Kļūsti par brīvprātīgo iekš Rio Olimpiskajām/Paralimpiskajām spēlēm 2016. gadā!

Nesen uzgāju kādu interesantu lietu - mājaslapu, kurā sākot no 28.augusta ir iespēja pieteikties par brīvprātīgo Rio Dižaneiro notiekošajām Vasaras Olimpiskajām un/vai Paralimpiskajām spēlēm. Atminējos, ka tad, kad tuvojās Soču spēles, paziņoju savos sociālajos tīklos, ka esmu izturējusi atlasi un esmu apstiprināta kā brīvprātīgais un cilvēki sāka interesēties par to, kā, kur, kādā veidā un kad pieteicos. Tad nu, lūk, neliels ieskats tajā, kā tas norisinājās, cik sarežģīti vai viegli tas ir, kā arī kādā veidā norisinās kļūšana par brīvprātīgo!

1.solis - Anketa

Viss, saprotams, sākās ar pieteikšanās anketu. Atceros, ka tad, kad reģistrējos šai avantūrai uz Soču Olimpiskajām/Paralimpiskajām spēlēm, mani pārsteidza tas, kādu informācijas daudzumu par sevi jāsniedz. Saprotams, nepieciešams par sevi sniegt pamatinformāciju, kā piemēram, vārds, uzvārds, personas dati un tamlīdzīgi sīkumi. Pildot Soču anketu, bija jautājumi par pieredzi, pamatprasmēm, papildus prasmēm. Tāpat bija arī jautājumi par to, kādas valodas pārzina un kur strādāts pirms tam. Interesanti, ka bija arī jautājumi par to, ar ko nodarbojas vecāki, kur strādā un kāds ir to amats, taču pieļauju, ka tik smalka informācija bija nepieciešama tikai Krievijā notiekošajās spēlēs.

2.solis -Angļu valodas tests

Pēc anketas aizpildīšanas nepieciešams aizpildīt angļu valodas testu, kas ir viena no anketas sastāvdaļām. Šis tests ir ļoti vienkāršs un mazliet līdzinās CE, kurus piedāvā skola 12.klasi beidzot. Tā izpilde aizņēma apmēram 1 stundu un tajā bija iekļauti gan klausīšanās, gan runāšanas, gan rakstīšanas pārbaudījumi. Pēc aizpildes, tev tiek noteikts tavs angļu valodas līmenis un katru nedēļu ir jāizpilda pāris uzdevumi, kas atbilstoši tavām zināšanām. Tēmas, protams, saistās ar Olimpisko spēļu sporta veidiem, to specifikācijām un tamlīdzīgi.

3.solis - Skype intervija

Tad kādus 2-3 mēnešus valdīja klusums, līdz agrā pavasarī man zvanīja no Krievijas un lauzītā angļu valodā nolika fakta priekšā - tad un tad, tajā un tajā datumā norisināsies Skype intervija. Kad mani tad-un-tad sazvanīja, būtībā viss, kas tika pārrunāts intervijā aprobežojās ar anketā sniegto informāciju - līudza parunāt krieviski, angliski, kā arī vāciski, apjautājās par manām braukšanas prasmēm, kā arī pārbaudīja dažādu datumu patiesību. Un principā jau tad es zināju, ka esmu tikusi kā brīvprātīgais, jo jaukā dāma man paziņoja, ka man būs jābrauc ar VolksWagen mašīnu, kā arī mani pienākumi saistīsies ar atašeja lomu kādai no Nacionālajām Paralimpiskajām komitejām. 

Starpā, protams, bija komunicēšana ar tavu t.s. mentoru (1 cilvēks tika piesaistīts diviem brīvprātīgajiem)par dažādu formalitāšu kārtošana, piemēram, vīzas papīriem.

4.solis - Došanās turp 

Kāpēc es neaizbraucu būt par brīvprātīgo? Jo sanāca mazliet par dārgu. :( Tieši tajā laikā sanāca atdot paprāvu naudas summu par izglītību Latvijas Universitātē, līdz ar to, naudiņas biļetei man tobrīd nesanāca, jo nebiju arī laicīgi sākusi naudu krāt. Bet ir opcijas prasīt palīdzību no Olimpiskās komitejas vai, piemēram, savas pašvaldības - pieredze rāda, ka to var īstenot.

