Šobrīd fonā skan The Killers - Goodnigt, Travel well un sajūtas ir... Man ir sajūtas? Pagaidām šķiet, ka nav. Šobrīd iestājies neliels tukšītis, jo naktī, pirmkārt, nesaprotamu iemeslu dēļ, sapņoju par kukaiņiem, plēvi un ēdienu, bet, otrkārt, šodien uz Vāciju atpakaļ devās mana mīļā, foršā Diāna, kura atgriezīsies tikai nākamgad jūlija mēnesī. Un tas ir patiesi skumji.
Agrāk, kad dzīvojām kopā diendienā, mūsu māsu attiecības bija izcili briesmīgas - kašķējāmies par it visu, katru nenozīmīgu sīkumu pārmetām viena otrai; tāpat dikti strīdējāmies par to, kura nomazgās netīrās tējas krūzes vai izsūknēs istabu. Tagad viss tik ļoti mainījies, ka pēdējo trīs gadu laikā mums ir bijuši vien 4-5 strīdi - tie vairāk vai mazāk par to, ka viena vai otra čammājas, līdz ar to, nevarētu teikt, ka tie ir strīdi. Drīzāk - asa komunicēšana. ;)
Šodien tikai sapratu, ka laikam ne tikai attālums, bet vecums mūs padarījis tik nosvērtas un patiesi dzīves gudras. Laikam beidzot saprotu, ka cilvēki krasi mainīties nemēdz- tie ir apstākļi, kuri izdomā - "Jā, kādēļ neizmainīties?". Vienalga, vecums vai dzīvesvieta - tie ir apstākļi, tie mainās. Ar gadiem saprotu vairāk(nav tā, ka nebiju to sapratusi jau pirms tam, vienkārši, tagad to saprotu skaidrāk), ka cilvēki, kas tev tuvi un mīļi, ir jālolo, jāmīl un jāpavada ar tiem pēc iespējas vairāk laika. Tad, kad to cilvēku vairs nav - neatkarīgi no tā, vai viņi devušies uz darbu un atgriezīsies mājās pēc 8 stundām, vai viņi devušies uz dzīvi citā valstī - saproti, ka, jā, man vajadzēja darīt tā un ne citādi. Skumji, bet fakts.
Un visam šim beigās negaidīts atklājums - māsu mīlestība ir patiesi skaista. Vienkārša, pilna ar ilgām sarunām un tiešām, tiešām - neaprakstāmi skaista.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru