Salaca un Grīva, un Positivus'14

Jāatzīst, ka tika aizvadīta neaizmirstami lieliska, saulaina un pozitīva(šī vārda pilnā spektrā) nedēļas nogale. Noteikti -a highlight.  Kādēļ? Es un vēl pāris mani draugi devāmies uz mūzikas festivālu Positivus'14 un patiesi lieliski pavadījām laiku. Šim stāstam gan ir vairākas nodaļas, tādēļ sākšu lēnām un mierīgi. 

 Kā viss sākās?

Jāatzīst, viss sākās pavisam negaidīti ar kādu konkursu, kurā uzvarot, varēja iegūt patiesi kārdinošu balvu - festivāla Positivus trīs dienu biļeti. Daudz nedomājot un zinot, ka konkursa norises vieta - vienīgā telefona būdiņa Latvijā pie Vērmanīša - atrodas pa ceļam no vienām darīšanām līdz otrām, nolēmu iegriezties un iemēģināt savu veiksmi. Ierunājot video, vēl nodomāju, ka nekad neko neesmu laimējusi un šīs biļetes būtu liels atvieglojums manam maciņam(hm, nu, ~60eur apmērā). Rezultātā - mani draugi, paziņas un citi interesenti, kuriem video patika, ar sociālo tīklu palīdzību, palīdzēja man iekļūt TOP 5 cilvēku listē, kuri tad arī jauko balvu vinnēja. Tas bija pirms 9 mēnešiem, taču sekas jūtamas vēl tagad un - boom - te arī video -->Zane un Lattelecom.

Kā tas viss turpinājās?

Jāatzīst, ka tuvojoties festivālam, biju patīkami satraukta un vēderā dancoja tauriņi, jo tuvojās mans pirmais Positivus festivāls vēsturē. Somas un domas gan tika kārtotas tikai vēlā pēcpusdienā, un tikai 5 minūtes pirms došanās prom no mājām, sapratu, ka ir vēl virkne lietu, kuras noteikti būs nepieciešamas manā 5 dienu atpūtā. Viss kā ierasts pirms festivāla - pieripo zaļš busiņš, sametam mantas, dodamies ceļā, pirms tam paķerot vēl pāris cilvēkus un iekožot McDonalda garšīgo ēdieniņu. 

Ierodoties telšu pilsētiņā, sākām rosīties - izvēlējāmies labāko vietu, cēlām teltis, iekārtojām guļvietas un vēlāk nodevāmies mazliet ūdenspīpei un saldinātiem dzērieniem, kā arī izbaudījām apkārt esošo kompāniju. Interesanti, ka Artis, kurš Positivus festivālu apmeklē jau, iespējams, 5 vai 6 reizi, minēja, ka šis telšu daudzums vēl ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas būs pašā festivāla sākumā. Un tā arī bija. Lai gan devāmies gulēt ap ~ 2:00, karstuma piecelti ap ~ 9:00, manījām telšu pieaugumu un lielu skaitu cilvēku, kuri dodas celt savas teltis kādā brīvā vietiņā. 

Jāsaka, ka šī diena tika pavadīta pilnīgā čiliņā, neko īsti nedarot un sauļojoties. Izpētījām festa teritoriju, nospriedām, kuras tualetes izvēlēties, kā arī paklausījāmies mazliet improvizācijas teātra netālu no jūras. Piedalījāmies arī konkursā, kur Artis ar Māri laimēja firmas Adidas piemiņas lietas, bet vakarā devāmies paklausīties nosacīti mazās, taču labās grupas. 

Arī otrā diena pagāja līdzīgi - daudz nekā nedarīšanas, izvairīšanās no karstajiem saules stariem un centieni pagulēt, kuri patiešām bija tikai centieni, jo ārā bija mega karstumiņš. Saprotams, aizgājām arī uz pāris grupām, kuru laikā Māris pacēla mani un Agnesi uz pleciem (awesomeee!), iztrakojāmies pie labas mūzikas turpat telšu pilsētā un vakarpusē baudījām labo kompāniju. Interesanti, ka šajā dienā satiku arī daudz sen neredzētus cilvēkus, kas šķita nenormāli jauki, jo vairākus no tiem nebiju redzējusi apmēram 4 vai 5 gadus. :) Šī arī bija diena, kuras laikā atklājām par garšīgo un ļoti lēto ēstuvi Salacgrīvas centrā, kurā ēdienu porcijas lielas un apetelīgas, taču cenas ziņā 3x lētāk, nekā festivāla teritorijā. Piemēram, karbonāde, vārīti kartupeļi, salāti, mērcīte, Fanta un divi saldējuma kokteiļi kopā maksāja Eur 7.58, kamēr festivāla teritorijā viena alus desiņa + kartupeļi + salāti maksāja mazliet vairāk par Eur 5 un neteikšu, ka porcija bija milzu izmērā. Par dzeramo nācās piemaksāt vēl papildus Eur 2. 

Sestdiena tomēr mazliet palika atmiņā arī ar fantastisku peldi turpat Salacā, kur paguvām arī nomazgāties ar šampūniem un dušas želejām, izvairoties no nenormāli garajām rindām festivāla teritorijā.

