Francija, konkrēti Liona, tomēr manu viedokli nav mainījusi - tā noteikti nav vieta, kur es vēlētos pavadīt vairākus savas dzīves gadus - netīrība, angļu valodas neesamība un dīvainās smakas apkārt varētu būt tie atslēgas vārdi, kas uz šo brīdi raksturotu to, kā es redzu Lionu. Bet nestrebsim karstu - te ir arī jaukas lietas.
3.diena jeb "kāpēc franči tik ļoti ēd bagetes?"
Pirmā lieta - ārā joprojām valda karstums, tiesa, zibens un lietus klātesamība mazliet uzlabo situāciju, jo, well, ir ļoti karsts un tāds teikums "man ir vēss" šajā valstī neeksistē. Vismaz ne pagaidām. Tāpat kā karstums, kurš pārsteidzis Dienvideiropu nesagatavotu, šokē angļu valodas neesamība - ja centies iegādāties saldumus, tad gaisā kāds apjucis francūzis cenšas ātri vilkt cipariņus, lai es saprastu, cik daudz naudas man jāsamaksā par, piemēram, turzu ar franču saldumiem. Tāpat notiek arī restorānā (īstenībā, ēstuvītē, kas bageti dēvē par pilnvērtīgu dienas maltīti) - centies runāt angliski, pārdevējs atbild franciski un tad ej un saproti, dabūsi savu bageti ar majonēzi vai kečupu, abiem vai nebūs tev bagetes vispār. Interesanti, lai neteiktu vairāk. Ak, jā, arī apģērbu veikalā viņi vai nu izliekas, ka nesaprot angļu valodu vai arī vienkārši vienmēr rāda visiem ārzemniekiem, cik ļoti skaists un plats smaids viņiem ir. 
Jā, kas tiem frančiem ar tām bagetēm? Visu šo dienu laikā esmu atradusi tikai vienu restorānu, kurā iespējams iegādāties vairāk, nekā sausu maizi ar trīs gabaliņiem sarkanas krāsas desas/gaļas un vienu salātlapu. Bagetes un sviestmaizes te ir visur - tas ir visierastākais ēdiens, kāds atrodams vienā no lielākajiem iepirkuma centriem Lionā, un galvenais, ka tām ir vismaz 20 dažādas variācijas.
Liona patīkami pārsteidz cenu ziņā - biju gatavojusies nesamērīgi augstām cenām un, atzīšos, ir veikali, kuros patiešām var šķirties no milzīgām naudas summām (te es,protams, runāju par t.s. firmas veikaliem un "Stockmann" tipa veikaliem), taču kopumā viss ir saprātīgās cenās, īpaši apģērbs. Tagad, kad ir izpārdošanas sezona, viens bikšu pāris veikalā "Bershka" maksā 9.90 EUR, bet pāris kedu veikalā "New Yorker" - 6 EUR.
4.diena jeb "Zanei vienalga, ka strūklakā nedrīkst peldēt un par metro arī īstenībā nav jāmaksā"
Diena, kad izbaudīju metro burvību, par kuru vismaz 3 cilvēki no 10 nesamaksāja. Un mums neviens neko neteica, īstenībā, pat palīdzēja - kāda francūziete noskenēja savu metro karti un izstūma vienu latvieti kopā ar sevi. Divi par vienu cenu, ja vēlamies būt precīzi. Bet, ja godīgi, man nav ne jausmas, kas ir metro un kā, pie velna, saprast, kur jāpārsēžas, jāiet vai jārāpo, lai nokļūtu galamērķī a.k.a. vietā, kur vajag nokļūt. 
Atkal valda karstums, šajā dienā - +32 grādi skaitās auksts un citi cilvēki staigā jakās ar garajām piedurknēm (crazy persons). BET! Šī ir diena, kad temperatūra nepārsniedz +38 un pieklājīgi turās +33 - +36 grādu robežās (man patīk, nesūdzos). Šī bija arī diena, kad pirmo reizi savā mūžā peldējos strūklakā un IT WAS AMAZING! Ņemot vērā, ka nav Lionā ūdenstilpnes, kas varētu atspirdzināt, tad man bija vienalga un es viena pati iekāpu strūklakā "pamērcēt kājas", kas izvērtās par "man ir vienalga un es eju peldēties". Rezultātā pie galdiņa, kur sēdējām, pieskrēja pārdevēja un teica, ka peldēt tur nedrīkstot, taču viņa neko nevarot izdarīt. Un vēl - strūklaku, kurā peldēju, dizainēja tas pats vīrelis, kurš ASV esošo Brīvības statuju. Cool.
