5 ieteikumi, kas padarīs jū... - NĒ!

Nē, nē, noteikti nē. Nekādu ieteikumu, padomu vai mācīšana dzīvot, bet pieļaujau, ka virsraksts pievērsa uzmanību, vai ne? :) Īsāk sakot, pienācis Janvāra vidus, kas liecina par pirmo gada dienu veiksmīgu aizvadīšanu. Nu, vai arī ne tik veiksmīgu, taču noteikti pirmās 15 dienas ir pagājušas, kas var liecināt tikai par to, ka atlikušas106 līdz Fizmaru Laivu braucienam un tikai 351 diena līdz 2016.gadam, kas lielākajai daļai cilvēku visticamāk sāksies ar jaunām apņemšanām, cerībām un plāniem, vai sasniedzamajiem mērķiem.

Kamēr citi cilvēki aizņemti ar mērķu un Jaungada apņemšanu pildīšanu (šis, patiesībā, ir pirmais gads, kad pat līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kādas varētu būt manas Jaungada apņemšanās), pēdējās 15 dienas ir bijušas tieši tik krāsainas, ka esmu atradusi 5 lietas, kas pēdējo 15 dienu laikā aizpilda manu brīvo brīdi (jā, iespējams, rakstā būs daudz ciparu, kuriem galīgi nebūs nozīmes).

Viss sākās ar adīšanu. Jā, jā, adīšanu. Un, lai gan liela daļa cilvēku uzskata, ka adīšana paredzēta vecām omītēm, kurām vēlos ziemas vakaros nav ko darīt, Diāna un viņas istabas biedrene Iveta no Zellijas pierādīja pretējo - skaistas, pašadītas zeķes vai dūraiņi ir vienkārši burvīga dāvana Ziemassvētkos, lai ķepiņas vienmēr būtu siltumā. Diāna man uz Ziemassvētkiem sagādāja absolūti fantastiskus, tumši zilus dūraiņus, kuri ir tik vienkārši, bet skaisti, ka iet klāt pie visa un rokas vienmēr saglabā siltas. Meiteņu iedvesmota, arī es sāku adīt. Pēdējo reizi adāmadatas turēju rokās vēl skolas laikos, kad adīju šalli - tas riebās tik ļoti, ka uz liecības ailītē "Mājturība" gozējās skaists "4", lai gan vecākiem tas nešķita tik skaists, cik skaists tas bija man. Ah, yes, pareizi - pie tās adīšanas. ~18 stundas ar pārtraukumiem un arī man tapa pašai savi, brūni dūraiņi, kuri, protams, nav perfekti, taču man ļoti mīļi, jo tie ir mani pirmie. 

Adīšanu pārņēma lasīšanas drudzis. Ikdienas steigā gaaaaalīgi neizdodas pa grāmatai mēnesī izlasīt - vismaz tik, cik es gribētu, noteikti neizdodas. Tāpēc nolēmu ar jauno gadu laboties un 4.janvārī manās rokās nokļuva grāmata "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrarri". Lai gan grāmata nav pārāk bieza, vien nepilnas 300 lappuses, šobrīd esmu tikusi aptuveni līdz 20 lapai, kas noteikti nav daudz, taču tas ir tas smukais mazumiņš, ar kuru sākt. Grāmata patiesi ir laba. Esmu sajūsmā un lielākais prieks par to, ka pašai arī ir kāds brīdis, ko pavadīt lasot literatūru, kas pārmaiņas pēc nav kāds zinātniskais raksts, kas jālasa obligāti, lai izveidotu referātu universitātei. Otra grāmata, kas pie manis nokļuva Ziemassvētku dāvanas formā, ir jauka, mīļa un sirsnīga grāmata ar ironisku pieskaņu - "How to tell if your Cat is plotting to kill you". Šobrīd esmu pusē un esmu patīkami pārsteigta, cik ļoti pāris lapas ironisku un satīrisku joku var uzlabot Tavu garastāvokli un bēdas padarīt par nebijušām. :)

Anime. Jā, anime. Anime, iespējams, skan bērnišķīgi, taču noteikti ne. Tas, ka Pokemoni ir Anime, nenozīmē, ka anime ir paredzēta tikai bērniem (pie šī es vēlos teikt, ka tādai izcilai asu sajutu medībai noteikti jānoskatās Attack On Titan, The Death Note vai Elfen Lied, kur šīs animes ir, viegli sakot, izcili savdabīgas). Šobrīd gan es sevi vēl nevarētu saukt par šī žanra pārzinātāju un pieļauju, ka Artim un Mārim, kas ar šo ir aizrāvušies vairāk, būtu tūkstošiem piebilžu un vairākas "izniekotas dienas skatoties animi" (ja pareizi atminos, Artis bija izniekojis 89 dienas). Mana aizraušanās pašlaik ir Van Helsing. Woah, noteikti, arī ne bērniem paredzēta, taču ir ļoti fun-fun un ik pa laikam nākas aizrīties ar tēju vai kādu mandarīnu - pārsvarā no tā, kas norisinās konkrētā epizodē.

Ja neskaita animes, tad esmu aizrāvusies arī ar kādu datorspēlīti, kura nav "GTA:San Andreas", kuru pieminu regulāri, bet gan "The Binding of Isaac:Rebirth". Nekad nebūtu domājusi, ka aizraušos ar datorspēlēm. Nekad. Tas vienmēr licies tāds brīvā laika aizsišanas līdzeklis, kurš lielā daļā gadījumu var novest pie mini-atkarības, kura ievelk savā spēles pasaulītē. Taču tagad jāsaka, ka I've never been so mistaken in my life.  Jo spēlīte ne tikai attīsta reakciju, trenē roku muskulatūru, bet arī liek fantazēt. Spēle gan neaizņem pārāk lielu daļu mana brīvā laika - bez mācībām, darba, praksi un darbošanos radio man ir arī draugi, ar kuriem ļoti labprāt pavadu visu,visu savu brīvo laiku, jo bez tiem - nu, nekā. Laikam jāsaka paldies tam spēkam, kas iedalīja man manējos, jo mani draugi ir forši, forši! :) 

And the last, but not least - esmu lielā mērā aizrāvusies ar dzīvi. Jā, ļoti. Man patīk dzīvot un sajust to foršo sajūtu, kas ir pēc labi padarīta darba. Man patīk sajūta, kad viss ir izdarīts, bet vēl vairāk man patīk sajūta, kad nekas nav izdarīts, bet tev ir atļauts maaaazliet paslinkot. Katru rītu, protams, nesanāk celties ar smaidu līdz ausīm, bet vienmēr taču ir vērts meģināt, vai ne? Ir jau brīži, kuros nokaras deguns un par spīti tam, ka darāmā ir ļoti daudz, guli zem segas, iespiedis galvu spilvenā un ceri, ka telefons neiezvanīsies, e-pasts neatnāks un visi akadēmisko darbu termiņi pērkšni kļūs bezgalīgi. Bet es ceru, ka šādas dienas šogad būs mazāk. Jo pagājušogad bija visai daudz. 

Veiksmes un lai jauki,

Zane