Svētdiena, kas bija pēdējā festivāla diena, nemaz nelikās kā pēdējā festivāla diena - mūzika, cilvēki un atmosfēra tā vien vilināja palikt vēl nedēļiņu. Nogurums, saprotams, bija manāms, bet, ah, kas tur jaunam un rūdītam? Tāpēc atpūtāmies tik, cik nu tas bija mūsu visu spēkos, jo, jāsaka, spēka vairs nebija daudz. Izmēģinājām arī savu roku kastingā, kura laikā nācās kāpt augšup pa 10 alus kastēm - veicās itin labi un veikumu var apskatīt te--> Kastings 

Pirmdiena, pirmdiena, pirmdiena. Lai arī šķita, ka sanāks izgulēties, saule tomēr ļoti cepināja un jau ap 9:00 visi bijām nomodā. Dienas highlight, ja to tā var nosaukt, bija Eur 30 atrašana uz zemes turpat netālu no mūsu teltīm. Long story short, dodoties uz tualeti, izvēlējos citu ceļu. Eju, skatos, wow - naudiņa. Paceļu un apskatos, vai tikai kāds nav pazaudējis, bet tuvāko 10 m attālumā no manis neviena nebija. Pēc diviem soļiem - wow, vēl naudiņas! Paceļu, atkal apskatu apkārtni un nolemju doties uz tualetes pusi. Dodoties atpakaļ pie nu jau novāktajām teltīm, nolemju doties atpakaļ pa to pašu ceļu un, wow, ka tevi jupis, vēl naudiņa, kas čuč uz zemes un gaida īpašnieku. Jā, es to naudu paņēmu, jo nodomāju, ka nest uz pazaudēto lietu biroju būtu muļķīgi, taču tā tika iztērēta nesavtīgiem mērķiem - mājupceļā iegādājos saldējumu un ēdienu draugiem. Mājupceļā vēl paguvām paķert divas stopētājas un devāmies peldē uz Langstiņiem, lai atveldzētos. Lieki piebilst, ka pirmdienas vakars bija nelietojams. :)

Festivālā satiktie

Vislabāk visa festivāla laikā man patika nenormāla saliedētība starp telšu pilsētiņas iedzīvotājiem - piemēram, vienam trūkst ēdiens, tu iedod ēdienu. Kāds cits, piemēram, pazaudējis apavus vai filmu - tu centies palīdzēt viņam atrast vienu vai otru. Un visu šo dienu laikā tā arī bija - sapazināmies ar mega daudz foršiem cilvēkiem, kā arī redzējām tik pat daudz dažādu fun-fun-fun izdarību. Te arī neliels fun topiņš ar cilvēkiem, kurus satikām un kuri, iespējams, neatceras, ka satika mūs: 

• Blondā Ulrika, kura no rīta pamodās Arta teltī, sakot, ka nesaprot, kāpēc ir Arta teltī un lieloties ar saviem dabīgi blondajiem matiem. Tiesa, viņa minēja, ka pagājušogad pamodusies svešā teltī pie kāda 40 gadīga kunga, kurš, atšķirībā no mums, neesot viņai devis no rīta padzerties un paēst desmaizes. Ulriku mēs vairs neredzējām vis festa laikā, taču leģenda vēsta, ka meitene nokaunējusies tik ļoti, ka izlēma arī nesavākt savus apavus, kuri palika pie mūsu teltīm.
• Ansis - Pīpētājs, kurš nākamajā rītā neatcerējās, ka bija pie mums, bet bija dikti runātīgs un mācīja, ka ir labi, ja tev ir puisis vai meitene. Tāpat viņš iecienīja arī pāris mūsu saldinātos dzērienus un minēja, ka esam forši. 
• Draudzene Beāte, kura nebija draudzene, bet visiem šķita, ka noteikti mēs viņu zinām. Artis gan ar viņu bija iepazinies, un beigās Beāte, kura slēpās no saules, nolēma izmantot mūsu labvēlību un atlikušo festivāla laiku ballējās ar mums. 
• Tripple L jeb Līva, Lauma un Laima, kuras centās meklēt uzdzeramo, jo, alkohols bija, taču ko uzdzert- gan neesot. Tā mēs sadraudzējāmies un kopā ne tikai iemalkojām garšīgumus, bet arī devāmies uz Bastille koncertu. Jaukas meitenes bija. Draudzīgas. 
• DJ Andris, kurš minēja, ka ir mega dīdžejis jau 7 gadus, bet 25 gadus dzīvo Rīgā. Beigās nesapratu no viņa ne rīta, ne vakara, bet nebija jau tā, ka viņš būtu sapratis, kur rīts un kur vakars. 
• Trīs Slapjie Igauņi, kuri pastāstīja, ka mums ir seši kājas pirksti, kā arī mēs zogam viņu ķilavas. Viens no igauņiem, kurš esot tikai half-igaunis(jo bija ātrāks par saviem abiem draugiem) teica, ka braukšot uz festu arī nākamgad un līdzi paņemšot 2kg ķilavu - lai mēs nezagtu viņējās, so to say. Mega jauki cilvēki! Te arī video, kur viņš lasa joku --> Estonian reading in Latvian
• Dāvaniņas Lietuvietis, kuram tiku uzdāvināta, pateicoties Artim. Jāatzīst, viņš bija diezgan uzstājīgs un šķita, ka neko neatceras, bet pirmdienas vakarā Artis saņēma ziņu, ka gaidot savu dāvanu.

Man patīk mūziciņa

Interesanti, ka sākotnēji t.s. festivāla line-up man nepatika - zināju vien pāris grupas un arī no tām - labākajā gadījumā 4-5 dziesmas(The Kooks, Bastille, King Charles), taču skatījos uz lietām optimistiski un nolēmu doties uz visām grupām, kas kaut nedaudz šķita pievilcīgas nosaukumā. Tad nu - neliels topiņš ar grupām, kuras, iespējams, klausīšos atkārtoti, pateicoties festivāla īpašajai atmosfērai. 