Pēc notikuma ar strūklaku, vienu slapju kleitu un dienu slapju apakšveļas pāri, secināju, ka policija Francijā nestrādā pārāk labi, vai arī visiem ir vienalga, ka tu pārkāp likumu, jo apcietināta neesmu un no cietuma nerakstu. Pagaidām.
Atkal pārliecinos par Lionas skaistumu - mini Eifelis, skaistas baznīcas un, ja sākotnēji jutos kā Anglijas pilsētā, tad tagad varu apgalvot, ka sajutos kā esot Romā, lai gan tur nekad neesmu bijusi - skaisti un puķēm nosēti logi un palodzes, šauras ieliņas, nelielas mājas un ielu muzikanti, kā arī daudz vīteņaugu un lauru lapu koku. Un vai es pieminēju lavandu? Jā, tās te ir daudz.
P.S. Runājot par to, cikos francūži beidz darba dienu, jāsaka, ka veikali beidz darbu ap plkst. 19., bet restorāni savus viesus aicina pamest telpas ap plkst. 00:00. Tad sākas vakars tiem, kuri vēl nevēlas iet gulēt un kuri vēlas darīt foršas lietas, piemēram, spēlēt pokeru.
5.diena jeb "kanalizācija, desas un citi sieri"
Visur, kur eju, smaržo dīvaini. Vai tā te ož visu laiku? Laikam pie šī aromāta pierod. Kopumā esmu saodusi kādas četras nepatīkamas smaržas un visas - lielveikala apkārtnē. Gandrīz visur var saost kanalizāciju - sēdi pie galdiņa, malko Mojito/kolu/alu/ūdeni - kanalizācija. Soļo no pāri ielai - kanalizācija. Dodies cauri metro stacijai - kanalizācija. Visur. Otrs visbiežāk sastopamais aromāts vairāk sastopams pārtikas veikalā, kur, piemēram, piena produktu nodaļa ir tabu - ož jau pa gabalu. Un ne jau tie garšīgie sieri un izsmalcinātie piena izstrādājumi, bet pa zemi izlietais piens, kurš karstumā sācis rūgt. Te mēs nonākam pie fakta konstatējuma - lielākā daļa francūžu ir nekārtīgi un vienaldzīgi pret tīrību - tas, starp citu, novērojams arī vecpilsētas sirdī, kur pa zemi mētājas McDonald's maisi un ēdiena iepakojumi, vienreiz lietojamās krūzes, pudeles, avīzes un cita draza.
Bet kopumā - pilsēta ir ļoti skaista un Lionas iedzīvotāji tiešām lepojas ar to, kas viņiem ir - pieminekļi, neskaitāmi daudz strūklaku, baznīcas, pilsētas laukumi un vecas jūgendstila, baroka un romiešu laika celtnes.
Cenas nemainīgas - kokteilis Mojito maksā 5.50 EUR, kas ir lētāk, nekā Austrijā. Tāpat, pasūtot steiku, tev atnes steiku, nevis karbonādi, kas tikai pēc nosaukuma ir steiks. Šodien pusdienas normālā ēstuvē trīs cilvēkiem izmaksāja apmēram ~71 EUR, kas ir trīs reizes dārgāk, nekā iegādājoties trīs bagetes ar gaļu, salātlapu un kečupu.
Šodien uzzināju vēl divus faktus par Lionu. Pirmais, kas šķīta patiešām interesants, bija fakts, ka Lionā nedzīvojot īsti francūži. Tā esot alternatīva iebraucējiem un tieši šī iemesla dēļ, darbu atrast ir sarežģīti, ja vien neesi vietējais ar miljons gadu pieredzi, trīs augstākajām izglītībām un pazīšanos darba vietā, kur esi noskatījis vēlamo amatu. Savukāt otrs fakts ir algas - Lionā vidējā alga ir apmēram ~ 1200 EUR.
Dienas notikums: Gāju uz dzīvokli, lai pārvilktu kreklu, kuru nosmērēju, ēdot gaļu (ļoti svarīgs fakts). No punkta A - lielveikala-, līdz punktam B - dzīvoklim-, jāmēro apmēram 700 metri. Uz stūra stāv vīrietis, kurš izvelk savu mantību un sāk čurāt virsū nabaga sienai. Saprotams, ja vajag - vajag, neko nepadarīsi, bet interesantākais tas, ka francūži iet garām un viņiem tas liekas pilnīgi pašsaprotami. Un es vēl brīnos, kāpēc visur ož pēc kanalizācijas...
Iedvesmai - Alt-J - Breezeblocks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru