Diena, pēc kuras vajag brīvdienu

Sen šeit nekas nav rakstīts - Zane izbauda vasaru. Izbauda tā, ka laika rakstīšanai ir pārāk maz. Patiesībā, laiks nav arī gulēšanai - diena ir krāsaina, pilna. Tomēr šī tiešām bija diena, pēc kuras bija nepieciešams kāds ieraksts blogā (un arī atpūta), līdzīgi kā tas reizēm mēdz būt pēc tāda gruntīga un spēcīgi pavadīta festivāla. 

Patiesībā, diena iesākās kā parasti - nozvana modinātājs, vārtos pa gultu, aizguļos (jā, es parasti aizguļos un nokavēju svarīgas lietas). Pamostos, apskatu apkārtni un saprotu, ka ir mazliet pāri desmitiem rītā. Saule spēcīgi silda manu istabu un kājas, kas palikušas bez segas, tomēr ārā manāmi pāris skaisti un formīgi mākoņbērni (jā, es mēdzu pētīt debesis ik rītu, kad pamostos). Tikai tad sapratu, ka esmu pamodusies nevis pati, bet no telefona vibrācijas, kur zvanītājs bija mans tētis. Pacēlu klausuli.

-Čau. Ko dari?

-Guļu.

-Guli? Jābeidz gulēt, jau pāri desmitiem.

-Jā, es zinu.

-Nu, braucam?

-Kur?

-Uz laukiem!

-Kādiem laukiem? Vai tad mēs...

-Davaj, taisies, braucam. Pēc 30 minūtēm būšu.

-Bet...

-Viss, čau!

Tad sapratu, ka diena nebūs kā parasta ceturtdiena. Nomazgājos, saģērbos, sapakojos un pavisam drīz iesēdos tēta glaunajā mašīnā, kur aizmugurē sēdēja Beatrise un Tomass. 

Ceļš uz laukiem bija neparasti neierasts. Parasti, dodoties uz Kārļiem pie Amatas, kur ir manas lauku mājas, braucam cauri Siguldai, tomēr šodien tētis bija nolēmis braukt caur "Sēnīti" un Murjāņiem. Mašīnā daudz runājām. No tēta uzzināju, ka padomju laikā "Sēnīte" esot bijusi ļoti glauna un iecienīta vieta - cilvēki no Rīgas un citām Latvijas pilsētām devās uz "Sēnīti" kā uz restorānu, kur svinēt jubilejas, dzimšanas dienas un citus svētkus. Tas bija kā mini kūrorts un tajā atļauties uzdzīvot varēja vien tajos laikos turīgie cilvēki. Tētis arī stāstīja, ka kaut kad viņam tur strādāja draugs un, ceļā uz Igauniju, viņš reiz tētim iedevis žāvētas vistiņas, kas tolaik bijis deficīts. Tētis gan minēja, ka iekšā nekad neesot bijis.

Braucot sāka līt. Nelielas pilītes uz stikla lika noprast, ka diena tomēr nebūs tik silta, kā plānots, tomēr nenokārām degunus - gadās jau visādi, neesam no cukura. Kaut kādā brīdī sasniedzām Plāci. Arī tā ir atmiņām bagāta vieta - Plācī (labi, mazlieeeet aiz tā) atrodas Riebiņu ezers, kurā ar tēti jau vairākus gadus vismaz reizi gadā cenšamies pavadīt quality laiku ar ģimeni. Diemžēl, pēdējos desmit gados esam tur palikuši kādas 4 reizes, tomēr tas ir labāk nekā nekas. Arī šodien tur paviesojāmies. Tur nekas nav mainījies - tā pati pussabrukusī laipiņa, niedres un tīrais ūdens. Tas pats pleķītis, kur savos septiņos gados uzcītīgi pūtu piepūšamo matraci un cēlu telti, jo man tas šķita kaut kas ļoti foršs. Tur jau projām  ir tā smukā egle, kas slejas tieši pie konkrētā pleķīša ieejas. Varbūt papildus iepriekšējiem mežiem, uzaudzis kāds krūms, tomēr vieta ir tāda pati, kātu to atceros. 

Pats pirmais, ko izdarījām - uzkūrām ugunskuru no sausām lapām un turpat atstāto malku. Iemesla to darīt nebija, jo palikt pa nakti vai dzīvoties pie ezera vairākas stundas plānā arī nebija (patiesībā, tētis aizmirsa nopirkt desas un citus gardumus, ko pagrauzt pie ezera). Tad mēs nopeldējāmies. Riebiņu ezera ūdens ir fantastiski silts un pietiekami tīrs, lai, iepeldot dziļumā, tu redzētu savas kājas. Iemācīju mazajam brālim nirt, un tad tas bija vienīgais, ko šis darīja, sajūsmināti spiedzot par to, ka ūdens ir silts. Izrāpjoties ārā, vējš gan nelutināja, bet saulītē apgulties un kādas 30 minūtes pažūt bija diezgan fantastiski. Fonā skanēja "Prāta vētra" un es zināju, ka šī diena jau ir izdevusies. 

Pēc neilgas pabūšanas pie dabas krūts un nožēlas par to, ka pasaule ir netaisnīga un mēs nevaram šajā burvīgajā vietā nakšņot, devāmies uz Kārļiem, pa ceļam izbraucot cauri Cēsīm. Cēsīs mēs iepirkām gaļu un kūku, mazliet saldējuma, kaut ko graužamu un dzeramlietas, turpinot ceļu uz Kārļiem, kur atrodas mani lauki. Kad vecvecmamma bija dzīva, laukos viesoties sanāca krietni biežāk. Atceros, ka, ikreiz, kad biju atbraukusi ciemos, vecomīte man rokās pirms došanās prom iespieda 2 latu monētu. Citreiz iedeva piecīti. Tā bija liela nauda, kad biju mazāka. Šķiet, tas varēja būt 2002. gads - toreiz man bija 8 gadi un par diviem latiņiem varēju nopirkt kaudzi saldumu turpat vietējā Kārļu veikalā. Kopš vecvecmammas nav, laukos dzīvību uztur viņas mazbērna ģimene un viņa mazie ķipari, kas kā īsti dabas bērni staigā ar plikām kājām, kāpj kokos, ēd ogas no krūma un principā izbauda fantastisku bērnību laukos. 

Jā, atgriežoties pie došanās uz laukiem... Devos uz laukiem. Tur mūs jau gaidīja - bija uzvārīti kartupeļi, uztaisītas gardas cūku ribiņas, mazliet mazsālītu gurķu un pavisam neilgā laika sprīdī, netālu no abiem dīķiem, kuri bērnībā bija mans galvenais rotaļu laukums, tika uzklāts jauks galdiņš. Es gulēju uz krēsla, ļaujot siltajai saulei sildīt kājas un rokas, vēderu un seju. Kamēr māsa sūdzējās par to, ka novēlusies no koka, daudz atminējos par to, kāda bija mana bērnība - nekādu telefonu vai datoru, tikai grāmatas, klades un rakstāmpiederumi. Patiesību sakot, brālis mājupceļā vēl pajautāja, kā tas var būt, ka manā bērnībā nebija datora un interneta. Šķiet, ka tagad viņa acīs esmu varone, jo spēju izturēt tik ilgu laiku, neizmantojot interneta visvareno spēku. Lai gan mana bērnība ļoti atšķīrās no tās, kāda tā bija lielākajai daļai bērnu, arī mana ikdiena mēdza sastāvēt no nepatikšanu vārīšanas, krišanas, velosipēda vai skrituļslidām, rāpšanās kokos un dabūšana pa ausīm ikreiz, kad pieej pārāk tuvu akai.

Kamēr Tomass ar Beatrisi skraidīja un burtiski ganīja Gauju, kas ir māju iemīļotā gotiņa, klausījos tēta atmiņās par viņa bērnību - mamma viņu ar brāli Kārļos izmetusi maija beigās un savākusi tikai septembra sākumā, kad sākusies skola. Tāpēc tētim nepatīk ne sienu vākt, ne kartupeļu vagām cauri iet, ne avenes lasīt - bērnībā tas viss darīts tik daudz un tik bieži, ka iestājies neliels apnikums. Brīvajā laikā gan - abi ar brāli devušies uz Amatu makšķerēt, spēlējuši futbolu un galda spēles. Daudz braukuši pie dabas un tētis reiz pat esot nejauši salauzis atslēgas kaulu, uzkāpjot uz metāla mucas un ripojot lejā pa kalnu. Šo dzirdot, esmu pilnīgi droša, ka esmu tēta meita.

Tad atkal sarunas pierima. Iedomājies skatu - stāv Zane, uzrotījusi krekla piedurknes un nosēdusies pie jāņogu krūma, ēd odziņas turpat no krūma. Pienāk mazā māsa un izbrīnā vaicā, kāpēc es nemazgāju ogas pirms tās ēdu. Tad es pasmaidīju. Pasmējos. Turpināju ēst ogas tieši no krūma, pa vienai vien metot mutē. Pa vienam ķekaram*, nevis pa vienai odziņai.

Šodien mani laikam nogurdināja nekā nedarīšana, nevis fizisks darbs. Sēdi un ēd, klausies par to, ka  lauki atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, tādēļ nedrīkst neko patvaļīgi celt. Runā par to, ka Tavs brālēns vedis pastu pašam Andrim Bērziņam, kurš, izrādās, turpat netālu pa vasarām ogojot. Runā par to, kā agrāk Jāņos cauri mežam devāmies uz kaimiņu māju, lai ielīgotu svētkus un par to, ka vislabākās olas dēj vistiņas, kurām pirms tam uzkāpis gailis. Tā nu tas ir.

Mājupceļš bija kluss. Ja turp braucot mēs runājām par visu un neko (ironija, ak!), tad tagad mēs nerunājām. Pilnīgi nemaz. Saule lēnām meta riņķi uz rietu un fonā skanēja "Prāta Vētra", kuru ik pa laikam nomainīja kāds smagāks metāla gabals. Diena bija ļoti izdevusies. Ļoti izdevusies - sen nebiju pavadījusi tik daudz laika ar tēti un mazajiem. Izbaudīju katru minūti.

Viss patīkamais ir atrodams nelielos priekos, sīkumos un niekos - šodien pilnībā aizmirsu izmantot telefonu, tādēļ man nav nevienas bildes ne no jāņogu krūma, ne tēta centieniem iekurināt grilu, ne mazā brāļa lieliskos lēcienus ūdenī. Neesmu arī atbildējusi uz e-pastiem un telefona zvaniem, aizmirsu arī atbildēt uz īsziņām. Šodiena vienkārši bija. Un tā bija fantastiska. 

Līdz nākamajam ierakstam drošvien kāds brīdis būs, bet pagaidām var šādi -  Klikšķis te!

Itālija un citas krāsas

Jūnijā saprotot, ka vasara atkal kaut kur ar pavasari ballējas, nolēmu doties to meklēt uz saulaino un silto Itāliju - cik tad var gaidīt, vai ne? :) Sapakoju somiņu, sametu tajā visus īsākos un trūcīgākos drēbju gabalus (a.k.a. kleitas, šorti, krekliņi un visādi citādi nelieli brīnumi) un 8.jūnija pēcpusdienā, uzreiz pēc Bakalaura darba nodošanas, iekāpu lidmašīnā ar reisa numuru BT 635 (atceros, jo pēc lidojuma man pazuda koferis. jā, atkal.), un pēc nepilnām trim stundām biju sasniegusi Romas lidostu.

Patiesībā, Zane nebūtu Zane, ja tai ceļojuma laikā nenotiktu pilnīgi dīvainas lietas, tādēļ, saprotams, ka jau brīdī, kad lidmašīna vēl nebija nosēdusies, Itālijā gaidīja skaists, izcils negaiss, kas bija aizņēmis plašu Romas teritoriju. Kamēr gaismas lidmašīnas salonā bija izslēgta, ik pēc 30 sekundēm to piepildīja spilgta, bāla gaisma - līdzīgi, kā to mēdz darīt zibspuldze, kad kāds draugs tevi tumsā cenšas nofotografēt nesagatavotu. Neskatoties uz slideno skrejceļu, kas lika pasvīst arī lidmašīnā esošajiem pasažieriem, pēc vēl papildus 3h braukšanas autobusā, nonācu savā galamērķī - nelielā, jaukā pilsētiņā Itālijas rietumu daļā - Grosseto.

Tā patiešām ir ļoti burvīga vieta un, ja man liktu aprakstīt to trijos vārdos, es nespētu, jo, gluži vienkārši, tas būtu par maz. Pilsēta atrodas apmēram 10 km braucienā no Vidusjūras krasta, apmēram 2.5h stundu attālumā no Romas un kopumā līdzinās nelielam, kompaktam Itālijas kūrortiņam. Pilsēta ir pilna ar tipiskām Itālijas arhitektūras stila mājām un, salīdzinot ar Romu, tā arī ir ļoti zaļa - ziedi podos, ziedi zemē, koki visur, palmas virs galvas, pie galvas, zem galvas - visur. Un smarža - neaprakstāmi skaista, salda un tāda...jā, neaprakstāma. Nelielās divstāvu un trīsstāvu mājiņas atgādināja bērnībā redzētos Meksikas seriālus, kur no skaistiem, labi dizainētiem balkoniem uz leju stiepjas neiedomājami skaistas puķes un visādi citādi brīnumi. Grosseto vispār mazliet atgādināja tādu nomali, jo, it kā pilsēta ar labu loģistiku un infrastruktūru (ir par viens lielveikals, kurš bija tiešām liels), bet tajā pašā laikā nepamet sajūta par tādu Cēsu tipa pilsētiņu.

