"Ничего не нужно" jeb skaudrā skrejlapiņu dalītāju ikdiena

Tā jau ir - vai nu tu māki pārdot savu preci vai pakalpojumu, vai nokļūsti vietā, kuru mēdz dēvēt par "krēslas zonu", kurā nevienam tevis lolotais produkts, neatkarīgi no tā veida, vairs nav nepieciešams (jā,jā, tāda zona nepiemīt tikai cilvēkiem vēlos rudens vakaros). Attiecīgi, lai panāktu vēlamos mērķi, jāķeras pie visiem iespējamajiem līdzekļiem un veidiem, lai to sasniegtu. Viens no veidiem ir reklāma - wow, ne? Much mindblown, such success! Nu, lūk, un arī reklāmai ir neskaitāmi veidi. Viens no tiem - skrejlapiņu/flajeru un bukletu dalīšana lielveikalos.

Domāju, ka jebkurš ir piedzīvojis to neveiklo mirkli, kad dodies savās ikdienas gaitās, bet pārlieku smaidīga jaunkundze ar cerīgām acīm cenšas tavās tā jau aizņemtajās rokās ieslidināt skrejlapiņu, kura vairumā gadījumu ir bezjēdzīga un nevienu neinteresē - ja vien tie nav ēdiena kuponi. Ēdiens interesē visiem. Reti gan mēs aizdomājamies, ka cilvēki, kas aktīvi cenšas mums kaut ko "iesmērēt", neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma par gaidāmu pasākumu vai nesen atvērtu ātrās ēdināšanas restorānu, cenšas nopelnīt naudiņu ikdienas tēriņiem. Jāsaka, esmu mīkstsirdīga un vienmēr šāda tipa skrejlapiņas paņemu, pat neskatoties uz to, ka tā labākajā gadījumā nonāks istabas tālākajā nostūrī, kaut kur zem gultas (tur, patiesībā, ir daudz neiedomājamu lietu), jo kādus tik stāstus neesmu dzirdējusi no paziņam, kas agrāk nodarbojušās ar aktīvu šo lapiņu dalīšanu! Atceros, ka klasesbiedrene aktīvi stāstīja, ka ieguvusi darbu, kas saistīta ar lapiņu dalīšanu, un bija ļoti priecīga. Pirmajā dienā. Un tad - pooof - vairs ne, jo atklājās, ka viņa saņems 0.08 santīmus tikai par PAREIZI aizpildītu skrejlapiņu/aptaujas anketu, kas nozīmē, ka visiem, kas aizpildījuši, jābūt no 25-35 gadu vecumam ar vidējiem ienākumiem līdz LS 500. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kādēļ es šī lapiņas paņemu, citreiz - vairākumā, jo zinu, ka par katrām, piemēram, 100 izdalītām vienībām, tu saņem ~EUR 3. Tātad esi ziedojies laiku, nervus, kājas un veselo saprātu, lai 100 cilvēkiem censtos ieskaidrot, ka ir forši darīt/apmeklēt/būt informētam par to, kas rakstīts uz skrejlapiņām. Tāpēc piekopju mūžslaveno akciju - "Paņem lapiņu - izglāb lapiņu dalītāju!" - jau vairākus gadus.

Šogad, saistībā ar festivālu BILDES 2014,  kuras LU SZF studenti šogad palīdz organizēt, arī man radās iespēja brīvprātīgā piespiedu kārtā dalīt skrejlapiņas T/C Spice - piektdiena, 24.oktobris; plkst. 17.00 - 20.30. Ļoti maģiski, ļoti satraucoši, ļoti nē. Devos uz Spici ar tādu nelielu satraukumu, jo, nu, bāc, ja reiz nekad neesi dalījis skrejlapiņas, tu taču nezini, kāda ir pareizā tehnika, kas jāsaka un tādas lietas, tieši tādēļ, satraukums, protams, neatkāpās. Pēc sastrēgumu izstāvēšanas uz Salu tilta (jā, jā, jā, kā parasti darbdienu vakaros ap plkst. 16.50), drīz vien nonācu Spicē un devos tikties ar kolēģi, kurš bija man "pielīmēts", lai dalītu skrejlapiņas. Uzvilkām Bilžu krekliņus, lai būtu mazliet oficiālāki, paņēmām milzu iepakojumu ar skrejlapiņām un, pēc īsas pamācības noklausīšanās, uzsākām skrejlapiņu dalīšanu. 