• FM Belfast - Viens no festivāla Positivus'14 lielākajiem pārsteigumiem. Aizgājām tikai tādēļ, ka Putns a.k.a. Jānis teica, ka šī ir a must see grupa, lai gan dzirdējis tikai vienu dziesmu. Aizgājām trijatā un noteikti nenožēloju. Uz skatuves pilnīgs randoms, bet mūzika enerģiska, labi lipīga un ar patīkamu skanējumu. Iztrakojāmies +27C grādu temperatūrā. Te arī viena dziesma. Laba dziesma. FM BELFAST - Underwear
• The Citizens - Pašmāju letiņu grupa, kurai nepelnīti maz uzmanības. Devāmies just because of reasons. Mums patika. ^_^ The Citizens - Goddess
• You Me At Six - Fantastiski baudāma grupa, kas, kā minēja Santa, kuru satiku festivālā, ir sākusi no mazumiņa un sākotnēji palikusi pa nakti pie saviem faniem, bet nu spēlē Eiropas līmeņa festivālos. Mans Positivus'14 noteikti kļuva vēl baudāmāks, nekā tas jau bija sākotnēji - lieliska iespēja iztrakoties, izģērbties un doties mošpitā. You me at six - Reckless
• Rīgas Improvizācijas teātris - Lai gan tas nav mūziķis, viss, kas tika pieredzēts, bija humora bagāts un pāris šādas, tādas anekdotes klejo apkārt vēl tagad. Piemēram, par to, ka sievietes ir kā telts - ja vajag, ielien arī trīs.
• Ellie Golding - Diez vai klausīšos vēl. Taču izbrīnīja, ka lielāko daļu dziesmu zināju tāpat. 
• Bastille - Sākotnēji šķita, ka zinu šai dziesmai vienu vai divas dziesmas. Kā rādās, zinu daudz vairāk un pāris no tām kļuvušas ļoti tuvas. Tāpēc arī Bastille uzstāšanās bija visai patīkama - ne tikai mūzikas dēļ, bet arī kompānijas. Hm, interesanti - atceros, ka Normunds Rutulis reiz tiešajā ēterā smējās par šo grupu, sakot, ka viņi ir vienas dziesmas grupa. Ha,ha, še tev, Rutuli! Bastille - Pompeii
• King Charles - Esmu tik neizsakāmi laimīga, ka beidzot šo ekstravaganto vīru redzēju dzīvajā, ka nespēju vien beigt priecāties. ^_^ Viņš bija fantastisks, lielisks un visādi citādi neatkārtojams. Varēja gan izlēkāties, gan paziņas satikt, gan soliņus salauzt. :) King Charles - Love Lust
• Three Leg Dog - Lai gan dzirdēju vien pēdējo dziesmu, man patika. Igauņi, šķiet. Tādi mazliet pasmagi, bet pietiekami labi, lai paklausītos vēl, ja vien tāda izdevība parādīsies. 
• The Kooks - Bet, protams, ka viņi bija lieliski! Visas dziesmas kaut kur dzirdētas, vien no jaunā albuma ne, taču gaudot līdzi tas pilnīgi noteikti netraucēja. Patiesībā, sākumā devos, lai dzirdētu viņu hitu - Naive -, bet beigās nolēkāju visu koncertu un vēl šobrīd nespēju atiet no kāju sāpēm. The Kooks - Seaside
• Carnival Youth, Martas Asinis, Chet Faker un daudzi citi, cik nu no tiem dzirdēju, bija lieliski.

Noslēgums jeb The Grand finalle 

Jāsaka, ka laikam jau nevarētu iedomāties labāku festivālu - saulains laiks, lieliska mūzika, vēl lieliskāka kompānija un pelnīta atpūta vairāku dienu garumā! Man patiess prieks par decembrī laimēto festivāla biļeti, jo domāju, ka citādi nebūtu braukusi. Lai vai kā, ir pagājis fantastisks Positivus'14 un ar nepacietību gaidu nākamo gadu, kurā Salacgrīva atkal aicinās ne tikai uz sporta spēlēm, bet arī uz Positivus'15! Un atkal - paldies, paldies, paldies kompānijai, jo bez tās - pilnīgi nekā!

Random.org

Gluži kā šī slavenā adrese - random.org -, kas mēdz matemātiski ģenerēt nejauši izvēlētu skaitli, vārdu vai vēl sazin ko (ticiet man, šajā lapā ir mega daudz opciju!), arī es reizēm mēdzu saģenerēt(vai nejauši savārīt ziepes) ar savu telefona fotoaparātu. Interesanti, ka nesen, paņemot savu ne tik ļoti iecienīto klēpjdatoru Lenovo, kuru sen nebiju lietojusi, mapītē, kura dēvēta par "Downloads",  ieripojuši interesanti un savdabīgi fotoattēli, kurus vēlējos ievietot arī šeit. Lielākā daļa fotoattēlu ir pilnīgi bez sakara, absolūti neizteiksmīgi un noteikti nekad nekļūs par fotogrāfiju kāda žurnāla vākam, taču - vienalga - , katra no šī bildīšbloga bildēm glabā sevī kādu atmiņu. Daudz neaprakstīšu un, iespējams, neaprakstīšu vispār. Lai jautrāk un vairāk randoma. 

Let the fun begins! :)

No Summer and no Sound

Brum, brum, brum. Šobrīd ārā vēl ir nedaudz gaišs, lai gan pulkstenis jau sen kā rāda mazliet pāri 23:--. Un jau pāris(daudz) stundu esmu Rīgā, taču vēl pirms pāris stundām(daudz) izbaudīju Beātes viesmīlību un festivālu "Summer Sound". Jāatzīst, ka šogad vairāk izbaudīju tieši Beātes un viņas ģimenes viesmīlību, jo pats festivāls, kurš Liepājā norisinās nu jau kādu laiciņu, bija diezgan... Nu, jā, nebija īsti. 

1.diena - Tev piedzims bērns zilām acīm!

Piektdienas pēcpusdienā, kad Rīgu vēl lutināja silts vējiņš, zaļais tanks a.k.a. Arta zaļais buss izripoja no Rīgas, lai dotos uz Liepāju labas nedēļas nogales meklējumos. Plāns doties uz "Summes Sound" festivālu bija jau sen, taču vēl nebiju iegādājusies biļetes - par to esamību parūpējās mani foršie draugi, kuri izdomāja man uz dzimšanas dienu tādas uzdāvināt. Paldies. ^_^

Atgriežoties pie festa. Ah, yes. Aizbraucot līdz Liepājai, mūs sagaidīja pietiekami vēss laiks - mazliet smidzināja, tāpat bija arī neliels vējš. Mūs, tāpat kā pagājušogad, arī šogad sagaidīja Beātes, Anetes un Initas vecāki, kuri ļoti viesmīlīgi izrādīja jaunās mājas telpas, kā arī apvaicājās, kā mums veicās ceļā no Rīgas līdz Liepājai. Lai izstāstītu visu stāstu, būtu nepieciešami vairāki bloga ieraksti, taču galvenās lietas pirmajā vakarā, šķiet, varētu raksturot ar šiem pāris plāna punktiem:

• Liels, apaļīgs kaķis;
• Jānis, Jānis un vēl viens Jānis;
• Tev piedzims bērns!;
• Salāti ir garšīgi;
• Navigācija, kas palīdz atrast ceļu no (.)A līdz (.)B arī ir lieliska lieta;
• Aukstums, salūts, Dons;
• Dons :)
• Dons :(

Jāatzīst, ka pirmajā vakarā nevienam festotājam nebija pārāk liels spēks kaut ko darīt, bet tāpat jāatzīst, ka nebija jau ko darīt - skan Dons, kurš ļoti cenšas atdarināt "Queen" solistu gluži kā šajā video --> click!click!click! , un tas notiek tik ļoti acīmredzami, ka Dons uzdzied pat vienu We will rock you gabaliņu. Es jau nesaku, ka bija slikti, taču arī dziesmas nebija pārāk populāras un zināmas. Jeb - kā teica Diāna, atbildot uz jautājumu, vai dzirdēja Donu - ja atnāci uz pēdējām 4 dziesmām, tad dzirdēji visu Dona koncertu. Dons, šķiet, nav vispopulārākais Latvijas mākslinieks, atšķirībā no pagājušā gada hedlaineriem "Prāta Vētras". 

2.diena - Tev piedzims bērns zilām acīm, jo Tu stampāji grīdu.

Otrā diena iesākās ar gardām, gardām desmaizītēm, kuras bija sarūpējuši mājas saimnieki, kā arī gatavošanos vakara koncertprogrammai (Diāna, šķiet, jau vairākas stundas runāja par to, ka noteikti ies uz Gacho koncertu un izārdīsies, jo vakar pie Dona tas neesot izdevies). Kamēr citi čučēja saldā miegā un šņākuļoja, bet lietus Liepājā nemitās rimt, daļiņa devās uz tuvāko lielveikalu Depo, lai iegādātos nojumīti, kas pasargātu no lietus. Šīs dienas pirmā puse arī pagāja...Interesanti. Visu laiku kaut kas notika, skanēja mūzika, tika veidota ikgadēja frikadeļu zupiņa, kas uz ugunskura vārīta garšoja īpaši labi, kā arī, aukstā laika iespaidoti, devāmies izbaudīt pirts priekus. Arī te būtu daudz stāstāmā, taču tā īsumā:

• GURU jeb Gvido un Ulda rīta uzbrukums;
• Nabas šoti;
• Pirtiņa;
• Pirtiņa ar drēbēm;
• Arī zaķīšu pirtiņa;
• ~700m gājiens līdz jūrai pēc pirtiņas;
• Auksts jūras ūdens;
• Frikadeļu zupiņš;
• Hektors. Tas, kas no ozolkoka mucām;
• Gacho;
• "Tas tiešām tagad notiek, vai es to tikai nosapņoju?";
• Ūdenspīpe
• Klusums, siltums, un klusēšana.

Hm, nu,jā, arī šī vakara koncerta programma bija diezgan liels meh (red.p.: neizdevusies, sūdīga, nepārdomāta, wtf like), jo, lai gan zināju pāris "Pet Shop Boys" dziesmas, manuprāt, tās bija diezgan vienādas, neklausāmas un jau pēc 4 dziesmas mēs devāmies prom, jo elektroniskā mūzika, šķiet, man nav pa prātam. Kā minēja Artis a.k.a. Viszinis - ja nebūtu fancy dejošana, horeogrāfija un dejotāju/solistu tērpu maiņa, tad būtu bijis pavisam neinteresanti. Patīkami pārsteidza šķietami mazās grupas "Triānas Parks" uzstāšanās uz Cēsu alus skatuves( click!click!click! or click!click!click! ), kas tiešām pārsteidza ar labu un svaigu skanējumu, lai gan arī to,nenoklausoties līdz galam, devāmies prom, domājot par to, kāpēc Liepāja ir tik tukša un pamirusi. 

3.diena - Murr, murr, hurr, hurr, miegs un miegs. 

Izgulējos ļoti labi, tiešām. Aizejot gulēt mazliet vēlāk nekā 3 naktī, pamodos vien ap 12, kad cilvēki lēnām, bet aktīvi runāja par došanos mājup. Salīdzināšanai - pagājušogad mēs palikām nomodā līdz ~9 rītā, tad devāmies gulēt un pamodāmies pēc trim stundām. 

Tāds kopsaucējs par festu ir viens - no summer and no sound. Jo nebija pārāk silts un vasarīgs, kā arī t.s. line-up bija quite neklausāms. 