Jāatzīst, ka iespaids par Itāliju šajā pilsētā mainījās uz labo pusi - kad pirms gada martā ar Arti un Princesi Alexu ceļojām pa Eiropu, iegriezāmies arī Itālijā, kur Florencē, Venēcijā un Romā es redzēju ļoti atšķirīgu Itāliju no tās, kuru redzēju šogad. Iespējams, acis redz skaidrāk, nosvērtāk un mana nelielos sīkumus, kuru pilsētā netrūkst, tomēr gribētu teikt, ka viedokli mainīja nelielie pilsētas izmēri - Venēcija un Roma, kā jau varētu noprast, bija tūristu pārpildītas. Tomēr Grosseto ielas pa dienu ir gandrīz tukšas - nebraukā ne mašīnas, ne motorolleri. Ik pa laikam var redzēt kādu dāmu ar iepirkumu maisiņu, dodoties mājup no ikdienas iepirkumu rutīnas. Var manīt pa kādam suņa saimniekam, kurš pastaigājas ar savu mīluli, tomēr ielas ir tukšas. Vakarpusē parādās dzīvība - cilvēki dodas nelielās pastaigās, parādās pirmie satiksmes sastrēgumi un straujāk kursē arī vilcieni, bet pavecākas kundzes sēž zem palmu zariem, kuri sniedz ēnu, un aprunā pagalma jaunumus. Šī ir tāda get away pilsēta brīžos, kad gribas patverties no sevis, dzīves un cilvēku burzmas. Lai gan apskates objektu te tikpat kā nav, iekārtojums un apelsīnu koki visur, kā arī ziedi, kas smaržo  absolūti reibinoši, tāpat arī mājas un atmosfēra vien ir vērta, lai dotos apskatīt šo Toskānas burvīgo stūrīti. Kā jau minēju iepriekš, arī pavisam netālu ir jūra, kas ir ļoti sāļa, tomēr tīra un bārstīta ar patīkamām, smalkām smiltiņām. 

Cilvēki šeit ir ļoti jauki. Patiesībā, itāļi ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā tava otrā ģimene - ieej veikalā un tevi sveicina kā vecu draugu - Ciao, Ragazzo! var dzirdēt teju visur, pat vienkārši dodoties pāri ielai un nejauši sastopoties ar kādu vietējo sirmgalvi. Un tas man ļoti patika, jo tas padara atlikušo dienas daļu jaukāku. Grosseto iedzīvotāji, lai gan angļu valodā nav spēcīgi, tomēr centās palīdzēt ar dažādiem padomiem un tad, kad nedaudz apjuku, meklējot vieglatlētikas stadionu, mēģināja man sazīmēt pareizo ceļu turp, izmantojot žestus. Jāpiekrīt, ka angļu valoda te nav iecienīta - līdzīgi kā tas bija mūsu Eirotripa laikā, kad sapratām, ka ar itāļiem kaut ko sarunāt angļu valodā ir nereāli, arī šajā Itālijā pavadītajā nedēļā secināju, ka, lol nau verc runāt angliski, jo varbūtība, ka kāds sapratīs, ir visai neliela. Bet es neiebildu runāt ar žestiem. Izdevās. 

Secinājums no nedēļas ilgās dzīvošanas Itālijā - itāļi diezgan ļoti pieturas pie noteikumiem, neriskē tikt apvainoti, un, skatoties futbolu, ēd saldējumu. Jā, kādā vakarā, īsi pirms došanās mājup, es, Diāna, Dmitrijs un Andrejs, no viesnīcas devāmies uz šosejas malu (šoseja atradās apmēra 1.4 km attālumā no viesnīcas, kas bija zaļu priežu, ciedru un citādu zaļumu ielenkumā), lai apskatītu turpat netālu manīto bāru. Interesanti, ka skatlogā nav rakstīt - jā, draugi, te var nopirkt aukstu, veldzējošu aliņu.  Nē, nē, totāli nē. Skatlogā lieliem, sulīgiem burtiem, kā arī pie paša uzraksta "BAR", atrodama zīmīte par to, ka konkrētajā iestādījumā pieejams Gellato jeb saldējums. Alus arī. Bet futbolu īsti itāļu vīri vēro ar saldējuma konusu rokās. Kādu brīdi mēs pasēdējām šajā bārā, ārpusē. Ievēroju, ka, piemēram, sievietes tur nav, tikai pārdevējas, un vietējā piemājas bāriņā labprāt izklaidējas vīrieši vecumā no 20 līdz 65, runājot par sievietēm, saldējumu un futbolu (vismaz es tā pieļauju, itāļu valodu zinu tieši tik daudz, cik nezinu nemaz).

Vēl kāda svarīga atziņa, par ko pārliecinājos jau otro reizi - Itālijā neeksistē ceļu satiksmes noteikumi. Te mani veiktie secinājumi par to, kā itāļi brauc:

• Sarkans aplis ar baltu ķieģeli - braukt drīkst, nekas nenotiks;
• Apstāties aizliegts - apstāties nav aizliegts, vienkārši to neiesaka darīt, bet mēs to darām tāpat;
• Divu joslu divvirzienu ceļš - apdzīt drīkst, pretējā joslā braucošais noteikti nobremzēs;
• Aplis - man ir liela mašīna, tādēļ man ir priekšroka izbraukt uz ceļa;
• Straujš pagrieziens pa labi - braukšu ar 90km/h, lai labāk izņemtu līkumu, jo iemesli;
• Drošības jostas - sprādzēties drīkst, bet tikai pēc tam, kad pasažieris ir sadauzījis galvu pret mašīnas stiklu. Divreiz;
• Gājējs uz gājēju pārejas - uspīpināšu, pamāšu ar roku un cerēšu, ka nākamais aiz manis šo paķers līdzi; 
• Krustojums - krustojums? Kāds teica krustojums? Kas tas tāds?

Jokus pie malas - itāļi tiešām brauc pašnāvnieciski - vismaz trīs reizes, mērojot ceļu no Grosseto uz apmēram 5km tālāk esošo viesnīcu, nācās izbaudīt 4 avārijas situācijas, 3 ļoti dīvainas situācijas, 2 pavisam dīvainas situācijas un vienu ļoti, ļoti pavisam dīvainu situāciju. Bet paši itāļi joko - tu taču esi vienā gabalā, vai ne? Tad viss ir lieliski! He, he, jāaaa, smieklīgi.

Ja neskaita šausminošo satiksmi, ka visas Itālijā pavadītās dienas man nācās strādāt, bija vēl trīs lietas, kuras es absolūti izbaudīju - nakts peldes peldbaseinā, saldējum un ēdiens.