BRĪVPRĀTĪGAIS OLIMPIĀDĒ/ PARALIMPIĀDĒ
Plusi:

• Lieliska un neatņemama pieredze;
• Jauni draugi un paziņas;
• Jauks ieraksts CV;
• Vari izvēlēties, kādā jomā vēlies būt brīvprātīgais;
• Vari izvēlēties, cik ilgi vēlies būt brīvprātīgis;
• Iespēja apskatīt citu kontinentu;
• Iepazīt eksotiskas valsts kultūru;
• Uz mēnesi vai vairāk mainīt savu ikdienu;
• Izdarīt labu darbu;
• Iespēja redzēt Olimpiskās/Paralimpiskās spēles BEZ MAKSAS!

Mīnusi:

• Ceļa izdevumi;
• Ilgs atlases periods.

Galvenais - mēģināt! Patiešām, svarīgi ir izmēģināt savu veiksmi, jo tā ir lieliska iespēja sevi pārbaudīt pilnīgi citā darba vidē! Arī es, kad pildīju pieteikuma anketu uz Soču OS un PS, nebiju pārliecināta par tikšanu, taču, re! - tiku! :)

Ja esi ieinteresēts izmēģināt savu veiksmi:
Adrese, kur atradīt pieteikšanās anketu: http://www.rio2016.com/en/get-involved/volunteers
Pieteikšanās sākas: no 28.augusta
Olimpiskās spēles no: 5.08-21.08.2016.
Paralimpiskās spēles no:  7.09.-18.09.2016.

Am y tro cyntaf yn y Gymraeg jeb kā Zane Velsā viesojās

Jā, rudnes tuvošanās patiešām ir īstais brīdis, kad sākt rakstīt vairāk un vairāk. Šobrīd mazliet salst kājas un ārā vēl nav rimies lietus. Pie rokas siltas tējas krūze. Patīkami. Taču šoreiz mazāk par rudeni un vairāk par...Nu, jā, arī rudeni, tikai citā valstī - Anglijā. Tur patiesi iestājies rudens ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot lietu un maigi iedzeltējušas lapas.

Jau agrā 16.augusta rītā devos uz Lidostu RĪGA, lai pamestu mājīgo zemīti un dotos uz Angliju, kurā nedēļas garumā norisinājās Eiropas Čempionāts vieglatlētikā paralimpiskajiem sportistiem. Es, kā jau Zane ( jo šādi notiek jau otro reizi), vakaru pirms tam devos uz Alu, lai satiktu draugus un iedzertu alu (what a surprise, eh?), kas no rīta sagādāja pietiekami daudz interesantu kuriozu, piemēram, nelielas galvassāpes, miega trūkumu un patīkamu nogurumu lidojuma laikā, taču par to, iespējams, citreiz. :)

1.nodaļa. Sākums 
Mewn iaith mae rhyfedd.

Pirmais, kas mani ļoti izbrīnīja, bija dīvainā valoda all over the place, kuru drošvien var ievērot kādā no šajā blogā ievietotajām bildēm. Vienu brīdi šķita, ka atrodos kaut kādā "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas filmā un cenšos izlasīt senās rūnas un, ja zem dīvainajiem uzrakstiem nebūtu bijuši angļu valodā rakstīti, es noteikti apmaldītos starp divām priedēm.

Otra lieta, kas noteikti ir pieminama - cilvēki. Pārāk jauki, pārāk saldi, pārāk izpalīdzīgi. Nav jau slikti, ja vēlas palīdzēt, taču brīdī, kad no viena brīvprātīgā tevi nosūta pie nākamā, bet tas, savukārt, tevi nosūta atpakaļ pie pirmā, gribas paņemt kirpiču (tulk.-ķieģelis) un iemest kādam pa seju. Galu galā - ja tu nezini, tad nesaki, ka, "iespējams, tas-un-tas zinās un man jādodas tur-un-tur". Kaitinoši.

Trešā lieta, kas patiešām bija lieta - daudz, daudz un garšīga ēdiena, kas mūs atbalstīja visa ceļojuma garumā - rīsi, makaroni, kartupeļi, vistas, cūkgaļa, mērces, dārzeņi, uzkodas, saldumi, augļi, sulas, kafijas, tējas un citas neiedomājami garšīgas lietas katru dienu, trīs reizes dienā. Tāpēc šobrīd ir grūti pierast pie fakta, ka ikdienā es ēdu 1x dienā, nevis 3x, kā tas veselu nedēļu bija ierasts. Ak, jā, savācos ar mega daudz kūkas un keksus, kuri šobrīd ar kāru aci uz mani skatās. ^_^

Kopumā pirmās divas dienas aizritēja bez steigas un pavisam mierīgi, cenšoties pierast pie nelielās laika starpības. Kamēr Latvijā jau 2.00 naktī, Lielbritānijā tikko iestājusies pusnakts un šķita, ka katru dienu izniekoju laiku, tāpēc devos gulēt 4:00 pēc Latvijas laika.

2.nodaļa. Vidus. 

Enw ofnadwy wreiddiol.

Dzīvojāmies iekš Svonsī (Swansea) universitātes un dzīvojām universitātes kampusā (tas man uzreiz atgādināja mūsu nelielo eurotripu, kurā pētījām universitātes ar Arti un Alexu) un katram tika atvēlēta pieklājīga kopmītņu istabiņa ar vienu gultu, lielu galdu, naktsskapīti, skapi, plauktiem un tualeti. Jāsaka - man patika, vienīgi sienas tādas plānas un viss bija ļoti dzirdams. Latvijā, šķiet, šādu kopmītņu nav un, ja būtu, summa, kas būtu jāmaksā, lai pabūtu vienatnē, varētu būt salīdzinoši liela. Arī cents no universitātes sanāca pavisam netālu, kā arī pāris metrus no teritorijas ieejas bija veloceliņš, skrejceliņš un jūra visā tās skaistumā, no kuras krastiem varēja manīt Īrijas aprises. Vispār jau jauki. Bija arī vāverītes un zosis, bet tas vairāk vietējā parkā.

Laikapstākļi, jāsaka, nelutināja. Un tie kārtējo reizi tik nepastāvīgi, gluži kā valdība Slovēnijā, kur tā mainās ik pēc 2 mēnešiem. Taču atšķirībā no valdības, lietus ar sauli mijās ik pēc 30-40 minūtēm. Bija auksts. +17 bija maksimālā temperatūra, ko pieredzēju, taču atlikušo laiku līņāja, pūta spēcīgs vējš un pēc pirmajām Anglijā nodzīvotajām dienām, nožēloju, ka nepaņēmu kādu mitrinošu sejas krēmu. 

Latvijas sportistu starti bija samērā izkliedēti, taču tāpat ikdiena pagāja apmēram šādi:

• Labrīt!
• Brokastis/skrējiens
• Stadions
• Pusdienas
• Stadions
• Vakariņas
• Kopmītnes
• Istabiņa
• Arlabunakti!
• Labrīt!...
• ...
• ...

Nemelošu, ka divas dienas man izdevās izrauties un vienu dienu izmantoju pastaigai gar jūru, taču otru - nelielais šopinga tūrei, lai iegādātos ikgadējos apakšveļas, zeķu un t-kreklu krājumus. Jāsaka, ka soma, gluži kā pēc Londonas Paralimpiskajām spēlēm, bija absolūti neaiztaisāma, bet tie jau tādi sīkumi vien bija. :)

3.nodaļa. Beigas.
Hyd yn oed yn well enw na'r blaenorol.

Un esam nonākuši pie neliela Le Grande Finalle, kas nebija tik ļoti Grande, bet bija tīri jauks. Pēdējā vakarā pirms došanās prom, Svonsī Eiropas čempionāta organizatori bija parūpējušies par patīkamu noslēguma ballīti, kurā sanāca iepazīties ar vairākiem interesantiem cilvēkiem no dažādām valstī. Un, lai gan sākumā šķita, ka balle būs beigta un neizdevusies, rezultāts bija patīkami pārsteidzošs un mājās ( kopmītnēs) pārradāmies ap plkst. 2:00 pēc Lielbritānijas laika joslas, savukārt jau 5:00 bija jābūt kaujas gatavībā, lai dotos uz Kardifas lidostu un dotos virzienā uz Rīgu. Lieki piebilst, ka visu lidojuma laiku - gan no Kardifas uz Amsterdamu, gan no Amsterdamas uz Rīgu - pavadīju 9 līkumos cenšoties izgulēties lidmašīnas ne visai ērtajos krēslos. Bet tas atkal cits stāsts.