Pasākumu lielisku padarīja Čīmu ģimenes viesmīlība, kā arī foršā draugu kompānija, kuri no rīta dalījās ar saviem piedzīvojumiem iekš festivāla teritorijas. :) 

Paaaaaldies visiem, visiem, kas visus vakarus un pēcpusdienas padarīja tik neaizmirstamas - tas bija tieši tas, kas nepieciešams. :)

Kā Tu jūties 21 gada vecumā?

Tāpat.

Vasaras vidus svētki Apē

Līgo un Jāņi pagājuši lieliski - tieši tik lieliski, lai par piedzīvoto izpaustos vienā kārtīgā bildīšbloga ierakstā. Tad nu - kā jau kārtīga latviešu tautu meita, kuru tālajā 1993.gadā vēlējās saukt par Līgu, nevis Zani, arī es katru gadu svinu šos leģendām apvītos svētkus. Pagājušo gadu tie visai tautiskā garātika atzīmēti netālu no Jelgavas, pie Svētes upes - "Žuburos", savukārt šogad no daudzajiem Līgo svētku svinēšanas piedāvājumiem, izvēlējos šķietami vienu no vistālākajiem Latvijas rajoniem - Api. 

Tāda īsta gatavošanās šogad nesanāca - vien divas dienas pirms svētkiem nolēmu, ka jāsāk plānot, kā līdz Apei nokļūt, kad beigās ar Lindu nonācām līdz secinājumam, ka visas biļetes autobusā izpirktas. Un te sākas viena no interesantākajām 23.jūnija daļām. 

22.jūnija vakarā sakārtojot ceļa somu, ar Lindu bijām nolēmušas stopēt uz Api(piedod, mammu, ja lasi, bet, ja teiktu, ka stopēju, tu drošvien būtu nikna. ^_^). Pirmā doma - ir forši, es gribu. Nekad īsti nav sanācis, tādēļ - kāpēc ne? Apsvēru plusus:

• ātrāk, nekā autobuss;
• lētāk, nekā autobuss;
• fun momenti garantēti;
• interesanti cilvēki;
• iespēja satikt kādu pāri ar beisbola nūju aizmugurējā sēdeklī.

Tad nu ar Lindu satikāmies 23.jūnija rītā, leģendām apvītajā 1.autobusā, kas mūs nogādāja līdz Brīvdabas muzejam, kur uzsākām stopēt. Jau pirmajās minūtēs visai interesanti atgadījumi - riteņbraucējs, kas uzsit high-five, kamēr Linda izstiepusi roku, stopē, kā arī kāds Jāņu vainagu pārdevējs, kas uzstājīgi vēlas, lai ejam pie viņa dēla un stopējam tur - tā ātrāk iegūsim vietu mašīnā. Beigās, kad trīs mašīnas bija piedāvājušas aizvest uz Tallinu, nolēmām izmantot ceturtā auto piedāvājumu, lai nokļūtu kaut mazliet tālāk, jo bija sācis smidzināt. Un tad viss gāja ļoti, ļoti raiti - pirmais auto mūs aizveda apmēram ~90 km, un atlikuši bija vien kādi ~60km, kurus pieveicām ļoti raiti nostopējot vietējos iedzīvotājus. Secinājums - jo tālāk no Rīgas, jo atsaucīgāki cilvēki. Piemēram, viens vīrietis jau pirms mums bija paņēmis divas stopētājas, kas nokavējušas autobusu, taču citi šoferīši novēlēja veiksmes atlikušajam ceļam, novēlot nesalīt(p.s. te sānā arī bildīte ar Lindu un vārtiem uz Pekli :D ). Šķiet, pagāja 2 h, pirms nokļuvām Bunkovsku rezidencē, "Akotu" mājās un, kā par brīnumu, tikai pēdējos 50m dabūjām mazliet lietus. Tur mūs sagaidīja jau ātrāk atbraukušie jāņotāji, "Zvaigžnu karu" maratons, kā arī siltas pusdienas.

Pēc tam ar meičukiem tikām nogādātas pļavā, kur salasījām rudzus, pāris ziedus un visas aplītī pēcāk pinām arī vainagus. Kā nu kurai - vienai pļava uz galvas, citai rudzi matos auga, savukārt vēl kādai meitenei vainags par smagu, kādai - par mazu, citai - par lielu, taču kopumā rezultāts, manuprāt, visām tika sasniegts - pašpīts Jāņu vainadziņš. ^^

Vakarpusē, saprotams, Jāņu ugunskurs, silta un garšīga samovarā vārīta tēja, daudz ēdiena, pirtiņa, baļļa, pastaigas pa mežu un pļavām, alus un citi dzērieni un no rīta neizpalika arī pēcjāņu mini galvassāpes. No neilgās gulēšanas, protams. :) Naktī, šķiet, norisinājās vēl kāda Jāņu nakts mistērija, taču ap pieciem mans organisms aizgāja čučēt.  Braucot mājās autobusā uz Rīgu nākamajā dienā, smējāmies un pļāpājām ar Lindu, atceroties, cik Jāņi bija izdevušies.

Bet kopumā, patiešām jauki, sirsnīgi un patīkami svētki, kuri diemžēl liecina par garākām naktīm un īsākām dienām. Bet es nebēdāju. Jo bija patiešām skaisti. ^_^

Kāpēc cilvēki vairs nepērk belašus?