Un vai man tiešām vēl jāsniedz komentāri par ēdienu? Nē? Nu, labi, es tomēr kaut ko piebildīšu. Ēdiens bija lielisks, fantastisks, burvīgs, stindzinoši labs. Lai gan gaļa viņiem tāda sausa un no tās ēšanas gluži vienkārši arī tādēļ izvairījos, jūras veltes un dažādu veidu makaroni ir kaut kas, kā dēļ Itālijā varētu dzīvot vēl kādu nedēļu. Vai divas. Vai četras. Vai vairāk. Pusdienās un vakariņās dažādu veidu makaroni bija neatsverama sastāvdaļa, bet zivs un mocarellas siers bija tas, ko pie pusdienu galda varēja dabūt vairumā. Un, lai gan galda tīrības kultūra konkrētajā iestādē bija visai zema (drupačas, netīrs galdauts u.c. skaistumi), nopratu, ka itāļu mentalitāte kopumā tāda arī esot un par to nevajagot satraukties - jābauda siltais ēdiens, jāēd daudz pastas, tortellini, pennes, spaghetti un citi brīnumi, kā arī jābauda tomāti ar zaļumiem un balsamico etiķi.Jā, arī saldie bija izcili - Panna Cotta, Tiramisu, augļu maisījumi, absolūti svaigi un tikko no koka plūkti persiki, apelsīni, kā arī ļoti saldi un lieliski kivi. Nommm. Nu, un, saldējums, protams. :)

Bet peldes naktīs bija neaprakstāmas. Tas viss sākās ar atklāsmi, ka viesnīcas absolūti lielais un fantastiskais baseins strādā no 10.00 līdz tieši 20.00, tāpēc pēc 20.00 neviens tur netiek ielaists. Bet vakarā no pilsētas atgriezāmies ap 21.00 un, saprotams, peldbaseins bija slēgts. Bet vai tad latviešiem kaut kas ir šķērslis? Sadabūju labu kompāniju, uzvilku peldlietas un devos iekarot baseina sētu, cerībā, ka tur tikšu. Un ziniet, ko? Tiku arī. Pāris veiklas kustības un biju otrpus žogam, mazliet izbijusies un neizpratnē par to, vai kāds mani pieķers vai nē. Tajā brīdī galvai šaudījās cauri tūkstošiem domu par to, kādi sodi pienākas Itālijā Latvijas pilsonim par mazo huligānismu. Bet ūdens naktī bija vēl labāks - neviena netraucēta pārpeldēju vairākus ~20m baseinus šurpu un turpu, paralēli vērojot anormāli skaistās, zvaigžņotās debesis, kas atstarojās pret peldbaseina ūdens virsmu. Lieliski.

Man ļoti patika arī viesnīca, kurā biju, jo neizjutu sajūtu, ka tā ir viesnīca. Šķita pārāk mājīgi un jauki. Foršs balkoniņš, kur ap 17.45 regulāri iespīd karstie Vidusjūras saules stari, visapkārt rudzu un kviešu lauki, priedes, ciedri un visādi citādi brīnumi.

Pēc šīs neilgās viesošanās Itālijā, sapratu, ka, iespējams, tā ir viena no vietām, kur labprāt padzīvotu mazliet ilgāk. Pabaudītu ēdienu, dabu, kultūru un citas foršas lietas. Jā, un ēstu saldējumu ar bad- ass itāļi vīriem. 

P.S. Paldies Margaritai par aizlienēto fotoaparātu. :3

Dalītas bēdas un pusbēdas

Tad tu rādi man novītušas puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu.
Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo?
Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Ko jūs nākat pie mana sliekšņa ar saviem padošanās karogiem? Jā, tu svied pār savu sētu manā sētā novītušas puķes un saplīsušas vāzes. Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā.

Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām? Vai ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju noņems? Ko tu man stāsti par sapuvušiem kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? Kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai to tu sauc par sava tuvākā mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad viņš atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums ir viena vesela bēda. Tā kā- ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. 

Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.
Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es esmu vainu pilns kā suns blusām. Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?

/Imants Ziedonis/

Dom,dom,dom.

-Sagribējās paklausīties Codplay. Lai atrauj ribas vaļā.

-Es ar savu sirdi jau smērēju sienas.

-Mhm, cool. Varētu pievienoties.

-Droši brauc ciemos.

Atziņa - cik dīvaini būtu, ja cilvēki krāsas vietā izmantotu kaut ko, kas nav krāsa.

Bet tā īsti cilvēks nekad nedabū to, ko grib

Rakstot virsrakstu šim ierakstam, iedomājos par Coldplay dziesmu, kur skaisti virmo vārdi - when you get what you want, but not what you need. Jā, šobrīd es nezinu, ko es vēlos un pat ja zinu, neesmu droša, vai tas ir tas, kas man nepieciešams.

Es sēžu istabā un domāju par bakalauru, klausos smeldzīgu mūziku un nespēju saprast pasauli. Liekas, viss apgriezies kājām gaisā un mazliet jūtos kā tālajā 2013.gadā īsi pēc Laivu brauciena - apjukusi, neizpratnē un pilnīgi izmesta no laivas - pārnestā nozīmē, protams.

Ir ļoti dīvaini, tomēr tiešām šķiet, ka cilvēki tā īsti nekad nedabū to, ko vēlas. Un cik skumji gan tas ir, vai ne? Centies, rāpies, kārpies, bet dzīve parasti iedod smuku pigu. Vai arī ļauj paiet gabaliņu un tad saka - nē, piedod, draugs, šodien tālāk neiesim. Pamēģināsim pēc gada. Vai diviem. 

Mēs viens bez otra tā kā akmeņi ceļmalā. 

Tā vismaz tikko nodziedāja man ausī Fomins, kas jau 3h riņķo pa manām bungādiņām. 

Gribēju tikai pasūdzēties baltajam papīram. Tas vienmēr uzklausa, nekad neiebilst un ir patiešām jauks klausītājs, jo tam patīk arī skumjas sejas, skumji raksti un mazliet smeldzes.

Back to work - bakalaurs negaida, tāpat arī zinātniskos rakstus manā vietā neviens neķidās, vai ne? 

Citreiz vajag tieši šādus ierakstus un viss. Jo pasaule vienmēr nevar būt pūkaina un rozā. 

Skandināvijas divstūris

Pavisam nesen darba ietvaros man nācās doties uz Zviedriju un Somiju. Zviedrijā pavadot vien nepilnas 24h, bet Somijā- mazliet vairāk par trim dienām, man radās savs viedoklis ne tika pa valsti, bet arī par tās cilvēkiem un tradīcijām. Interesanti, ka iepriekš esot šajās valstīs, viedoklis, kas man radās, nebija viens no pozitīvākajiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka pirms pāris gadiem manā Somijas Tamperes hotelī pie gultas bija izlietne. Un arī tualetē bija izlietne. Visur bija izlietnes. Savukārt par Zviedriju mans iespaids bija radies īsi pēc nokāpšanas no prāmja - biju nogurusi, nepaēdusi un negulējusi, ārā bija auksts un vējains, tāpēc pilsētā nekādu skaistumu neredzēju, viss šķita slikti un pārāk līdzīgi Rīgai, es ātrāk gribēju nokļūt siltā, mīkstā gultiņā, tāpēc, jā, tādu īstu Stokholmas sajūtu nepaguvu izjust.

Šogad mans viedoklis lielā mērā mainījās par abām šīm valstīm un, jāsaka atklāti - es patiešām vēlējos palikt šajās valstīs mazliet ilgāk, atpūsties, pabaudīt dabu un kultūru.Iespējams, tas bija kompānijas dēļ, iespējams, tas bija patīkamās pavasara smaržas dēļ, kuru Rīgā vēl nepaguvu sajust, tomēr nepilnu nedēļu ilgā prombūšana bija patīkama.

Mans ceļš uz Stokholmu sākās no rīta, uzreiz pēc praktiskā darba prezentēšanas. Sakrāmēju mantiņas, devos uz lidostu, aizlidoju un, mazliet nokavējot semināra sākumu, veiksmīgi nokļuvu arī viesnīcā. Jauka, mīlīga istabiņa, pēc semināra - interesantākā daļa, kuras mēdz dēvēt par vakariņām. Devāmies uz ļoti fancy restorānu ar nosaukumu "Gondolen" - tā bija viena no augstākajām vietām Stokholmas centrā ar skatu uz pašu pilsētas sirdi. Tur atskārtu, ka laikam neesmu īstais cilvēks, kam garšo "tūkstošs dažādu garšu vienuviet, garšu baudījums un citi labumi", vismaz ne tādā kombinācijā, kā es to nobaudīju - pīļu un vistas aknu pastētes gabaliņi ar pistācijām un marmelādi. Nope, nope, a big nope, kaut kā negāja pie sirds. Otrais un saldais bija ļoti nom-nom, tāpēc, rūpīgi piestūķējoties ar ēdienu, devāmies uz pilsētas centru, lai izvēdinātu galvu un pēc tam devos gulēt, jo nākamajā dienā bija prāmis no Stokholmas uz Helsinkiem Somijā.

Pavadot nepilnas 24h Stokholmā, sākās mana nelielā ceļojuma visdīvainākā daļa. Īstenībā, visa šī gada un, iespējams, pēdējo divu gadu viens no lielākajiem WTF momentiem. Un ar WTF es tiešām domāju WTF (nu, labi, neskaitot nesen notikušo Laivu Braucienu pie Ogres).

Visi labi stāsti sākās ar "So, there was this guy..." vai, piemēram, "Mēs uzkāpām uz prāmja un tad...", bet šis nebūs viens no tiem stāstiem. Jā, mēs uzkāpām uz prāmja un, jā, tur bija arī cilvēki, bet stāsts patiesībā sākas prāmja restorānā, kur divas stundas malkojām atspirdzinošos dzērienus, ēdām un atpūtāmies. Pēc tam devāmies izpētīt kuģa klāju, nosoloties, ka nedosimies dziedāt karaoki, un taisnā ceļā aizgājām līdz vietai, kur skanēja mūzika. Gribēju nopirkt kokteili, bet kolēģis no Zviedrijas pasteidzās pirmais un, skaļi bārā nokliedzoties - "I just ordered 10 different coctails!", pasniedza man vienu maigi rozā, kas garšoja pēc zemeņu piena. Cenas uz prāmja bija nosacīti demokrātiskas - sākot no EUR 6  par glāzi alus, beidzot ar EUR 12 par Pina Colada un EUR 21 par litru ar kaut kādu ļoti dīvaina nosaukumu kokteili ar tik pat dīvainu izcelsmi. 

Runājot gan par politiku, gan darbu, gan ik pa laikam pavērojot deju grīdu, ievēroju pāris dīvainības - piemēram, pirmo reizi redzēju tik daudz pavecākus kungus un dāmas. Vecumā mazliet virs 60, visas dāmas, saskrullējušas matus un uzvilkušas savas labākās kleitas, dancoja ar tik pat veciem vīriešiem labākajos gados. Parasti jau pierasts, ka prāmjus izmanto jaunieši, lai rūpīgi sagaršotos alkoholu un labi pavadītu laiku ar draugiem, tomēr šeit tas viss bija pilnīgi otrādi - jaunieši ātri nozuda, bet vecie seniori turpināja slīpēt deju grīdas dēļus vēl ilgi pēc tam, kad es biju ap diviem naktī devusies gulēt. Ar pāris kolēģiem no Vācijas arī veicām socioloģisku pētījumu ar nosaukumu "Saderēsim, kurš no abiem vīriešiem vislabāk savaldzinās vienu sievieti un dosies kopīgi uz kajīti". Piekrītu, ka nosaukums, iespējams, mazliet jāuzlabo, piemēram, uz  "SKNAVVSVSUDKUK", tomēr ideja paliek skaidra un nemainīga. Sākotnēji pievērsām uzmanību vīrietim, kas novilka kreklu, tad izrāva no biksēm jostu un tad sāka izģērbās pilnībā- tajā brīdī kuģa apkalpe viņu "sapakoja" un palīdzēja nokļūt savā kajītē. Tad sākām pētīt sievieti, kas gados apmēram 50, cenšas savaldzināt puisi, kas varētu būt knapi sasniedzis 20. Arī šajā interesantajā ķīmijā gan nekas neizdevās un beigās jauneklis uz savu kuģa kajīti(vai kur nu viņš devās) devās viens.Visinteresantākais norisinājās ar kādu dāmu, kas, savām blondajām matu cirtām plīvojot, pie katras dziesmas spiedza tik skaļi, cik vien varēja. Viņa vakara gaitā paguva nomainīt 8(!!!) interesentus un beigās devās prom no deju grīdas ar diviem sirmiem kungiem. Jāsaka, ka no rīta pētīt paģirainus cilvēkus pie brokastu bufetes bija ļoti, ļoti smieklīgi, īpaši tāpēc, ka lielākā daļa bija krietni vecāki par maniem vecākiem. :)

Somijā ieradāmies ap 11 no rīta, pēc tam dodoties uz viesnīcu pilsētas centrā. Somija man vispār patika - Helsinkos dīķī dzīvo meža zosis un pīles, no kurām, skrienot garām, nākas dzirdēt neapmierinātus gārdzienus. Tāpat cilvēki šķita ļoti jauki, tomēr mazliet vēsi, vismaz pret iebraucējiem. Kautrēties gan somi nekautrējās - sacīja, ko domāja, gan par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, gan politiskajām kaislībām un savu viedokli pie sevis neturēja nevienā brīdī. Mani mazliet aizvainoja suvenīru un apskates objektu trūkums pilsētā - iespējams, es vienkārši meklēju nepareizajās vietās, tomēr man radās iespaids, ka visi apskates objekti atrodas 2km rādiusā viens no otra, kā arī suvenīru veikalos nav jaukas pastkartītes, kuras nosūtīt draugiem, radiem un paziņām. Ievēroju arī to, ka somi, kā jau Skandināvijas valstij pienākas, lielā mērā pārtiek no zivīm - lasis, forele, garneles, mīdijas, marinētas siļķes, ceptas siļķes, ilgi izturētas siļķes, siļķes- siļķes, mencas un citi jūras brīnumi dienās, kad atrados Somijā, lija kā no pārpilnības raga. Paguvu nogaršot arī šņabī marinētu siļķi - ļoti interesanta, piesātināta, tomēr maiga garša. Otrreiz laikam neēstu gan. ;D

Pēdējā diena Somijā bija patiešām fantastiska un, atklāti sakot, pirmo reizi visa projekta ietvaros, tā dalībniekiem beidzot bija iespēja mazliet atpūsties, pabūt pie dabas un mirkli nedomāt par darbu, bet tiešām izbaudīt citas valsts burvību. Jāsaka gan, ka diena sākās ļoti ierasti - ar nelielām brokastīm 9:00, branču 11:00 un semināru līdz ~13:00,(jā, acīmredzot ēst visu laiku tur ir modē), bet tad mūsu nelielo darba grupiņu sadalīja vēl smalkāk un nostādīja fakta priekšā, pasakot, ka, redz, viena grupa pa labi vispirms dosies spēlēt kērlingu, bet otra - dosies iepazīties ar Somijas lāčiem un tad šīs abas grupas mainīsies vietām. Sacīts- darīts. Biju otrajā nelielajā grupā un mūsu uzdevums bija pie meža satikt gidu un doties apmēram ~5km neilgā pastaigā pa Somijas zaļajiem, sūnām apaugušajiem mežiem. Un kas tā bija par burvību... Izrādās, mežs, kurā mēs bijām, ir aizsargājams un tā dabiskajā vidē nekad neviens nav iejaucies - koks, kas nokritis, tur apaugs ar sūnām un ar laiku satrūdēs, bet dzīvnieku veidoto alu vietās ik pa laikam veidojas dziļi, ķērpjaini dobumi. Patīkamā atslodze un atpūta pie dabas, nevis ierastā sēdēšana, patiešām deva milzīgu enerģijas lādiņu. Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ gadījās, ka mums līdzi devās ļoti pieredzējis un zinātkārs puisis (nu,okay, drīzāk pieaudzis vīrietis), kurš jau 15 gadus staigā pa konkrēto apvidu un to vien dara, kā mīl un apčubina visas mežā sastopamās būtnes. Viņš mācēja stāstīt, ka Somijā redzēt lāci esot tas pats, kas aiziet salasīt dzērvenes vietējā purvā. Un dzērvenes somiem ir ļoti daudz. Viņš arī piebilda, ka nesen konkrētajos mežos redzējis vilku baru - parasti tādi klaiņojot vismaz 400km no Helsinkiem, bet šis nelielais vilku bariņš, sala vadīts, bija nokļuvis apmēram 40km no Helsinku centra. Tāpat viņš arī minēja, lai uzmanoties un nekad neuzticas takām - Somijas meži, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir ļoti citādi un atšķirīgi no tiem, kurus iespējams sastapt Latvijā. Ja Latvijas mežos varēsi orientēties pēc kāda krūma vai pudura, tad Somijā, tieši klinšu un lielo akmeņu dēļ, orientēšanās mēdz būt apgrūtinoša. Apkārtne ir līdzīga, tomēr ik pēc 100 m kaut kas mazliet izmainās un tu jau esi apmaldījies, pat neskatoties uz lielo skaitu norāžu.

Pēc labas un zaļas pastaigas pa mežu, mēs ar otru grupu apmainījāmies pozīcijām - viņi devās izbaudīt dabas skaistumu, tomēr mēs, kuri to jau bija paguvuši izdarīt, devāmies iemēģināt kērlinga halles ledu. Wooow, jāatzīst, nekad nebiju spēlējusi tik tehnisku sporta veidu. Kērlings vispār vienmēr šķitis ļoti lēns sporta veids, bet patiesībā - apdomīgs. Jādomā par ātrumu, iegriezumu, ledus krišanas ātrumu un ieliekuma/izliekuma leņķi, par kājas kustību, par otras kājas kustību, par trešās kājas kustību, pleciem, muguru un astoto nieri, un tas viss norisinās burtiski pāris sekunžu laikā, kurā jāpagūst apdomāt visas jau iepriekš minētās komponentes. Iespējams, tieši fizika šajā sporta veidā iesaistīta visvairāk. Spēlējām komandās 3:3, kur vienā bija visi Somijas cilvēki, bet otrā - divi latvieši un igaunis (galvā tas skanēja, kā trīs vīri laivā, bet, nē, uz ledus). Tehniskais sporta veids mani gan pārāk nemīlēja, tāpēc pēc nelielas tuntulēšanās uz ledus, komanda, kurā biju es, zaudēja. Somu profesionalitātes dēļ, protams. :) Kērlings man mazliet atgādināja slidošanu uz vienas kājas savienojumā ar ledus tīrīšanu, jo ledus tīrīšana var paātrināt vai palēnināt slīdošos, ~20kg smago akmeni', izmainīt virzienu, rotāciju un vēl, un vēl, un vēl, vēl, vēl. Kopumā šis ļāva iekustināt dažādas sen neizmantotas muskuļu grupas un atsvaidzināt iemaņas koordinācijā, kā arī līdzsvara turēšanā.

Trešais un šajā vakarā pēdējais jaukais notikums, ja vien neskaita patīkamas vakariņas turpat blakus esošā nelielā restorānā, bija tradicionālā somu sauna. And now all the weird things begins. Izrādās, somi pirtiņas un saunas izmanto tieši relaksēšanās un attīrīšanās procesam, ne tik ļoti socializēšanās aspektam. Šķiet, ka latvieši raduši abas lietas- i' nomazgāties, i' parunāties un beigās vēl garu attīrīt, turklāt sievietes un vīrieši parasti to dara kopā. Somijā noteikumi un tradīcijas citas - sievietēm ir viena neliela telpa, vīriešiem otra, mazliet lielāka, un viss notiek norobežoti, turklāt iet saunā ar peldkostīmu esot ne tikai nepieņemami, bet pat nepieklājīgi un var būt aizskaroši. Pēc tam izdevās iemēģināt ledus aukstu ezera ūdeni - ļoti atsvaidzinoši un  patīkami stindzinoši. Starp citu, sievietēm neesot pieņemts doties uz ezeru pēc pirts plunčāties - tā esot tradīcija, kas vairāk raksturīga vīriešiem. Man laikam bija vienalga (te jābūt ļoti plati smaidošai emotikonai), jo ūdenī ielīst bija patiesi jauki.

Ar to lielā mērā arī noslēdzās mans nelielais Skandināvu trijstūris - man patika, bija tiešām interesanti apskatīt Somiju un Zviedriju citām acīm. Mazliet nobriedušāku redzējumu, iespējams, jo pirms tam, ceļojot pa šīm valstīm, nekad tā īsti nebiju sastapusies ar milzīgo kultūras aspektu, kas pavīdēja. Parasti 1h laikā nākas izstaigāt pilsētu un tad, jau nākamajā rītā, ir jādodas prom. Noteikti arī nostrādāja cilvēku faktors - laiks, kas pavadīts ar patīkamiem cilvēkiem, ir patīkams, tāpēc labprāt aizbrauktu, piemēram, uz Somiju vienkārši tāpat, pabaudot dabu, maldoties pa mežu un dzīvojot kaut kur meža ielokā. Sounds good for me. :)

Dubaija, mazuli!

Jau labu laiku cenšos rast mirkli, lai papildinātu sava bloga lapas ar ierakstu par neseno došanos uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, kurš izrādījās... Nu, okay, neliels hints - Bad Luck Zane atkal bija uzdevumu augstumos un parādīja, kā ir ceļot ar milzu problēmu kalnu, kas lēnām dodas līdzi. Bet, ja reiz šis raksts top, kaut ko esmu izdarījusi pareizi un esmu veiksmīgi nokļuvusi Latvijā. Šajā bloga ierakstā nekā pamācoša nebūs, tāpēc, ja vēlējies noskaidrot, kā ar izpletni izlekt no pasaulē augstākas ēkas pašas galotnes, piedod - šo informāciju es sniegt nespēšu. Vairāk iz pieredzes - kas patika, kas nē, kas reāli notika un pāris bildītes acu priecēšanai.

Jāsāk ar to, ka Dubajā viesojos jau pagājušogad - atceros to nenormālo over-excitement, kad darbā man paziņoja, ka pēc pāris mēnešiem jādodas uz Dubaiju. Biju safanojusies, pārskatījusies dažādus video no skaistās Dubaijas un cerēju uz tik pat fantastisku, pieredzes bagātu ceļojumu. Arī toreiz, dodoties uz šo eksotisko valsti, man lidostā kārtējo reizi nepaveicās - 6h ilga dirnēšana tranzīta zonā, bez mazākās nojausmas, vai maz tiksim iekšā valstī, jo kāds nebija laicīgi reģistrējis mūsu vīzas. Rezultātā, sakontaktējoties ar vietējo vēstniecību, valstī mūs ielaida ar klusu teikumu: "Spītīgie latvieši, varējāt atgriezties savā Āzijā". Jā, viņiem šķita, ka Latvija ir ciemats Āzijā. Bet, ko tur daudz par pagājušogadu. Šogad veicās absolūti lieliskāk! (te, iespējams, neliela sarkasma pieskaņa manā sacītajā).Lai gari un dikti neaprakstītu to, kā es no Latvijas nokļuvu Dubaijā, jāatceras pāris atslēgas vārdi - lidmašīnas aizkavēšanās, tranzīts, mamma paliek Stambulā, es nokļūstu Dubaijā, pazudusi bagāža, smilšu vētra, sniega vētra, vētra-vētra. Respektīvi, visas zvaigznes bija nostājušās tieši tā, lai mēs - Latvijas Paralimpiskās komitejas delegācija - nokļūtu šajā skaistajā vietā tieši par 18h vēlāk, nekā plānots, nokavējot visu, ko vien var nokavēt. 

Temperatūra

Šogad došanās uz Dubaiju vispār bija krietni citādāka, nekā pagājušogad. Ja 2014.gada februārī mūs Dubaijā sagaidīja milzu svelme, kas bija apmēram +35C katru dienu, tad šogad smilšu vētras dēļ  visas manas vasaras drēbes nebija noderīgas un ik pa laikam prasījās uzvilkt kaut ko krietni siltāku, jo laikapstākļi nelutināja - apmēram +23C siltums, vējš, aukstas naktis un smiltis, kas birst acīs, nāsīs un ik pa laikam strīķējas gar zobiem. Pirmo reizi piedzīvoju miglu, kas bija brūnā krāsā un kas nebija migla, bet gan smilšu graudiņi, kas tika mētāti šurpu turpu pa visu pilsētu.

Kultūršoks

Atceros, ka pagājušogad ierodoties Dubaijā, mani ķēra mini kultūršoks, jo īsti nesapratu, kādā pasaules malā atrodos. Cilvēki, kultūru un izdarības bija citādākas, nekā biju pieradusi redzēt tipiskā Eiropas Savienības valstī - piemēram, gājēju pārejas, līdzīgi kā Maskavā, tā īsti neeksistēja un arī satiksme uz ielām pārsvarā norisinājās ar domu "būtu forši līdz viesnīcai tikt sveikai un veselai". Tāpat - AAE dzīvojošie ir ļoti skaļi un, manuprāt, īsti neievēro kaut kādu privātumu, jo ik pa laikam nācās apklust un pārtraukt ar kādu sarunu tikai tāpēc, ka blakus esošais pāris sarunājās pārāk skaļi. Te atsaucas atmiņā arī tipiska aina no lielveikala, kurā biju paviesojusies, kamēr atrados Dubaijā. Pieeju pie kases, lai samaksātu par precēm un nesaprotu, kāpēc rinda pirms manis nesamazinās. Izrādās, kasiere no sākuma apkalpo tikai vīriešus, kas stāv rindā, bet tikai pēc tam - sievietes. Un vīriešiem rindas princips bija ļoti vienaldzīgs - viņi nāk un iet,  iespraucas rindā, kad vien redz izdevību un pēc 10 minūšu ilgas vērošanas, nolēmu rīkoties. Piegāju pie otras rindas, ko bija izveidojis bariņš vīriešu un pateicu, ka stāvu rindā pietiekami ilgi, lai nopirktu to, ko vēlos. Vīrieši atvainojās (woooooow!) un ļāva man piekļūt pie kases, samaksājot par precēm. Lieki piebilst, ka tad es no šī veikala burtiski skrēju ārā, jo šķita, ka esmu pārkāpusi likumu. Līdzīgs gadījums atgadījās šogad, kad nolēmu likt lietā savas neesošās topogrāfiskās dotības un devos ar metro uz Dubaijas centru (dzīvoju apmēram 15 min attālumā). Sameklēju kartē nepieciešamo informāciju, atrodu metro staciju un pat iekāpju pareizajā vilcienā, kad attopos, ka esmu viena no apmēram ~8 sievietēm, kas atrodas stāvgrūdus piebāztā metro vagonā, kas pilna ar vīriešiem. Kādas divas dienas pēc tam uzzināju, ka, izrādās, sievietēm ir atsevišķi vagoni, kuros viņas drīkst kāpt iekšā, bet atlikušie ir paredzēti tikai vīriešiem. Lūk, tāpēc tie vīrieši bija neapmierināti ar manu klātbūtni un ik pa laikam nopūtās vai noelsās savā dīvainajā valodiņā.