Ierodoties mājās, secināju, ka ir bijušas pāris lietas, kas iespiedušās atmiņās no Velsas. Tādas kā nelielas atziņas.

1. Paisums un bēgums ir forši. Nekad nebiju redzējusi šo interesanto parādību, taču te nepilnas stundas laikā novēroju ūdens kustību apmēram 50m rādiusā. Tas bija cute, tiešām.
2. Gliemežvāciņi. Daudz, daudz gliemežvāciņu. Un dažādu. 
3. Karstā un aukstā ūdens neesamība vienā krānā, kas tos regulē, bet gan divi atsevišķi krāni, katrs savā pusē. Tas ir kaut kas, ko es necietu visas šīs nedēļas laikā. Ohh, kā man tas nepatika.
4. Lielbritānijas iedzīvotāji nemāk ballēties. Kā minēja kāds beļģu kungs, cilvēki no šīs valsts ap 21:00 jau ir piedzērušies, ap 24:00 uzsāk kautiņus un ap 1:00 ir mājās vai policijas iecirknī - simple as that! 
5. Birokrātija all over the place. Jāatzīst, ka papīru, ko pildīt bija mega daudz. Tieši tik pat daudz, cik dažādu likumu, kas jāievēro, vai, piemēram, strikta turēšanās pie sev vien zināmiem noteikumiem. Prieki, prieki, prieki! 

Jāsaka, bija jau ļoti jauki pat neskatoties uz to, ka Lielbritānijā pavadīta vien nedēļa. Patīkami bija pabūt citā vidē pie jaukiem(divkosīgiem?) cilvēkiem, izbaudīt pilnīgi citu atmosfēru, taču vēl patīkamāk bija ierasties mājās un saprast, ka Latvijā vēl jau projām ir siltāks, nekā iekš The UK un, jā, smaržo arī labāk! :)

Labi bija tajā Labajā dabā

Brīdī, kad beidzas kāds vairāku dienu pasākums, saproti, ka jāatgriežas realitātē, taču tas ir ļoti grūti. Patiešām grūti. Mega. Nu ir pagājusi nedēļa, bet t.s. aftermath jau projām atrodas dziļi smadzeņu labajā puslodē.

Siguldas novada Ratniekos jau 6.reizi norisinājās lieliskais, ne-mainstream(lai gan pēc šī gada tā nešķiet) festivāls "Laba Daba". Vēl pagājušogad jūlijā par tāda eksistenci man nebija ne mazākās nojausmas, savukārt augustā šī festivāla laikā pieredzēju īpašus, personiskus un, iespējams, ne tik personiskus mirkļus. Šogad nolēmu atgriezties ne tikai tādēļ, ka man ļoti patika, bet arī tādēļ, ka ļoti, ļoti patika, kā arī tāpēc, ka nu jau gandrīz gadu aktīvi dabojos iekš Radio NABA, kuri rūpējās, lai festivāls skanētu radio tiešajā ēterā.

Tad nu tā. Viss sākās kā ierasts, bet īstenībā nē, jo...Nezinu. Viss sākās citādi. Sākotnēji nebija ne jausmas, kā nokļūt festivālā un viens no variantiem, kas izskanēja, bija doties uz festivālu ar stopiem. Ātri gan šī ideja tika atmesta, jo tādā gadījumā bija jādomā, kā nokļūt no Rīgas līdz no Siguldas 10km attālajiem Ratniekiem ar telti, guļammaisu, pilnu somu apģērbu, ēdienu un dzērienu, kā arī citām nepieciešamajām precēm. Nākamais variants bija personīgā auto izmantošana, taču zināju, ka svētdienas dienā noteikti nevēlēšos braukt no Siguldas uz Rīgu, kā arī tādā gadījumā būtu jādomā par to dīvaino eļļas lampiņu, kas ik pa brīdim iedegas mašīnas salona panelī. Tad nu nolēmu mest izaicinājumu liktenim un sazināties ar tanka a.k.a. Arta zaļā busiņa šī festivāla šoferi - Agri, kurš laipni piekrita vest, vien piebilstot, ka man būs jāstopē. Sasmējos. Taču beigās pie Alfas arī mazliet pastopēju. Ko tur daudz stāstīt par nokļūšanu tur? Labāk ķersimies pie galvenajām festivālā LABA DABA gūtajām atziņām!