Mērķis: Atbrīvoties no ~150 skrejlapiņām

Laika periods: 3h30min, plkst. 17.00 - 20.30

Telpas rādiuss: ~4m

Amplitūda: 2x2m

Uzmanību! Gatavību! Aiziet! Uzsāku lapiņas dalīt ar milzu smaidu un centību saprast, kam šīs festivāla informatīvās lapiņas varētu "iesmērēt". Tad - pirmais solis.... Klusumu! Lūdzu, nedaudz uzmanības! Stress, nenormāls, nenormāls stress, un... Jā, pirmā lapiņa iedota pavecākai kundzei ar bereti! Success! Iekšēji, saprotams, gavilēju, jo manīju, ka manam kolēģim nesokas tik labi, kā man - viņš cenšas pastiept roku un iedot lapiņas garāmgājējiem, nemaz neskatoties uz viņiem un cerot, ka neviens viņam neko nevaicās. Tā es lēni, lapiņu pa lapiņai, tuvojos mērķim, līdz pie 4. lapiņas sniegšanas, saņēmu atraidījumu. Mans over-excitement, protams, bija lielāks nekā bēdas par neiedoto skrejlapiņu, tomēr mazliet jau ir nepatīkami, kad, laipni sveicinot garāmgājēju, pretim saņem - "ņet, a nam ņičivo ņidada", vai, piemēram, "mņe ņeinteresuet etot festival". Citreiz nācās dzirdēt tādas frāzes kā "Paldies, nē", "Sorry, we don't speak Latvian", vai "Es to lapiņu pēc tam tāpat izmetīšu ārā!". Ir jau saprotams, ir. Man arī nepatiktu, ja man censtos iedot kaut ko, kas mani neinteresē. Tādēļ mainīju taktiku - ja sākotnēji vispirms sasveicinājos, tad iedevu lapiņu, pasakot, ka tas ir festivāls BILDES, bet roku turot 45 grādu leņķī, tad šoreiz uzreiz minēju, ka tā ir festivāla programma, tur viss forši, vispār viss forši un rokas arī foršā 46 grādu leņķī. Joks, protams, taču, jā, mazliet pamainot tekstu, kuru teikt garāmgājējiem, lapiņu dalīšana veicās vēl labāk.

Atzīstu uzreiz - nostāvēju tur apmēram 1h30min, kad man jau bija apnicis. Ļoti, ļoti, ļoti apnicis. Ej, sāc putroties vārdos, nesaproti, ko gribi pateikt, bet garāmgājējs neizpratnē satver lapiņu un ar sarauktu seju dodas prom. Arī mans kolēģis jutās ļoti slikti, tādēļ pēc ~2h skrejlapiņu dalīšanas nolēmām pārtraukt šo visnotaļ aizraujošo nodarbi un mazliet atpūsties. Daudz. Un te - neliela statistika.

Izdalītas: ~110 skrejlapiņas no vēlamajām 150

Laika periods: 2h20min

Vidējais lapiņu dalīšanas ātrums: 1 skrejlapiņa minūtē

Atraidījumi: 19

Cilvēki, kas paši paņēma lapiņas: 3

Jāsaka, ka pēc šīs nelielās avantūras, esmu nākusi pie apgaismības pāris jautājumos. 

-->Piemēram, es, cilvēks, kuram šķiet apnicīgi dažādu flajerīšu dalītāji, beidzot spēju saprast, cik ļoti apnicīgi ir tie cilvēki, kas nepaņem to nolāpīto skrejlapiņu! 

-->Tāpat sapratu arī to, ka ir ļoti, ļoti vienalga, vai kāds paņem to skrejlapiņu vai nē - pats vainīgs, ka nepaņēmi, iespējams, nākamreiz palaidīsi garām lielisku piedāvājumu! 

-->Mazāk satraukties par lietām, jo cilvēkiem īsti nerūp arī tas, kāpēc tu tur stāvi kā muļķis un centies kaut ko kādam iesmērēt.

-->Endomondo neķer signālu Spicē, taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka, dalot skrejlapiņas, nogāju apmēram 1-2 kilometrus, vienkārši riņķojot apkārt gar informācijas centru.