Valoda

Ja reiz valoda, tad valoda. Jāsaka, ka, cik dzirdēju no vietējiem Dubajas latviešiem, krāšņākā AAE vieta sevī iekļauj vien 10% vietējo iedzīvotāju. Atlikušie 90% ir iebraucēji no Indijas, Pakistānas, Albānijas, un, protams, Eiropas valstīm. Ja ir vēlme izbaudīt īsto Emirātu noskaņu, Dubaija, iespējams, nesniegs vislielāko ieskatu tajā. Pagājušogad tādu ieskatu lielā mērā man radīja Sārdža, kurā uzturējāmies visvairāk - tur arī parādījās realitāte, kur sieviete pieskata 3 bērnus, nes iepirkumu maisiņu, trīs somas un piecus lāčus uz muguras,bet vīrietis soļo blakus, ielicis rokas kabatās. Valodas ziņā arī jāpiemin, ka liela daļa iedzīvotāju sazinās angļu, nevis arābu valodā, un lielā mērā Dubaijā sastopami ļoti daudz krievu tautības cilvēku - gan tūristi, gan tie, kas kļuvuši par vietējiem.

Ēdiens

Ja ir vieta, kur var labi paēst, tad tā ir Dubaija. Cik paguvu noprast no kopumā divu nedēļu pieredzes, ēdiens tur ir fantastiski bagātīgs un dažāds. Sākot no tipiska Subway un McDonald's, kas spīd uz katra stūra, beidzot ar tradicionāliem ēdieniem, kuri vairumā gadījumu ir diezgan asi. Gandrīz visi ēdieni bija piesātināti ar viņu tipiskajām garšvielām, bet, piemēram, vista, vizmaz man, vienmēr garšoja vienādi, neatkarīgi no tā, kā pagatavota. Ik pa laikam uzdūros arī dīvainām ņammām. Tā, piemēram, viens arābs mani pierunāja iemēģināt "pasaulē garšīgāko zaļumu kombināciju", kas beidzās ar tās iespļaušanu salvetē un centieniem atgūt elpu no zaļumiem pievienotā etiķa un citrona daudzuma. Abos gados - gan šogad, gan pagājušogad, man izdevās nogaršot viņu nacionālos saldumus, kurus viņi pagatavo turpat ielas malā uz milzīgām, sakarsētām metāla plāksnēm (tas gan noteikti nebūs nekas tāds, ko iespējams redzēt ~10km rādiusā no Dubaijas centra - jādodas tālāk!) - viens no visgaršīgākajiem darinājumiem bija karamelē un pūdercukurā izvārtītas tādas kā eļļā vārītas biezpiena bumbiņas. Mmm, kaaaaifs - saldas bez gala, sātīgas un, apēdot vienu, droši gribēsi prasīt nākamo. ;)

  

Apskates objekti

Lielākajā daļā video, kurus biju redzējusi iekš Youtube pirms došanās uz leģendām apvīto Dubaiju, bija trīs galvenie apskates objekti - The Torch, kas tiek uzskatīts par pasaulē augstāko celtni, Dubaijā esošā Buras viesnīca un Palm Jameirah jeb mākslīgi izveidotā palma iekš jūras. Nu, es no tiem tā kārtīgi paguvu apskatīt tikai vienu. Lielā mērā ar kājām iekš AAE nav pieņemts staigāt - visi izvēlas mašīnas un/vai metro, jo tā vienkārši ir ātri un, ņemot vērā, ka degviela tur maksā ~0.20 centus par galonu, kabata arābam plānāka nepaliks. Tas arī izskaidro to, kapēc tur nav mašīnu, kas ir vecākas par ~8 gadiem - jo visiem ir vienalga par degvielas patēriņu - ūdens veikalā maksā dārgāk, nekā tas nolādētais galons degvielas. Atgriežoties pie tiem apskates objektiem - lielākā daļa no tiem atrodas vienā vietā - milzīgā Buras viesnīca, kurai tūrists tā vienkārši nevar piekļūt, pludmales, sapņaina vecpilsēta un vietējie tirdziņi, bet atlikušās vietas, kas ir Palm Jameirah un, piemēram, tas pats Dubaijas lielveikals, atrodas apmēram 25km attālumā viens no otra. Vismaz man tā šķita, jo brauciens ar taksi no vienas malas uz otru šķita ļoti, ļoti ilgs. Tāpēc skaisto mākslīgo jūrā izveidoto palmu es neredzēju, toties Dubaijas centru ar mega augstajām celtnēm gan izbaudīju.

Kopumā jau ļoti forši - eksotika, kur ārpus pilsētas govju vietā mani skaistus kamieļus ganāmies, kā arī pilnīgi cita kultūra un pieredze, ko iegūsti, dzīvojoties tur, ir neaprakstāma. Iespējams, vīriešu attieksme atsevišķos jautājumos un reizēs bija nejauka, ņemot vērā, ka bieži vien ar tevi pat necentās uzsākt sarunu, tomēr viss kopējais iespaids no tā netika sagrauts. Ar strādāšanu gan tur ir dīvaini -

• AAE valstīs nav sociālo garantiju, tas nozīmē - nekādu pensiju vai veselības apdrošināšanas ( ja vien neesi vietējais arābs, jo tiem nodrošina pat mašīnu un dzīvokli, kas, cik nopratu, ir bez maksas;
• Savu biznesu atvērt vari tikai tad, ja Tev ir sadarbības partneris, kas ir arābs un ir vietējais;
• 500 eur ir neliela summa priekš Dubaijas - algās cilvēki saņem krietni vairāk.

Vai es gribētu tur dzīvot ilgtermiņā? Nu, tur noteikti nav slikti, un, pieļauju, ka iespējas gadījumā, 3-6 mēnešus tur dzīvot nebūtu nemaz tik slikti, tomēr Latvija laikam tuvāka. Atceros, ka taksists, ar kuru runājos īsi pirms lidoju prom, stāstīja par top vietām un lietām, kas noteikti jāizdara - diemžēl, laika trūkuma un darba dēļ man tas neizdevās, tomēr viņš minēja, ka Safari apmeklējums, nakšņošana tuksnesī, braukāšana pa bezceļiem, izbraucieni ar privātu jahtu un vēl šis tas, esot a must. Nu, iespējams, citu reizi! :)