Nu, labi, let's face it, tas ir mazliet dīvains nosaukums emuāra ierakstam, taču šī doma mani skāra pavisam nesen un gluži nejauši, taču tagad tā nelaiž vaļā nelielu daļu manas pelēkās vielas. Braucu ar velosipēdu pa centru, sajutu svaigi ceptu bulciņu aromātu un nespēju nepagriezt galvu uz pusi, no kuras kārdinošā smarža nāca. Palūkojoties pa labi, starp lielo cilvēku pūli, kas parasti siro cauri Rīgas centram, ievēroju necilu kiosku(vai veikalu, bodīti - sauc, kā vēlies!) bez īpaša nosaukuma, taču ar dzeltenu uzrakstu "Svaigi belaši, čebureki".Saostījusies garšīgo aromātu, atmiņā atausa pavisam nesena pagātne, kas norisinājās apmēram 14 gadu atpakaļ. 

Spilgti atceros to, kā Purvciemā, kādā Nīcgales ielas pirmā stāva dzīvoklī, es un ome pucējāmies braucienam uz Cēsīm a.k.a. mani lauki Kārļos. Pirmais, saprotams, bija skaistākās kleitas izvēle, kuru omīte bija rūpīgi izgludinājusi. Pēc tam man kārtīgi tika sasukāti mati - parasti divās skaistās zirgastēs, kuras nebija perfektas, bet tomēr bija - vismaz man. Tad norisinājās piedzīvojumiem(iepirkumu maisiņiem) pilns ceļš līdz centram, kas parasti notika ar 11.trolejbusu - vasarā, ja vien bija silts, uz mīkstajiem ādas sēdekļiem pielipa dibens. Spilgti atceros arī to, kā manas kājas nespēja aizsniegt trolejbusa grīdu, kad ome palūdza man apsēsties, lai viņa konduktoram var samaksāt 0,15 santīmus par braucienu sabiedriskajā transportā. Un ļoti labi atceros arī vienu no braucieniem, kur omei saplīsa mīļākā ādas kurpe. Mēs nopirkām superlīmi, taču no tūbiņas nekas netecēja laukā - tikai tagad saprotu, ka vajadzēja atvērt metāla plēvīti, kas bija šķērslis starp līmi un brūno ādas kurpi, bet tolaik biju par mazu, lai kaut ko ieteiktu. Braukšana ciemos uz laukiem pie vecmammas(omes mammas) bija vesels piedzīvojums!

Nu, ja, par tiem belašiem. Parasti izkāpjot no 11.trolejbusa, pirmais jautājums no omes bija: "Zanīt, vai negribi ēst?, lai gan biju pirms tam apēdusi kārtīgu šķīvi ar ceptiem kartupeļiem. Es vienmēr atbildēju negatīvi. Ome vienmēr neticēja. Tad mēs devāmies cauri lielajam, baisajam centram un es mūžīgi pieķēros pie omītes rokas, lai justos drošāk. Tur, kur tagad ir milzīgs lielveikals ORIGO , tur agrāk, ne tik sen, slējās vien prestižā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, savukārt netālu no tās - vairākas nelielas, šķiet, sarkanas kastes uz riteņiem, uz kurām latviešu un krievu valodās bija uzrakstīts "Čebureki, belaši". Un vienmēr, pirms iekāpt vilcienā un doties uz Cēsīm, ome nopirka divus eļļainus, siltus belašus, lai būtu ko ceļā pagrauzt. Tie bija garšīgi, eļļā vārīti, barojoši un nenormāli garšīgi. Un šodien man rodas jautājums - kāpēc cilvēki vairs nepērk belašus? 

Patiesi dīvaini, ka agrāk viss bija vienalga - ja arī cilvēki runāja, ka belašos tiek malti kaķi vai baloži, tad mani tas neinteresēja un šķiet, es to uzskatīju par normu. Šķietami sāpīgā kaķu un baložu tēma tika pacelta, kad uzsāku iet 5.klasē - cilvēki teica, ka belašos ir dīvaina rakstura gaļa, kā arī nevar zināt, kā tos cep. Internetā parādījās anekdotes par to, ka belaši mirkšķina vai kustina astīti. Man, kā jau bērnam, gribējās iejusties - teicu, ka belaši man negaršo, tos arī nekad neesmu ēdusi, lai gan patiesībā - garšoja gan un kā vēl! Rezultātā iestāstīju sev, ka belaši man negaršo un ikreiz, kad braucām uz Cēsīm ar omi, no belašiem atteicos, priekšroku dodot speķa pīrādziņiem. Muļķīgi, vai ne? Neesmu redzējusi arī sarkanās kastes, kuras atverot, kūp no tvaikiem, bet gaisā paceļas patiesi labs siltas maizes aromāts. 

Ar šo es vēlējos teikt, ka cilvēki mainās, laiki mainās un nekas nestāv uz vietas - arī belašu tantes, kas agrāk kāri skatījās uz katru garāmgājēju, piedāvājot siltus belašus. Tāpat arī neesmu dzirdējusi replikas par baložu un kaķīšu gaļu belašā - nevaru vien saprast, vai tas tādēļ, ka cilvēki paaugušies, vai tādēļ, ka cilvēki paaugušies. Sagribējās pagaršot belašus tagad. Diez, vai tie garšotu tāpat, kā manā bērnībā? 

Braslas Ups jeb LB'14

Beidzot. Beidzot man ir mazliet vairāk laika (jeb brīvs brīdis, sauc, kā gribi),lai uzšņāptu pāris teikumus par nesen notikušo Fizmatu ikgadējo Laivu braucienu, kurā, lai cik dīvaini tas nešķistu, piedalījos jau otro gadu pēc kārtas. ^_^

Lai arī pagājušogad visus  savas vasaras notikumus sastūķēju vienā milzīgā teksta blāķī, nolēmu, ka šogad dokumentēšu (emuārēšu, sablogošu, sašņāpšu un citādi -šu). Un arī šogad mana vasara ir sākusies. Yes, Laivu Brauciens(turpmāk - LB) iezīmē manas vasaras sākšanos! Jo, kamēr citi rāva kursa darbu, Zane greba ūdeni ar airi.

