Am y tro cyntaf yn y Gymraeg jeb kā Zane Velsā viesojās

Jā, rudnes tuvošanās patiešām ir īstais brīdis, kad sākt rakstīt vairāk un vairāk. Šobrīd mazliet salst kājas un ārā vēl nav rimies lietus. Pie rokas siltas tējas krūze. Patīkami. Taču šoreiz mazāk par rudeni un vairāk par...Nu, jā, arī rudeni, tikai citā valstī - Anglijā. Tur patiesi iestājies rudens ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot lietu un maigi iedzeltējušas lapas.

Jau agrā 16.augusta rītā devos uz Lidostu RĪGA, lai pamestu mājīgo zemīti un dotos uz Angliju, kurā nedēļas garumā norisinājās Eiropas Čempionāts vieglatlētikā paralimpiskajiem sportistiem. Es, kā jau Zane ( jo šādi notiek jau otro reizi), vakaru pirms tam devos uz Alu, lai satiktu draugus un iedzertu alu (what a surprise, eh?), kas no rīta sagādāja pietiekami daudz interesantu kuriozu, piemēram, nelielas galvassāpes, miega trūkumu un patīkamu nogurumu lidojuma laikā, taču par to, iespējams, citreiz. :)

1.nodaļa. Sākums 
Mewn iaith mae rhyfedd.

Pirmais, kas mani ļoti izbrīnīja, bija dīvainā valoda all over the place, kuru drošvien var ievērot kādā no šajā blogā ievietotajām bildēm. Vienu brīdi šķita, ka atrodos kaut kādā "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas filmā un cenšos izlasīt senās rūnas un, ja zem dīvainajiem uzrakstiem nebūtu bijuši angļu valodā rakstīti, es noteikti apmaldītos starp divām priedēm.

Otra lieta, kas noteikti ir pieminama - cilvēki. Pārāk jauki, pārāk saldi, pārāk izpalīdzīgi. Nav jau slikti, ja vēlas palīdzēt, taču brīdī, kad no viena brīvprātīgā tevi nosūta pie nākamā, bet tas, savukārt, tevi nosūta atpakaļ pie pirmā, gribas paņemt kirpiču (tulk.-ķieģelis) un iemest kādam pa seju. Galu galā - ja tu nezini, tad nesaki, ka, "iespējams, tas-un-tas zinās un man jādodas tur-un-tur". Kaitinoši.

Trešā lieta, kas patiešām bija lieta - daudz, daudz un garšīga ēdiena, kas mūs atbalstīja visa ceļojuma garumā - rīsi, makaroni, kartupeļi, vistas, cūkgaļa, mērces, dārzeņi, uzkodas, saldumi, augļi, sulas, kafijas, tējas un citas neiedomājami garšīgas lietas katru dienu, trīs reizes dienā. Tāpēc šobrīd ir grūti pierast pie fakta, ka ikdienā es ēdu 1x dienā, nevis 3x, kā tas veselu nedēļu bija ierasts. Ak, jā, savācos ar mega daudz kūkas un keksus, kuri šobrīd ar kāru aci uz mani skatās. ^_^

Kopumā pirmās divas dienas aizritēja bez steigas un pavisam mierīgi, cenšoties pierast pie nelielās laika starpības. Kamēr Latvijā jau 2.00 naktī, Lielbritānijā tikko iestājusies pusnakts un šķita, ka katru dienu izniekoju laiku, tāpēc devos gulēt 4:00 pēc Latvijas laika.

2.nodaļa. Vidus. 

Enw ofnadwy wreiddiol.

Dzīvojāmies iekš Svonsī (Swansea) universitātes un dzīvojām universitātes kampusā (tas man uzreiz atgādināja mūsu nelielo eurotripu, kurā pētījām universitātes ar Arti un Alexu) un katram tika atvēlēta pieklājīga kopmītņu istabiņa ar vienu gultu, lielu galdu, naktsskapīti, skapi, plauktiem un tualeti. Jāsaka - man patika, vienīgi sienas tādas plānas un viss bija ļoti dzirdams. Latvijā, šķiet, šādu kopmītņu nav un, ja būtu, summa, kas būtu jāmaksā, lai pabūtu vienatnē, varētu būt salīdzinoši liela. Arī cents no universitātes sanāca pavisam netālu, kā arī pāris metrus no teritorijas ieejas bija veloceliņš, skrejceliņš un jūra visā tās skaistumā, no kuras krastiem varēja manīt Īrijas aprises. Vispār jau jauki. Bija arī vāverītes un zosis, bet tas vairāk vietējā parkā.

Laikapstākļi, jāsaka, nelutināja. Un tie kārtējo reizi tik nepastāvīgi, gluži kā valdība Slovēnijā, kur tā mainās ik pēc 2 mēnešiem. Taču atšķirībā no valdības, lietus ar sauli mijās ik pēc 30-40 minūtēm. Bija auksts. +17 bija maksimālā temperatūra, ko pieredzēju, taču atlikušo laiku līņāja, pūta spēcīgs vējš un pēc pirmajām Anglijā nodzīvotajām dienām, nožēloju, ka nepaņēmu kādu mitrinošu sejas krēmu. 

Latvijas sportistu starti bija samērā izkliedēti, taču tāpat ikdiena pagāja apmēram šādi:

• Labrīt!
• Brokastis/skrējiens
• Stadions
• Pusdienas
• Stadions
• Vakariņas
• Kopmītnes
• Istabiņa
• Arlabunakti!
• Labrīt!...
• ...
• ...

Nemelošu, ka divas dienas man izdevās izrauties un vienu dienu izmantoju pastaigai gar jūru, taču otru - nelielais šopinga tūrei, lai iegādātos ikgadējos apakšveļas, zeķu un t-kreklu krājumus. Jāsaka, ka soma, gluži kā pēc Londonas Paralimpiskajām spēlēm, bija absolūti neaiztaisāma, bet tie jau tādi sīkumi vien bija. :)

3.nodaļa. Beigas.
Hyd yn oed yn well enw na'r blaenorol.

Un esam nonākuši pie neliela Le Grande Finalle, kas nebija tik ļoti Grande, bet bija tīri jauks. Pēdējā vakarā pirms došanās prom, Svonsī Eiropas čempionāta organizatori bija parūpējušies par patīkamu noslēguma ballīti, kurā sanāca iepazīties ar vairākiem interesantiem cilvēkiem no dažādām valstī. Un, lai gan sākumā šķita, ka balle būs beigta un neizdevusies, rezultāts bija patīkami pārsteidzošs un mājās ( kopmītnēs) pārradāmies ap plkst. 2:00 pēc Lielbritānijas laika joslas, savukārt jau 5:00 bija jābūt kaujas gatavībā, lai dotos uz Kardifas lidostu un dotos virzienā uz Rīgu. Lieki piebilst, ka visu lidojuma laiku - gan no Kardifas uz Amsterdamu, gan no Amsterdamas uz Rīgu - pavadīju 9 līkumos cenšoties izgulēties lidmašīnas ne visai ērtajos krēslos. Bet tas atkal cits stāsts.

Ierodoties mājās, secināju, ka ir bijušas pāris lietas, kas iespiedušās atmiņās no Velsas. Tādas kā nelielas atziņas.

1. Paisums un bēgums ir forši. Nekad nebiju redzējusi šo interesanto parādību, taču te nepilnas stundas laikā novēroju ūdens kustību apmēram 50m rādiusā. Tas bija cute, tiešām.
2. Gliemežvāciņi. Daudz, daudz gliemežvāciņu. Un dažādu. 
3. Karstā un aukstā ūdens neesamība vienā krānā, kas tos regulē, bet gan divi atsevišķi krāni, katrs savā pusē. Tas ir kaut kas, ko es necietu visas šīs nedēļas laikā. Ohh, kā man tas nepatika.
4. Lielbritānijas iedzīvotāji nemāk ballēties. Kā minēja kāds beļģu kungs, cilvēki no šīs valsts ap 21:00 jau ir piedzērušies, ap 24:00 uzsāk kautiņus un ap 1:00 ir mājās vai policijas iecirknī - simple as that! 
5. Birokrātija all over the place. Jāatzīst, ka papīru, ko pildīt bija mega daudz. Tieši tik pat daudz, cik dažādu likumu, kas jāievēro, vai, piemēram, strikta turēšanās pie sev vien zināmiem noteikumiem. Prieki, prieki, prieki! 

Jāsaka, bija jau ļoti jauki pat neskatoties uz to, ka Lielbritānijā pavadīta vien nedēļa. Patīkami bija pabūt citā vidē pie jaukiem(divkosīgiem?) cilvēkiem, izbaudīt pilnīgi citu atmosfēru, taču vēl patīkamāk bija ierasties mājās un saprast, ka Latvijā vēl jau projām ir siltāks, nekā iekš The UK un, jā, smaržo arī labāk! :)