negribu teikt, ka vācieši Ziemassvētku maltītes laikā dejo uz galdiem (ļoti iespējams, kādam tā ir tradīcija), noteikti nē, taču, piemēram, tādas parastas lietas kā Ziemassvētku eglīšu tradīcija vai ēdiena izvēle manī radīja izbrīnu.

ĒDIENS, ĒDIENS, ĒDIENS jeb kādēļ vāciešiem patīk desas?

Manā ģimenē Ziemassvētkos pierasts rūpīgi pieēsties un pieļauju, ka mums kā kārtīgiem latviešiem tas ir asinīs – pēc garas darba dienas sātīgi paēst un pēc tam pavadīt laiku atpūšoties. Līdzīgi ir arī ar Ziemassvētku vakaru Latvijā – visu dienu rūpīgi esi saiņojis dāvanas, gatavojis ēst, pucējies un klājis galdu, vai, piemēram, pušķojis eglīti, bet pēc garās gatavošanās jaukajam vakaram tiec atalgots ar kārtīgi ceptu karbonādi, kotletēm, cepešiem, kartupeļiem, sautētiem kāpostiem, salātiem, uzkodām un vēl sazin ko. Te nu parādās viena no lielajām atšķirībām starp to, kā svin vācietis parastais un latvietis parastais – tradicionālais Ziemassvētku ēdiens, ko vācietis parastais liek galdā, ir vārīti kartupeļi vai kartupeļu kroketes un desiņas. Salāti viņiem šķiet nevajadzīgi un tieši tāds uzskats valda arī par uzkodām.

Svecītes eglītē – NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN!

Jā, lai cik interesanti vai savdabīgi tas nešķistu, ģimenei, pie kuras pavadījām Ziemassvētku vakaru, šķita dīvaini, ka izpušķotajā eglītē līdz ar spīdīgām bumbiņām un mirdzošām spuldzītēm, ir arī eglīšu svecītes (huh, it kā jau tā nepietiktu ar pārmērīgi daudz ēdiena, latvieši vēl egli dedzināt izdomājuši). „Nu, okay, lai jau tās svecītes stāv” – noteikti nodomāja vācieši, līdz brīdim, kad nolēmām svecītes aizdedzināt. Tad sākās jautājumi par to, cik droši vai nedroši ir dedzināt eglītē svecītes un vai svecītes nekļūs par pēdējo, ko egle savā īsajā mūžā redzējusi. Un mēs arī. Bet nekļuva. Tas mazliet smīdināja – galu galā, es jau kopš bērna kājas esmu radusi pie svecītēm eglītē, bet gados vecāks kungs ar kundzi izbrīnā iepleta acis un mainīja savu lokācijas vietu tālāk no egles. Paskaidrojot, ka tā ir viena no tradīcijām, ko Latvijā piekopj visai bieži, vācieši paskaidroja, ka eglītē svecītes dedzināt šķiet visai dīvaini un tā noteikti neesot viena no tradīcijām, kas Vācijā aktuāla. Tāpat viņi pavaicāja, cik bieži aizdegas mītnes no svecītēm svētku eglītē.

Televīzijas programma – OK, kāpēc Grinčs vēl nav nočiepis Ziemassvētkus?

Latvijā, šķiet, ir pierasts noskatīties visu „Viens pats mājās” frančīzi līdz Ziemassvētkiem, bet 24., 25.un 26.decembrī skatīties filmas ar Ziemassvētku tematiku vai animācijas filmas, kuras televīzija piedāvā skatīties kopā ar ģimeni. Vācijā ir maaaaazliet citādi. Svētku dienā televīzijas plašajos klajumos iespējams atrast ne tikai Džeimsu Bondu, bet arī dažādas animācijas filmas, tāpat raidījumus un televeikalu. Vienā kanālā pa dienu uzslēdzu „Viens pats mājās”, taču tā bija vienīgā Ziemassvētku filma, kuru todien noķēru. Mani izbrīnīja 25.decembra interesantā filmu izvēle kādā kanālā. Kamēr spēlējām UNO un slēgājām kanālus, uzdūrāmies filmai „Schindler’s list”, kas ir par genocīdu pret ebrejiem holokausta laikā – asinis šķīst, kailas sievietes/vīrieši, šausmīgi skati, līķu dedzināšana u.c. un tas viss Pirmo Ziemassvētku vakarā. Filma tiešām bija interesanta, nepārprotiet! Taču Latvijā parasti pierasts redzēt filmas, kas tuvāk Ziemīšu tēmai.

Ja neskaita pāris šokus, ko piedzīvoju, kopumā Ziemassvētkus Vācijā pavadīju patiešām jauki un sirsnīgi, pat neskatoties uz to, ka Latvijā sniegi sniga-putināja, jo Trīrā ziedēja ķirši (arī šis spektakjulārais skats apskatāms vienā no bildītēm tepat sānā). Galvenais bija pabūt kopā ar ģimeni un atpūsties, neko nedarīt, spēlēt galda spēles, papļāpāt ar ģimeni un pāris vāciešiem, apskatīt basketbola spēli, kārtīgi izēsties Itāļu restorānā un malkot kādu glāzi vīna. :)

Pie reizes - lai jauks un izdevies 2015! Let's keep in touch! :)