1.diena jeb Braslas Ups

Gatavošanās šim leģendām apvītajam pasākumam sākās jau februārī. Pieļauju, ka pieredzējušākie laivotāji cītīgi nosvītroja ik dienu savā kalendārā, un sajūsma spiedza ikreiz, kas kārtējā darba nedēļa bija pagājusi. Man šķiet, ka mūsu komandas -  "Krūtis rīta rasā" -  kapteinis Artis savas laivas norezervēja jau pašā februāra sākumā. Tad sākās lielās diskusijas par to, kādēļ izvēlēta tieši Brasla, jo tā ir sekla, akmeņaina un visādi citādi interesanta, taču tā pa īstam laivu brauciens sākās vēlā 1.maija vakarā, kad pie manām mājām pieripoja zaļš busiņš, pilns ar šķidru, sāļu, sausu, cietu, saldu, jēlu, pusgatavu un gatavu ēdienu, savāca manas mantas (šogad izlīdzējos bez somas ar riteņiem) un devās tālāk pie cilvēciņiem. Un tad rāmi, rāmi pienāca 2.maija rīts. Oficiālais LB sākums.

Daudz nav ko stāstīt par to, kā nokļuvām līdz Siguldas pusei (aptiekas, ēdieni, dzērieni, smiekli, vēl smiekli), taču, izveļoties no autobusa, uzvilku savu biezo tīģerkostīmu un cienāju visus ar Šmī uzvārīto moku, kura visiem, arī ne fizmatiem, gāja pie sirds. :) Sākotnēji upe šķita pietiekami plaša, līdz brīdim, kad mēs sākām airēšanas procesu. Hm, koki un zari visur, tāpat miljons akmeņu, uz kuriem skaisti uzsēsties. Šķiet, pāris cilvēki paguva pilnībā iznīcināt laivu, jo tā tika uzsēdināta uz akmeņu krāvuma vai uzplēsta uz kāda zara. Bija interesanti. Laiva, kurā atradāmies mēs (16 cilvēki komandā + 4 laivas = 4 cilvēki laivā), slīdēja pietiekami jauki un īpašu sarežģījumu nebija, līdz brīdim, kad viens no laivā sēdošajiem izdomāja izbaudīt jauko pavasara ūdentiņu, ieveļoties tajā iekšā. Sākumā - tiešām smieklīgi, pēc tam attopies ūdenī pats un smiekli pazuduši kā tikko sākušies. Pirmo reizi dzīvē peldsezonu atklāju tik agri(pagājušogad tas bija 6.maijs) un ar visām drēbēm. Sajūtas neaprakstāmi dīvainas, jo sākotnēji ir karsts, bet pēc tam, kad izlien laukā no ledusaukstā ūdens, saproti, cik patiesībā ir auksts. 

Paliekot tikai vējjakā un apakšveļā, aptinos ar Lindas doto segu un mēs devāmies tālāk, taču nākamie sarežģījumi mūs gaidīja tepat aiz stūra - komandiņa viens pēc otra vēlās ūdenī kā pēc mitruma izslāpuši kaķēni un es zinu,ka kaķēniem ūdens nepatīk. Sākumā - Linda, tad arī Sigita, kas cītīgi noslīcināja savu mobiļņiku. Un tuvojoties spēku izsīkumam, lupatojoties apkārt un cenšoties no citām komandām iegūt kādu sausāku drēbju pāri, mēs (ne)veiksmīgi nokļuvām līdz pirmajai nometnei, kurā mūs gaidīja aizraujoša pazudušo mantu meklēšana, malkas vākšana, citu telšu apciemošana, slapjo mantu izgriešana un sildīšanās pie ugunskura. Ak, jā, vai minēju, ka uzsitu milzīgu punu sev uz pieres? Nekas, līdz kāzām sadzīs! ;)
 

Nakts trase, kura, atšķirīgi no citiem gadiem, notika pirmajā dienā, bija veiksmīga - mēs ar savu šarmu (5 meitenes un Pēteris, kas cītīgi Elzai sildīja kājas) "izgrebām" visus uzdevumus un rezultātā ieguvām pirmo vietu, kā arī gandarījumu un kasti ar RED BULL enerģijas dzērieniem, kas lieti noderēja pēc LB. ^_^ Savukārt naktī iestājās jauka kodolziema, un secināju, ka vienam pašam gulēt 4vietīgā teltī nav forši.

2.diena jeb miers un laiva, un airis, un telts, un Černobiļa

Otrās dienas rīts iesākās ar nepatīkamām ziņām - Linda un Sigita nolēma doties prom un pamest mūs vienus upes baisajos krastos. Acīmredzot, aukstais ūdens nebija nācis par labu Lindas jau tā neforšajai veselībiņai un izdarījis vēl lielāku postu, tādēļ viņa nolēma doties mājup. Interesanti, ka mēs laivā palikām tikai divi, bet tas bija tikai sākumā, jo mums pievienojās divi spēcīgi airētāji no citām labsirdīgām komandām -Annija un Jānis. Un šī diena patiesi bija jauka. Gluži kā pirmajā, daudz zaru un šķēršļu, bet tas šo upi padarīja vēl interesantāku. Saulīte mazliet lutināja, ik pa brīdim saāķējāmies kopā ar kādu no komandām, lai iekostu un padzertu vai padziedātu A-Eiropas labākos hitus, savukārt pēc tam, kad izkāpām upes krastā, visus pārņēma lielais nogurums un arī saule bija aizlīdusi aiz mākonīšiem. Šis vakars, salīdzinot ar pirmo, bija gana mierīgāks, lēnāks un, iespējams, ne tik auksts. Garšīga, silta zupa visiem komandas biedriem ( un arī tiem, kas nebija mūsu komandā) sildīja sirdis un arī vēderus, kā arī applaucēja lūpas un kaklus, jo aukstumā šķita, ka zupa sen jau kā atdzisusi. Savukārt, kamēr nakts aizsegā komandas kapteinis nodarbojās ar bioloģiju un dabas pētīšanu, daļa no komandas siroja pa nometni, pētot, ko varam izdarīt, lai iegūtu Gada Cirvja titulu ( p.s. Gada cirvi piešķir tiem, kas izdarījuši kaut ko, lai būtu Gada cirvji. :D). Kā jau minēju, šis vakar aizritēja gana mierīgāk, kā citi, taču tas netraucēja lieliski pavadīt laiku pie ugunskura, cepot desas, sildoties un runājot par dažādām tēmām.

Pēc kāda laika, kad jau biju plānojusi doties gulēt, sastapu Bruģi - to, kas cilvēks, nevis bruģis - un viņš iedeva paprovēt vienu no interesantajiem sava ražojuma dzērieniem "Černobiļa", kas bija...savdabīgs? Iespējams. Garšoja briesmīgi, taču cilvēki, kas šo mantu iemalkoja, ātri vien pazuda no redzes loka un devās čučēt kur nu kurais. Un arī es, ne Černobiļas vadīta, bet gan aukstuma, nolēmu, ka jādodas gulēt un, veicot vēl pēdējo apgaitu ap nometni, devos saldā miedziņā.

3.diena jeb "Gauja, nāc mājās! Muuuuuu!"

Lai gan trešā diena bija pienākusi ar saules stariem, kas sākotnēji lutināja cilvēkus nometnē, pēc mirkļa sapratu, ka teltī ir pārāk auksts, lai gulētu, tādēļ ap ~5.30 izrāpos no guļammaisa un devos taisnā ceļā uz ugunskura pusi. Pēc tam vēl pačučēt. Tad atkal līdz ugunskuram. Un tad jau lēnām sākās airēšanās ceļš mājup. Sākotnēji šķita- hm, nelīst, tas ir labi, tiksim laicīgi līdz Gaujas tiltam un miers. Tad sāka līt. Hm, jā, līst, bet šķiet, ka drīz beigs līt. Lietus turpināja līt. Hm, iespējams, nelīs stipri. Un tad nelija - tad gāza. Iekāpjot laivā, biji jau slapjš no tā, ka esi iekāpis laivā, savukārt gandrīz visu ceļu ārā gāza kā no spaiņiem. Tas gan neatturēja mūsu atkal mazākumā palikušo laivu no dziedāšanas, skaļas kliegšanas un ēšanas, līdz ar to, nonākot galapunktā, vairāk bijām noguruši nevis no airēšanās, bet no konstantās dziedāšanas.

Bija arī kāds mirklis dvēselei - slīdi pa upi un klusi dungo kādu dziesmiņu, kad pēkšņi apmēram 20 m augstumā paceļas leģendām apvītā Turaida, kas skaisti pacēlās virs koku galotnēm. Dūmaka, mazliet, mazliet lietus un zaļi koki visapkārt. Viens no skaistākajiem skatiem, kādu jebkad biju redzējusi. Neaprakstāmi.  

Nonākot galā, saprati, ka nekas no tā, kas bija uzvilkts, nepalīdzēja atgrūst lietu, taču kopumā, neskatoties uz aukstumu, visi no Gaujas izvēlās laimīgi un patiešām ar gandarījuma sajūtu. Atgriežoties Visvarenajā Zellijā, kur komandas kapteinis sagaidīja savu komandu ar somām, sapratu, ka man nav nevienas sausas drēbes, vien džinsi, kas sen jau kā par mazu, kā arī plāns krekliņš, ar kuru pat vasarā ir auksts. Un vējš. Kā tas purināja! Tāpēc rezultātā mājās devos izskatoties pēc Rīgas Satiksmes kontroliera.

Pāris atziņas no Laivu Brauciena:

• Braslas upe jāpārsauc par Braslas Ups;
• Forši, ka ir krēsli, uz kuriem sēdēt, bet slikti, ja tie saplīst;
• Zupu var dzert;
• Desas arī var dzert;
• Čumačešaja vesna jeb "Kāpēc tu zini to dziesmu?";
• Auksts ūdens ir auksts;
• Tīģeriem ūdens nepatīk. Kaķēniem arī ne;
• Mākonīši ir skaisti;
• Moka ir skaista arī;
• Telefoni paši neuzpeld. Džemperi arī. Saulesbrilles arī ne;
• Formula - 1 pelde x 1 telefons = nav telefona;
• Ja iekrīti karstās oglēs, nekrīti vēlreiz;
• Dalīšanās - ēdiens, dzēriens, drēbes, bilde vai filma;
• Boobs;
• Salavecītis ir īsts!

6 lieliskas dienas jeb 2.laivu brauciens manā mūžā!

Oficiāli divu gadu laikā esmu pavadījusi uz ūdens 6 lieliskas un neatkārtojamas dienas. Paldies, tiem foršajiem cilvēkiem, kas palīdzēja visa LB garumā, tiem, kas aizdeva sausas drēbes, tiem, kas bija "Krūtis rīta rasā", komandas kapteinim ViszinimA a.k.a. Artim, kā arī pārējiem laivotājiem. Bija forši, bija grandiozi un oficiāli - mana vasara ir sākusies lieliski! ^^ Tagad - jāgaida nākamais gads, precīzāk - maijs, kurā atkal būs šis mega-giga-awesome pasākums. Wrum,wrum. Iedvesmai - CLICK! CLICK! CLICK!