Galvenās atziņas no festivāla:

• Lapsenes ir jaukas tikai tad, ja nav uz tavas glāzes. Yes, lapseņu problēma šogad bija aktuāla, jo tās, gluži kā odi, nepatīkami spindzēja apkārt un vēlējās nobaudīt visu saldo dzērienu saturu. Lieki piebilst, ka vairākus mūsu nometnes dalībniekus lapsenes nepatīkami pārsteidza - vienam lūpa sakosta, citam kājā, vēl kādam ciskā paguva iekosties, taču apnicīgie kukaiņi noteikti nebija šķērslis labam garastāvoklim un smiekliem.
• Tiešraidi kavēt nedrīkst, bet drīkst! Šogad sanāca vadīt arī tiešraidi Radio Nabas viļņos. Bija interesanti, ja neskaita faktu, ka nokavēju tiešraides sākumu un ierodoties mazliet aizelsusies sāku stāstīt par nokļūšanu uz festivālu. Toties sanāca arī daudz jauku lietu - satikām patiesi lieliskus cilvēkus, aprunājāmies ar leģendārajiem PND un vispār- pavisam nemanot tiešajā ēterā pavadījām 2 h.
• Krūšu atliešana ģipsī nenotiek tikai LMA telpās."Ja ko apsoli, tas jāizpilda!",- teica Zane un Armanda, kuras tiešajā ēterā apsolīja izliet savu krūšu attēlus ģipsī. Un mēs to izdarījām. Sākotnēji jau ir mazliet dīvaini - cilvēki skatās, vēro meiteņu reakcijas, taču tas ir viens no veidiem, kā atbrīvoties no bailēm vai pārkāpt kaut kādiem saviem aizspriedumiem. Un pēc tam priecāties par skaistu krūšu atlējumu ģipsī. :)
• Telšu pilsēta ir telšu pilsēta. Mūsu nometnei bija tas gods būt Hektora liecinieku kaimiņiem, kā arī interesantiem bungu spēles cienītājiem no Gulbenes. Šis vēlreiz lika pārliecināties, ka Telšu pilsēta ir lieliska vieta, kur iepazīt jaunus cilvēkus! Piemēram, Oskaru Bērziņu, kuram ir dredi.
• Zvaigznes, zvaigznes, zvaigznes. Romantika šajā festivālā netrūka, jo debesis bija pārņēmis zvaigžņu drudzis. Burtiski. Zvaigznes krita all over the place, tādēļ kopā ar Gunti paņēmām siena ķīpas, apsēdāmies un vērojām zvaigžņotās debesis.
• Arhimēda likums. Viena no atziņām, kas mani skāra festivāla laikā - ja ieliec salmiņu alus pudelē, alus sāks skriet prom. Un skrēja. Daudz. Bet tālu nekur netika. 
• Gauja nav tikai govs, tā ir arī upe! Šogad, sekojot tradīcijai, atkal izpeldējāmies Gaujas tīrajos ūdeņos. Jāatzīst, ka ūdens bija patiesi dzestrs, taču tas mūs neatturēja no relaksācijas un mundruma atgūšanas peldot pret straumi. Kā arī Agrim, kuru iesaucu par Meļko 1, bija ūber-mega-giva awesome telefons, kurš slīka, bet peldēja ūdenī. Jā, es arī biju apjukusi to dzirdot. <_<
• Telts domāta mīkstajiem! Tā vismaz man sākumā šķita. Nē, telts ir forša lieta, īpaši, ja tomēr nolem paņemt arī savējo līdzi. Es aizmirsu. Taču tas nekas - pirmajā naktī cīnoties ar miegu, tā arī gulēt nedevos, taču vēlāk to nožēloju, jo miegs, nelietis tāds!, mēdz uzbrukt pat visnegaidītājakos brīžos. Nākamajā naktī gan nolēmu doties nedaudz pagulēt, jo miegs tomēr ir svarīga komponente.

Tā kopumā īsi visu rezumējot, jāsecina, ka festivāls bija tiešām izdevies. Galvenais - laba kompānija, smaids un telts. Un varbūt vēl ēdiens. Okay, man apnika rakstīt. Bet tas nepadara festivālu garlaicīgu! :)