-->Nonācu arī pie atziņas, ka man šāda tipa darbs laikam nepatiktu arī tad, ja es būtu skolēns un, jo īpaši, ja man tas būtu jādara katru dienu. Laikam vienkārši neesmu tāda tipa cilvēks, kas var ieskaidrot cilvēkiem, ka tieši šis putekļu sūcējs ir pasaulē labākais putekļu sūcējs! 

-->Lieliska pieredze, cilvēku pētīšana un iespēja mazliet atslēgties no realitātes un pasmieties par cilvēkiem, kuri gluži kā nindžas cenšas izvairīties no tava acu skatiena un rokas stiepiena - "ka tikai man neiedod to nolādēto lapiņu!"

Lieliski ir arī tas, ka esi ticis līdz šī ieraksta beigām! Apsveicu! Dāvanā - kartupelis!

McDonald's

    Ārā līst. Esmu nosalusi. Salst rokas un vējš spēcīgi plivina manas blondās matu cirtas. Sejā ik pa laikam iesitas kāda lielāka lietus lāse, liekot atcerēties, ka ārā valda rudens. Soļoju cauri parkam un, gluži kā katru reizi, steidzos nokļūt mašīnā, kura mazliet, taču tomēr - pasargā no salkanā rudens vēja, kas nepārstāj spēlēties arī ar manu šalli. Cilvēki, kas soļo man pretim, ir ar drūmām sejām. Visi kā viens iet cauri Bastejkalna parkam, īpaši nepievēršot uzmanību apkārtējiem. Taču es pievēršu. Eju un vēroju lēni krītošās lapas, kas milzīgajā vējā tiek iepūstas kanālā. Ir tiešām auksts un rokas sajūt rudens nepatīkamo vēju vēl vairāk. 

  Man priekšā soļo divi policisti. Abi uzvilkuši lietus mēteļus, lielus, biezus cimdus un cepures. Gluži kā ziemā. "Ko viņi darīs ziemā?"- nodomāju. Bet atbilde jau nav nekāda neatrisināma kvantu fizika. Sajūtu pazīstamo izsalkuma sajūtu un nolemju iegriezties slavenajā ātrās apkalpošanas restorānā - McDonald's. Paverot durvis, nāsīs iesitas patīkams ēdiena aromāts, mani apņem siltums, savukārt rokas sāk atgūt iepriekšējo, veselīgo izskatu - no sārta pārvēršoties gaišākās krāsās. Cilvēku te tikpat kā nav, tikai kāda sieviete ar bērnu, lai gan - neierasti - , jo parasti ap 18.00 šī ēstuve parasti ir pilna. Es pasūtu to pašu, ko parasti - bērnu komplektu, un aizeju apsēsties restorāna tālākajā stūrī, kurā iekārtojos ērtāk un vēroju skatu uz ielas. Sākotnēji gan pamanu jaunekli, kas sēž man ar divu krēslu atstarpi  - viņš arī parūpējies, lai uz tiem neviens nesēž, jo uzlicis uz tiem savu lietussargu, datorsomu un mēteli. Tomēr skats uz ielas ir interesantāks.

   Ārā joprojām līst. Lietus sitas cilvēkiem sejās un vējš plosa to siltās drānas - mēteļus, jakas, džemperus, šalles. Pamanu kādu sirmu, gados pavecāku kungu, kurš, par spīti laika apstākļiem, stāv ārā un ar asterēm rokās gaida, šķiet, mīļoto. Uzreiz sāku galvā domāt, vai kungs šo sievieti pazīst jau sen, vai ir ieradies uz pirmo tikšanos? Varbūt viņš ziedus dāvā savai sievai katru dienu? 

   Kamēr notiesāju savu siera burgeru, aiz muguras dzirdu sievietes un dēla sarunu. Dēliņš ļoti neapmierināts, ka mamma paņēmusi vienkāršu ne-komplektu, nevis bērnu "Laimīgo maltīti". Momentā pametu acis uz savu mantiņu. Atdot to mazajam puikam? Nospriežu, ka netraucēšu sev mazliet atpūsties no ikdienas steigas un, dodoties prom, piedāvāšu sievietei savu mantiņu, jo, nu, man to tā īsti tāpat nevajag. 

Vientuļi sēžu un turpinu vērot cilvēkus. Man garām pabrauc neskaitāmas mašīnas, trīs tramvaji, un garām paiet apmēram 100 cilvēku. Kādi 80 no visiem vienkārši dodas kaut kur. Nodūruši skatienu zemē, tie lēni vai ātri soļo cauri pilsētas pelēcīgumam, kurā ievijas sarkani mēteļi un dzeltenās kļavu lapas. Atlikušie pamet skatu uz mani, bet domāju - drīzāk uz manu maltīti. Tad nolemju doties prom.

  Paņemu somu un uzvelku mēteli, neieliekot mantiņu kabatā, dodos uz izeju, taču mans labais nodoms atdot puisītim mantiņu izplēn vējā, jo mamma ar dēlu devusies prom. Ironiski nopētu nelielo rotaļlietu un nolemju, ka tā īsti nevienam nav vajadzīga. Skumji, tomēr patiesi. Pasmaidu par spīti rudenim, paveru restorāna durvis un manā sejā atkal iesitas nerātnais vējš. Un rokas, no gaiši rozā toņa lēni kļūst sārtas. Jo vējš. Dodos prom neatskatoties.

Oktobra blūzs

Pienācis kārtējais rudens. Kārtējais pelēkais, mitrais, aukstais un drēgnais rudens. Lai gan patiesībā, šis rudens noteikti ir siltāks par iepriekšējo. Krāsas, kas mājo koku lapās, galīgi nepalīdz aizdzīt rudens "neko negribu, viss slikti" sajūtu. Lai gan pēdējo nedēļu laikā esmu sapratusi, ka, iespējams, tieši tā arī ir - neko negribu, bet jādara, kā arī, viss slikti, bet cilvēkiem patīk laimīgi cilvēki. 

Nedēļa rit pēc nedēļas un nesaprotamu iemeslu dēļ, vienīgais, ko domāju vakaros, ir klusa velme, lai šī nedēļa paiet ātrāk. Lai tā aiziet prom. Un tā katru nedēļu, katru ceturtdienu, piektdienu, un patiesībā arī pirmdienu, klusi ceru, ka šī nedēļa ātrāk paies un nākamā nedeļa iesāksies labi, būs mazliet brīvāka kā iepriekšējā...Taču visu laiku atduros pret sienu un tāpat nekas daudz nemainās manā ikdienā.

Jā, esmu uzņēmusies par daudz. Es zinu. Tas jau nav noslēpums. Katru dienu dodos uz universitāti, paralēli plānoju nākamā radio raidījuma saturu, rakstu preses relīzes darbā, šķiroju bildes, pildu mājasdarbus vienai un otrai programmai, dodos uz veikalu, gatavoju ēst, dziedu korī - un tā nedēļu no nedēļas, ik pa laikam vēl iestarpinot tikšanās, intervijas ar cilvēkiem un citas svarīgas lietas. Tomēr vienmēr iznāk mazliet atslābt. Vismaz piektdienās un sestdienās. Cenšos, lai ir labi un cenšos mazliet aizmukt no ikdienas skrējiena. 

Skumjākais tas, ka cilvēki nesaprot. Pavisam nesen bija gadījums, kad nevarēju tikt uz tikšanos. Nu, nekā! Taču uzstājīgi, vārds pa vārdam un - boom! - Zane, kurai grūti atteikt, piekrīt tikties par vēdera tiesi,tas ir, nepaēdot pusdienas, vakariņas un mājās ierodoties ap 22. Tādos gadījumos, kad daudz darāmā, gribas vienkārši palīst zem segas un kādu brīdi nelīst ārā. Ieritināties ar ēdienu, labām filmām, bez-interneta vidi un cerēt, ka viss būs forši un visas lietas izdarīsies pašas.

Bērnībā domāju - jā, kad izaugšu liela, viss būs citādāk! Man būs stabils darbs, puisis, ģimene, suns un liela māja, visi būs laimīgi un apmierināti, dzive būs pilna ar varavīksnēm un spīdumiem. Tagad saprotu, cik ļoti biju kļūdījusies. Ja man būtu jāparāda mana vilšanās pakāpe, es drošvien piesietu vienu virves galu pie lidmašīnas un otru piesietu pie kāda koka tepat Latvijā. Lai tā lidmašīna aplido ap zemeslodi pāris reizes. Tieši tik ļoti esmu vīlusies. Un ja mana dzīve turpmāk būs tieši tāda...Tad nezinu, vai maz bija vērts bērnībā sapņot par skaistu māju un rotfelleru.

Gan jau pāries. Paliks labāk. Būs vieglāk. Gan jau. Vienmēr tieku galā ar problēmām un dzīvi.