Oktobra blūzs

Pienācis kārtējais rudens. Kārtējais pelēkais, mitrais, aukstais un drēgnais rudens. Lai gan patiesībā, šis rudens noteikti ir siltāks par iepriekšējo. Krāsas, kas mājo koku lapās, galīgi nepalīdz aizdzīt rudens "neko negribu, viss slikti" sajūtu. Lai gan pēdējo nedēļu laikā esmu sapratusi, ka, iespējams, tieši tā arī ir - neko negribu, bet jādara, kā arī, viss slikti, bet cilvēkiem patīk laimīgi cilvēki. 

Nedēļa rit pēc nedēļas un nesaprotamu iemeslu dēļ, vienīgais, ko domāju vakaros, ir klusa velme, lai šī nedēļa paiet ātrāk. Lai tā aiziet prom. Un tā katru nedēļu, katru ceturtdienu, piektdienu, un patiesībā arī pirmdienu, klusi ceru, ka šī nedēļa ātrāk paies un nākamā nedeļa iesāksies labi, būs mazliet brīvāka kā iepriekšējā...Taču visu laiku atduros pret sienu un tāpat nekas daudz nemainās manā ikdienā.

Jā, esmu uzņēmusies par daudz. Es zinu. Tas jau nav noslēpums. Katru dienu dodos uz universitāti, paralēli plānoju nākamā radio raidījuma saturu, rakstu preses relīzes darbā, šķiroju bildes, pildu mājasdarbus vienai un otrai programmai, dodos uz veikalu, gatavoju ēst, dziedu korī - un tā nedēļu no nedēļas, ik pa laikam vēl iestarpinot tikšanās, intervijas ar cilvēkiem un citas svarīgas lietas. Tomēr vienmēr iznāk mazliet atslābt. Vismaz piektdienās un sestdienās. Cenšos, lai ir labi un cenšos mazliet aizmukt no ikdienas skrējiena. 

Skumjākais tas, ka cilvēki nesaprot. Pavisam nesen bija gadījums, kad nevarēju tikt uz tikšanos. Nu, nekā! Taču uzstājīgi, vārds pa vārdam un - boom! - Zane, kurai grūti atteikt, piekrīt tikties par vēdera tiesi,tas ir, nepaēdot pusdienas, vakariņas un mājās ierodoties ap 22. Tādos gadījumos, kad daudz darāmā, gribas vienkārši palīst zem segas un kādu brīdi nelīst ārā. Ieritināties ar ēdienu, labām filmām, bez-interneta vidi un cerēt, ka viss būs forši un visas lietas izdarīsies pašas.

Bērnībā domāju - jā, kad izaugšu liela, viss būs citādāk! Man būs stabils darbs, puisis, ģimene, suns un liela māja, visi būs laimīgi un apmierināti, dzive būs pilna ar varavīksnēm un spīdumiem. Tagad saprotu, cik ļoti biju kļūdījusies. Ja man būtu jāparāda mana vilšanās pakāpe, es drošvien piesietu vienu virves galu pie lidmašīnas un otru piesietu pie kāda koka tepat Latvijā. Lai tā lidmašīna aplido ap zemeslodi pāris reizes. Tieši tik ļoti esmu vīlusies. Un ja mana dzīve turpmāk būs tieši tāda...Tad nezinu, vai maz bija vērts bērnībā sapņot par skaistu māju un rotfelleru.

Gan jau pāries. Paliks labāk. Būs vieglāk. Gan jau. Vienmēr tieku galā ar problēmām un dzīvi.